Hermīne Zālīte

Hermīne Zālīte dzimusi Ķeipenē 1858. gada 16. septembrī kalēja Miķeļa Baloža un viņa sievas Annas (dzimusi Ērgle) ģimenē. Piētiski noskaņotās ģimenes vectēvs bijis Vidzemes brāļu draudzes sludinātājs. Drīz ģimene pārcēlusies uz Bilstiņiem, bet pēc tēva nāves 1866. gadā – uz Pleskavas guberņu.

Kad jaunākais brālis Kārlis Balodis, vecākā brāļa Aleksandra finansiāli atbalstīts, dodas studēt uz Tērbatu, Hermīne dodas līdzi, lai rūpētos par brāļa saimniecību. Tērbatā viņa kopā ar brāli daudz lasa un mācās, palīdz brālim hektografēt lekcijas, lai latviešu studentiem būtu vieglāk sagatavoties eksāmeniem. Pēc Pētera Zālītes sniegtajām ziņām, viņa kopīgi ar brāli Kārli Balodi arī plašāk izstrādājusi rakstu "Par sieviešu pienākumiem", kas ar kriptogrammu B. K. (Balodis Kārlis) un piebildi "no studenta Jēkaba Dzeguzes atstātiem papīriem", publicēts laikrakstā "Baltijas Vēstnesis", 1888, no 21. līdz 26. aprīlim. Rakstā, kas ir viens no sava laika nozīmīgākajiem publiskajiem viedokļiem sieviešu jautājumā, reizē labi argumentēts un emocionāls, paustās atziņas atspoguļo tā laika emancipēto sieviešu, kāda bija arī pati Hermīne, skatījumu uz sieviešu tiesībām un pienākumiem, no kuriem svarīgākie ir, "krietna saimniecība, tīrība un kārtība, jo uz tīrības un kārtības pamata dibinājas visa sieviešu tikumība". Sievietei labi jāprot mājsaimniecības darbi: "Var droši sacīt, ka visa ģimenes laime un jaukums ir vairāk tik pie mājas mātes pašas meklējami. Ja mājas tēvs nav pārāk grimis cilvēks, tad gandrīz arvien stāv mājas mātes varā savu māju darīt līdzīgu debesīm vai ellei." Tātad, sievietei dzīvē nepieciešamās zināšanas ir darba iemaņas un praktisko darbu prasme, reizē 19. gadsimta otrās puses sievietei jāņem vērā arī sabiedrības attīstības tendences, – ja viņu mātēm kļūšana par krietnām saimniecēm bija vienīgais mērķis, tad tagad "jaunavām jānodarbojas arī ar zinātnēm un dažādām mākslām". Rakstā aplūkota arī laulība un ģimenes dzīve un sieviešu emancipācija, paužot atziņu, ka sieviešu emancipācija varētu mainīt neprecējušos sieviešu dzīvi – protot kādu amatu un saimniecības darbus, viņas pašas spētu nodrošināt sev iztiku. Tā būtu noderīga arī atraitnēm. Taču precētām sievietēm labāk savu dzīvi veltīt mājai un bērniem. (Baltijas Vēstnesis 26.04.1888) Raksts sniedz gan informāciju par sieviešu dzīvēm 19. gadsimta otrajā pusē, gan sievietes lomas sabiedrībā analīzi, izklāstot dažādus viedokļus.

Pēc tam, kad brālis Kārlis Balodis Tērbatā pabeidzis studijas, Hermīne dodas uz Pēterpili, kur strādā par mājskolotāju. Pēterburgā viņa iepazinusies ar Andreju Stērsti, Vensku Edvartu, Aleksandru Vēberu u. c.

1887. gadā viņa iepazinusies arī ar Pēteri Zālīti, bet 1889. gadā Hermīne kopā ar brāli Kārli Balodi un Pēteri Zālīti apceļo Brazīliju. Pēteris Zālīte atmiņās raksta: "Ar Hermīni saderinājos Amsterdamā (Holandē), kad viņa, līdz ar savu brāli Kārli un pirmajiem latviešu aizceļotājiem aizbrauca uz Palmu zemi (Brazīliju) un viņas brālis kā ordinēts – un iesvētīts mācītājs – teologs mums apmainīja laulību gredzenus, ko uzskatījām kā solījumu un zīmi, ka mēs gribam būt un solāmies būt nešķirami." (Zālīte P. Ko liela latviete mums stāsta, 1937, 10. lpp.) 1893. gadā, pēc tam kad Pēteris Zālīte ir sarakstījis doktora disertāciju un nolicis eksāmenus, viņus abus salaulā Sv. Miķeļa baznīcā, Jēnā, un Zālītes atgriežas Rīgā, kur Pēteris Zālīte tiek aicināts vadīt laikrakstu "Mājas Viesis". Strādājot kopā, Pēteris un Hermīne Zālītes laikrakstu "Mājas Viesis" deviņdesmitajos gados pārveido par savam laikam modernu un saturā vērtīgu izdevumu, kā arī izveido žurnālu "Mājas Viesa Mēnešraksts", kas publicēto materiālu atlases ziņā tajā laikā top par latviešu literārās dzīves centru.

1895. gadā Hermīne Zālīte dodas uz Vāciju, lai apgūtu moderna žurnāla izveidošanai nepieciešamo autotipiju un cinkogrāfiju. Viņa rūpējusies par izdevuma "Mājas Viesa Mēnešraksts" ilustratīvo noformējumu, – izvēlējusies ilutrācijas un tās arī komentējusi. Pēc Pētera Zālītes sniegtām ziņām, Hermīne "Mājas Viesa Mēnešrakstam" zīmējusi arī vāka attēlu (Ko liela latviete mums stāsta, 31. lpp.), kurā gudrību un gaismu simbolizē Atēnas tēls, kas aicina pie sevis tautas tērpā ģērbušos Latvju Zeltenīti, "lai Tā atstāj tumšās pagātnes klintis un tuvojas gaismai un labklājībai, zinātnei un mākslai. Un, lūk, brīvības vainagu izrotājusies Latvju Zeltenīte (Latvju Tauta, Latvija) klausa gaismas dievei un iz tumšajām klintīm pa marmora pakāpenēm – no iesākuma vēl tā kā domīgi tuvojas Palladai Atēnai – no tumsības pie gaismas un labklājības." (Mājas Viesa Mēnešraksts 1895, Nr. 1)

"Mēnešraksta" pirmajā burtnīcā iespiesta arī Hermīnes Zālītes fantāzija "No tumsības pie gaismas" (parakstīta ar pseidonību Liesma). Stāsts vēsta par bārenītes Liepu Annas ceļu uz izglītību, un caur darbu un gudrību arī uz labklājību. Vietējais mācītājs, pamanīdams Annas apķērību un čaklumu, sūta viņu uz rokdarbu skolu Rīgā, tur viņa noliek arī guvernantes eksāmenu un, atgriezusies no amatniecības skolas, palīdz mācītājmuižā izveidot paraugsaimniecību un skolu zemnieku bērniem. Hermīne Zālīte sarakstījusi vairākus līdzīgā tematikā ieturētus stāstiņus, kuros vēstīts par jaunām sievietēm, kas tiecas pēc izglītības, lai vēlāk ar sasniegto varētu uzlabot arī citu ļaužu dzīves. Stāsts "Izlīdzēts" vēsta par jaunu ārsti, kura atgriežas no medicīnas studijām ārzemēs, un bijušās skolas biedrenes viņu ziņkārīgi un šaubīgi uzņem, "man tīri šaušalīgi paliek ap sirdi iedomājoties vien par tādu sievieti, kas medicīnu studējusi, vai tad nu tādai vairs var būt kāda sievietes sirds un jūtas (..)". Izrādās, ka jaunā ārste ir ne vien "glītāka, patīkamāka un sievišķīgi piemīlīgāka" nekā pirms studijām, bet arī viņas sirds izrādās daudz līdzcietīgāka par sagaidītāju sirdīm. (Mājas Viesa Mēnešraksts, 1896, Nr. 1) Savukārt, stāstiņš "Mūsu ceļi šķiras" vēsta par sievieti, kas visiem spēkiem cenšas iegūt zināšanas, lai tās vēlāk izlietotu mazturīgo sādžas zemnieku labā. Parīzē beigusi medicīnas studijas, Olga atgriežas dzimtenē. Viņa atsauc saderināšanos ar Valodju, kad izrādās, ka vienoti ideāli abiem ir tikai vārdos, un, ar savu darbu nopelnījusi muižu, nodod to apsaimniekot zemniekiem, ierīko skolu, ar darbu un izglītību panākot apkārtnes labklājību. (Mājas Viesa Mēnešraksts 1896, Nr. 2)

Izdevumus "Mājas Viesis" un "Mājas Viesa Mēnešraksts" sabiedrības priekšā pārstāvēja Pēteris Zālīte, bet Hermīne tika uztverta kā viņa palīdze un izdevumu līdzstrādniece. Aspazija Hermīni Zālīti atceroties kā 90. gadu kultūras laikmeta "spožu zvaigzni" un Zālīšu mājas salona dvēseli, raksta arī, ka Hermīne izdevumu tapšanā veikusi vairākus darbus reizē un, "viena pate arī izdarīja visus raupjos darbus pie fotogrāfijām, caur ko gandrīz saindēja savas rokas". (Aspazija. Ievērojamai kultūras darbonei veļuvalstī aizejot. Jaunākās Ziņas, 4.07.1932) Uzsverot savas sievas plašās zināšanas, darbaspējas, iejūtīgo un maigo raksturu, Pēteris Zālīte raksta: "Hermīne Zālīte bija no dabas ļoti apdāvināta un maigas dabas sieviete, kas pati par sevi sacīja "Maza, maza vijolīte pašā dārza maliņā." Viņa gribēja ziedēt klusībā. Nekur nebramēties, nekur spiesties citiem priekšā, negribēja spīdēt, nenākt klajā pat ar savu vārdu." (Ko liela latviete mums stāsta, 31. lpp.)

Hermīne Zālīte daudz ceļojusi, un viņas ceļojumi cieši saistīti arī ar pašizglītību. Viņa bijusi Vācijā, Austrijā, Šveicē, Francijā, Anglijā, Itālijā, Gieķijā u. c. Nerealizētais sapnis studēt mākslu, tiek apmierināts studējot mākslinieku darbus Eiropas muzejos. Ceļojumu aprakstā "Uz dienvidiem" (Mājas Viesis", 1896, 1-53, ar pārtraukumiem) īpaši liela uzmanība pievērsta mākslas darbiem, kas atrodami Minhenes muzejos, Florencē, Romā un Vatikānā.

1900. gada vasaras semetrī Hermīne Zālīte kopā ar Pēteri Zālīti klausījusies lekcijas Berlīnes universitātē (V. Dilteju u. c.). Pēteris Zālīte savās atmiņās raksta: "Mēs noīrējām istabiņu tuvu pie pašas universitātes un klausījāmies lekcijas no rīta līdz vakaram: 9–12 stundas dienā. Ar sevišķi lielu interesi Hermīne klausījās Paulsenu, Desaoru, Vilamovicu–Mellendorfu, Dīlu, V. Dilteju (Dilthey), Šmolleru, Vagneru, Lasonu, Stumpfu. Dažās lekcijās Hermīne bija kā elektrizēta, īpaši, kad lasīts tika par estētiku, psiholoģiju, seno Grieķiju." (Ko liela latviete mums stāsta, 197) Kad semestris beidzas, abi dodas uz Parīzi, uz pasaules izstādi, par kuras iespaidiem tapis apraksts "Uz Parīzi, uz Pasaules izstādi!" ("Dienas Lapa", 1900, 182-236, ar pārtraukumiem; "Mājas Viesis", 1900, 33-42). Ja citas publikācijas Hermīne Zālīte paraksta ar pseidonīmiem Liesma, L. Z., tad šo aprakstu viņa paraksta ar savu pilno vārdu.

Hermīne Zālīte sarakstījusi grāmatu "Minjonas Mājsaimniecības un pavāru māksla: rokas grāmata zeltenēm un nama mātēm visos jautājumos par glītu, smalku un ienesīgu mājsaimniecību, sastādīta pēc rūpīgi pārbaudītiem labākiem paraugiem" (2. sēj.1–1902) Grāmata, kas tiek vairākkārt atkārtoti izdota (1902; 1907; 1921; 1927; 2012), domāta pārtikušām latviešu ģimenēm, sniedzot padomus dzīves iekārtošanā atbilstoši sava laika vidējo un augstāko sociālo slāņu dzīves standartiem.

Zināms, ka pirmā pasaules kara laikā Hermīne Zālīte vadījusi sava brāļa Kārļa Baloža saimniecību Kacengrīnē, Vācijā. Lielākā daļa Hermīnes Zālītes aprakstu un stāstu apkopota pēc viņas nāves izdotajā Pētera Zālītes grāmatā "Ko liela latviete mums stāsta vai Hermīnes Zālītes (dzim. Balode) dzīve, darbi, raksturojums" (Autorizdevums, 1937).

Aprakstu 2020. gada decembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430