Haralds Eldgasts

Rakstnieka Haralda Eldgasta (1882–1926) nozīmīgākais devums ir par pirmo modernistisko romānu latviešu literatūrā uzskatītais darbs “Zvaigžņotās naktis” (1905). Tas iznāca pārmaiņu laikā (arī sociālu, ko iezīmē 1905. gada revolūcija), kad strauji mainās literatūras paradigma un latviešu literatūrā stabilo reālistisko dzīves atainojumu nomaina modernistiskie virzieni simbolisms (latviešu literatūrā dēvēts arī par dekadenci) un impresionisms, saglabājot arī neoromantisma iezīmes, kuri ir vērsti uz cilvēka iekšējās pasaules un tās procesu izziņu, malā atstājot sociālās norises. Romānam autors devis apakšvirsrakstu “Vienas dvēseles stāsts”, tā uzreiz nepārprotami norādot tā galveno tēmu. “Zvaigžņotās naktis” autors iesāk ar plašu programmatisku ievadu, kurā izklāsta savu redzējumu par mākslas un mākslinieka uzdevumiem, uzsvērdams, ka “īstā tiešamība nav ārpus mums, bet iekš mums”, un mākslu uztverdams kā cilvēces augstāko vērtību. Eldgasts nostājas pret mākslas “nostādināšanu sabiedrības kalpībā”, respektīvi, pret reālismu, un pret tās korelēšanu ar marksistisko kritiķu izvirzīto prasību dzīvi skatīt šķiru cīņas aspektā. Viņš formulē mākslinieka iekšējās brīvības nepieciešamību: “Brīvība, saprasta kā dvēseles bezgala plašo tiesību neaprobežota atzīšana, absolūta personības brīvība, indivīda pašnoteikšanās tiesība ir mākslinieka pirmais un augstākais bauslis.” Ievadā Eldgasts nosauc arī krietnu daudzumu vācu, franču, angļu, krievu rakstnieku, kas atstājuši iespaidu uz viņu un kuru pulkā viņš jūtas iederīgs. Taču “Zvaigžņoto nakšu” sakarā īpaši izceļami būtu poļu rakstnieks Staņislavs Pšibiševskis (kritika atzinusi viņa romāna “Homo sapiens varoņa Falka līdzību ar Eldgasta Jovanu Mermanu), norvēģis Henriks Ibsens, itālis Gabriēle D’Anuncio, arī vācu filozofs Frīdrihs Nīče (“pārcilvēka” vaibsti Mermanā) un citi. Ar romāna ievadu Eldgasts zināmā mērā apsteidza latviešu rakstnieku grupu, kuri 1906. gadā publicēja tā dēvēto Dzelmes manifestu, kurā arī iestājās par rakstnieka mākslinieka suverēno brīvību un neatkarību no sociālā pasūtījuma. Kā atzinusi literatūrzinātniece Vera Vāvere: “No klasiskajām dekadentu tēmām – māksla, mīlestība un nāve – H. Elgasts pievēršas tikai vienai – mīlestībai, dzimumu cīņas un saplūsmes psiholoģijai, smalki izsekojot vīrieša un sievietes satuvināšanās un atsvešināšanās peripetijām. Viens no galvenajiem dekadences stūrakmeņiem – īstais, pārdzīvotais vai tikai nospēlētais pesimisms un ar to saistītie nāves motīvi šinī darbā neienāk. Cauri visām romāna lappusēm vīd rakstnieka veselīgā, jauneklīgā daba. Viņš alkst mīlestības un saules un vairās pietuvoties iznīcības un bezcerības bezdibeņiem. (Vāvere, Vera. Haralds Eldgasts. Latviešu rakstnieku portreti: Tradicionālisti un modernisti. Rīga: Zinātne, 1996, 31. lpp.)

Eldgasta romāns izraisīja diskusijas starp marksistiski domājošiem kritiķiem un “tīrās mākslas” aizstāvjiem: “Jaunas mākslas ēru tajā saskatīja Zeltmatis, bet J. Jankavs un J. Jansons-Brauns dārdināja par to visskaļākos nolieguma pērkonus.” (Op. cit., 33. lpp.) Strīdi par romānu izraisīja visplašāko, līdz tam nebijušu viļņojumu arī lasītājos. Atminoties Haraldu Eldgastu, literatūras vēsturnieks Alfrēds Goba raksta: “Literārisko jautājumu pārdomās un strīdos tika ierauti vai visi lasītāji, literāriskiem jautājumiem nevarēja vienaldzīgi paiet garām arī tie, kas citādi par beletristiku daudz nebūtu domājuši. Eldgasta (viņam kā cīņasbiedri pievienojās vēl Akuraters, Eglīts u. c.) un Jankava (viņam palīgā gāja Jansons) sadursme radīja dzīvu, dziļu interesi par grāmatām, tādu interesi, kādas pēc tam laikam nav bijis. Kas bija novērojams pilsētas sabiedrībā – nezinu, bet mēs, tā laika lauku pusaudži, bijām kā starp diviem magnētiem. Te vienu tuvināja viens pols, te otru – pretējais. Bet dzīva interese liek ieskatīties un iedziļināties arī pretinieka domu pasaulē. Dažreiz notika arī tā, ka uzskati apsviedās taisni pretējā virzienā. No sociālista kļuva individuālists, un otrādi. Mans “Zvaigžņoto nakšu”, tāpat “Veco elku” [Jāņa Jankava darbs “Vecie elki mūsu jaunākajā literatūrā”] eksemplārs no daudzkārtīgās šķirstīšanas un no ceļošanas no rokas rokā bija pavisam saburzījies. Kāda vēl no pēdējo gadu grāmatām to ir piedzīvojusi?” (Goba, Alfrēds. Haralds Eldgasts. Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 9)

Haralds Eldgasts, īstajā vārdā Jānis Miķelsons, dzimis 1882. gada 8. jūnijā Vidzemē, Dīķeru (vēlākais Ķoņu pagasts) Siliņos. Drīz pēc tam ģimene pārceļas uz Burtnieku Eiķenmuižu, kur tēvs bija pavārs. Lai gan tikai 16 mūža gadus pavadījis laukos, pilsēta nekad rakstniekam nav patikusi: “[..] kā smagam nolādējuma mana dvēsele zemojas tai dzelžu nepieciešamībai, kura jau veselu gadu simteņa ceturksni tura mani piekaltu pie pilsētas ielu akmeņu gultnēm, pie viņas daudzstāvaino māju kazarmā, atļaudama man tikai dažas nedēļas vai pāra mēnešus gadā atrauties, ne galīgi izrauties no viņas nospiedošā gūsta.” (Eldgasts, Haralds. Manas dzīves siluets. Atziņas. 3. daļa. Cēsis, 1924, 75. lpp.)

Mācījies Burtnieku draudzes skolā (1892–1896), tad Rīgas Pētera I reālskolā (1897–1899), reālskolu beidzis Tērbatā 1900. gadā. Tanī pašā gadā Eldgasts iestāja Rīgas Politehniskajā institūtā (1900–1910), taču naudas trūkums liek iestāties darbā uz kuģa par skrīvera palīgu, kuģis no Liepājas ostas veda emigrantus uz Ameriku. Jūra, līdzīgi kā lauki un meži, kļūst par rakstnieka lielo mīlestību un spoguļojas daudzos viņa darbos. 1910. gadā viņš saraksta darbu “Pa okeānu” (izdots 1912, atkārtots izdevums 1924). Kā atzinusi Haralda Eldgasta daiļrades pētniece Vera Vāvere, šis rakstnieka darbs atšķiras no visiem citiem, ir reālistiskā stilā veidots ceļojuma apraksts, tuvs dokumentālajai prozai, “ar skaistām, spēcīgām, romantiskām jūras ainām un interesantiem raksturu tēlojumiem” (Vāvere, op. cit., 39. lpp.)

Jaunības gados notiek rakstnieka sastapšanās ar Frīdriha Nīčes “Tā runāja Zaratustra”, kas sākotnēji darījusi Eldgastu pesimistiski noskaņotu, taču pesimismu viņam izdodas pārvarēt, tā vietā liekot personības brīvības, individuālisma un radošās alkas: “[..] visvairāk par viņu [nāvi] tiku domājis un fantazējis, kad ar Nīčes “Zaratustru” vienā kabatā, ar lādētu ieroci otrā, no saviem studiju biedriem un citiem labiem paziņām ar “lielā pesimista” palamu apbalvots, bieži vien ar nopietnām pašslepkavības domām galvā, klejoju pa vientuļām, nakts tumsā ietītām Rīgas ielām. No šādas “patoloģijas” drīz vien atsvabinājos.” (Atziņas, 83. lpp.)

Neatradis darbu Rīgā, rakstnieks turpmākos vairāk nekā desmit gadus (1909–1922) pavada Krievijā un Ukrainā (tolaik Krievijas impērijas daļa), viņš strādā par skolotāju un lektoru Vologdā, Mikolajivā (Nikolajeva) un Odesā. Uz Krieviju viņam līdzi dodas arī dzīvesbiedre, rakstniece Angelika Gailīte, viņai veltīts romāns “Zvaigžņotās naktis”, taču laulība drīz vien izirst – minētajā autobiogrāfiskajā apcerē “Manas dzīves siluets” Eldgasts atzinis, ka laulība draudējusi pārvērsties par “strindbergiānu”, jo “abi bijām gatavi drīzāk lūzt nekā liekties, un, kā vēlākie piedzīvojumi man to personīgi apstiprināja, palikdami šai ziņā katrs uzticīgs sev pašam, mēs bijām rīkojušies pilnīgi pareizi, jo velti censties glābt to, kas īstenībā vairs nav glābjams”. (Atziņas, 86. lpp.) Šajā periodā Eldgasts sastop arī otru savas dzīves mīlestību, krievieti Lidiju Berseņevu, kopdzīvē piedzimst dēls Vadims. Taču kopējā dzīve izjūk, kad Eldgastu sāk vajāt čeka un viņš no Mikolajivas bēg uz Odesu.

Čekas uzmanības lokā Eldgasts nokļūst ar saviem pretkomunistiskajiem uzskatiem, kurus pauda, lasot lekcijas par ekonomiskajiem jautājumiem. 1920. gadā Odesas laikrakstā “Latvieša Balss” viņš publicēja rakstu “Dzimtene sauc”, kurā aicināja latviešus atgriezties tikko neatkarību ieguvušajā Latvijā. 1921. gada 17. martā Elgastu apcietina. No cietuma un, iespējams, no nāvessoda viņu izglābj Abgara Skujeniece, Emīla Dārziņa skolniece, ar kuru Eldgasts bija pazīstams vēl Latvijā. Skujeniece izpārdod savu mantu un savāc desmit komunistu galvojumus, kuri nepieciešami, lai rakstnieku izlaistu no cietuma. Atceroties šo neziņas un šausmu pilno laiku, Eldgasts autobiogrāfijā raksta: “Vēl gandrīz vai savu veselu pusgadu mēs turējāmies uzticīgi kopā kā divi uz vientuļas saliņas viļņu izsviesti bojā gājuša kuģa pasažieri, palīdzēdami viens otram nezaudēt prātu tajos murgos, kādos bija izvērtusies mūsu apkārtējā tiešamība. Un, ja mums bija lemts vēl atgriezties dzimtenē, ar nesalauztiem spēkiem un ārprāta neaptumšotu apziņu, tad man personīgi jāpateicas par to tikai tam “brīnumam”, ko es savas drāmas “Agarta” veltījumā minu kā savās “atjaunotās dzīves gaismu”.” (Atziņas, 89. lpp.) Atgriezies Latvijā 1922. gadā, Eldgasts oficiāli šķir laulību ar Angeliku Gailīti un apprec Abgaru Skujenieci.

Krievijā Eldgasts uzraksta divu lielus darbus – 500 lappušu biezu romānu “Pusnakts saules staros” un publicistisku grāmatu par boļševiku teroru Dienvidkrievijā (Ukrainā) “Asiņu un ārprāta valstībā”. Pirmo manuskriptu konfiscē čeka, bet otru pēc rakstnieka lūguma sadedzina kāds viņa paziņa, kam tas nodots glabāšanā.

Neatkarīgajā Latvijā pavadītais laikposms ir īss (to pārrauj rakstnieka pēkšņā nāve), bet ražīgs. No 1923. gada līdz savai nāvei Haralds Eldgasts dzīvo Liepājā un ir laikraksta “Kurzemes Vārds” redaktors. Šajā laikā tapusi luga “Agarta” (1923), kas iestudēta uz Nacionālā teātra skatuves. Recenzents Jānis Grīns atzinis, ka lugā Eldgasts palicis uzticīgs savām jaunības atziņām – anarhistiskajam individuālismam un mākslinieka personības kultam. Taču, kā atzīmējis Grīns, luga nav scēniska, tā labāk uztverama, to lasot, un kas jo īpaši svarīgi – “sevišķi teātrī prasām ko citu” (Grīns, Jānis. H. Eldgasta drāmu “Agarta” izrāda Nacionālajā teātrī. Latvis, 1923, 16. marts). Kopš “Zvaigžņoto nakšu” iznākšanas bija pagājušas gandrīz divas desmitgades, laiks bija gājis uz priekšu, un bijušie simbolisti (dekadenti) bija atraduši savu individuālo ceļu literatūrā. Arī Eldgastam vajadzēja meklēt citu stilu, kaut arī to izdarīt nebija viegli. Romānā “Sudrabotā saulē” (1924) mēģina iet pozitīvisma virzienā, tēlojot romāna varoņu alkas iegūt bagātību Amerikā, lai atgriezušies viņi celtu jaunu un brīvu Latviju. Rakstnieks bija iecerējis noveļu ciklu “Nāves un ārprāta valstībā”, atgriežoties pie zudušajos manuskriptos skartajiem traģiskajiem un šausminošajiem lielinieku laika notikumiem. Periodikā (“Latvis, 1924) publicētas ir tikai divas – “Nelabais” un “Mirstošais gulbis”, un tajās mainījies viņa rakstības veids – viņš atteicies no plašās, nereti samudžinātās filozofēšanas, rakstījis lakoniski, vēstījumu balstot precīzās detaļās.

Liepājas sabiedrībā Eldgasts bija cienīts un mīlēts gan kā avīzes redaktors, gan kā skolotājs. Strādājot Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā, viņa skolnieču vidū bija nākamā dzejniece Mirdza Ķempe. Skolotāju saista Mirdzas neparastā personība, un viņš savā ziņā kļūst par viņas garīgo audzinātāju, mudinot viņu veidot savu personību (dāvinājis grāmatas, teātra biļetes) un rakstīt (“Kurzemes Vārdā” publicējis viņas pirmos darbus). Ķempe visu mūžu saglabāja pateicības jūtas pret savu skolotāju, un, kad 1968. gadā iznāca dzejnieces miniatūru krājums “Dzintara spogulis”, tajā bija publicēta miniatūra ar tādu pašu nosaukumu, veltījums skolotājam.

Haralds Eldgasts miris Liepājā 1926. gada 18. augustā, apbedīts Rīgas Meža kapos, kur 1934. gadā uzstādīts tēlnieka Burkarda Dzeņa veidots kapa piemineklis.

---

Ieva Kalniņa, 08.06.2022.