Ildze Kronta

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (64); Sastādītājs (6); Redaktors (24); Komentāra autors (6); Recepcijas persona (3)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsIldze Kronta
Dzimtais vārdsIldze Anete Krontāle
KopsavilkumsIldze Kronta (1940–2017) – literatūrkritiķe. Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē ieguvusi bibliogrāfes kvalifikāciju. Literatūras kritikai pievērsusies 60. gadu otrajā pusē, veltot tai gandrīz piecdesmit mūža gadus. Rakstījusi galvenokārt par aktuālās prozas attīstības problēmām, publicējusi regulārus pārskatus par prozu, apcerējusi arī atsevišķu rakstnieku daiļradi (Visvaldis Lāms, Zigmunds Skujiņš, Ilze Indrāne, Andris Jakubāns, Ēriks Hānbergs, Andris Kolbergs un citi). Daļa literatūrkritisko rakstu apkopoti krājumos "Gadi. Darbi. Personības" (1986), "Darbi, personības, viedokļi" (2003), "Laiks, ko neizvēlamies" (2013).
Personiska informācija1940: 8. oktobrī dzimusi mācītāja Roberta Krontāla (1910–1953) un skolotājas Austras Krontāles (dzimušas Kaprāno; 1914–1987) ģimenē.
Profesionālā darbība1966: 14. septembrī laikrakstā "Padomju Jaunatne" publicēta pirmā recenzija "Eju pasauli atklāt..." par Vizmas Belševicas dzejoļu krājumu "Jūra deg" laikrakstā "Padomju Jaunatne".

Grāmatas – rakstu krājumi

1986: Gadi. Darbi. Personības
2003: Darbi, personības, viedokļi
2012: Laiks, ko neizvēlamies

Sastādītie un komentētie darbi

1984: Ojāra Vācieša piemiņas grāmata (kopā ar Jāni Peteru)
1986: Zigmunds Skujiņš. Izlase. (1–2)
1993: Visums, sirds un tāpat... (arī ievada autore)
2001–2003: Ojārs Vācietis. Kopoti raksti, 9. un 10. sējums (komentāru autore)
Citātu galerija

Par rakstu krājumu "Gadi. Darbi. Personības" (1986)

"“Gadi. Darbi. Personības” skaidri apliecina Ildzes Krontas vienmīles dabu. Sava darba mūža pirmo posmu kritikā viņa atdevusi prozai – visu bez atlikuma, dzejā un dramaturģijā ielūkodamās tikai pa brīsniņam, tikai ar sānu redzi. I. Kronta darbojas visos kritikas žanros, taču grāmatā pārstāvēts gada pārskats – viens no pašiem atbildīgākajiem un grūtākajiem. Esam pieraduši pie kritiķes nosvērtā toņa, kurā objektivitātes un prasīguma ziņā nav nolaides. Jau gadiem – kā “Literatūrā un Mākslā”, tā “Kritikas gadagrāmatā”. Romānu un stāstu apskati (1974–1984), tematiski papildināti ar dažām recenzijām, arī veido šo izlasi. Šāda materiāla atlase sekmē grāmatas tematisko un uzbūves vienotību, “kādas kontūras ievelk vismaz romāna attīstības procesā”, kā secina autore ievadā. [..] ldzes Krontas grāmatai turklāt ir tā priekšrocība, ka te rodam priekšstatu arī par prozas attīstību. Šai ziņā tā vērtējama kā zināms priekšdarbs literatūras vēsturei. [..] Viņai raksturīga principialitāte, neiecietība pret diletantismu un pelēcību. [..] Brīvi pārvaldot prozas materiālu, tajā akcentēta aktuālā problemātika. Kritiķe iestājas par vēstījošās literatūras ciešākām saitēm ar savu laiku, par attēlotā patiesīgumu, sižetiskās situācijas un tēla vēsturiski ticamo un sociāli konkrēto piepildījumu."

Tabūns, Broņislavs. Posma bilance. Karogs, 1987, Nr. 9.
Nodarbesliteratūrkritiķe
bibliogrāfe
Dzimšanas laiks/vieta08.10.1940
Rīga
Rīga
Izglītība1947 – 1948
Aizputes vidusskola
Aizpute
Aizpute, Aizputes novads

1948 – 1951 (Datums nav precīzs)
Kazdangas septiņgadīgā skola
Kazdanga
Kazdanga, Kazdangas pagasts, Aizputes novads

1954 – 1959 (Datums nav precīzs)
Saldus vidusskola
Saldus
Saldus, Saldus novads

1959 – 1964
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Rīga
Rīga

Vēstures un filoloģijas fakultāte

Darbavieta1966 – 1970
Rīga
Rīga

Grāmatu palāta, bibliogrāfe


1971 – 1994
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050

Redaktore


1994 – 2004 (Datums nav precīzs)
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Rīga
Rīga
Bibliogrāfijas institūts, bibliogrāfe
Dalība organizācijās1987 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība

1990 – 2017
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Miršanas laiks/vieta05.01.2017
Rīga
Rīga
Apglabāts10.01.2017
Ikšķiles Pilsētas kapi
Dainu iela 1A, Ikšķile, Ikšķiles novads, LV-5052

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
08.10.1940Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
05.01.2017Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Ikšķiles Pilsētas kapi
(Dainu iela 1A, Ikšķile, Ikšķiles novads, LV-5052)
10.01.2017ApglabātsKapsēta
4Saldus
(Saldus, Saldus novads)
1954 - 1959IzglītībaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
1959 - 1964IzglītībaPilsēta
6Aizpute
(Aizpute, Aizputes novads)
1947 - 1948IzglītībaPilsēta
7Kazdanga
(Kazdanga, Kazdangas pagasts, Aizputes novads)
1948 - 1951IzglītībaCiems
8Aspazijas bulvāris 24, Rīga
(Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050)
1971 - 1994DarbavietaĒka, māja
9Rīga
(Rīga)
1966 - 1970DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1994 - 2004DarbavietaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1990 - 2017Dalība organizācijāsPilsēta
Ildze Kronta (īstajā uzvārdā – Krontāle, 1940–2017) dzimusi mācītāja Roberta Krontāla (1910–1953) un skolotājas Austras Krontāles ģimenē. 1944. gadā, Otrā pasaules kara beigās, ģimene, dodoties bēgļu gaitās uz Kurzemi, nonāk Aizputē, kur tēvs kalpo Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskajā draudzē, māte strādā skolā par skolotāju. Robertu Krontālu 1946. gadā dievkalpojuma laikā apcietina, un Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls 1947. gada aprīlī viņu notiesā kā piederīgu 30 cilvēku lielai Kurzemes nacionālo partizānu grupai, apsūdzot viņu par to, ka bijis neapmierināts ar padomju iekārtu, svētījis cīņai pret padomju varu un atbalstījis pretošanos šai iekārtai. To Ildze Krontāle uzzinās tikai 90. gados, kad būs iespējams iepazīties ar tēva lietu. Māti kā “latviešu nacionālista”, “bandīta atbalstītāja” sievu atbrīvo no darba un 1949. gada 25. martā izsūta uz Omskas apgabalu. Astoņgadīgo Ildzi paglābj tikai liktenīga nejaušība – Aizputē iebraukusī vecāmāte, kura, uzzinot, ka meita jau apcietināta, paspējusi ierasties skolā pirms padomju varas pārstāvjiem un pirmklasnieci aizvest. Skatoties savas mātes arhīva lietu, Ildze Kronta ieraudzīs, ka deportējamo dokumentos bijis arī viņas vārds, kas izsvītrots.

Pamatskolas izglītību Ildze ieguvusi vairākās skolās, mācījusies Kazdangā, tad, lai jauktu pēdās, vecāmāte Ieva Kaprāno vēl divreiz mainījusi dzīvesvietu un Ildze – skolu.

Dažās rindās ietvertā biogrāfija sniedz tikai sausus faktus, bet aiz tiem – bailes, salauzti likteņi, izpostīta ģimene un… dzīve laikā, kuru neesi izvēlējies, bet kurā jādzīvo.

Ildze Kronta ir starp tiem nedaudzajiem padomju laikā rakstījušajiem literatūras kritiķiem, kura reflektējusi par savu darbu un savu lomu totalitārajā valstī. “Kā dzīvot okupētā valstī? Cik godīgam iespējams būt negodīgā dubultmorāles, dubultgrāmatvedības pasaulē, greizā pasaulē, bet tavai dzīvei atvēlētā laikā? Kādas ir tavas izvēles iespējas laikā, ko neizvēlamies? Turklāt reāli neredzot ceļu, kas nestu brīvību tavai zemei, tavai tautai.” (Kronta I. Par laiku, ko neizvēlamies. Jaunā Gaita, 2016, Nr. 285)

Lai atskatītos, jāatgriežas 1959. gadā, kad pabeigta Saldus vidusskola un jādomā, ko izvēlēties studēt. Vai abituriente tolaik sevišķi iedziļinājās darbā, kas sekos pēc studijām? Diez vai. Viens apsvērums bija gluži pragmatisks – patika lasīt grāmatas, padevās sacerējumu rakstīšana, savukārt iestājpārbaudījumu kārtošana eksaktajos priekšmetos prasītu papildu piepūli… Tiesa gan, māca šaubas, vai “tautas ienaidnieka” meitas biogrāfija nebūs šķērslis, lai iestātos humanitārā fakultātē universitātē. Apklausītā informācija ļāva cerēt, ka tā tomēr varētu nebūt. Un tā 1959. gada rudenī Ildze Kronta kļūst pat Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes studenti. Trešajā kursā, kad sākas studentu specializācija pedagoģijā, žurnālistikā un bibliotēkzinātnēs, viņa izvēlas pēdējo: “[..] tā jau bija mērķtiecīga, nešaubīga un apzināta izvēle – grāmatu pasaule, kas, pēc manas sapratnes, vismazāk prasītu politiski aktīvu izrādīšanos un izteikšanos nepieņemamajā sovjetismā. Savukārt vēlāk man likās ļoti svarīgi, lai mans maizes darbs būtu tiešām mans maizes darbs, bet manis darītais literatūrkritikā ar šiem ikdienas darba pienākumiem nebūtu saistīts, lai tā būtu nošķirta, norobežota pasaule, mana personiskā, privātā lieta, manis pašas atbildīguma vai neatbildīguma teritorija, spēju vai nespēju lauks. Tādējādi es mēģināju radīt sev kaut kādu brīvības un neatkarības ilūziju, jo izvēle par ko rakstīt un par ko nerakstīt patiešām bija tikai un vienīgi manis pašas ziņā. Iluzora neatkarība, iluzora brīvība. Vai tā bija zināma iespēja nepakļauties padomju institūciju reglamentētajai domāšanai? Varbūt… (Bet šādai norobežošanās pozīcijai droši vien piemīt kā savas labās, tā sliktās puses, taču tā jau ir paša cilvēka šādas pozīcijas izvēle, un tātad ar šīs norobežošanās labajām un sliktajām pusēm gluži vienkārši jārēķinās un jāsamierinās.)” (Turpat.)

Ildzes Krontas pirmā darbavieta ir Grāmatu palāta (1966–1970), tagad mēs teiktu – Bibliogrāfijas institūts (tur viņa atgriežas 1994. gadā), kur viņa strādā par bibliogrāfi. Paralēli viņa sāk veidot arī savu “atbildīguma teritoriju” – 1966. gadā tiek iespiesta viņas pirmā recenzija par Vizmas Belševicas dzejoļu krājumu “Jūra deg” (Padomju Jaunatne, 1966, 14. septembrī). 1970. gadā pāriet darbā uz izdevniecību “Liesma”, kur strādā par redaktori līdz 1994. gadam, un gandrīz piecos gadu desmitos kļūst par redzamu literatūras kritiķi, kura regulāri publicējas žurnālā “Karogs” un laikrakstā “Literatūra un Māksla”, 90. gados un jaunajā tūkstošgadē arī izdevumā “Jaunā Gaita”, tāpat jāatzīmē publikācijas “Kritikas gadagrāmatā”. Literatūrkritiskie raksti apkopoti trīs krājumos: “Gadi. Darbi. Personības” (1986), “Darbi personības, viedokļi” (2003) un “Laiks, ko neizvēlamies” (2012).

Lai arī pirmā recenzija bija veltīta dzejai, turpmāk Ildzes Krontas uzmanības lokā pamatā ir latviešu proza (nereti arī padomju proza, kas ne tikai saistījusi interesi, bet devusi arī iespēju kaut ko vairāk pateikt par latviešu romāniem un stāstiem). Rakstījusi vai visos kritikas žanros: recenzijas, rakstnieku portretskices, pārskatus par procesiem romānā un stāstā viena gada laikā, problēmrakstus, lieliski pārzinājusi literāros procesus, gadiem sekojusi prozaiķu daiļradei (V. Lāms, Z. Skujiņš, I. Indrāne, A. Jakubāns, A. Kolbergs, Ē. Hānbergs u. c.), allaž uzsverot, cik nepieciešami prozai ir būt saistītai ar savu laiku, būt asai, konfliktus saredzošai un spējīgai tos pārvērst romānā vai stāstā. Būtībā ar šo neatlaidīgo prasību Ildze Kronta savās kritikās atbalstīja tos rakstniekus, kas 70.–80. gados centās daudzmaz atbrīvoties no ideoloģijas uzspiestajiem šabloniem un rakstīt par humānisma pamatvērtībām, uzturēt tautas pašapziņu. Cik tas izdevās, un vai ar to var būt apmierināts? Ildze Kronta: “Ja kritiķis runāja par nepieciešamību literatūrā ieraudzīt tautas pagātni un tagadni tās patiesajā dramatismā un tajā pašā laikā skaidri zināja, ka patiesību un tikai patiesību totalitārā sistēma nekad nepieļaus, kā to nosaukt – par divkosību, apzinātu liekulību, piedodamiem vai ne piedodamiem meliem, pusmeliem vai kā citādi… [..] Varbūt labi, ka tādam pašapmānam par rakstītu vārdu jēgu cilvēks spēja ļauties, visbeidzot arī tas liedza nolaisties līdz pilnīgiem sistēmas meliem un lika censties saglabāt garīgo patstāvību, garīgo neatkarību. Vismaz nosacīti. Šādam pašapmānam neļaujoties, pēc manas izjūtas, kritiķa iespēja būtu bijusi tikai viena – nerakstīt.” (Turpat.)

Krontas kritiskajiem rakstiem ir vēl kāda būtiska iezīme – tajos gandrīz vienmēr ir dialogs gan ar rakstnieku, gan kolēģiem kritiķiem, akcentējot, viņasprāt, atbalstāmus spriedumus vai argumentēti tos apstrīdot vai koriģējot. Un arī ar sevi, mūža nogalē vētījot savu darbu un dzīvi.

Ildze Kronta aizgāja mūžībā 2017. gada 5. janvārī. Apglabāta Ikšķiles kapos.


Informāciju sagatavojusi Ieva Kalniņa (08.10.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.