Gunārs Bībers

Tāfele, krīts un grāmatas – tā Latvijas Kultūras akadēmijas Facebook lapā raksturoti profesora Bībera vienīgie uzskates līdzekļi lekcijās. Un, protams, vispirms jau paša profesora personība – plašās zināšanas Eiropas un pasaules literatūrā un kultūrā, arī teorijā, pirmām kārtām drāmas teorijā, kritisks prāts un degsme, lasot savus kursus, mācot domāt un šaubīties, liekot pie sirds, ka humanitārajās zinātnes darbs būs ilgs, prasīs pacietību, nemitīgu jaunā apgūšanu, lai tad kādā brīdi sajustu garīgā darba melnās, “izsēžamās” puses pievienoto vērtību – intelektuālo baudījumu. Un Dieva dots pedagoga talants, apveltīts arī ar smalku humora izjūtu, bez kuras nevienam nevajadzētu strādāt ar jauno paaudzi. Skolotājs – ar lielo burtu. Izskolojis ne tikai vairākas Latvijas filologu, rakstnieku, dzejnieku un literatūras zinātnieku paaudzes, bet arī latviešu aktierus, teātra un kino režisorus, dramaturgus, horeogrāfus un kultūras producentus. Darbu Latvijas Kultūras akadēmijā, kur bijis Kultūras vēstures katedras vadītājs un docētājs (1991–2011), atzinis par savu laimīgāko posmu akadēmiskās pedagoģijas darbā, kas sniegusi profesionālu un emocionālu piepildījumu prasmīgu pedagogu un aizrautīgu studentu vidē.

Dzimis Alsviķos 1931. gada 9. decembrī. Jau no bērnības liela patika uz lugu lasīšanu: “Grāmatu mūsu mājās nebija nemaz tik daudz, bet lugas tur bija lielā daudzumā. Es gāju ganos un visas pēc kārtas lasīju. Man tik šausmīgi patika![..] lugā runāja, tur darbojās dzīvi cilvēki, tur taču vienmēr kaut kas ārkārtīgi sarežģīts notika, ne tā kā dzīvē.” (Mana dzīve ir luga, ko spēlēju sevī: Ar Gunāru Bīberu sarunājas Gundega Saulīte un Marta Dziļuma. Teātra Vēstnesis, 1996, Nr. 2)

Jaunības gados bijuši divi sapņi: vēlējies kļūt par aktieri un rakstnieku, un dzejnieku. Rīgā pat sameklējis vietu, kur uzņem aktierus, bet strikti noraidīts: ejiet uz jebkuru citu fakultāti! Tomēr studiju laikā Filoloģijas fakultātē (1951–1956) darbojies universitātes drāmas ansamblī, ko vadīja Nora Katlapa un lugas iestudēja Žanis Katlaps. Dzejoļus sūtījis Valdim Luksam, jauno autoru konsultantam, kurš esot uzskatījis, ka ar lielu darbu var paveikt visu. Vēlāk profesors Bībers teiks: “Absolūti traģiska kļūda, kas mums tika iemācīta! Bet abi mani naivie jaunības sapņi, par laimi, nepiepildījās.” (“Ziņotāji visu laiku sēdēja auditorijā!” Kultūrzīmes, 2021, 2. maijs)

Pabeidzis universitāti, sāk strādāt Jūrmalas (Pumpuru) vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju (1956–1961). Bijuši arī citi darbi, bet tie nav snieguši gandarījumu: “Ja to spārnu nav, tad eņģelis neiznāk. Es nezinu. Esmu mēģinājis darīt kaut ko citu, es daudz kas esmu bijis – Zinātņu akadēmijā kādu laiku strādāju [Valodas un literatūras institūts, 1966–1967], skolu pārvaldes inspektors kādu laiku [Izglītības] ministrijā biju [1962], bet es tur jutos tik nelaimīgs, man tas darbs bija mokas.” (Teātra Vēstnesis, 1996, Nr. 2) Ne aktieris, ne dzejnieks, ne arī ierēdnis, bet galu galā – Skolotājs.

Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1968–1985) sākumā stabilu pamatkursu nav bijis, pats veidojis dažādus, kā tolaik teica, speckursus, viens no tādiem leģendāriem speckursiem, piemēram, bija Ievads kinozinātnē, paša iecerēts un izcīnīts. Un vēl – dramaturģijas sekcija, kas studentu cildināta un atmiņās noglabāta. Arī sekcijas vadītājs profesors Bībers atzinis, ka “tur tomēr varēja just, ka cilvēka gars nav komunizēts un nomākts, ka tas ir dzīvs un elpo un ka būtībā kultūrai jāpieiet pilnīgi citādi, nevis pēc socreālisma kanoniem. Tāpēc tā gara brīvības izpausme, tās opozīcijas sajūtas, kas bija teātrī, kas bija dramaturģijas sekcijā, kas bija starp studentiem, tas jau bija vienīgais, kas kaut cik ļāva sevi sajust sajust dzīvu attieksmē pret mākslu.” (Teātra Vēstnesis, 1996, Nr. 2) Līdztekus lektora slodzei bijuši arī administratīvie fakultātes prodekāna pienākumi, par kuriem ar ironiju profesors stāsta: “Tad septiņi gadi dekanātā, sestdienas talku organizēšana, Pirmā maija gājienu organizēšana. Ja nebija, kas plakātus nes, tad bija jānes pašam. Vārdu sakot, vienīgais, ko es atceros no šiem dekanāta laikiem, ka man tā bija tāda organizēšanas skola. [..] Kad es saņēmu darba grāmatiņu un aiznesu uz Kultūras akadēmiju, es gandrīz noģību, jo tā ir tipiska stagnāta darba grāmatiņa. Man ir visu laiku pateicības, bet ne jau par kaut ko citu – tikai par sestdienas talku organizēšanu, Pirmā maija svinību organizēšanu. Pēc tās grāmatiņas es izskatos kā tāds poļitruks.” (Teātra Vēstnesis, 1996, Nr. 2) Un sarunā ar vienu izcilākajām savām skolniecēm Silviju Radzobi piebilst: “Man ir ārkārtīgi žēl to gadu, tāpēc, ka tik gausi varēju celt kvalifikāciju.” (Dzīve nepiedienīgā sabiedrībā. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008, 2. janvāris) Vērtējums ir vairāk nekā paškritisks, jo 70. gados tapušas divas monogrāfijas – “Latviešu padomju dramaturģija” (1976) un “Gunāra Priedes dramaturģija” (1978), virkne recenziju par lugu, īpaši oriģināllugu, iestudējumiem uz Latvijas teātru skatuvēm. Gunāra Bībera viedoklis bijis svarīgs ne tikai skatītājiem, bet arī lugu autoriem Gunāram Priedem, Paulam Putniņam un citiem, jo sevišķi tiem, kas spēra pirmos soļus dramatisku darbu rakstīšanā – daudzus gadus, darbojoties Rakstnieku savienības Dramaturgu sekcijā, piedalījies oriģināldramaturģijas konkursa lugu vērtēšanā: “Vērtējot oriģinālliteratūru, ir divas briesmas: vai nu nolaisties par zemu un teikt – tas, kas pašu mājās radies, viss ir labs. Vai – pacelties tādos augstumos, ka labs nav it nekas, jo nav ne Ibsens, ne Gēte… Es tā saprotu, ka ir jādzīvo kaut kur pa vidu, to arī tā pūlos. Bet, jo vairāk klasiku lasi, jo kritēriji ceļas augstāk. Tagad saprotu, kādreiz esmu aizstāvējis tādas lugas, kuras šodien no sirds vairs aizstāvēt nevarētu.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008, 2. janvāris)

No darba Filoloģijas fakultātē profesors tiek atlaists, padomju laikam apsūdzība ir smaga – par studentu ideoloģiski aplamu ietekmēšanu, un nelīdz kultūras darbinieku parakstīta aizstāvības vēstule universitātes rektoram. Plašāks ieskats “Bībera lietā” sniegts LU profesores Ievas Kalniņas referātā “Gunārs Bībers – teātris, dramaturģija, aiziešana no fakultātes”, kas balstīts uz arhīva materiālu izpēti un nolasīts konferencē “Baltu filoloģijas nodaļai – 100” 2021. gada 30. martā. (https://www.facebook.com/latvistika.lu/videos/2662475044043390)

Sešus gadus Profesors Bībers strādā Pedagoģijas fakultātē, līdz kādā vakarā atskan telefona zvans: “Strādāju Pedagoģijas fakultātē, kad vienu vakaru man piezvanīja Pēteris Laķis, kas dibināja Kultūras akadēmiju, un jautāja, vai negribu iet strādāt pie viņiem. Otrā rītā piezvanīju un teicu, ka iešu. Kaut arī man bija iesildīta vieta Pedagoģijas fakultātē, kur man neviens pāri nedarīja. Kultūras akadēmijai manā dzīvē ir īpaša vieta. Man tur vajadzēja lasīt pilnīgi citus lekciju kursus, faktiski visu sākt no jauna. Neskatoties uz to, ka biju visai cienījamos gados (man jau nāca pie sešdesmit), es, tēlaini runājot, sadedzināju visus tiltus aiz sevis, precīzāk, visus konspektus, tie man tur nederēja. Kultūras akadēmijā esmu visorganiskāk ieaudzis, un tā man prasījusi visvairāk enerģijas, tur sevi visvairāk esmu arī apšaubījis.

Mums ir konkursa augstskola, un tāpēc studenti ļoti spējīgi – asprātīgi, zinātkāri, prasīgi. Viņi ir atsaucīgi un labvēlīgi, bet pie reizes arī ļoti indīgi.

Kultūras akadēmijā man ļoti patīk tas, ka joprojām dzīvs ir princips, kuru iedibināja Pēteris Laķis, kas pasniedzējiem teica – jūs te esat studentu, nevis sevis dēļ.

Kolēģus jau neizvēlas, bet tā sagadījies, ka mums ir tāda iekšēja saderība. Es to varētu saukt par mēra sajūtu: ļoti labi jūtam robežu, cik tu vari atļauties pret otru būt atklāts un kad tu kļūsti uzbāzīgs. Tas ir ļoti svarīgi. Nevar arī manīt, ka kristu kādam uz nerviem, ja kādam iet ļoti labi. Un vēl būtiski – mēs visu laiku runājam par lietu: par literatūru, teātri. Mums ir arī dažādi pasākumi, jubileju atzīmēšana. Neesmu no bērnības pie rituāliem radināts, bet tagad esmu tajā tradīcijā iegājis un redzu – tas tomēr tuvina cilvēkus. Man nevienu dienu nav bijis nepatīkami iet uz darbu Kultūras akadēmijā vai baidīties, ka tur kas nelabs gaidāms.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008, 2. janvāris) Piebilstams, ka Latvijas Kultūras akadēmijā profesors Bībers strādāja no 1991. līdz 2011. gadam, kļūstot par studentu cienītu un mīlētu pasniedzēju, Skolotāju, kuras personības starojums atspīd daudzās jo daudzās sirdīs

Gunārs Bībers ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1995), Kultūras ministrijas gada balvas kultūrā laureāts (2008) un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, Latvijas Literatūras gada balvas Mūža balvas laureāts (2021) un Jēkaba Dubura balvas laureāts (2021).

---

Ieva Kalniņa, 09.12.2021.