Harijs Gāliņš

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Darbi: Darba autors (95); Tulkotājs (4); Sastādītājs (1); Redaktors (3); Līdzautors (1); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (49)

Attēli: Persona attēlā(8)

VārdsHarijs Gāliņš
KopsavilkumsHarijs Gāliņš (1931–1983) – dzejnieks, prozists, tulkotājs, redaktors. Nozīmīgākais darbs – autobiogrāfiskās prozas cikls, ko veido grāmatas "Nāves ūtrupe" (1968), "Karūsām jāķer līdakas" (1972) un "Jāsēj rudzi" (1976). Strādājis izdevniecībā "Liesma" par prozas redaktoru, tulkojis no lietuviešu, krievu un baltkrievu valodas.
Personiska informācijaDzimis dzelzceļnieka ģimenē.
1938–1945: mācījies Jēkaba Janševska septiņgadīgajā skolā.
1945–1947: mācījies Liepājas 1. vidusskolā.
1947–1950: mācījies 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā.
Paralēli mācībām strādājis dažādus darbus, bijis skatuves strādnieks Liepājas teātrī, krāvējs ostā un preču stacijā, aku urbējs, kurjers, apdrošināšanas aģents, apriņķa laikraksta "Komunists" ārštata līdzstrādnieks un Liepājas Mašīnu un traktoru stacijas avīzes literārais līdzstrādnieks.
1951–1953: studējis Liepājas skolotāju institūtā.
1953–1958: studējis un beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.
Profesionālā darbībaStrādājis par literāro līdzstrādnieku un sekretāru dažādu laikrakstu redakcijās.
No 1967. gada līdz mūža beigām: izdevniecības "Liesma" redaktors.

Pirmā literārā publikācija – dzejolis "Draudzība" laikrakstā "Padomju Jaunatne" 1953. gada 19. septembrī.

Dzeja

1959: "Ar vētru krastā dzintars nāks" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1963: "Laika zirgs jāapkaļ" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1967: "Akmens dzirkstis" (Liesma).
1970: "Zviedz viļņi" (Liesma).
1974: "Starpbrīdis" (Liesma).
1980: "Nerēvētās buras" (Liesma).
1981: izlase "Viļņi" (sērijā "Dzeja jaunatnei", Liesma).

Dziesmas ar Harija Gāliņa dzeju komponējuši Georgs Dovgjallo un Tālivaldis Bērziņš.

Dzeja bērniem

1972: "Svešās spalvas" (Liesma).

Proza

1968: stāstu krājums "Nāves ūtrupe" (Liesma).
1972
: noveļu krājums "Karūsām jāķer līdakas" (Liesma).
1976: garais stāsts "Jāsēj rudzi" (Liesma).
1978
: stāstu krājums "Laivas lellis" (Liesma).
1981: izlase "Rudzi" (Liesma).
Grāmatas "Nāves ūtrupe" (1968), "Karūsām jāķer līdakas" (1972) un "Jāsēj rudzi" (1976) veido autobiogrāfiskās prozas ciklu.

Dokumentālā proza

1979: "Spartaks Kurzemē", kopā ar Franci Rekšņu (Liesma).

Darbu tulkojumi citās valodās

Darbi tulkoti lietuviešu, igauņu, vācu, krievu, baltkrievu, slovāku un udmurtu valodā.

Lietuviešu valodā
1986: Laikas sėti rugius (Jāsēj rudzi). Lietuviešu valodā tulkojis Alvydas Butkus; Vilnius: Vyturys.

Igauņu valodā
1980: Surma oksjon (Nāves ūtrupe). Stāsti no grāmatām "Nāves ūtrupe", "Karūsām jāķer līdakas", "Laivas lellis". Igauņu valodā tulkojusi Valli Helde; Tallinn: Perioodika.

Vācu valodā
1983: Erinnerung an Nora (Jāsēj rudzi). Vācu valodā tulkojusi Welta Ehlert; Berlin: Verlag Neues Leben.

Krievu valodā
1971: stāsti Harija Gāliņa, Aivara Kalves, Andra Jakubāna un Oļģerta Gailīša īsprozas izlasē "Моя белая гитара"; Москва: Молодая гвардия.
1976
: stāsts "Средь темного леса..." izlasē "О старой доброй земле и о море", tulkojusi Mira Krupņikova; Rīga: Liesma.
1979: stāsti "Книги" ("Grāmatas"), "Пеледа и Паллада" ("Pelēda un Pallāda") izlasē "След чайки"; tulkojis Sergejs Cebakovskis; Москва: Молодая гвардия.
1979
: Пора сеять рожь (Jāsēj rudzi). Krievu valodā tulkojis Vladimirs Mihailovs, autorizēts tulkojums; Rīga: Liesma.
1981: Франц Рекшня, Харий Галинь. Спартак в Курземе (Spartaks Kurzemē); Rīga: Liesma.
1983: Караси ловят щук (Karūsām jāķer līdakas); Москва: Советский писатель.

Citi darbi

1969: Voldemārs Branks. Ar lodi sirdī. Romāns. Harija Gāliņa literārā apdare (Liesma).
1974: Sakārtojis un sarakstījis pēcvārdu Vijas Svīkules prozas izlasei "Kartupelis zied" (Liesma).
1975: Jānis Žīgurs. Krusts un enkurs. Harija Gāliņa literārā apdare (Liesma).

Tulkojumi no lietuviešu valodas

1962: Ieva Simonaitīte. Dusmu pūce (Ieva Simonaitytė. Pikčiurnienė) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1968: Balis Sroga. Dievu mežs (Balys Sruoga. Dievu miškas) (Liesma).
1973: Jons Biļūns (Jonas Biliūnas). Laimes guntiņa (Liesma).
1974: Jozs Požera (Juozas Požėra).
Mana tiesa (Liesma).
2011: Jons Biļūns. Bērnības sapņi. Izlasē "Lietuviešu zelta stāsti" (Lauku Avīze).

Tulkojumi no krievu valodas

1964: Džansi Kimonko. Saulstaru upe Sukpaja (Latvijas Valsts izdevniecība).
1965: Andrejs Aldans-Semjonovs. Bareljefs klintī (Андрей Алдан-Семенов. Барельеф на скале) (Liesma).
1966: Ritheu. Nunivaka (Юрий Рытхэу. Нунивак) (Liesma).
1966: Sergejs Baruzdins. Atkārtojums (Сергей Баруздин. Повторение пройденного) (Liesma).
1967: Marta Gergeja (Márta Gergely). Elfi (Liesma).
1968: Grigorijs Fedosejevs (Григорий Федосеев). Jambuja ļaunais gars (Liesma).
1972: Jurijs Oļeša (Юрий Олеша). Skaudība (Liesma).
1973: Vitālijs Zakrutkins (Виталий Закруткин). Cilvēku māte (Liesma).
1975: Sergejs Baruzdins. Dīvainais ēzelītis (Сергей Баруздин. Странный ослик) (Liesma).
1976: Nikolajs Rižihs (Николай Рыжих). Gaismas zveja (Liesma).

Tulkojumi no baltkrievu valodas

1982: Janka Kupala. Dzejoļi un poēmas. Sastādījis un pēcvārdu sarakstījis Jūlijs Vanags. No baltkrievu valodas atdzejojuši Harijs Gāliņš u.c. (Liesma).
Citātu galerija

Par Harija Gāliņa daiļradi


"Viena no galvenajām Gāliņa dzejas tēmām ir jūra, dzimtās Kursas daba un ļaudis, atziņas par cilvēka dzīves gājumu, atbildību un esības jēgu, par mīlestību un nāvi. Būtisku dzejas daļu veido mīlestības dzejoļi, pirmajos krājumos tie vairāk tradicionāli, pat didaktiski un frāžaini, vēlāk iegūstot apcerošāku, filozofiskāku skanējumu, neizslēdzot arī drastiskumu un ironiju. Nozīmīgai dzejas daļai pieskaitāmi mātei un mirušajiem draugiem veltītie darbi, kuros līdzās smeldzīgām atmiņām un zaudējuma sāpēm par galvenajām kļūst pārdomas par nezūdošām garīgām vērtībām. Gāliņa dzeja piesaista ar izteiksmes savdabību, tā ir paskarba, pat raupja, daudz lietoti dialektismi, apvidvārdi, profesionālismi.

Nozīmīgākais Gāliņa literārais devums ir autobiogrāfiskās prozas cikls, ko veido stāstu un noveļu krājumi "Nāves ūtrupe" (1968), "Karūsām jāķer līdakas" (1972) un garais stāsts "Jāsēj rudzi" (1976). Atsevišķus, pabeigtus ciklus veido gan katrs krājums atsevišķi, gan visi kopā, tos mākslinieciskā veselumā apvieno Hažus tēls. Krājums "Nāves ūtrupe" ir vēstījums par 2. pasaules kara notikumiem varoņa dzīvē, krājumā "Karūsām jāķer līdakas" stāstīts par gaitām pēckara periodā līdz 1947. gadam. Garā stāsta "Jāsēj rudzi" darbība norisinās 50. gadu vidū. Cikla māksliniecisko veselumu veido vēstījums "es" formā un galvenā varoņa vienotais pasaules skatījums. Gāliņš pārliecinoši parādījis Hažus uztveres un pasaules skatījuma evolūciju 20 gadu ilgā laikposmā. Viņa izaugsme no naiva, bērnišķīga puišeļa līdz daudz pieredzējušam un pārdzīvojušam cilvēkam ir veselas paaudzes likteņstāsts. Ciklam raksturīgs neizskaistināts, neidealizēts, bet godīgs un patiess tēlojums, kas piešķir Gāliņa prozai īpašu skarbumu un dokumentālu patiesumu. Savdabību rada bērna skatījums uz karu, nereti dzīves un sabiedrības "melnās puses", pat padibeņu tēlojums. Gāliņa prozā par noteicošo nereti kļūst gadījums, apstākļu sakritība, arī indivīda paša izveicība. Ciklam cauri vijas jēdzienu "karš" un "bērns" krasais pretnostatījums, nesavienojamība. Gāliņa prozai raksturīgi bagātīgi izmantoti valodas izteiksmes līdzekļi, dialektismi vides un personāžu raksturojumā, daudz sakāmvārdu un parunu. Arī stāstu krājuma "Laivas lellis" (1978) liela daļa darbu tieši vai netieši saistīta ar karu, pievēršanās šodienas tematikai te radusies kā dabisks turpinājums līdzšinējai prozai."

Dombrovska, Baiba. Harijs Gāliņš. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Par stāstu krājumu "Nāves ūtrupe" (1968)

“Gāliņa raksturīgākā īpašība ir viņa lielā vēlēšanās stāstīt, stāstīt skaļi, stāstīt dūšīgi ar nepārprotamu žestu un dialektiku. Sižeti un perspektīva ir izvēlēti tādi, lai dotu maksimālo drāmatisko kontrastu: kaŗš skatīts ar pusaudža acīm, kuŗa veselīgā vitālitāte, panaīvā objektīvitāte asā kontrastā izceļ pieaugušo aizraušanos kaŗa bezjēdzībā.”

Silenieks, Juris. Trīs no viņpuses. Jaunā Gaita, nr. 77, 1970.

“Autors prot labi izkārtot notikumus un faktus vajadzīgā secībā, nostādīt cilvēkus un viņu attieksmes blakus un pretstatā, atļaujot secinājumus izdarīt lasītājam pašam. Stāsti, kuros Gāliņš rāda tieši priekšpilsētu un tās iemītniekus, liek domāt, ka vārds “hronikas” nav iekļuvis apakšvirsrakstā gadījuma pēc. Tie patiešām ir it kā hronista stilā ieturēti vēstījumi, kuros atklājas nomales laužu dzīve, raksturi un savstarpējās sadursmes. Arī laika ziņā autors paplašina šo darbu robežas: ja pārējos stāstos tēlotie atgadījumi notiek Lielā Tēvijas kara apstākļos, tad “forštates hronikās” H. Gāliņš atkāpjas uz 30. gadu beigām, izpētī savu varoņu priekšvēsturi, tad parāda viņu metamorfozas pirmajā padomju varas gadā un finālā – viņu likteni kara sākuma dienās vai nedaudz vēlāk (..) Īpašu uzslavu H. Gāliņš pelnījis par kuplo leksiku un frazeoloģiju. Viņš veiksmīgi izmanto provinciālismus, barbarismus un citus retāk sastopamus leksikas resursus. (..) .. kā mākslinieka liecībai par savas paaudzes zēnību, kas pavadīta kara skarbuma un briesmu atēnā Harija Gāliņa grāmatai latviešu padomju šodienas prozā ir sava vieta. “Nāves ūtrupes” iznākšana ir iepriecinošs notikums mūsu literārajā dzīvē, tā uzskatāma par sasniegumu Lielā Tēvijas kara gadiem veltīto daiļdarbu klāstā. Vienlaikus mūsu rakstniecībā piesakās savdabīgs, jau stipri izkristalizējies stāstnieka talants.”

Čākurs, Jānis. Sešpadsmit stāsti. Cīņa, 25.08.1968.
Nodarbesdzejnieks
tulkotājs
rakstnieks
prozaiķis
redaktors
Dzimšanas laiks/vieta18.07.1931
Liepāja
Liepāja
Izglītība1938 – 1945
Jēkaba Janševska septiņgadīgā skola
Liepāja
Liepāja

1945 – 1947
Liepājas 1. vidusskola
Ausekļa iela 9, Liepāja
Ausekļa iela 9, Liepāja, LV-3401

1947 – 1950
Liepājas 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskola
Liepāja
Liepāja

1951 – 1953
Liepājas skolotāju institūts
Baseina iela 9, Liepāja
Baseina iela 9, Liepāja, LV-3401

1953 – 1958
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu

Darbavieta1947 – 1950 (Datums nav precīzs)
Laikraksts "Komunists"
Pasta iela 3, Liepāja
Pasta iela 3, Liepāja, LV-3401
ārštata līdzstrādnieks

1947 – 1950 (Datums nav precīzs)
Liepājas teātris
Teātra iela 4, Liepāja
Teātra iela 4, Liepāja, LV-3401
skatuves strādnieks

1967 – 1983
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050
redaktors
Dalība organizācijās1963 – 1983
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedrs
Miršanas laiks/vieta01.09.1983
Jūrmala
Jūrmala
Apglabāts00.09.1983
Raiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-12 no 12.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Liepāja
(Liepāja)
18.07.1931Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Jūrmala
(Jūrmala)
01.09.1983Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Raiņa kapi
(Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026)
01.09.1983ApglabātsKapsēta
4Ausekļa iela 9, Liepāja
(Ausekļa iela 9, Liepāja, LV-3401)
1945 - 1947IzglītībaĒka, māja
5Liepāja
(Liepāja)
1947 - 1950IzglītībaPilsēta
6Baseina iela 9, Liepāja
(Baseina iela 9, Liepāja, LV-3401)
1951 - 1953IzglītībaĒka, māja
7Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1953 - 1958IzglītībaĒka, māja
8Liepāja
(Liepāja)
1938 - 1945IzglītībaPilsēta
9Aspazijas bulvāris 24, Rīga
(Aspazijas bulvāris 24, Rīga, LV-1050)
1967 - 1983DarbavietaĒka, māja
10Pasta iela 3, Liepāja
(Pasta iela 3, Liepāja, LV-3401)
1947 - 1950DarbavietaĒka, māja
11Teātra iela 4, Liepāja
(Teātra iela 4, Liepāja, LV-3401)
1947 - 1950DarbavietaĒka, māja
12Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1963 - 1983Dalība organizācijāsĒka, māja
Rakstnieks, tulkotājs un redaktors Harijs Gāliņš dzimis 1931. gada 18. jūlijā Liepājā dzelzceļnieka ģimenē. Mācījies Jēkaba Janševska septiņgadīgajā skolā. Tēva zaudējums kara laikā un “Kurzemes katlā” gūtie pārdzīvojumi ietekmējuši nākamo rakstnieku un vēlāk atspoguļojušies prozā. Pēc kara mācījies Liepājas 1. vidusskolā (1945–1947) un Liepājas 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā (1947–1950). Paralēli mācībām strādājis dažādus darbus, bijis skatuves strādnieks Liepājas teātrī, krāvējs ostā un preču stacijā, aku urbējs, kurjers, apdrošināšanas aģents, apriņķa laikraksta “Komunists” ārštata līdzstrādnieks un Liepājas Mašīnu un traktoru stacijas avīzes literārais līdzstrādnieks. No 1951. līdz 1953. gadam studējis Liepājas skolotāju institūtā, pēc tam – Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, studijas beidzis 1958. gadā. Strādājis par literāro līdzstrādnieku un sekretāru dažādu laikrakstu redakcijās. No 1967. gada līdz mūža beigām bijis izdevniecības “Liesma” redaktors daudzām latviešu dzejas un prozas grāmatām, kā arī tulkojumiem.

Harija Gāliņa pirmā literārā publikācija – dzejolis “Draudzība” laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1953. gada 19. septembrī. Jau gadu pēc filoloģijas studiju beigšanas klajā nāk viņa pirmais dzejas krājums “Ar vētru krastā dzintars nāks” (1959), turpmākajos gados – vēl pieci krājumi (“Laika zirgs jāapkaļ” (1963), “Akmens dzirkstis” (1967), “Zviedz viļņi” (1970), “Starpbrīdis” (1974) un “Nerēvētās buras” (1980)), kā arī krājums bērniem “Svešās spalvas” (1972) un izlase “Viļņi” (1981) sērijā “Dzeja jaunatnei”. Literatūrzinātniece Baiba Dombrovska rakstījusi, ka “daudzos gadījumos H. Gāliņa dzejas krājumu atslēga, to kvintesence ietverta tituldzejoļos, piemēram, “Akmens dzirkstis”, “Zviedz viļņi”, “Starpbrīdis”, taču diemžēl ne vienmēr autoram izdodas tikt pāri tieksmei klaji pamācīt vai sludināt sen aprobētas patiesības. H. Gāliņa dzejas labākā daļa saista uzmanību ne tik daudz ar tematisko, kā ar izteiksmes līdzekļu un īpaši – ar valodas lietojuma savdabību. Harija Gāliņa dzejas valodai raksturīgs skarbums, pat raupjums, tā bagāta ar dialektismiem un apvidvārdiem, dažādiem profesionālismiem.” Dziesmas ar Harija Gāliņa dzeju komponējuši Georgs Dovgjallo un Tālivaldis Bērziņš.

Harija Gāliņa literārā veikuma nozīmīgākā daļa ir proza – autobiogrāfiskās prozas cikls, ko veido stāstu un noveļu krājumi “Nāves ūtrupe” (1968), “Karūsām jāķer līdakas” (1972) un garstāsts “Jāsēj rudzi” (1976).

Salīdzinādams savu darbību dzejā un prozā, Harijs Gāliņš rakstījis: “Varētu sacīt, ka dzeja – tā ir svētdiena, tie ir svētki, bet proza – darbdiena. Un vai bieži nav tā, ka svētkos mēs daudz ko skatām citādām, gaišākām un pacilātākām acīm nekā darbdienā. Bez tam dzeja taču prasa daudz lielāku emocionālu spriegumu nekā proza, un šis emocionālā sprieguma lādiņš atgrūž sīkus sadzīves gružus, kas pielipuši kādam tēlam, lietai vai parādībai. Turpretī proza – tā ir darbdiena, tā prasa daudz sīkāku, detalizētāku īstenības aprakstu, kur bez šiem “sīkajiem sadzīves gružiem” dažkārt pat grūti iztikt...”

Harija Gāliņa debija prozā “Nāves ūtrupe” ar apakšvirsrakstu “Priekšpilsētas stāsti un hronikas” piesaistīja kritikas uzmanību. Recenzenti atzina, ka Gāliņa prozu nav iespējams sajaukt ar kāda cita rakstnieka darbiem, un pasludināja grāmatu par atklājumu gan paša autora radošajā biogrāfijā, gan prozas kopainā, ierindodami to 60. gadu nogales prozas labāko grāmatu vidū.

Jānis Čākurs rakstīja: “Autors prot labi izkārtot notikumus un faktus vajadzīgā secībā, nostādīt cilvēkus un viņu attieksmes blakus un pretstatā, atļaujot secinājumus izdarīt lasītājam pašam. Stāsti, kuros Gāliņš rāda tieši priekšpilsētu un tās iemītniekus, liek domāt, ka vārds “hronikas” nav iekļuvis apakšvirsrakstā gadījuma pēc. Tie patiešām ir it kā hronista stilā ieturēti vēstījumi, kuros atklājas nomales laužu dzīve, raksturi un savstarpējās sadursmes. Arī laika ziņā autors paplašina šo darbu robežas: ja pārējos stāstos tēlotie atgadījumi notiek Lielā Tēvijas kara apstākļos, tad “forštates hronikās” H. Gāliņš atkāpjas uz 30. gadu beigām, izpētī savu varoņu priekšvēsturi, tad parāda viņu metamorfozas pirmajā padomju varas gadā un finālā – viņu likteni kara sākuma dienās vai nedaudz vēlāk. (..) Īpašu uzslavu H. Gāliņš pelnījis par kuplo leksiku un frazeoloģiju. Viņš veiksmīgi izmanto provinciālismus, barbarismus un citus retāk sastopamus leksikas resursus. (..) .. kā mākslinieka liecībai par savas paaudzes zēnību, kas pavadīta kara skarbuma un briesmu atēnā, Harija Gāliņa grāmatai latviešu padomju šodienas prozā ir sava vieta. “Nāves ūtrupes” iznākšana ir iepriecinošs notikums mūsu literārajā dzīvē, tā uzskatāma par sasniegumu Lielā Tēvijas kara gadiem veltīto daiļdarbu klāstā. Vienlaikus mūsu rakstniecībā piesakās savdabīgs, jau stipri izkristalizējies stāstnieka talants.”

Savukārt trimdā Juris Silenieks “Jaunajā Gaitā” 1970. gadā vienā recenzijā aplūko Alberta Bela krājumu ““Es pats" līdzenumā” (1968), Andra Jakubāna krājumu “Mana baltā ģitāra” (1968) un Harija Gāliņa krājumu “Nāves ūtrupe” (1968), atzīdams, ka “šie trīs īsstāstu krājumi no Latvijas pārsteidz ar savu sevišķo dažādību katru lasītāju, kas nav ar lielu iedziļināšanos vērojis pēdējo gadu aizokeana literātūru, kur liekas samanāma iekustēšanās. No šī krasta būtu grūti pateikt, cik tipiskas ir nostājas, kas izpaužas šo triju autoru darbos, bet katrā ziņā ar pārsteigumu jākonstatē individuālā mākslinieka temperamenta spējas izbēgt no intellektuālās nonivelēšanas”. Par Harija Gāliņa grāmatu Silenieks raksta: “Ja vēlētos iesākt ar ierasto, sagaidāmo un virzīties uz oriģinālo, ja uzskatām ortodokso pārāku par ķecerīgo, tad pirmā vieta būtu piešķiŗama Gāliņam. No šiem trijiem autoriem, šķiet, Gāliņš vislabāk mācējis izcīnīt oficiālo galma aprindu kvalificētu atzinumu. (..) Gāliņa raksturīgākā īpašība ir viņa lielā vēlēšanās stāstīt, stāstīt skaļi, stāstīt dūšīgi ar nepārprotamu žestu un dialektiku. Sižeti un perspektīva ir izvēlēti tādi, lai dotu maksimālo drāmatisko kontrastu: kaŗš skatīts ar pusaudža acīm, kuŗa veselīgā vitālitāte, panaīvā objektīvitāte asā kontrastā izceļ pieaugušo aizraušanos kaŗa bezjēdzībā. (..)”

Par Harija Gāliņa autobiogrāfiskās prozas ciklu Baiba Dombrovska rakstījusi: “Atsevišķus, pabeigtus ciklus veido gan katrs krājums atsevišķi, gan visi kopā, tos mākslinieciskā veselumā apvieno Hažus tēls. Krājums “Nāves ūtrupe” ir vēstījums par 2. pasaules kara notikumiem varoņa dzīvē, krājumā “Karūsām jāķer līdakas” stāstīts par gaitām pēckara periodā līdz 1947. gadam. Garā stāsta “Jāsēj rudzi” darbība norisinās 50. gadu vidū. Cikla māksliniecisko veselumu veido vēstījums “es” formā un galvenā varoņa vienotais pasaules skatījums. Gāliņš pārliecinoši parādījis Hažus uztveres un pasaules skatījuma evolūciju 20 gadu ilgā laikposmā. Viņa izaugsme no naiva, bērnišķīga puišeļa līdz daudz pieredzējušam un pārdzīvojušam cilvēkam ir veselas paaudzes likteņstāsts. Ciklam raksturīgs neizskaistināts, neidealizēts, bet godīgs un patiess tēlojums, kas piešķir Gāliņa prozai īpašu skarbumu un dokumentālu patiesumu. Savdabību rada bērna skatījums uz karu, nereti dzīves un sabiedrības “melnās puses”, pat padibeņu tēlojums. Gāliņa prozā par noteicošo nereti kļūst gadījums, apstākļu sakritība, arī indivīda paša izveicība. Ciklam cauri vijas jēdzienu “karš” un “bērns” krasais pretnostatījums, nesavienojamība. Gāliņa prozai raksturīgi bagātīgi izmantoti valodas izteiksmes līdzekļi, dialektismi vides un personāžu raksturojumā, daudz sakāmvārdu un parunu.”

1978. gadā iznācis stāstu krājums “Laivas lellis”, kurā iekļautie darbi arī tieši vai netieši saistīti ar karu, savukārt pie minētajā ciklā tēlotajiem varoņiem un notikumiem Harijs Gāliņš atgriezies stāstā “Vasara urbjamtornī”, kas 1983. gadā jau pēc autora nāves publicēts periodikā. 1981. gadā, autora 50 gadu jubilejas reizē, iznākusi prozas izlase “Rudzi”.

Kopā ar Franci Rekšņu Harijs Gāliņš sarakstījis dokumentālu stāstu “Spartaks Kurzemē” (1979) par K. Mačiņa partizānu vienības cīņām Otrā pasaules karā. Būdams profesionāls redaktors, Harijs Gāliņš darbojies arī līdzautorībā – literāri apdarinājis Voldemāra Branka romānu “Ar lodi sirdī” (1969) un Jāņa Žīgura romānu Krusts un enkurs” (1975). Viņš sakārtojis un sarakstījis pēcvārdu Vijas Svīkules prozas izlasei “Kartupelis zied” (1974).

Harija Gāliņa proza tulkota lietuviešu, igauņu, vācu, krievu, baltkrievu, slovāku un udmurtu valodā, atsevišķās grāmatās iznākušas izlases “Nāves ūtrupe” igauņu valodā (1980) un “Karūsām jāķer līdakas” krievu valodā (1983), garstāsts “Jāsēj rudzi” krievu (1979), vācu (1983) un lietuviešu (1986) valodā, kopā ar Franci Rekšņu sarakstītais dokumentālais stāsts “Spartaks Kurzemē” (1981).

Harijs Gāliņš daudz tulkojis, izdotas vairāk nekā 15 viņas tulkotās un atdzejotās grāmatas no lietuviešu, krievu un baltkrievu valodas. Tulkojumu vidū īpaši jāizceļ lietuviešu rakstnieka Baļa Srogas (Balys Sruoga, 1896–1947) atmiņu grāmata “Dievu mežs” (Dievu miškas) par autora pieredzēto Štuthofas koncentrācijas nometnē Otrajā pasaules karā. Lietuvā un arī tulkojumos darbs iznāca cenzētā versijā. Darbs pie “Dievu meža” tulkojuma Harijam Gāliņam rosinājis krājuma “Nāves ūtrupe” tapšanu.

Harijs Gāliņš miris pāragri, tikai 52 gadu vecumā 1983. gada 1. septembrī Jūrmalā, apbedīts Rīgā, Raiņa kapos.

Informāciju sagatavojis pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482).

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.