Guntis Zariņš

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (43); Recepcijas persona (45)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsGuntis Zariņš
KopsavilkumsTrimdas rakstnieks Guntis Zariņš (1926–1965) dzimis Rīgā. Mācījies Rīgas Franču licejā, 1943. gadā mācības pārtraucis un iestājies Latviešu leģionā. Pieredzējis kara postu, Otrā pasaule beigās nonāca Vācijā, kur dzīvoja līdz 1952. gadam, neilgu laiku studēja filozofiju Baltijas universitātē Pinebergā. Kopš 1952. gada dzīvoja Anglijā, strādāja psihiatrijas klīnikās.
Pirmās literārās publikācijas latviešu bēgļu izdevumos Vācijā 1945. gadā. Literārā daiļrade veidojusies spēcīgā eksistenciālisma estētikas ietekmē. Kara laikā pieredzēto ierakstījis virknē literāro darbu. Kritiķis Jānis Grīns saskatīja Guntī Zariņā daudzsološu jaunu autoru, kurš "nāk ar savu vidi (karavīra un emigranta), ar dinamisku vēstījumu, ar ātru, ekspresīvu stilu." Prozas grāmatu "Dieva mērkaķis" (1959), "Ceļš uz pasaules galu" (1962), "Varonības augstā dziesma" (1962), "Apsūdzēts" (1961), "Dvēseļu bojāeja" (1963), "Mieles" (1964), "Cilvēku medības" (1966) un "Trimdas augstā dziesma" (1967) autors. Rakstījis arī dzeju, rokrakstā palikušas lugas. Par savu uzdevumu trimdā Guntis Zariņš izvirzīja latviešu literatūras un kultūras popularizēšanu mītņu zemju sabiedrībā; kontaktu dibināšana ar Latviju. 1965. gadā viesojās Padomju Latvijā, šis brauciens bija arī traumatisks, saskaroties ar padomju īstenību. Miris 39 vecumā, izdarot pašnāvību.
Personiska informācijaDzimis Āgenskalnā tirgotāja, firmas “Zariņš un Gulbis” līdzīpašnieka Alfrēda Zariņa ģimenē.
1940. gadā pēc padomju okupācijas kopā ar tēvu par pagrīdes darbību apcietināts, tēvs nošauts 1941. gada jūnijā. Māte Eda Zariņa (dzim. Vecaine; 1896–1962) dzimusi turīga amatnieka un tirgotāja ģimenē Augšzemgalē, Sēlpils pagastā, māsa Velta Skultāne (dzim. Zariņa).

Rīgas Franču licejā mācījies kopā ar dzejnieci un atdzejotāju Astrīdi Ivasku. Būtiska nozīme literāro interešu rosināšanā Rīgas Franču liceja skolotājiem Jānim Kadilim un Angelikai Gailītei.

1943: pārtrauca mācības Rīgas Franču licejā, uzdodoties par sešus gadus vecāku, brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā, bija artilērists, beidzis instruktoru skolu, kara beigās ir kaprālis prettanku vienībā. 1944. gadā pēc kaujām pie Jelgavas Viļa Januma pulka sastāvā atkāpjas uz Pomerāniju (Vācijā), kara beigās nokļūst amerikāņu gūstā. Pēc atbrīvošanas no gūsta dzīvoja dažādās bēgļu nometnēs un sardžu rotā.
1952: izceļoja uz Angliju.
1953: apprecējies ar dzejnieci un tulkotāju Moniku Majori.
Kopš 1959: strādāja psihiatrijas klīnikās; mūža pēdējos gadus strādāja par grāmatvedi un direktora asistentu.
1962: viesojās ASV, piedalījās Latviešu Jaunatnes dienā Čikāgā, tikās ar saviem literārajiem vienaudžiem un domubiedriem. Šim notikumam ir ļoti spēcīgs iespaids un impulsi.
1965: martā pirmo reizi viesojas Latvijā. Šis notikums ietekmēja spēcīgi emocionāli un psihes līmenī.

Profesionālā darbība

Literārā darbība

1945: pirmā publikācija novele “Gaisu!” laikrakstā “Nedēļas Apskats” (Detmolda), kā arī publicēti pāris dzejoļi.
Kaut arī dzīve noritēja nošķirtībā, daudz un intensīvi rakstīja, aktīvi darbojās latviešu trimdas periodikā.
No 1953. gada laikraksta “Londonas Avīze” līdzstrādnieks.
1956: līdzstrādnieks laikrakstā "Latvija Amerikā".
Publicējies Viestura rotas darba vīru žurnālā "Junda" (1952–1953), žurnālos “Ceļa Zīmes” un “Jaunā Gaita”, laikrakstos “Laiks”, “Latvija Amerikā”, “Latvija”, "Londonas Avīze", “Daugavas vanagi”, "Tilts", publicēja apceres par notikumiem Anglijas latviešu kultūras dzīvē, veidoja laikrakstā “Londonas Avīze” sleju “Londonas portreti”.

Rakstīja recenzijas, tostarp par Indras Gubiņas, Ainas Zemdegas, Veltas Tomas, Veltas Sniķeres, Andreja Irbes un citu grāmatām, un apceres, arī par 20. gs. modernajiem citzemju rakstniekiem, tostarp Franci Kafku, Tomasu Mannu, Hermani Hesi un citiem.

Darbi angļu valodā publicēti žurnālā "Zintis", šajā izdevumā angļu valodā publicējis apceres par latviešu trimdas jaunajiem autoriem un recenzijas par viņu grāmatām.

Dalība citos projektos

Piedalījās literāros sarīkojumos, Anglijas latviešu Dziesmu dienu sarīkojumos, Ziemeļanglijas Kultūras dienās, Čikāgas jaunatnes dienās un citviet.

Trimdā bijusi iecere izveidot latviešu dzejas krājumu angļu valodā, tā netiek īstenota; piedalās žurnāla “Zintis” (angļu valodā) veidošanā. Par savu uzdevumu trimdā Zariņš izvirza latviešu literatūras un kultūras popularizēšanu mītņu zemju sabiedrībā; Roufantas muižā pie Londonas izveido internacionālu klubu, kur rīkoti literāri un muzikāli vakari.

Kontaktu dibināšana ar Latviju bija otrs Gunta Zariņa sapnis, jo “latviešu literatūru un mākslu nedrīkst sagriezt gabalos, citādi tiešām iznāks tā, ka mēs sažūsim kā reņģes saulē.”
Citātu galerija

Guntis Zariņš par radošo procesu

"Rakstīšana man ir nepieciešama, un es radu pats savu pasauli, kurā cilvēki ir cilvēki. Man neliekas svarīgi saglabāt vai radīt politiskas partijas un organizācijas, bet – saglabāt latviešu valodu un tradīcijas. Dzīvoju kopā ar māti, sievu un saviem divi dēliem – Klāvu un Kristapu. Ap mums ir tikai angļi, bet mūsu istabās ir Latvija. Ne tā Latvija, kas palika aiz muguras, bet tā, kurā mēs vēl joprojām dzīvojam."
Gubiņa, Indra. Guntis Zariņš. Tilts, Nr. 36.–37., 1959.

Par Gunti Zariņu

"Kopš 13 gadu vecuma Guntis Zariņš lasa Nīči, un tā filozofijā Nīče, Kirkegords un Sartrs mācījuši jauno latviešu rakstnieku domāt. No dzejniekiem Guntim Zariņam tuvākie ir T. S. Elliots, Ezra Paunds, Ingeborge Bachmane, Joachims Ringelnacs un – latviešu tautas dziesmas. Jaunākā latviešu literātūrā Guntis par labāko prozistu uzskata Dzintaru Sodumu, dzejā – Veltu Sniķeri, Ojāru Jēgenu un Gunāru Saliņu. Guntis Zariņš vienādi labi orientējas vācu, angļu un latviešu literātūrā, daļēji arī franču, no rietumeiropas un mūsu pašu rakstniecības viņš pieņem to, ko pats atzīst par pieņemšanas vērtu, vienalga, vai vispārējā kritika (jo sevišķi latviešu) to atzīst, vai ne, Guntis Zariņš izvērtē pats."

Gubiņa, Indra. Guntis Zariņš. Tilts, Nr. 36.–37., 1959.

Par Gunta Zariņa daiļradi

"Zariņš ir ļoti steidzīgs rakstītājs. Viņš dodas pakaļ ātri skrejošai domai un pārdzīvojumu zibenīgajai gaitai, un par rotaļāšanos ar valodu viņam neiznāks laika domāt. G. Zariņa izteiksme ir viegla, viņa teikumi īsi, viņa dialogi asi apcirsti, viņa vārdu krājums samērā šaurs. Viņa valodai ir emocionāli akcentējumi, bet tā nav ne bagāta, ne krāšņa. [..] G. Zariņa stāstiem skaidri izveido trīs notikumu joslas: ir izdomāts, pārdzīvots un redzēts."

Kalve, Vītauts. Par Gunti Zariņu. Latvija Amerikā, 1963, 15. maijs.

"Apmēram pusi no visām G. Zariņa publicēto grāmatu
lappusēm aizņem stāsti par karavīriem. Savu rakstnieka darbību viņš 1945. gadā ar kara tēlojumiem sācis, un viņa jaunākajā stāstu grāmatā (Ceļš uz pasaules galu) joprojām spilgtākie ir kara stāsti. Tādēļ varam G. Zariņu ar labām tiesībām apzīmēt par galveno latv. karavīru un kara tēlotāju mūsu trimdas rakstniecībā. Ja trūktu Zariņa darbu šai nozarē, mūsu trimdas rakstniecībā būtu sāpīgs robs. [..] G. Zariņam ir rotaļīgi viegla izteiksme, ko varbūt var salīdzināt, piem., ar vieglo svītru grafiku vai ar ņirbošu klavieru mūziku. Šāda izteiksme nav sevišķi piemērota plašiem vides tēlojumiem, ne notikumu sīkdaļu aprakstiem, tā visvairāk derīga psīcholoģiskās gaisotnes atklāšanai. Psīcholoģisko gaisotni G. Zariņš mēdz ļoti strauji sabiezināt līdz vizionārai un rēgonīgai parādību skatīšanai. Arī visas kara ainas G. Zariņš cenšas psīchizēt, emocionāli piesātināt. Karš viņam nav tik daudz vērota norise kā pārdzīvojums."

Kalve, Vītauts. Guntis Zariņš. Tilts, Nr. 56.–57, 1964.

".. galvenokārt kara, okupētās Latvijas un trimdas dzīves tematika, centrā cilvēka pārdzīvojumi, bieži tēlota slimu cilvēku vide. Zariņš atveidojis arī 2. pasaules kara šausmas, trimdinieku nespēju iekļauties konservatīvās Anglijas sabiedrības mierlaiku dzīvē, ar to saistīto garīgo vientulību un bezcerību, arī laulības dzīves konfliktus. Zariņa varoņi dzīvo skumjā, traģiskā vidē, taču galēju bezcerību parasti kliedē viņu meklējumi pēc laimes un saskaņas cilvēku savstarpējās attiecībās. Zariņam prozai raksturīgi psiholoģiski spriegi, lakoniski dialogi. Ar kara tematiku saistītajos darbos daudz rakstnieka paša pārdzīvotā, galvenā atziņa – trimdinieku, īpaši bijuši karavīru dzīvi un psiholoģiju joprojām ietekmē un nosaka karā iegūtā traģiskā pieredze."

Dombrovska, Baiba. Guntis Zariņš. Latviešu rakstniecība biogrāfijās, 2003.

SaiknesMonika Zariņa - Sieva
Ernests Blese - Krusttēvs
Nodarbespublicists
rakstnieks
prozaiķis
Dzimšanas laiks/vieta18.04.1926
Rīga
Rīga

Dzīvesvieta1944 – 1952
Vācija
Germany

1952 – 1965
Londona
London, Greater London, United Kingdom
Izglītība1934 – 1943
Rīgas Franču licejs
Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga, LV-1013

1944 – 1945 (Datums nav precīzs)
Baltijas Universitāte
Pinneberga
Pinneberg, Schleswig-Holstein, 25421

Filozofijas studijas (trīs semestri, pēc atbrīvošanas no kara gūsta).


1952 (Datums nav precīzs)
Londona
London, Greater London, United Kingdom

Mācības un darbs Medmāsu skola vienā no Anglijas lielākajām slimnīcām (Registered Mental Nurse).

Darbavieta1948 – 1952
Vācija
Germany
Sardžu rotas

1959 – 1962 (Datums nav precīzs)
Lielbritānija
United Kingdom

Bērnu psihoanalītiskā slimnīca.


1962 – 1965 (Datums nav precīzs)
Lielbritānija
United Kingdom

Grāmatvedis un direktora asistents inženierfirmā.

Apbalvojumi1963
Ziemeļamerikas Latviešu kultūras fonda godalga par garstāstu “Varonības augstā dziesma”.
Dalība organizācijāsLatvijas PEN klubs
Dienests1943 – 1944
Latviešu leģions
Emigrē1944 – 1952
Vācija
Germany

1952 – 1965
Lielbritānija
United Kingdom
Ceļojums1962
Ņujorka
New York, USA

Tikšanās ar “Elles ķēķa” pārstāvjiem. Īpaši tuvas attiecības izveidojas ar rakstniekiem Linardu Taunu un Gunaru Saliņu.


1965
Rīga
Rīga
Viesošanās Rīgā ar mērķi veidot kontaktus starp trimdas un okupētās Latvijas literātiem.
Miršanas laiks/vieta10.09.1965
Londona
London, Greater London, United Kingdom

Izdarījis pašnāvību.

ApglabātsLielbritānija
United Kingdom

Brukvudas kapsēta (netālu no Londonas).

ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Varonības augstā dziesma".
1962

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
18.04.1926Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
1952 - 1965DzīvesvietaPilsēta
3Vācija
(Germany)
1944 - 1952DzīvesvietaValsts
4Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
10.09.1965Miršanas laiks/vietaPilsēta
5Vācija
(Germany)
1944 - 1952EmigrēValsts
6Lielbritānija
(United Kingdom)
1952 - 1965EmigrēValsts
7Lielbritānija
(United Kingdom)
(Nav norādīts)ApglabātsValsts
8Pinneberga
(Pinneberg, Schleswig-Holstein, 25421)
1944 - 1945IzglītībaPilsēta
9Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
1952IzglītībaPilsēta
10Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 48, Rīga, LV-1013)
1934 - 1943IzglītībaĒka, māja
11Lielbritānija
(United Kingdom)
1959 - 1962DarbavietaValsts
12Lielbritānija
(United Kingdom)
1962 - 1965DarbavietaValsts
13Vācija
(Germany)
1948 - 1952DarbavietaValsts
14Ņujorka
(New York, USA)
1962CeļojumsPilsēta
15Rīga
(Rīga)
1965CeļojumsPilsēta
Rakstnieka Gunta Zariņa (1926–1965) īsais mūžs pilns nemiera, trauksmes, sāpju, ilgu un vilšanos. 18. aprīlī rakstniekam Guntim Zariņam būtu deviņdesmit pieci. Bet viņam allaž būs tikai trīsdesmit deviņi. Viņš pieder literārajai paaudzei, kas auga, veidojās svešuma apstākļos un kura dramatiski skaudri bija izjutusi un pārdzīvojusi Otrā pasaules kara notikumus; un vēlējās “rosināt lasītāju garīgo aktivitāti, nevis rakstīt miega zāļu romānus.” (Vitauts Kalve)

Maldugunis – deg!
Kur ziemas vidū, pilsētas sirdī rodas šī gaisma?
Kur rodas logs? Pilns draudzīgas gaismas?
Dedziniet gaišu gaismu.
Laidiet Dievu istabā.
Maldugunis – deg!
Steigdamies steidzos,
Meklēdams meklēju –
Maldugunis, kuras deg...
Pilsētas vidū, miglas laukā, cilvēku barā –
Domas glezno ar bezdelīgu spārniem –
Atmiņu gleznas...
Kur maldugunis?
Kur bezdelīgas?
Ziemas vidū?
Atmiņu gleznas – četri brāļi alu dara.
No pirts nāk miežu rūgtenais saldums,
Asni
Bāli, bet pilni spēka – no kura man
reibst!
Atveru durvis,
pie sienas piekārtai Kalmītes rijai,
Redzu –
galdu, klātu visbaltākiem autiem,
Un pašā galā –
Dieviņš dzēra no kausiņa,
Laima saules vācelītes.
No kalna kalnā –
uguņi deg!
No lejas lejā –
dziesmas skan!
Manas atmiņu gleznas,
Kā malduguņi deg.
Pilsētā lielā. / dzejolis “Saulgrieži lielā pilsētā”, publicēts laikrakstā “Londonas Avīze” 1964. gada 10. janvārī /

1926. gada 18. aprīlī Āgenskalnā tirgotāja, firmas “Zariņš un Gulbis” līdzīpašnieka Alfrēda Zariņa ģimenē piedzima dēls Guntis. 1934. gadā viņš uzsāka mācības Franču licejā, kur jau domāja par literatūru un dzīves jēgu, ietekmējās no Frīdriha Nīčes “Tā runāja Zaratustra”. Viņa tuvākās mācību stundas bija skolotāju Jāņa Kadiļa un Angelikas Gailītes vadītās. 1940. gadā pēc padomju okupācijas kopā ar tēvu par pagrīdes darbību Guntis Zariņš tiek apcietināts, tēvs Valmiermuižas cietumā nošauts. Pēc šiem notikumiem Guntis Zariņš uz neilgu laiku gan atgriezās skolas solā, bet tomēr skolu nepabeidza. 1943. gadā, viltojis dzimšanas gadu, proti, uzdevies par sešiem gadiem vecāks, viņš brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā Viļa Januma pulkā, kur bija artilērists, pabeidza arī instruktoru kursus. 1944. gadā pēc kaujām pie Jelgavas Guntis Zariņš nonāca Pomerānijā, bet kara beigās Berlīnē nokļuva amerikāņu gūstā. Tajā laikā Guntis Zariņš visskaudrāk apjauta, ka vēlas drošību, savu māju, ģimeni un vidi bez bailēm, jo viss karā pieredzētais bija pretrunā ar kristīgām vērtībām. Savus pārdzīvojumus viņš spilgti attēlojis romānā “Varonības augstā dziesma”, kā arī vairākos īsprozas darbos, bet nometņu dzīve atklājas romānā “Trimdas augstā dziesma”. Pēc atbrīvošanas no gūsta Guntis Zariņš pabija dažādās bēgļu nometnēs un sardžu rotā, trīs semestrus studēja filozofiju Baltijas Universitātē Pinebergā. 1952. gadā Guntis Zariņš izceļoja uz Angliju, kur tolaik tika piedāvātas divas darba iespējas – ogļracis vai sanitārs. Guntis Zariņš izvēlējās sanitāra darbu, mācījās medicīnas māsu skolā, kopš 1959. gada strādāja psihiatrijā. 1953. gadā Guntis Zariņš apprecējās ar Moniku Majori, kas kļuva par Moniku Zariņu, piedzima divi dēli.

1962. gadā Guntis Zariņš viesojās Amerikā. Tas bija viens no viņa sapņiem. Piedalījās Jaunatnes svētkos Čikāgā, kas viņu garīgi un emocionāli piepildīja, jo viņš sastapa savus līdzaudžus un gara līdziniekus, kuriem aizdomas un aizspriedumus neradīja Gunta Zariņa interese par Latviju. Būtiska bija tikšanās ar “elles ķēķiniekiem” Ņujorkā, jo tur viņu saprata.
“Nekā cita nedaru, kā sēžu pie rakstāmmašīnas un klabinu augu dienu. Jūs mani esat tā sajaukuši, ka es pat īsteni nezinu, kur atrodos,” viņš rakstīja Gunaram Saliņam. Sastaptie cilvēki kļuva par Gunta Zariņa brāļiem, bet “Elles ķēķis” par ilgotām mājām.

1963. gada 25. martā Ņujorkā notika Gunta Zariņa darbiem veltīts literārs sarīkojums, ko vadīja Gunars Saliņš, par prozu debatēja Jānis Bičolis un Vitauts Kalve. Zariņš bija atsūtījis audiolenti, kurā viņu intervējusi Sulamīte Tepfere, tika lasīti viņa darbu fragmenti. Dzejnieks Gunars Saliņš kādā sarunā atzina, ka Guntis Zariņš ar saviem spilgtākajiem darbiem ir absolūti spožs, ka viņam nav līdzinieku, “viņš ātri dzīvoja un ātri rakstīja”.

Par savu uzdevumu trimdā Guntis Zariņš uzlūkoja latviešu literatūras un kultūras popularizēšanu mītnes zemju sabiedrībā (piedalījies angļu valodā publicētā žurnāla “Zintis” veidošanā, Rovfantas muižā pie Londonas izveidojis internacionālu klubu, kur rīkoti literāri muzikāli sarīkojumi, piemēram, 1964. gada 25. janvārī tur noticis modernās latviešu dzejas sarīkojums, kas veltīts Gunaram Saliņam, Linardam Taunam, Olafam Stumbram, Veltai Sniķerei, Andrejam Irbem un citiem.

Kontaktu dibināšana ar Latviju bija otrs viņa sapnis, jo “latviešu literatūru un mākslu nedrīkst sagriezt gabalos, citādi tiešām iznāks tā, ka mēs sažūsim kā reņģes saulē,” sacījis Guntis Zariņš. 1965. gada martā (1964. gada novembrī iecerētais brauciens nenotika, jo tika atteikta vīza) Guntis Zariņš pēc Kultūras sakaru komitejas aicinājuma ar pilnu somu grāmatām ieradās Rīgā, lai dibinātu kontaktus, izdotu kopēju literāru žurnālu. Viņš tikās ar Ojāru Vācieti, Imantu Auziņu un Māri Čaklo. Bija pilns alku un ilgu pēc ciešākas sadarbības starp padomju Latvijas un trimdas literatūru. Taču tolaik palika nesaprasts, pārprasts un, iespējams, arī nelietīgi izmantots. Pēc Latvijas apmeklējuma Guntis Zariņš vairs nespēja rast mieru un saskaņu, pretestība bija pārlieku liela. Arī Anglijas latviešu konservatīvākās daļas attieksme bija noraidoša. Pilns pretrunu, sāpju un vilšanos viņš 1965. gada 10. septembrī aiziet no šīs pasaules, palikdams sava ceļa gājējs. Arī šajā ziņā palikdams uzticīgs eksistenciālisma atziņām, bet savos darbos cenzdamies veidot savu īpašo pasauli, kurā būtu iespējams dzīvot mūžīgi. Atvieglojumu no dzīves, šķiet, Guntis Zariņš meklēja rakstīšanā; “degdams pārdzīvojumā, viņš lēja uz lapām savu sašutumu par sabiedrības netaisnībām un nejēdzībām, par savām mokām izmisuma dūkstīs, par gaismas un laimes vīzijām. Viņā atklājas Otrā pasaules kara un tam sekojošo politisko un sabiedrisko nejēdzību degšana redzīgā un jūtīgā individā,” rakstīja dzejnieks Eduards Freimanis.

Tieši nometņu laikā Vācijā Guntis Zariņš debitēja rakstniecībā – dzejā un prozā. Jau kopš pirmajām publikācijām spēcīga ir apjausma, ka Guntis Zariņš neraksta trimdiniekiem, bet savai tautai. Kopš 1953. gada viņš bija laikraksta Londonas Avīze līdz strādnieks. Jauno prozas iezīme bija tiešs skatījums uz trimdas sabiedrību, saasināti dzīvības un nāves jautājumi. Jau savu prozas grāmatu nosaukumos “Dieva mērkaķis” (1959), “Ceļš uz pasaules galu” (1962), “Dvēseļu bojāeja” (1963, Latvijā 2001), “Mieles” (1964, Latvijā 2001) un “Cilvēku medības” (1966, pēc autora nāves) Guntis Zariņš ierakstos savu redzējumu, visas viņa grāmatas iznāca Amerikā, “Tilta” apgādā Mineapolē, tās tika ievērotas, atzinīgi novērtētas un godalgotas.

“Pašportretos” rakstnieks teicis: “”Dvēseļu bojāejā” es meklēju sabiedrību. “Mielēs” es meklēju Dievu. Nevienu nevarēju atrast. Man nepietika, ka es varēju redzēt vērtības, man tās bija jāatrod, bet mani spēki bija par maziem.”

Guntis Zariņš ir spēcīgākais latviešu eksistenciālisma prozas autors, viņa daiļradē tiek saskatīta A. Kamī, Dž. Džoisa, F. Kafkas un Ž. P. Sartra ietekme.
Pirmajā krājumā “Dieva mērkaķis” rakstnieka tematiskais loks ir karš, okupētā Latvija un trimdas dzīve, bet centrā dvēseliski jūtīga cilvēka pārdzīvojumi, trimdinieka garīgā vientulība un nespēja iekļauties citas zemes ikdienas dzīvē, atsvešinātība un bezcerība. Viņa varoņi dzīvo skumjā, traģiskā vidē, tomēr, kaut reizēm iluzori, meklē un ilgojas pēc laimes un saskaņas cilvēku attiecībās. Ar kara tematiku saistītajos darbos daudz rakstnieka paša pārdzīvotā un atziņa - trimdinieku, īpaši bijušo karavīru dzīvi joprojām ietekmē un nosaka karā gūtā traģiskā pieredze. Kritiķis Vitauts Kalve atzinis, ka Guntis Zariņš, tēlojot karu un karavīra pārdzīvojumus, psiholoģisko gaisotni sabiezinājis līdz vizionārai un rēgainīgai parādību skatīšanai. Gunta Zariņa leģionāru stāstus ar poēmas noskaņu Vitauts Kalve salīdzinājis ar Aleksandra Čaka “Mūžības skartajiem” un atzinis, ka Guntis Zariņš radījis kara poēmu stāstītāja valodā. Rakstnieka Gunta Zariņa prozas darbus caurvij arī traģisks trimdas pārdzīvojums, dziļa sāpe par atrautību no Latvijas un savas tautas un izmisīgi nacionālās identitātes meklējumi. Baigā gada iespaidi atainoti nepabeigtajā autobiogrāfiskajā romānā “Pazib un mirdz” (daļēji publicēts laikrakstā “Literatūra. Māksla Mēs” 1997. gadā). Līdz ar psiholoģiski spriegiem stāstiem un novelēm, romāniem Guntis Zariņš rakstījis dzeju un lugas.

Gunta Zariņa traģiskās dzīves kvintesence ietverta šajos vārdos:
“Aiz mana loga ir migla, bet ir pagājusi Saulgriežu nakts un dienas kļūst garākas. Ar jauno gadu mums jādomā tikai par vienu – sauli mūsu tautai! Rakstniekiem, krāsu un skaņu māksliniekiem, kā šeit, tā Latvijā, ir jāzina viens, un nekas nedrīkst novirzīt no šī ceļa – mēs esam viena tauta, mēs esam viena kultūras vienība, mēs esam latvieši, kuri tic –“ / “Londonas Avīze”, 1964. gada 10. janvārī /

Informāciju 2021. gada 18. aprīlī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.
Kristiāna Kuzmina, RMM mākslas eksperte

Gunta Zariņa kolekcijas apraksts

Gunta Zariņa kolekcija Rakstniecības un mūzikas muzejā ir skaitliski liela un ietver teju visas priekšmetu grupas, stāstot par viņa personību un dzīves gaitām gan Latvijā, gan trimdā. Jābilst, ka būtisks informatīvs papildinājums ir arī rakstnieka sievas, Monikas Zariņas, kolekcija.

Dokumenti
Dokumentu sadaļa skaitliski neliela. Tajā personas dokumenti – bēgļu laika personas apliecība, ārzemju pase, darba apliecība,finanšu dokumenti – bankas čeku grāmatiņas, vairāki rēķini. Kā interesantāko no dokumentiem jāmin G. Zariņa sekcijas izrakstu, kas apliecina pašnāvības faktu.

Fotoattēli
Fotoattēlu sadaļā Guntis Zariņš redzams portretos, dažādos dzīves periodos un vietās, piemēram, karavīra uniformā. Grupu foto redzam rakstnieku kopā ar sievu Moniku Zariņu un dēliem, dažādiem literārajās aprindās pazīstamiem ļaudīm – tulkotāju Rutu Spīrsu, Imantu Ziedoni u.c. Skaitliski lielāko daļu no fotogrāfijām veido foto albuma attēli no Gunta un Monikas Zariņu viesošanās Latvijā, 1964. un 1965. gadā – tur gan tikšanās ar šejienes populārākajiem tā laika rakstniekiem, gan dažādu vietu foto. Starp fotogrāfijām arī citu personu portreti, piemēram, Gunara Irbes portrets (dāvināts Zariņu pārim), dažu ārzemju dzejnieku ģīmetnes.

Grāmatas / Personīgā bibliotēka
Grāmatu sadaļā – Gunta Zariņa sarakstītās grāmatas, kā arī neliela personīgā bibliotēka, kur lielākoties latviešu autoru – gan padomju laikā, gan trimdā, gan agrāk izdoti – darbi, arī grāmatas svešvalodās (Džoiss, Po, Folkners, Kārlails u.c.) un periodika, piemēram, izdevums “Zintis”, kura veidošanā piedalījās G. Zariņš.

Iespieddarbi
Šajā grupā skaitliski daudz laikrakstu izgriezumu – jāpiebilst, ka trimdā laikrakstu izgriezumu vākšana, arī to albumu veidošana bija diezgan populāra prakse. Starp laikrakstu izgriezumiem gan Gunta Zariņa raksti, gan citu autoru raksti par G. Zariņu, kā arī raksti par viņam interesējošām tēmām (tostarp no ārzemju preses), piemēram, literatūru, filozofiju, Rovfantas kluba darbību utt.

Starp iespieddarbiem arī neliela G. Zariņa savākta atklātņu izlase ar ainām no dažādām valstīm un rakstnieka personīgās vizītkartes.

Korespondence
Apmērā lielākā no visām priekšmetu grupām – vairāk nekā 800 vienību. Korespondenci veido G. Zariņa un viņa sūtītas vēstules, atklātnes, pastkartes radiniekiem, draugiem, literārajiem kolēģiem un citiem laikabiedriem, piemēram, krusttēvu Ernestu Blesi, dzejniekiem Gunaru Saliņu, Linardu Taunu, Margaritu Ausalu u.c.
Nelielu daļu korespondences veido arī citu personu (galvenokārt tuvinieku) sarakstes.

Mākslas darbi
G. Zariņa kolekcijā divi mākslas darbi – Alfrēda Jaunzema veidota 1. vāka ilustrācija G. Zariņa romānam “Varonības augstā dziesma” un Tālivalda Ķiķaukas zīmēta ilustrācija laikrakstā “Jaunā Gaita” publicētājam G. Zariņa stāstam “Trīs pokera spēlētāji”.

Piemiņas lietas
Šinī sadaļā viens priekšmets, viens no drūmākajiem G. Zariņa kolekcijā – viņa pēdējā cigarete un sērkociņi neatplēstā aploksnē.

Rokraksti
Rokrakstu sadaļā Gunta Zariņa dzejoļi, stāsti, noveles, romāni un to fragmenti, kā arī publicistiski raksti, personīgas piezīmes un citu autoru veikums – daudzu autoru dzejoļi, raksti par pašu G. Zariņu un viņa daiļradi (arī atmiņas un nekrologi).

Jāpiebilst, ka priekšmeti, kas papildina G. Zariņa dzīves, personības un daiļrades redzējumu, atrodami arī citu personu kolekcijās.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.