Ilona Leimane

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (62); Recepcijas persona (41)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsIlona Leimane
Papildu vārdiPārupa
Dzimtais vārdsIlona Elvīra Leimane
KopsavilkumsRakstniece Ilona Leimane (1905–1989), vairāku dzejoļu grāmatu, romānu, stāstu krājumu un bērnu grāmatu autore. Par literāru sensāciju kļuva viņas cilvēka dabas pirmatnējās vitalitātes piesātinātais romāns "Vilkaču mantiniece" (1943). 1944. gadā rakstniece emigrēja uz Vāciju, no 1950. gada dzīvoja Parīzē, līdz pat dzīves beigām saglabājot politiskās bēgles statusu.
Personiska informācijaDzimusi namsaimnieku Jūlija un Lienes Hermīnes (dzimušas Kļaviņas) Leimaņu ģimenē. Ilona ir vecākais bērns ģimenē, viņai ir četri brāļi – Edvīns, Jānis un dvīņi Jūlijs Ziedonis un Pēteris Pāvils. Jūlija Leimaņa māte un Ilonas vecmāmiņa Kristīne Leimane (dzimusi Endzelīna) bija valodnieka Jāņa Endzelīna māsa.
Bērnībā daudz laika pavadījusi pie vecvecākiem – Ilzes un Indriķa Suntažu pagasta Eļmos.
1923. gada 10. novembris: laulība ar Fridrihu Valteru Bērziņu. Laulība šķirta 1927. gadā.
1928–1932: studējusi Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē tieslietas. Studijas nav pabeigusi.
1932. gada 25. februārī: apprecējusies ar ārstu Indriķi Pārupu.
1944: emigrējusi uz Flensburgu Vācijā, kur izšķīrusies no vīra.
1950: pārcēlusies uz Parīzi, Francijā, kur lielāko laika daļu ir spiesta pavadīt psihiatriskajā slimnīcā.
Profesionālā darbība1929: pirmā publikācija – dzejolis "Nav ikdienas!" žurnālā "Piesaule" (12. nr.).

Romāni

1943 “Vilkaču mantiniece” (Atkārtoti izdevumi 1944., 1947., 1958., 1990., 2006., 2012. gadā.)
1946 “Vadātājs”.
1949 “Mātes cilts”.
1953 “Kailā dzīvība”.

Stāsti un noveles

1939 “Sērmūkšu vīns”.
1965 “Dūmu topazs”.

Dzeja

1935 “Sirds”.
1942 “Divas gaismas”.
1944 “Saule un tu”.
1951 “Ugunsputns”.

Darbi bērniem

1939 “Knašais Pēterītis”.
1942 “Laimes zemē”.


Cittautu darbu tulkojumi

1941 Vsevolods Sablins. “Ārkārtējais komisārs”.

Literāro darbu tulkojumi citās valodās

1944 Soendi talu uus perenaine. Postimees. (“Vilkaču mantiniece” igauņu valodā). Tulkojis Marts Pukitss.
1944 Erbin des Werwolfhofes. Deutsche Zeitung im Ostland. (“Vilkaču mantiniece” vācu valodā). Nav norādīts tulkotājs.


1990: romāna "Vilkaču mantiniece" ekranizējums (Gunārs Cilinskis).
Citātu galerija"Mīlestība un daba – galvenie motīvi salonromantiskās lirikas krājumos "Sirds" (1935), "Divas gaismas" (1942); mīlestības dzejoļu izlase "Saule un tu" (1944). Rotaļīgi dzejojumi bērniem: "Knašais Pēterītis" (1939), "Laimes zemē" (1942). Izdevusi stāstu krājumu "Sērmūkšu vīns" (1939). Par literatūras sensāciju kļuva cilvēka dabas pirmatnējās vitalitātes piesātinātais romāns "Vilkaču mantiniece" (1943), kurā izpaudās Leimanes episkās vēstītājas talants; romāna valodai raksturīgs senāko leksikas slāņu izmantojums. "Kailā dzīvība" ir pirmais latviešu romāns, kurā tēlots 1941. gadā deportēto liktenis. Dienasgrāmatas monologa formā atklāts Rīgas "zelta jaunatnes" pazemojumu pilnais ceļš Sibīrijā. Krājumā "Dūmu topāzs" (1965) ievietoti tēlojumi, stāsti, atmiņas par Kārli Skalbi, Edvardu Virzu, Vili Cedriņu u.c."

Raimonds Briedis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

"Zināma un populāra kļuvusi, pateicoties romānam "Vilkaču mantiniece", kas patriarhālajā latviešu literatūrā pirmo reizi parādīja, ka seksuālā kaislība spēj nevis postīt, bet arī salabināt. Rakstniece spējusi sevi apliecināt senatnīguma atklāsmē un sievietes vietas meklējumos. (..) Veikli savērpta intriga, īpatnēja valoda, kas meklēta Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha sastādītajā "Latviešu valodas vārdnīcā" un latviešu folkloras materiālos, atsauces uz Bībeli, vēstījums par lauku dzīvi 19. gadsimta beigās, teju vai katram latvietim atpazīstamas izjūtas – tas viss veicināja romāna "Vilkaču mantiniece" popularitāti. (..) Viņas dzejoļos dominē sāpju aizlauzti sapņotāji starp reālo un fantāzijas telpu, mīlestība, sievietes iejūtīga attieksme pret ciešanām un arī pret cilvēku vājībām, pret dabu (..)"

Rimands Ceplis. Ilona Leimane. 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. R.: LU, 2008, 286. lpp.
SaiknesJānis Endzelīns (1873–1961) - Radinieks
Nodarbesrakstniece
Dzimšanas laiks/vieta05.10.1905
Rīga
Rīga
IzglītībaMaldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzija
Rīga
Rīga

1923
Rīgas pilsētas 3. ģimnāzija
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga, LV-1010

1923: beigusi mācības; literatūras skolotājs – Kārlis Dziļleja.


1928 – 1932
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Nepabeigtas studijas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē; studiju virziens: tieslietas.

Darbavieta1931
Laikraksts "Latvis"
Rīga
Rīga

Līdzstrādniece

Iepazinusies ar daudziem dzejniekiem. Draudzība izveidojusies ar Leonīdu Breikšu un Knutu Lesiņu.


1931 – 1933
Rīga
Rīga

Žurnāls "Mūsu īpašums"

Korespondente

Emigrē1944 – 1950
Flensburga
Flensburg, Schleswig-Holstein, Germany

1950 – 1989
Parīze
Paris, France
Ceļojums00.11.1964 – 00.12.1964
Anglija
England, United Kingdom
Uzturējusies Anglijā 10 nedēļas, kuru laikā piedalījusies literāros sarīkojumos Londonā, Korbijā un Stokportā.
Miršanas laiks/vieta21.12.1989
Parīze
Paris, France
Apglabāts1989
Parīze
Paris, France

Apbedīta Epinī (Epinay Orge) kapos.

ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Vilkaču mantiniece".
Literatūra
1944

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
05.10.1905Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Parīze
(Paris, France)
21.12.1989Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Flensburga
(Flensburg, Schleswig-Holstein, Germany)
1944 - 1950EmigrēPilsēta
4Parīze
(Paris, France)
1950 - 1989EmigrēPilsēta
5Parīze
(Paris, France)
1989ApglabātsPilsēta
6Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
7Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga, LV-1010)
1923IzglītībaĒka, māja
8Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1928 - 1932IzglītībaĒka, māja
9Rīga
(Rīga)
1931DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1931 - 1933DarbavietaPilsēta
11Anglija
(England, United Kingdom)
01.11.1964 - 01.12.1964CeļojumsValsts
Ilona Leimane dzimusi 1905. gada 5. oktobrī Rīgā, mirusi 1989. gada 21. decembrī Parīzē. Rakstniece, dzejas grāmatu, romānu, stāstu krājumu un bērnu grāmatu autore kļuva populāra, pateicoties romānam "Vilkaču mantiniece" (1943). Leimanes prozas darbos ir divas galvenās caurviju līnijas: senatnīguma atklāsme un sieviete savas vietas meklējumos sabiedrībā. Viņa savos darbos centās saskatīt mūžīgo un cilvēciski nepārejošo, kas slēpjas ikdienā, ierakstot to caur sievietes komplicēto pārdzīvojumu atklāsmi.


Ilona Leimane dzimusi namsaimnieku Jūlija un Lienes Hermīnes Leimaņu ģimenē kā vecākais bērns, viņai ir četri jaunāki brāļi – Edvīns, dvīņi Jūlijs Ziedonis un Pēteris Pāvils un jaunākais brālis Jānis. Vasaras bērni pavada pie vecvecākiem Suntažu pagasta Eļmu mājās, kur uz Ilonu lielu iespaidu atstāj gan apkārtējā daba – Eļmi atrodas skaistā vietā Juglas krastā, – gan vectēvs Indriķis, kas zinājis daudz senu nostāstu. Daļa no vectēva nostāstiem atraduši vietu arī Ilonas Leimanes grāmatās. Vēlāk, atskatoties uz iespējamiem literārā talanta avotiem, Ilona Leimane minēs divus – vectēvu Indriķi Kļaviņu, lielo stāstītāju, kurš cūku bērēs mazmeitai vienmēr devis cūkas šņukuru, teikdams: "Ēd un esi liela rakstītaja." Un vecmāmiņu Kristīni Endzelīnu, valodnieka Jāņa Endzelīna māsu, kas interesējusies par garīgiem rakstiem un arī pati sacerējusi garīgas dziesmas. (Trimdas rakstnieki. Kemptene, 1947., 2. sēj., 265. lpp.)

Agri iemācījusies lasīt, Ilona Leimane lasa latviešu teiku un pasaku grāmatas, bet astoņu gadu vecumā – Aspazijas, Raiņa, Aleksandra Puškina, Ivana Turgeņeva, Fjodora Dostojevska darbus. Mācījusies Maldoņa Rīgas Sieviešu ģimnāzijā un Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijā. 1928. gadā viņa uzsāk tieslietu studijas Latvijas Universitātē, taču studijas nepabeidz.

Leimanes literārā daiļrade sākas ar dzejoli "Nav ikdienas", kas 1929. gadā publicēts Kārļa Skalbes vadītajā žurnālā "Piesaule".

Nav ikdienas!

Nav ikdienas, ja izdegušās dienas
Par jaunām dienām aizlūgšanu tur.
Ja sāpes sirdī kā uz melnas sienas
Ar mīlestību zelta vārdus bur.
Nav ikdienas, ir tikai svētku dienas
Ja pāri tumsai acis gaismu redz.
Ja dienu ritums tur kā kāpes slienas,
Kur tālu nezināmais zvaigznes dedz. (Piesaule, Nr.12 (01.12.1929)

Dažas nedēļas vēlāk Edvarts Virza Leimanes dzejoļus ievieto arī laikraksta "Brīvā Zeme" literārajā pielikumā. 1935. gadā iznāk viņas pirmais dzejoļu krājums "Sirds". Dzejā jaunā autore galvenokārt apcer dabas un mīlas izjūtas, dominē sāpju pilni sapņotāji. Liela vieta ierādīta ziedu tēliem, raksturīga ir tumšsarkanā puķe kā sirds nemiera un kaislību simbols. Krājums kritikā tiek labi novērtēts, recenzenti Jānis Veselis un Edvards Virza atzīmē tā bagāto, daudzveidīgo tematiku un trauksmaino zemtekstu. 1942. gadā tiek izdots otrs Leimanes dzejoļu krājums "Divas gaismas", bet 1944. gadā – mīlestības dzejoļu izlase "Saule un Tu". Arī šajos krājumos variēta pirmajā krājumā atklātā tematika.

Leimanes debija prozā ir grāmata "Sērmūkšu vīns" (1939), kurā līdzās stāstiem publicēti arī tēlojumi un skices. Tekstos tēloti gan izšķiroši notikumi cilvēka dzīvē, gan nejauši gadījumi un dažādu dīvaiņu likteņi, taču notikumiem un pārdzīvojumiem lielākoties trūkst psiholoģiskas motivācijas. Šajā laikā Leimane publicē arī divas grāmatas bērniem – "Knašais Pēterītis" (1939) un "Laimes zemē" (1942), kurās izmantots populārais pasaku sižets par došanos pasaulē. Grāmatas ilustrējusi Margarita Kovaļevska.

Kad 1942. gadā žurnālā turpinājumos "Latvju Mēnešraksts" parādās romāns "Vilkaču mantiniece" (grāmatā izdots 1943. gadā), darbs kļūst par sensāciju. Romāns iecerēts Budapeštā – dienā, kad ūtrupē netaisni tiek pārdotas Eļmu mājas: "(..) apņēmos uzcelt sev tādu sētu, kuru man neviens ļauns cilvēks nenokrāps ... uzrakstīju uz papīra servjetes – "Vilkaču mantiniece — cilvēkiem nepatīk, ja kāds ar savu ģīmi vai darbu atšķiras no pārējiem"." (Maija Kalniņa. Ilona Leimane – "Vilkaču mantinieces" autore. Karogs, Nr.5 (01.05.1990)) Romāns veltīts brālim Jānim, kurš 1941. gadā izsūtīts uz Sibīriju. Taču, neskatoties uz personīgajiem pārdzīvojumiem un dramatisko situāciju – ir karš – rakstniece rada darbu, kurā nav nekā no laikmeta notikumiem. Tas ir vēstījums par lauku dzīvi 19. gadsimta beigās, un tā pamatā ir pasaules literatūrā plaši pazīstamais sižets par divām naidīgām dzimtām un mīlestību starp šo dzimtu jauniešiem. Romāns ir kā iespēja aiziet no dramatiskās kara laika īstenības citā pasaulē, kur cilvēka dzīve rit saskaņā ar dabas ritmiem un tiek risinātas mūžīgās attiecību problēmas starp vīrieti un sievieti. Romānu atšķirīgu padara tajā ietvertais mitoloģiskais slānis un valoda – Ilona Leimane bagātīgi izmantojusi Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha sastādīto "Latviešu valodas vārdnīcu", latviešu folkloras materiālu un atsauces uz Bībeli.

1944. gadā romānu publicē arī vācu laikraksts "Deutsche Zeitung im Ostland" un igauņu laikraksts "Postimees". Rakstniecei par romānu tiek piešķirta Kultūras fonda prēmija.

Leimane romānā ne tikai veiksmīgi izmanto pretstatus (sieviete–vīrietis, savs–svešs, bagāts–nabags, u.c.), bet tos arī pārinterpretē, piemēram, samainot vietām priekšstatus par matriarhātu un patriarhātu. Kā atzīmējusi Astrīda Skurbe, "salīdzinājumā ar Virzas "Straumēniem", kur patriarhālā dzīves kārtība attēlota tās ideālajā variantā un rada harmoniju un saskaņu, "Vilkaču mantiniecē" šī pati patriarhāla tradīcija parādās visnepievilcīgākajā veidā." (Skurbe, Astrīda. Ilona Leimane. Latviešu rakstnieku portreti. Trimdas rakstnieki. Zinātne, 1994) Vēstījumā Vilkaču jaunā saimniece Alīne tiek parādīta kā gudrāka un strādīgāka par vīrieti. Spēcīgas sievietes ir arī nākamo Leimanes prozas darbu – "Vadātājs" (romānu sāk publicēt žurnāls "Mana Māja" 1943. gadā, bet grāmatā tas izdots 1946. gadā) un "Mātes cilts" (1949) centrā.

1944. gadā Ilona Leimane ir spiesta emigrēt. Flensburgā, Vācijā viņa pārdzīvo smagu uzlidojumu, pēc kura paliek dzīva. Šim personīgajam pārdzīvojumam, iespējams, ir būtiska nozīme viņas nākamā romāna "Mātes cilts" ietvertajā tēmā – tas ir darbs par sievietes izturību un vitalitāti. Galvenais romāna tēls – Gaigala ir neatkarīga sieviete ar spēcīgu pārliecību par tiesībām pašai veidot savu dzīvi, nerēķinoties ar tradicionālās morāles aizspriedumiem, un reizē viņa ir māte – dzīvības devēja un vairotāja, kas piepilda zemi ar dzīvību pēc kara un pēc mēra.

No kara izpostītas Vācijas 1949. gada nogalē Ilona Leimane pārceļas uz Parīzi, kur nodzīvo līdz mūža beigām. Novērtēdama Francijas galvaspilsētas bagāto kultūras dzīvi un brīvības garu, Leimane tomēr nespēj tur iedzīvoties. Parīzē izdotie Leimanes darbi ir atšķirīgi no viņas iepriekšējajiem sacerējumiem. Francijas–Latvijas draudzības biedrības apgādā greznā izdevumā ar lietuviešu mākslinieka Vitauta Kasjuļa grafikas ilustrācijām iznāk dzejoļu krājums "Ugunsputns" (1951). Krājumā dominē sarkans un melns, tās ir liesmas, kurās sadegusi greznā sapņu pasaule Rīgā. Dzejoļos izskan rūpes par dienišķo uzturu, vientulība, kas apņem vēstītāju, kuru nespēj iepriecināt ne skaistie Parīzes parki, ne Sēnas ūdeņi, ne ugunīs mirdzošā pilsēta, jo svešums apņem kā dzeļonains žogs.

Ceļš uzsāktais grūts un ilgs,
Draud bedres, rēgaini tīkli, —
Klīstu kā vienacis vilks
Kaucieniem pilnu rīkli. (No krājuma "Ugunsputns")

Parīzē sarakstīts arī romāns "Kailā dzīvība" (1953), kas ir krasi atšķirīgs no iepriekšējiem Leimanes romāniem. "Kailā dzīvība" ir pirmais romāns latviešu literatūrā, kurā tēloti 1941. gadā izsūtīto likteņi un dzīve Sibīrijā. Romāna vēstītāja ir septiņpadsmitgadīga meitene Aina Rožlapa, tā sauktās zelta jaunatnes pārstāve, kura tikko beigusi ģimnāziju, runā trīs svešvalodās, lielisko slēpo, dejo svingu un vada auto. Viņa nokļūst apstākļos, kur nekam no iepriekšējā vairs nav nozīmes, vienīgā vērtība ir cilvēka kailā dzīvība. Emocionāli piesātinātais darbs rakstīts dienasgrāmatas formā, romāna gaitā piezīmēm kļūstot arvien fragmentārākām, tā attēlojot izmocīta cilvēka apziņu. Pierakstu beigās realitāte arvien vairāk atkāpjas, un īstenība mijas ar murgainām vīzijām. Atšķirībā no iepriekšējo Leimanes darbu sieviešu tēliem, Aina atrodas situācijā, kur aktīva rīcība nav iespējama, viņa nav vairs brīvs cilvēks, bet tikai upuris.

Ilonas Leimanes dzīvi Parīzē apgrūtina nopietnas veselības problēmas, rakstnieces psihiskā veselība kļūst par rakstos un vēstulēs apspriestu tematu, un šie pārspriedumi nebeidzas līdz pat viņas nāvei. Citādi par Leimanes dzīvi Parīzē ziņas ir skopas. 1951. gadā Ilonu Leimani viņas dzīvesvietā Parīzē apciemo gleznotājs Ģirts Ārvaldis: "Pēc garāka brauciena pa Parīzes apakšzemi nonākam klusā ielā. Pagalmā starp namu blokiem dārza mājiņas durvis atver pati dzejniece. No askētiski vienkāršās istabas sienām, kur redzamas lietuvieša Kasiulisa un igauņa Vīralta grafikas, dveš pretī darbs, ne omulība. Istabā bohēmisks vēsums, tādēļ dzejniece sēž kažokā. Vai melnais kažoks un sarkanie mati nav pavasarī iznākušās jaunās grāmatas "Ugunsputns" simbols? Pilsoņi raustīs plecus, bet gleznotāja fantāzijai tas var būt interesants ierosinājums. Arī jaunajā grāmatā dominē sarkans un melns, tās ir arī liesmas, uguns un pārdzimšana. Patiesi, – dzejnieces sejā nav vairs tās izteiksmes, ko lieliskais grafiķis O. Norītis savā laikā uzbūra mazajā dzejoļu grāmatiņā Latvijā. Vai sejā būtu lasāms klusums, vienaldzība vai nogurums no dzīves jezgas? Vienaldzība un nogurums tas nevar būt, kaut arī dzejniece daudz strādā. Francijas metropole bagāti rosina domas un fantāziju. To liecina arī papīriem, manuskriptiem un grāmatām apkrautais darba galds ar mazu rakstāmmašīnu vidū." (Ģirts Ārvaldis. Ciemos pie Ilonas Leimanes. Latvija, Nr.72 (10.11.1951))

Savukārt, Juris Soikans, 1953. gada rudenī pabijis Parīzē, raksta Bertai Rudzītei: "Redzēju arī Leimani – paskats atbaidoši šausminošs. Mati izpervēti koši oranži, pati bāla kā nāve. Acis kā beigtai zivij un vispār – ja viņai nepalīdzēs kāda organizācija, tad vienu dienu viņu atradīs vai nu Sēnā, trako namā vai cietumā. To es saku bez jokiem. Viņai nav nekādas nodarbošanās, un par dzīvokli viņa nav maksājusi jau divus gadus. No katra, ko viņa satiek vai kas iebrauc, lienē naudu, ko, protams, neatdod. Viņa nekur nestrādā un dzīvo tikai no honorāriem. Ir tāda sajūta, ka viņa lieto vēl kaut ko vairāk!" (Juris Soikans – bertai Rudzītei. 1953. gada 26. septembrī. RTMM: J. Rudz. K35/4, inv. nr. 587770) (Rimands Ceplis. Ilona Leimane. 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. Sast. A. Cimdiņa. LU: 2008, 288. lpp.)

1954. gadā viņa tiek ievietota psihiatriskajā klīnikā. Turpmāk atlabšanas posmi mīsies ar laiku, kas tiks pavadīts psihiatriskajā slimnīcā. Taču, neraugoties uz nestabilo veselības stāvokli, 1965. gadā atklātībā nāk Leimanes pēdējā grāmata "Dūmu topāzs", kuru veido stāsti, tēlojumi, pasakas, nostaļģiskas bērnības un jaunības atmiņas. Stāstā "Jaunais Ādams" parādās latviešu emigranti Francijā – zemnieks Vilnis Raiskums un gleznotāja Aija Auza, stāsta centrā jau pazīstamais, Leimanei raksturīgais mīlestības un auglības motīvs.

Mūža nogali rakstniece pavada psihiski slimo dziedinātavā. Viņai nav tuvinieku, kas varētu viņu uzturēt un aprūpēt, savukārt, latviešu sabiedriskās organizācijas var tikai daļēji materiāli atbalstīt rakstnieci. Rakstniece mirusi Parīzē 1989. gada 21. decembrī, apbedīta Epinī (Epinay Orge) kapsētā.

Aprakstu 2020. gada oktobrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430


Ilonas Leimanes kolekcijas priekšmeti RMM

Rakstniecības un mūzikas muzejā Ilonas Leimanes kolekcija ir apjomā neliela – tajā ir 53 priekšmetu. Priekšmetu grupās visbiežāk atrodamas liecības par viņas dzīvi mītnes zemē Parīzē (fotogrāfiju sadaļa) un daiļradi, ko atklāj personīgā bibliotēka un dzejoļu klāsts rokrakstu sadaļā. Tāpat rokrakstu vidū arī A. Kārkliņa recenzija par I. Leimanes stāstu krājumu “Sērmūkšu vīns”. Korespondences sadaļu veido Ilonas Leimanes sarakste ar G. Ķelmeri. Mākslas sadaļā – nezināma autora radīts literātes portretējums tušas tehnikā.

Tā kā I. Leimanes kolekcija nesniedz gana visaptverošu skatu, vērts ielūkoties arī saistītajās kolekcijās. Literātu Anšlava Eglīša, Elzas Ķezberes un Veltas Sniķeres kolekcijās atrodamo fotogrāfiju klāsts pavērš plašāku I. Leimanes Parīzes laika ainu, kā arī sniedz ieskatu viņas sabiedriskajā dzīvē – V. Tomas kolekcijā atrodamas fotogrāfijas no Rakstnieku dienām Eslingenā 1946. gadā, kur piedalījās arī I. Leimane. Būtisks papildinājums ir saistītajās kolekcijās atrodamā korespondence – literātes vēstules Ojāram Jēgenam, Aleksandram Plensneram, Veronikai Strēlertei, Ādolfam Šildem un citiem. Tāpat virkne rakstniecības un trimdas kultūras pārstāvju Ilonu Leimani vairākkārt pieminējuši savās vēstulēs. Daiļrades aspektu paplašina priekšmeti mākslas sadaļā – gan I. Kalniņa ilustrācijas, gan Sigurda Kalniņa kokgrebuma un linogriezuma plates I. Leimanes romāna “Vilkaču mantiniece” vizuālajam noformējumam. Visbeidzot rokrakstu sadaļa atklāj I. Leimanes dzejas muzikalitāti – viņas teksti vairākkārt pārtapuši dziesmās un skaņdarbos, par ko liecina plašs nošu klāsts atsevišķu komponistu un Biezaišu mūzikas krātuves kolekcijās. Īpašs materiāls atrodams Margaritas Kovaļevskas, Ilonas Leimanes draudzenes, arhīvā – viņas radītais tēlojumu cikls “Trīs spoguļi”, kas atklāj ne vien Ilonas Leimanes personības, bet arī sadzīves grūtības un jaunrades aspektus. Zīmīgs citāts, kas tēlojumos atklāj I. Leimanes neviennozīmīgo likteni: “Dzīvoju pati no savas iekšienes”.


Informāciju sagatavoja: Kristiāna Kuzmina, RMM mākslas eksperte.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.