Hugo Teodors Krūmiņš

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (30); Recepcijas persona (6)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsHugo Teodors Krūmiņš
PseidonīmsKaspars Gunispers, Balarts
KopsavilkumsHugo Krūmiņš (1901–1990) – dramaturgs. Dzimis Vitrupes pagastā, kur tuvienes skolās ieguvis pamatizglītību, studējis Latvijas Universitātē; strādājis par skolotāju, taču kļuva par dramaturgu. Sarakstījis ap trīsdesmit lugu. Tās ir uzvestas Zemnieku drāmas teātri, Jelgavas teātrī, Pārdaugavas teātrī un Rīgas radiofonā. Bijis arī atjautīgs humorists, publikācijas "Svaros", "Siksspārnī" un "Skudrā", kur iespiestas arī viņa zīmētās karikatūras. Daļa lugu izdotas, iestudētas, dažas palikušas manuskriptos. Latvijā populārākā bija "Priekšzīmīgā saimniecība", tad "Sāncenši", "Vecpuiši", "Silzemnieki", "Modernais lauksaimnieks". 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kopš 1951. gada dzīvoja ASV. Amerikā uzrakstīta luga "Maestro no Rucavas". Septiņas no sarakstītajām 30 lugām atrodas Ņujorkas pilsētas bibliotēkas latviešu nodaļā. Dzeja apkopota un izdota krājumā "Zemes vējos" (1951; papildināta atkārtoti 1986. gadā).
Personiska informācijaDzimis saimnieka Andreja Krūmiņa un Kristīnes (dzimusi Rungaine) Krūmiņa ģimenē, kurā pavisam ir septiņi bērni. Divi no viņiem mirst bērnībā, četri dēli tiek izskoloti un beidz Universitāti un piektais jaunais dzejnieks un dramaturqs Hugo Krūmiņš studē medicīnu līdz 3. kursam, tad aiziet strādāt žurnālistikā. Vācu okupācijas gados ieguva tautskolotāja tiesības, strādāja Tukumā un citur par audzinātāju.

1944: bēgļu gaitās uz Vāciju.
1950: ar sievu Martu un diviem bērniem ieceļoja Amerikā; strādāja par zīmēšanas skolotāju, zīmēja arī pats un atsāka rakstīt dzeju. Spēlējis šahu.
Nonācis Mičiganā, kur kādu laiku strādāja par sanitāru kādā garā vājo atpūtas namā.

Profesionālā darbība1920: dzejoļi un epigrammas periodikā. Tie iespiesti periodikā, lielākoties laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" un K. Freinberga rediģētajā antoloģijā "Lira".
H. Krūmiņa pirmā publikācija datējama ar 1920. gadu, kad J. Spriņģa izdotajā humoristiskajā žurnālā "Skudra" nodrukātas viņa epigrammas.
No 1922:
Antons Austriņš, vēlāk Jānis Sudrabkalns iespiež Hugo Krūmiņa dzejoļus "Latvijas Vēstnesī",
bet Kārlis Freinbergs – žurnālā "Lira".
Rakstnieku vakaros uzstājies kopā ar Annu Brigaderi, Kārli Skalbi, Jāni Ziemeļnieku, Jāni Akurateru, Birutu Skujenieci, Jāni Grotu, Leonīdu Breikšu, Mirdzu Bendrupi, Valdu Mooru, tomēr vienīgais dzejoļu krājums "Zemes vējos" top lēnām un iznāk tikai 1950. gadā (papildināts 1986. gadā).


Ierosme rakstīt lugas radās, kad kopā ar studiju biedriem ieveidoja ceļojošu studentu aktieru trupu.
Uz mazām provinces teātru skatuvēm izrādītas virkne lugu – "Neatkarīgajā Latvijā bija maz tādu skatuves ansambļu, kas nebūtu spēlējuši viņa lugas, jotās risināja aktuālus jautājumus, bija viegli izrādāmas un ar gaumīgu humoru. Tajos gados rakstnieks sarakstījis ap 25 lugas, vairumu no tām parakstīdams ar vārdu K. Gunispers." / Londonas Avīze, 1981, 2. janv.
Lugas publicētas arī atsevišķās grāmatās:
1927: komēdija "Jaunais agronoms".
1928: komēdija "Vecpuiši".
1928: komēdija "Atstātā līgava".
1928: komēdija "Ideālā vecmāte".
1929: komēdija "Priekšzīmīga saimniecība".
1930: komēdija "Sāncenši".
1931: komēdija "Modernais lauksaimnieks".
1931: drāma "Melanholiskais valsis".
1931: komēdija "Vecpuiši precas".
1932: komēdija "Toms Dižboms" (1932, teātrī ar nosaukumu "Spēka vīri").
1932: komēdija "Eksportsviests un mīlestība".
1934: tautas luga "Silzemnieki" (1934, teātrī 1933 ar nosaukumu "Negaiss tuvojas").
1937: drāma "Zemnieka testaments".
1939: tautas luga "Druvu dziesma" (1939).

Trimdā sarakstītas un izrādītas lugas
1946: "Jūrnieka kristības".
1947: 4 cēlienu luga "Brīvie ļaudis".
1948: skečs "Dzintra".
1949: "Cēli kā dzimtenes dievnami".
1963: "Vārds dzejniekiem no tautas" (publicēta žurnālā "Tilts" 1964, 60/61).
1964: "Maestro no Rucavas".
Lugās tēlota galvenokārt lauku vide, tajās parasti raita darbība, atjautīgas situācijas, bet pieticīgi psiholoģiski raksturojumi.

Dzejas apkopota un izdota
1950: krājums "Zemes vējos" (papildināts, atkārtoti 1986. gadā).

Ieguvis tautskolotāja tiesības un 20. gs. 40. pirmajos gados strādāja par skolotāju Tukumā, Oleros un Ķirbižos.
Bēgļu gados Vācijā – Flensburgā nodibinājis latviešu tautskolu un ģimnāziju.
Citātu galerija

Imants Pijols par Hugo Krūmiņa dzeju

".. tā ir dziļa dabas izjūta (rudens, debesis, jūra, vēji, zvaigznes), kas ierosina domāšanu filozofiskā līmenī līdz likteņa galējām konsekvencēm un tomēr - dialektiskai Visuma un personības mijiedarbei."
Pijols, Imants. Zemes vējos. Karogs, 1990, Nr. 12.

Par visvairāk iestudēto komēdiju "Priekšzīmīga saimniecība" (1929)

"Lugā kontrastē lauku no pilsētu laužu dzīve, viscauri valda žirgts gars, kas piepilda ar darbību ik cēlienu un skatītāju negarlaiko. Luga uzrakstīta sevišķi veikli, valoda vijīga".
Tukuma Ziņas, 1943, 5. janv.
SaiknesOtomārs Gundars - Brālis
Minjona Kļaviņa - Meita
Marta Vitrupe - Sieva
Nodarbesliterāts
dramaturgs
Dzimšanas laiks/vieta05.01.1901
Viļķenes pagasts
Viļķenes pagasts, Limbažu novads
Dzimis Viļķenes, vēlāk Vitrupes pagasta Vecmelbāržos.


Dzīvesvieta1945–1949
Flensburga
Flensburg, Schleswig-Holstein, Germany
Dzīvoja Mirvikas bēgļu nometnē.

1949–1950 (Datums nav precīzs)
Lībeka
Lübeck, Schleswig-Holstein, Germany
Dzīvoja Mēzenes baraku nometnē.
IzglītībaLuda Bērziņa tirdzniecības skola
Rīgas iela 30, Limbaži
Rīgas iela 30, Limbaži, Limbažu novads, LV-4001

Vitrupes pagastskola
Vitrupe
Vitrupe, Viļķenes pagasts, Limbažu novads

Limbažu pilsētas skola
Limbaži
Limbaži, Limbažu novads

1920. gada 30. septembrī saņēmis no Izglītības Ministrijas skolu Departamenta Karavīru Kursu pedagoģiskās padomes liecību par izturētiem
pārbaudījumiem pilna vidusskolas kursa apmērā (ļoti sekmīgas atzīmes latviešu un krievu valodā, vēsturē, dabas zinībās un psiholoģijā).


Rīga
Rīga

Apmeklējis Latvijas kultūras veicināšanas biedrības zīmēšanas studiju pie gleznotāja Indriķa Zeberiņa.


1920–1923
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Nepabeigtas studijas Medicīnas fakultātē; studiju virziena: medicīna un zobārstniecība.

DarbavietaTukums
Tukums, Tukuma novads
Strādājis par skolotāju.

Oleri
Oleri, Jeru pagasts, Rūjienas novads
Strādājis par skolotāju.

Ķirbiži
Ķirbiži, Viļķenes pagasts, Limbažu novads
Strādāja par skolotāju

1945–1950 (Datums nav precīzs)
Flensburga
Flensburg, Schleswig-Holstein, Germany
Skolas pārzinis Flensburgā.

1945–1950 (Datums nav precīzs)
Hūzuma
Husum, Nordfriesland, Schleswig-Holstein, 25813, Deutschland
Dalība organizācijāsMākslinieku biedrība "Zaļā vārna"
Rīga
Rīga
Emigrē1944
Vācija
Germany
Ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

1950
Amerikas Savienotās Valstis
United States
Izceļoja no Vācijas.
Miršanas laiks/vieta16.04.1990
Ņujorka
New York, USA
ApglabātsLiepupes kapi
"Liepupes kapi", Liepupes pagasts, Salacgrīvas novads, LV-4023

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-18 no 18.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Viļķenes pagasts
(Viļķenes pagasts, Limbažu novads)
05.01.1901Dzimšanas laiks/vietaPagasts
2Flensburga
(Flensburg, Schleswig-Holstein, Germany)
1945 - 1949DzīvesvietaPilsēta
3Lībeka
(Lübeck, Schleswig-Holstein, Germany)
1949 - 1950DzīvesvietaPilsēta
4Ņujorka
(New York, USA)
16.04.1990Miršanas laiks/vietaPilsēta
5Vācija
(Germany)
1944EmigrēValsts
6Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
1950EmigrēValsts
7Liepupes kapi
("Liepupes kapi", Liepupes pagasts, Salacgrīvas novads, LV-4023)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
8Rīgas iela 30, Limbaži
(Rīgas iela 30, Limbaži, Limbažu novads, LV-4001)
(Nav norādīts)IzglītībaĒka, māja
9Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1920 - 1923IzglītībaĒka, māja
10Vitrupe
(Vitrupe, Viļķenes pagasts, Limbažu novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
11Limbaži
(Limbaži, Limbažu novads)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
13Tukums
(Tukums, Tukuma novads)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
14Oleri
(Oleri, Jeru pagasts, Rūjienas novads)
(Nav norādīts)DarbavietaCiems
15Ķirbiži
(Ķirbiži, Viļķenes pagasts, Limbažu novads)
(Nav norādīts)DarbavietaCiems
16Flensburga
(Flensburg, Schleswig-Holstein, Germany)
1945 - 1950DarbavietaPilsēta
17Hūzuma
(Husum, Nordfriesland, Schleswig-Holstein, 25813, Deutschland)
1945 - 1950DarbavietaPilsēta
18Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
Rakstnieks Hugo Krūmiņš (1901–1990) nāk no Ziemeļvidzemes, dzimis 5. janvārī Vitrupes pagastā, kur tuvienes skolās ieguvis pamatizglītību, trīs kursus studējis medicīnu Latvijas Universitātē; strādājis par skolotāju Tukumā, Oleros, taču kļuva par dramaturgu. Sarakstījis ap trīsdesmit lugu. Tās ir uzvestas Zemnieku drāmas teātri, Latvijas Nacionālajā teātrī, Jelgavas teātrī, Pārdaugavas teātrī un Rīgas radiofonā un daudzviet citur.

Hugo Krūmiņš ir Aleksandra Čaka, Ērika Raistera, Valdas Moras, Ērika Adamsona, Fridricha Gulbja un citu vienaudzis; viņi reiz pulcējās gan grupā “Jaunā lira”, gan mākslinieku biedrībā “Zaļā vārna”, publicējās tā laika izdevumos, piedalījās rakstnieku vakaros un sarīkojumos.

Hugo Krūmiņš arī atjautīgs humorists, publikācijas humora izdevumos “Svari”, “Sikspārnis” un “Skudra”, kur iespiestas arī viņa zīmētās karikatūras. 1920. gadā periodikā parādījās pirmie dzejoļi un epigrammas, kas nodrukātas J. Spriņģa izdotajā humoristiskajā žurnālā “Skudra”; pēc tam literārie darbi iespiesti lielākoties laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, Kārļa Freinberga rediģētajā antoloģijā “Lira”.

Nule iesācies jauns gads, tālab kādas ar Gunispera vārdu publicētas atziņas, “Jaungada domas” –
Jauns gads – veca gada atkārtojums.
Ar jaunu gadu tu viss jaunāks nepaliksi, bet vecāks tiksi.
Skaties, cik gribi, jauno gadu citur neieraudzīsi, kā tikai kalendārī.

Ierosme rakstīt lugas radās, kad kopā ar studiju biedriem ieveidoja ceļojošu studentu aktieru trupu. Uz mazām provinces teātru skatuvēm izrādītas virkne lugu – “Neatkarīgajā Latvijā bija maz tādu skatuves ansambļu, kas nebūtu spēlējuši viņa lugas, jotās risināja aktuālus jautājumus, bija viegli izrādāmas un ar gaumīgu humoru. Tajos gados rakstnieks sarakstījis ap 25 lugas, vairumu no tām parakstīdams ar vārdu K. Gunispers.” / “Londonas Avīze, 1981, 2. janv. /

“Pašportretos” Hugo Krūmiņš stāstījis:
“Dzīvodams pa vasaru laukos, piedalījos lauku sabiedriskajā dzīvē. Organizēju teātra izrādes un biju reizē režisors, aktieris – vēlāk arī autors, jo bija vajadzīgas skatuviski dzīvas, viegli izrādāmas lugas, bet tādas mūsu teātra repertuārā bija toreiz pagrūti atrast.”

Daļa Hugo Krūmiņa lugu izdotas grāmatās, tostarp komēdijas “Jaunais agronoms” (1927), “Vecpuiši”, “Atstātā līgava”, “Ideālā vecmāte” (visas 1928), “Priekšzīmīga saimniecība” (1929), “Sāncenši” (1930), “Modernais lauksaimnieks”, “Vecpuiši precas” (abas 1931), “Toms Dižboms” (1932, teātrī ar nosaukumu “Spēka vīri”), “Eksportsviests un mīlestība” (1932), tautas lugas “Silzemnieki” (1934, tēatrī 1933. gadā izrādīta ar nosaukumu “Negaiss tuvojas”), “Druvu dziesma” (1939), drāmas “Melanholiskais valsis” (1931), “Zemnieka testaments” (1937). Hugo Krūmiņa lugās tēlota galvenokārt lauku vide, tajās parasti raita darbība, atjautīgas situācijas, bet pieticīgi psiholoģiski raksturojumi.

Pāris lugas palikušas arī manuskriptos. Latvijā populārākā bija “Priekšzīmīgā saimniecība”, tad “Sāncenši”, “Vecpuiši”, “Silzemnieki”, “Modernais lauksaimnieks”.

1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, vispirms nonāca Mirvikas bēgļu nometnē Flensburgā, kur tolaik dzīvoja arī Pāvils Gruzna, Margarita Kovaļevska, Zigurds Ritmanis, līdzdarbojās skolas darbā un literārajos sarīkojumos.

1951. gadā izceļoja uz ASV, dzīvoja vidienē Klīvlendā, strādāja ikdienas darbus un piedalījās literāros sarīkojumos.

Amerikā uzrakstīta luga “Maestro no Rucavas” (1964) un citas. Septiņas no sarakstītajām 30 lugām atrodas Ņujorkas pilsētas bibliotēkas latviešu nodaļā. Dzeja apkopota un izdota krājumā “Zemes vējos” (1951; papildināta atkārtoti 1986. gadā).

Hugo Krūmiņu vēl no Latvijas laika atminējās Emīls Skujenieks, kad viņi no jauna sastapās Vācijas bēgļu nometņu laikā:
“Kādos apstākļos iepazināmies, neatceros. Zinu tikai, ka tas bija 1929. gadā. Es toreiz Rīgā biju jauns ienācējs, un katra diena man nesa jaunu pazīšanos ar lielākām vai mazākām slavenībām. Uģis, kā viņu draugi sauc vēl šodien, jau toreiz bija izpelnījies Šekspīra pavārdu, jo viņa lugas gāja pavisam Latvijas lauku skatuvēm. Izrāžu skaitā Uģis sacentās ar nelaiķi Robertu Luksu, un abi nāca tūliņ pēc Blaumaņa. Cik īsti lugu Uģim izrādītas, arī to nezinu skaidri pasacīt, bet ap divdesmit būs gan.
Literārā dzīve tolaik Rīgā sita augstu vilni. “Jaunie” plēsās ar “vecajiem” un arī ar tiem, kas nostājās šo “veco” pusē. Disputi, rakstnieku vakari, dažnedažādas izdarības un sarīkojumi bira kā no pārpilnības raga. Ak, ar kādu patiku var atcerēties šos laikus, kad cilvēki vēl cīnījās tikai par principiem, bet personīgas nesaskaņas tikpat kā nepazina! Bija organizācijas, kur koleģiāli sastapās “labie” un “kreisie”, izplēsās par savu taisnību un šķīrās kā draugi. Netika taupīti asi vārdi, bet tos gandrīz neviens neņēma pie sirds. Kur vien kaut kas notika – vai tā bija preses balle, vai “Zaļās Vārnas” jampamps, vai “Trauksmes” rakstnieku vakars – Uģa netrūka nekad. Sākumā viņu tur varēja sastapt vienu, vēlāk kopā ar kundzi, dzejnieci Martu Vitrupi. Vislielākajā strīdus brīdī Uģis nezaudēja savu mieru, un no viņa lūpām nekad nenozuda smaids. Pa visiem šiem gadiem neatceros, kad būtu redzējis viņu īgnu vai saskaitušos. Šī īpašība, liekas, viņam mantota, jo visa Krūmiņu ģimene slavena ar savu viesmīlību. Kas saskaitīs tos latviešu rakstniekus un māksliniekus, kas pavadījuši jaukus brīžus Vecmelbāržu paspārnē! Tuvākie draugi bieži tur dzīvoja nedējām. Vēžošana, zveja, peldēšanās, pa starpām kāda šacha vai zolītes partija, un nebeidzamās diskusijas par literāriem un sabiedriskiem jautājumiem – tīkamāku atpūtu pēc lielpilsētas nervu dzirnavām nemaz nevar iedomāties. Un cik vēl bija tādu, kas darba vai citu apstākļu dēļ nespēja sekot Uģa laipnajam ielūgumam!
Lielāko tiesu savu pavadīto darba gadu Uģis nodzīvojis laukos. Bet, kad viņš iebrauca Rīgā, – dažreiz pats ar savu fordiņu, – tad viņa draugiem bija svētku diena. Tūdaļ tika apzvanītas redakcijas un dzīvokļi, norunāta satikšanās vakarā, un tad Uģis ar īsti bājārisku žestu “uzstājās” pilsētniekiem. Un tas aizvien notika īsti draudzīgā saskaņā, bez kādām pretenzijām un mecenātisma demonstrēšanas.
Tagad [1948] jubilārs dzīvo pašos Vācijas ziemeļos – Flensburgas Antverpes nometnē – un ziedo savu enerģiju skolotāja darbam, kuru pasāka jau pēdējā okupācijas laikā. Pa starpām dzimst jauni dzejoļi, dramatiskās kopas ar nepacietību gaida no viņa kādu jaunu lugu, kas tagad būtu tik vajadzīga. Jācer, ka kādreizējais Šekspīrs tomēr labosies. Totiesu jaunu dzejoļu krājums viņam tikpat kā iznācis.
Reizēm sastopam viņu arī kā Kasparu Gunisperu, – tad viņš ar savu labsirdīgo smaidu pavīpsno par mūsu sīkās dzīvītes nebūšanām. / “Nedēļas Apskats”, 1948, 19. nov.

Kopā ar izcilu šahisti, dzejnieci Martu Vitrupi izaudzināti divi bērni, tostarp meita Minjona, kas kļuva izcilā ārsta un dziedoņa profesora Jāņa Kļaviņa kundzi un kā Minka Kļaviņa kļuva Ņujorkā labi pazīstama tēlniece; četri mazbērni, to vidū Latvijā pazīstamais jurists un advokāts Filips Kļaviņš.

Es dzejnieks esmu – ne bundzenieks.
Kam jādauza bungādas dibens.
Skriet brīvsolī pasaules klajos man prieks.
Kad negaisa nakti šķeļ zibens.
Es dzejnieks – ne kopkora vadonis,
Kas saskaņas, atskaņas meklē.
Man jārada doma un vardi. Tas viss.
Tos debesīs sveiks reiz vai peklē.
/ “Apvāršņi”, 1975, Nr. 2.

Osvalds Akmentiņš atminas: “Kā cilvēks Krūmiņš ir lēnīgs, apdomīgs, pat sapņains, tomēr redzīgs atšķirt katras medaļas abas puses.”

Informāciju 2021. gada 5. janvārī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.