Harijs Hiršs

Harijs Hiršs (1937–2007) dzimis Aucē, skolas gaitas sācis Īslīcē, septiņgadīgo skolu beidzis Saldū (1949–1952), tad mācījies Jelgavas skolotāju institūtā (1952–1956). Studējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā (1956–1961). Studiju gadi ir darbīgas rosmes pilni – ne vien bibliotēku apmeklējumi un grāmatu lasīšana, arī tādu, kuras padomju laikā ir pusaizliegtas vai aizliegtas, sarunas par literatūru, bet arī aktīva vēlme darboties. Kopā ar studiju biedriem Ilgu Rismani, Astrīdu Skurbi, Reini Bērtuli, Antonu Broku, Imantu Dikesu, Ansi Epneru, Hariju Gāliņu, Uldi Norieti, Jāni Sirmbārdi un Andri Briedi studentu zinātniskās biedrības ietvaros tiek izdots žurnāls “Steidzies Lēnām”. Žurnāla 5. numurs iznāk 1958. gada novembrī, un uz tā vāka ir publicēts Harija Hirša foto “Pretim saulei”, kurā redzams Brīvības piemineklis. Padomju laikā tā bija uzdrošināšanās – mēnesī, kad dibināta Latvijas Republika, izaicinoša fotogrāfija uz vāka. Andris Briedis, vēlākais satīriķis, tolaik žurnāla redaktors, atceras: “Docents Arvīds Grigulis uzņēmumu izplēš katedras sēdē 1958. gada 13. novembrī, pie reizes nolasīdams lekciju par buržuāzisko nacionālismu, uzsvērdams, ka Brīvības piemineklis ir šīs pretīgās, apkarojamās parādības simbols.” (Briedis, A. Universitātes literārie žurnāli 50. gadu beigās. Latvija Šodien, 1991, Nr. 19) “Steidzies Lēnām” ir tikai sākums, seko vēl citi izdevumi – “Pūt un Palaid”, “Sirds uz trotuāra” un “Ave, sol!”. Sekoja vairāku žurnālu līdzautoru “vizītes” Valsts drošības komiteju, arī izslēgšana no komjaunatnes (izslēdza Viktoru Līvzemnieku), studentu izdevumu apspriešana Latvijas PSR komunistiskās partijas Centrālajā komitejas slēgtā sēdē, nomainīta fakultātes komjaunatnes komiteja, rājieni pasniedzējiem par politiskās modrības zaudēšanu. Kas tad žurnālos tika publicēts? Studentu oriģināldarbi dzejā un prozā, atdzejojumi, kritika un publicistika. Pie šīs pēdējās sadaļa minams arī Harija Hirša raksts “Latviešu strēlnieku gaitas”, kas tiek asi kritizēts, ietverot padomju laikam bīstamu apsūdzību nacionālismā: “Autors nav centies atsegt latviešu strēlnieku pulku izveidošanas politiskos pamatus, nav parādījis to boļševizēšanos un komunistiskās partijas lomu pulku darbībā un kaujas spēju pacelšanā. Kaila faktu parādīšana bez jebkādas analīzes darbam vietām uzspiež buržuāziskā nacionālisma zīmogu. Vietām nopietni pārspīlēta strēlnieku loma pilsoņu karā. Tas izskaidrojams ar nekritisko pieeju buržuāziskā kara speciālista Jukuma Vācieša atmiņām par strēlnieku pulku darbību, to pārvērtējumam (..). Nav izprotams, kāpēc darba nobeigumā autors dod tagad atmaskoto oportūnistu un tautas ienaidnieku Trocka, Zinovjeva un Kameņeva latvju strēlnieku novērtējumu.” (Citēts pēc A. Brieža raksta)

Pēc studijām universitātē Harija Hirša pirmā darbavieta ir Zinātņu akadēmijas Literatūras un valodas institūts (1961–1964). Šajā laikā viņš iestājas un studē Maskavas M. Gorkija Pasaules literatūras institūta aspirantūrā (1962–1966). Zinātņu kandidāta disertācija tiek aizstāvēta 1977. gadā un iegūts filoloģijas zinātņu kandidāta grāds, bet 1993. gadā viņam tiek piešķirts habilitētā filoloģijas zinātņu doktora grāds par pētījumu “Prozas poētika” (1989). Pirmais nopietnais zinātniskais veikums institūtā ir raksts “Andreja Upīša raksti par latviešu literatūru “Domās” (1924–1930)”, kas publicēts kopkrājumā “Tautas rakstnieka Andreja Upīša 85 gadi” (1962).

Laikam jau arī praktiskā interese par literatūrkritiku, vēlēšanās pašam iesaistīties literatūras vērtēšanā liek atstāt darbu institūtā un pāriet strādāt uz laikrakstu “Literatūra un Māksla” (1966–1972), kur sākumā viņš ir laikraksta līdzstrādnieks, tad arī Literatūrkritikas nodaļas vadītājs. Strādājot līdzās Ēvaldam Vilkam, Voldemāram Melnim, Harijs Hiršs gūst labu dzīves un profesionālo skolu, un tā māca nelocīties, saglabāt uzticību savam iekšējam “es” un savam skatījumam uz literatūru vispirms un galvenokārt kā mākslu, kas ir saistīta ar dzīvi un sabiedrībā notiekošo, bet kurai ir savas, estētikā balstītas likumsakarības, uz kurām jāraugās plašā literārā kontekstā. Laikam Harijs Hiršs būs viens no tiem, kas savos rakstos nav maksājis nodevas padomju ideoloģijai.

Kritiķa Harija Hirša uzmanības lokā nonākuši visi literatūras veidi, arī dzeja un dramaturģija, tomēr viņa dziļākās intereses bijušas saistītas ar prozu un tieši romānu. Recenzējis daudzus 60. gadu otrajā pusē, 70. un 80. gados iznākušos prozas darbus, turklāt autoru aptvere bijusi visdažādākā – Miervaldis Birze un Ilze Indrāne, Viktors Lagzdiņš un Dagnija Zigmonte, Regīna Ezera un Jānis Mauliņš, Aivars Kalve un Zigmunds Skujiņš un vēl citi, kuru vidū arī Marģeris Zariņš ar savu “Viltoto Faustu jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata” (1973), kas izraisīja, maigi sakot, nelielu apjukumu lasītājos un kritiķos. Zariņš par to nedaudz ironiski raksta: “Un tad man pilnīgi nepazīstams jauneklis, bijušais M. Gorkija Pasaules literatūras institūta aspirants, LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, sāk mani aizstāvēt. Ar Bahtinu aizmugurē un spēcīgiem argumentiem pie rokas. Tanī pašā avīzē, kurā tiku nonievāts. “Grotesko stilu nav izdomājis Zariņpapus, bet tas pazīstams jau kopš Lukiāna, vairākus gadu tūkstošus. Un autora pozīcija nav pielīdzināma viņa attēloto nevaroņu rīcībai. Groteska pieļauj zināmu “Narrenfreiheit” (nerra atjautība).” Zvanu Arnoldam Būmanim, lai mani iepazīstina ar šo Hariju Hiršu. Ar cilvēku, kas nebaidās aizstāvēt vecīti, kuru patlaban sit... Viņam tas bija zināms risks, jo septiņdesmito gadu sākumā mēs taču visi
skaitījāmies vienādi domājošie, un citādi domājošiem dzejniekiem toreiz klājās plāni...” (Zariņš, M. Aktīvā labvēlība. Literatūra un Māksla, 1987, 27. marts) Harijs Hiršs par šo īpašību (gluži vai suņa maņu) teica: pazīt drēbi. Un viņam pašam tā piemita.

Bez recenzijām jāpiemin arī Harija Hirša raksti par jaunākās prozas procesiem, par romāna žanra jautājumiem, kas nereti izraisīja viedokļu saciršanos. Literatūrkritiskie raksti apkopoti krājumā “Kritika un polemika” (1977). Vērtējot šo Harija Hirša grāmatu, Antons Broks rakstījis: “Atzinīgi vērtējama kritiķa prasme izteikt savu domu kodolīgi un vienkārši, bez nevajadzīgiem svešvārdu mudžinājumiem un skaistvārdu plūdiem, kas tik bieži vēl piemeklē presē publicētos rakstus. Grāmatas autors, neizplūzdams garos pārspriedumos vai sīkmanīgos, nogurdinošos strīdos, veiksmīgi risina vairākas interesantas literatūrteorētiskas problēmas – par “intelektuālo” un “lirisko” prozu, par jaunām strukturālām iezīmēm romāna žanrā, par mākslinieciskās izteiksmes meklējumiem, par kritikas kritērijiem utt. Būtiski ir tas, ka šajos rakstos paustās teorētiskās atziņas dziļi sakņojas mūsdienu literārajā praksē, izaug no tās.” (Broks, A. Turēt tīru atbildības sajutu. Karogs, 1979, Nr. 11)

1972. gadā Harijs Hiršs atsāk strādāt Valoda un literatūras institūtā un ķeras pie prozas teorijas jautājumiem – pētot romāna vēsturi, tā žanrisko attīstību, izstrādā pētījumu “Autora pozīcija romānā” (1980), kur atklāj autora pozīcijas nozīmi romāna mākslinieciskajā struktūrā, tās realizēšanos stilistiski atšķirīgos darbos. Iesaistās prozas teorijas izstrādē, kur viņa pienesums ir monogrāfija “Prozas poētika” (1989), plašā pasaules un latviešu literatūras materiālā balstīts pētījums par vēstījumu un kompozīciju romānā.

80. gadu beigās, kad plašā straumē Latvijā ieplūst noklusētā trimdas literatūra, Harijs Hiršs ķeras pie tās apgūšanas, vispirms jau romāniem. Iecere ir rakstīt pat trimdas romānu, tiek vākts materiāls, pārdomas par to paustas rakstos (piemēram, par Jāni Veseli, arī Anšlavu Eglīti) un apcerēs. Pārvētīta tiek arī Latvijas Republikas laika literatūra (kaut vai raksts “mēs ejam stāvu gaisā...” par pozitīvismu un autoritāro politiku žurnālā “Grāmata” (1991, Nr. 2). Taču ieceres netiek īstenotas, jo 1994. gadā viņš no institūta aiziet, un galvenais iemesls ir pazemojoši zemais atalgojums.

Harijs Hiršs ir, nekļūdīšos teikt, vienīgais Latvijas pārstāvis, kuru savās mājās Amerikā, Pasifika Palisādēs uzņēma Anšlavs Eglītis, kurš, jā, sarakstījās ar Latvijas ļaudīm, bet pie sevis nevienu neaicināja. Varbūt arī tā bija uzticēšanās – uzticēšanās kritiķim, kurš nekad nebija melojis.

Harijs Hiršs mūžībā devās 2007. gada 14. maijā un apglabāts Jaundubultu kapsētā.

Ieva Kalniņa, 30.03.2022.