Harijs Gāliņš

Rakstnieks, tulkotājs un redaktors Harijs Gāliņš dzimis 1931. gada 18. jūlijā Liepājā dzelzceļnieka ģimenē. Mācījies Jēkaba Janševska septiņgadīgajā skolā. Tēva zaudējums kara laikā un “Kurzemes katlā” gūtie pārdzīvojumi ietekmējuši nākamo rakstnieku un vēlāk atspoguļojušies prozā. Pēc kara mācījies Liepājas 1. vidusskolā (1945–1947) un Liepājas 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā (1947–1950). Paralēli mācībām strādājis dažādus darbus, bijis skatuves strādnieks Liepājas teātrī, krāvējs ostā un preču stacijā, aku urbējs, kurjers, apdrošināšanas aģents, apriņķa laikraksta “Komunists” ārštata līdzstrādnieks un Liepājas Mašīnu un traktoru stacijas avīzes literārais līdzstrādnieks. No 1951. līdz 1953. gadam studējis Liepājas skolotāju institūtā, pēc tam – Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, studijas beidzis 1958. gadā. Strādājis par literāro līdzstrādnieku un sekretāru dažādu laikrakstu redakcijās. No 1967. gada līdz mūža beigām bijis izdevniecības “Liesma” redaktors daudzām latviešu dzejas un prozas grāmatām, kā arī tulkojumiem.

Harija Gāliņa pirmā literārā publikācija – dzejolis “Draudzība” laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1953. gada 19. septembrī. Jau gadu pēc filoloģijas studiju beigšanas klajā nāk viņa pirmais dzejas krājums “Ar vētru krastā dzintars nāks” (1959), turpmākajos gados – vēl pieci krājumi (“Laika zirgs jāapkaļ” (1963), “Akmens dzirkstis” (1967), “Zviedz viļņi” (1970), “Starpbrīdis” (1974) un “Nerēvētās buras” (1980)), kā arī krājums bērniem “Svešās spalvas” (1972) un izlase “Viļņi” (1981) sērijā “Dzeja jaunatnei”. Literatūrzinātniece Baiba Dombrovska rakstījusi, ka “daudzos gadījumos H. Gāliņa dzejas krājumu atslēga, to kvintesence ietverta tituldzejoļos, piemēram, “Akmens dzirkstis”, “Zviedz viļņi”, “Starpbrīdis”, taču diemžēl ne vienmēr autoram izdodas tikt pāri tieksmei klaji pamācīt vai sludināt sen aprobētas patiesības. H. Gāliņa dzejas labākā daļa saista uzmanību ne tik daudz ar tematisko, kā ar izteiksmes līdzekļu un īpaši – ar valodas lietojuma savdabību. Harija Gāliņa dzejas valodai raksturīgs skarbums, pat raupjums, tā bagāta ar dialektismiem un apvidvārdiem, dažādiem profesionālismiem.” Dziesmas ar Harija Gāliņa dzeju komponējuši Georgs Dovgjallo un Tālivaldis Bērziņš.

Harija Gāliņa literārā veikuma nozīmīgākā daļa ir proza – autobiogrāfiskās prozas cikls, ko veido stāstu un noveļu krājumi “Nāves ūtrupe” (1968), “Karūsām jāķer līdakas” (1972) un garstāsts “Jāsēj rudzi” (1976).

Salīdzinādams savu darbību dzejā un prozā, Harijs Gāliņš rakstījis: “Varētu sacīt, ka dzeja – tā ir svētdiena, tie ir svētki, bet proza – darbdiena. Un vai bieži nav tā, ka svētkos mēs daudz ko skatām citādām, gaišākām un pacilātākām acīm nekā darbdienā. Bez tam dzeja taču prasa daudz lielāku emocionālu spriegumu nekā proza, un šis emocionālā sprieguma lādiņš atgrūž sīkus sadzīves gružus, kas pielipuši kādam tēlam, lietai vai parādībai. Turpretī proza – tā ir darbdiena, tā prasa daudz sīkāku, detalizētāku īstenības aprakstu, kur bez šiem “sīkajiem sadzīves gružiem” dažkārt pat grūti iztikt...”

Harija Gāliņa debija prozā “Nāves ūtrupe” ar apakšvirsrakstu “Priekšpilsētas stāsti un hronikas” piesaistīja kritikas uzmanību. Recenzenti atzina, ka Gāliņa prozu nav iespējams sajaukt ar kāda cita rakstnieka darbiem, un pasludināja grāmatu par atklājumu gan paša autora radošajā biogrāfijā, gan prozas kopainā, ierindodami to 60. gadu nogales prozas labāko grāmatu vidū.

Jānis Čākurs rakstīja: “Autors prot labi izkārtot notikumus un faktus vajadzīgā secībā, nostādīt cilvēkus un viņu attieksmes blakus un pretstatā, atļaujot secinājumus izdarīt lasītājam pašam. Stāsti, kuros Gāliņš rāda tieši priekšpilsētu un tās iemītniekus, liek domāt, ka vārds “hronikas” nav iekļuvis apakšvirsrakstā gadījuma pēc. Tie patiešām ir it kā hronista stilā ieturēti vēstījumi, kuros atklājas nomales laužu dzīve, raksturi un savstarpējās sadursmes. Arī laika ziņā autors paplašina šo darbu robežas: ja pārējos stāstos tēlotie atgadījumi notiek Lielā Tēvijas kara apstākļos, tad “forštates hronikās” H. Gāliņš atkāpjas uz 30. gadu beigām, izpētī savu varoņu priekšvēsturi, tad parāda viņu metamorfozas pirmajā padomju varas gadā un finālā – viņu likteni kara sākuma dienās vai nedaudz vēlāk. (..) Īpašu uzslavu H. Gāliņš pelnījis par kuplo leksiku un frazeoloģiju. Viņš veiksmīgi izmanto provinciālismus, barbarismus un citus retāk sastopamus leksikas resursus. (..) .. kā mākslinieka liecībai par savas paaudzes zēnību, kas pavadīta kara skarbuma un briesmu atēnā, Harija Gāliņa grāmatai latviešu padomju šodienas prozā ir sava vieta. “Nāves ūtrupes” iznākšana ir iepriecinošs notikums mūsu literārajā dzīvē, tā uzskatāma par sasniegumu Lielā Tēvijas kara gadiem veltīto daiļdarbu klāstā. Vienlaikus mūsu rakstniecībā piesakās savdabīgs, jau stipri izkristalizējies stāstnieka talants.”

Savukārt trimdā Juris Silenieks “Jaunajā Gaitā” 1970. gadā vienā recenzijā aplūko Alberta Bela krājumu ““Es pats" līdzenumā” (1968), Andra Jakubāna krājumu “Mana baltā ģitāra” (1968) un Harija Gāliņa krājumu “Nāves ūtrupe” (1968), atzīdams, ka “šie trīs īsstāstu krājumi no Latvijas pārsteidz ar savu sevišķo dažādību katru lasītāju, kas nav ar lielu iedziļināšanos vērojis pēdējo gadu aizokeana literātūru, kur liekas samanāma iekustēšanās. No šī krasta būtu grūti pateikt, cik tipiskas ir nostājas, kas izpaužas šo triju autoru darbos, bet katrā ziņā ar pārsteigumu jākonstatē individuālā mākslinieka temperamenta spējas izbēgt no intellektuālās nonivelēšanas”. Par Harija Gāliņa grāmatu Silenieks raksta: “Ja vēlētos iesākt ar ierasto, sagaidāmo un virzīties uz oriģinālo, ja uzskatām ortodokso pārāku par ķecerīgo, tad pirmā vieta būtu piešķiŗama Gāliņam. No šiem trijiem autoriem, šķiet, Gāliņš vislabāk mācējis izcīnīt oficiālo galma aprindu kvalificētu atzinumu. (..) Gāliņa raksturīgākā īpašība ir viņa lielā vēlēšanās stāstīt, stāstīt skaļi, stāstīt dūšīgi ar nepārprotamu žestu un dialektiku. Sižeti un perspektīva ir izvēlēti tādi, lai dotu maksimālo drāmatisko kontrastu: kaŗš skatīts ar pusaudža acīm, kuŗa veselīgā vitālitāte, panaīvā objektīvitāte asā kontrastā izceļ pieaugušo aizraušanos kaŗa bezjēdzībā. (..)”

Par Harija Gāliņa autobiogrāfiskās prozas ciklu Baiba Dombrovska rakstījusi: “Atsevišķus, pabeigtus ciklus veido gan katrs krājums atsevišķi, gan visi kopā, tos mākslinieciskā veselumā apvieno Hažus tēls. Krājums “Nāves ūtrupe” ir vēstījums par 2. pasaules kara notikumiem varoņa dzīvē, krājumā “Karūsām jāķer līdakas” stāstīts par gaitām pēckara periodā līdz 1947. gadam. Garā stāsta “Jāsēj rudzi” darbība norisinās 50. gadu vidū. Cikla māksliniecisko veselumu veido vēstījums “es” formā un galvenā varoņa vienotais pasaules skatījums. Gāliņš pārliecinoši parādījis Hažus uztveres un pasaules skatījuma evolūciju 20 gadu ilgā laikposmā. Viņa izaugsme no naiva, bērnišķīga puišeļa līdz daudz pieredzējušam un pārdzīvojušam cilvēkam ir veselas paaudzes likteņstāsts. Ciklam raksturīgs neizskaistināts, neidealizēts, bet godīgs un patiess tēlojums, kas piešķir Gāliņa prozai īpašu skarbumu un dokumentālu patiesumu. Savdabību rada bērna skatījums uz karu, nereti dzīves un sabiedrības “melnās puses”, pat padibeņu tēlojums. Gāliņa prozā par noteicošo nereti kļūst gadījums, apstākļu sakritība, arī indivīda paša izveicība. Ciklam cauri vijas jēdzienu “karš” un “bērns” krasais pretnostatījums, nesavienojamība. Gāliņa prozai raksturīgi bagātīgi izmantoti valodas izteiksmes līdzekļi, dialektismi vides un personāžu raksturojumā, daudz sakāmvārdu un parunu.”

1978. gadā iznācis stāstu krājums “Laivas lellis”, kurā iekļautie darbi arī tieši vai netieši saistīti ar karu, savukārt pie minētajā ciklā tēlotajiem varoņiem un notikumiem Harijs Gāliņš atgriezies stāstā “Vasara urbjamtornī”, kas 1983. gadā jau pēc autora nāves publicēts periodikā. 1981. gadā, autora 50 gadu jubilejas reizē, iznākusi prozas izlase “Rudzi”.

Kopā ar Franci Rekšņu Harijs Gāliņš sarakstījis dokumentālu stāstu “Spartaks Kurzemē” (1979) par K. Mačiņa partizānu vienības cīņām Otrā pasaules karā. Būdams profesionāls redaktors, Harijs Gāliņš darbojies arī līdzautorībā – literāri apdarinājis Voldemāra Branka romānu “Ar lodi sirdī” (1969) un Jāņa Žīgura romānu “Krusts un enkurs” (1975). Viņš sakārtojis un sarakstījis pēcvārdu Vijas Svīkules prozas izlasei “Kartupelis zied” (1974).

Harija Gāliņa proza tulkota lietuviešu, igauņu, vācu, krievu, baltkrievu, slovāku un udmurtu valodā, atsevišķās grāmatās iznākušas izlases “Nāves ūtrupe” igauņu valodā (1980) un “Karūsām jāķer līdakas” krievu valodā (1983), garstāsts “Jāsēj rudzi” krievu (1979), vācu (1983) un lietuviešu (1986) valodā, kopā ar Franci Rekšņu sarakstītais dokumentālais stāsts “Spartaks Kurzemē” (1981).

Harijs Gāliņš daudz tulkojis, izdotas vairāk nekā 15 viņas tulkotās un atdzejotās grāmatas no lietuviešu, krievu un baltkrievu valodas. Tulkojumu vidū īpaši jāizceļ lietuviešu rakstnieka Baļa Srogas (Balys Sruoga, 1896–1947) atmiņu grāmata “Dievu mežs” (Dievu miškas) par autora pieredzēto Štuthofas koncentrācijas nometnē Otrajā pasaules karā. Lietuvā un arī tulkojumos darbs iznāca cenzētā versijā. Darbs pie “Dievu meža” tulkojuma Harijam Gāliņam rosinājis krājuma “Nāves ūtrupe” tapšanu.

Harijs Gāliņš miris pāragri, tikai 52 gadu vecumā 1983. gada 1. septembrī Jūrmalā, apbedīts Rīgā, Raiņa kapos.

Informāciju sagatavojis pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482).