Ilga Melnbārde

Ilga Melnbārde (1921–2001) tulkojusi no angļu, vācu un krievu valodas. Džona Golsvertija “Forsaitu teikas” (1961), “Modernās komēdijas” (1962) atsevišķas grāmatas, “Pēdējā lappuse” (1966, kopā ar Annu Baugu), Belas Kaufmanes “Augšup pa lejupejošām kāpnēm” (1971), Kolīnas Makkalovas “Dziedoņi ērkšķu krūmā” (1989), Klaiva Steiplza Lūisa “Nārnijas hronikas” (1998–2000) grāmatas, Džeinas Ostinas “Lepnums un aizspriedumi” (2000) un vēl daudzas citas lasāmas viņas tulkojumā. No vācu valodas tulkojusi Annas Zēgerses romānus “Septītais krusts” (1950) un “Uzticība” (1970), arī Johannesa Mario Zimmela “Cilvēks nav vientuļa sala” (1981). Šķiet, ka padomju laikā rets jaunais censonis tulkošanas pasaulē iekļuva bez gandrīz vai obligātās ieejas biļetes – tulkojuma no krievu valodas. Lai arī Ilga Melnbārde tad jau bija diplomēta angļu filoloģe, tomēr viņas radošā biogrāfija ir šai likumsakarībai (būtu pētāms jautājums) apliecinājums. Viņas pirmais tulkotais darbs, paveikts kopā ar Frici Mierkalnu un Veru Vanagu, bija krievu rakstnieces Annas Antonovskas plašais romāns “Lielais Mouravi” (1947–1949), kas stāsta par Gruzijas apvienotāju Georgiju Saakadzi, sauktu par Lielo Mouravi.

Sveicot tulkotāju piecdesmitgadē (1971), viņas kolēģe Ērika Lūse rakstījusi: “Darba prieks un sirds siltums – tās, manuprāt, ir Ilgas rakstura iezīmīgākās īpašības. [..] Šķiet, ka daļu no šī sirds nemiera Ilga mantojusi jau no sava tēva, kurš tai laikā, kad piedzima meita – 1921. gada 6. oktobrī –, bija Zaļenieku skolas pārzinis. Cilvēks ar dumpīgu garu, viens no Apriķu kaujas organizatoriem. Roberts Sēlis viņu piemin savā romānā par 1905. gadu [“Tanī bargā dienā”, 1963].” (Lūse Ē. Tulkotāju saimes piecdesmitgadniece. Karogs, 1971, Nr. 10)

Literatūras mīlestība ielikta jau ģimenē, un pēc Zaļenieku sešklasīgās pamatskolas beigšanas (1934) viņa turpina mācības Jelgavas 2. Valsts ģimnāzijas humanitārajā klasē (1935–1939), kur pastiprināti apgūst valodas. Gluži likumsakarīga ir izvēle studēt Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, kur sākotnēji izraudzītais studiju virziens ir klasiskā filoloģija, bet nākamajā gadā (1940) viņa pāriet uz Ģermāņu-romāņu nodaļu, kur mācās līdz 1944. gada vasarai. Tad Kurzemē pavadīts gads darba gaitās, un 1945. gada maijā Ilga Melnbārde atgriežas Rīgā un studijas beidz jau Latvijas Valsts universitātē, 1946. gadā absolvējot Filoloģijas fakultātes Angļu valodas un literatūras nodaļu.

Par pirmo darbavietu kļūst Latvijas Valsts izdevniecība, kur Ilga Melnbārde strādā par korektori, pēc tam – par redaktori (1945–1950) un tieši šeit, kā minēts iepriekš, sāk savu tulkotājas ceļu. Pēc apprecēšanās Ilga Melnbārde dodas līdzi vīram uz Aknīsti, kur strādā vidusskolā par mācību pārzini (1950–1953), tad Viļānu vidusskolā (1953–1958), līdz darba gaitas aizved uz augstskolu – vispirms uz Daugavpils pedagoģisko institūtu (1958–1962, svešvalodu docētāja), tad – Rīgas Politehnisko institūtu (1962–1976), kur ir angļu valodas pasniedzēja. Pedagoģiskais darbs saistīts arī ar Latvijas Valsts universitāti, kur 70. gados filologiem lasījusi tulkošanas teoriju un vadījusi seminārus tulkošanā. Savā ziņā par pedagoģisku var uzskatīt arī Ilgas Melnbārdes darbību Rakstnieku savienībā, kur tulkotāju sekcijā analizējusi jauno tulkotāju darbus un dalījusies ar savām zināšanām.

Ilga Melnbārde devās mūžībā 2001. gada 16. jūnijā.

---

Informāciju sagatavojusi Ieva Kalniņa