Gunārs Bībers

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (72); Sastādītājs (7); Komentāra autors (10); Recepcijas persona (21)

Audio/video: Teicējs (1)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsGunārs Bībers
KopsavilkumsGunārs Bībers (1931) – literatūrzinātnieks, kritiķis, profesors, filoloģijas doktors. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu (1956). Strādājis par docētāju Latvijas Valsts universitātes (vēlāk Latvijas Universitātes) Filoloģijas fakultātē (1968–1985), Pedagoģijas fakultātē (1985–1991) un Latvijas Kultūras akadēmijā (1991–2011). Vairāku Latvijas filologu, rakstnieku, dzejnieku un literatūras zinātnieku paaudžu, bet arī latviešu aktieru, teātra un kino režisoru, dramaturgu, horeogrāfu un kultūras producentu skolotājs. Zinātnisko interešu lokā bijusi dramaturģija, tās vēsture, teorija un aktuālais process. Autors grāmatām "Latviešu padomju dramaturģija" (1976), "Gunāra Priedes dramaturģija" (1978) un "Drāmas teorijas jautājumi" (1986).
Personiska informācijaDzimis 1931. gada 9. decembrī.
Dzīvesbiedre – redaktore Ligita Bībere, meita - valodniece, Latvijas Universitātes docētāja Ilze Lokmane.
Profesionālā darbība1959: 2. novembrī laikrakstā "Skolotāju Avīze" pirmā publikācija - recenzija par Ventas Vīgantes lugu "Palmas zaļo vienmēr".
1967: 10. maijā par disertāciju "Raksturs un konflikts latviešu padomju dramaturģijā" ieguvis filoloģijas kandidāta grādu.
2001: režisores Ilonas Brūveres portretfilmu ciklā "Dominante" uzņemta filma "Literatūras zinātnieks Gunārs Bībers". https://www.youtube.com/watch?v=MokzrpgWxyA
Par profesoru Gunāru Bīberu stāsta viņa meita valodniece Ilze Lokmane un mazmeita Lauma Šime: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/143216/literaturzinatnieka-un-literaturkritika-profesora-gunara-bibera-muza-ieguldijums

Zinātniskās publikācijas

1976: monogrāfija "Latviešu padomju dramaturģija"
1978: monogrāfija "Gunāra Priedes dramaturģija"
1986: "Drāmas teorijas jautājumi"
Līdzautors latviešu literatūras vēstures un literatūras teorijas mācību grāmatām skolām.
Publicējis rakstus par drāmas teorijas jautājumiem, recenzijas par Gunāra Priedes, Paula Putniņa, Harija Gulbja, Jāņa Jurkāna, Leldes Stumbres u. c. lugām, pārskatus "Kritikas gadagrāmatās" par latviešu dramaturģiju.

Sastādītājs un priekšvārdu autors

1982: Ādolfs Alunāns. Kas tie tādi, kas dziedāja
1982: Intervijas
1986: Aleksejs Arbuzovs. Lugas
1989: Ceļa cirtēji
1990: Esenberģu Jānis. Baltā roze
1995: Latviešu jaunāko lugu izlase
Citātu galerija

Par monogrāfiju “Latviešu padomju dramaturģija” (1977)

"Grāmatā ir trīs daļas, kas aptver latviešu padomju dramaturģijas attīstību hronoloģiskā secībā: 1) no 1917. gada līdz 1945. gadam; 2) pēckara periodā un 3) 50.–70. gados. Ievērojot, ka dramaturģija te aplūkota kā process, šāds hronoloģisks plānojums šķiet arī visloģiskākais un izdevīgākais. [..]
Darbu mākslinieciskās analīzes parāda arī autora plašo erudīciju drāmas teorijas un tehnikas jautājumos, labu māksliniecisku gaumi un patstāvību Vispievilcīgākais G. Bībera pētījumā “Latviešu padomju dramaturģija”, manuprāt, tomēr ir tas, ka grāmata nav uzrakstīta bezkaislīgi, bet tajā viscaur jūtama autora dziļā mīlestība pret dramaturģiju un patiesas, nesavtīgas rūpes par šā grūtā žanra likteņiem. Jūtama arī G. Bībera vēlēšanās savos vērtējumos būt objektīvam un taktiskam, tāpēc katrā lugā viņš cenšas parādīt, izcelt pozitīvās vērtības, reizē nesaudzīgi tieši un trāpīgi atklājot kļūmes un nevarību. Turpat gan jāpiebilst, ka šādam – ļoti detalizētam – analīzes veidam ir savas ēnas puses. Proti, cenšanās visādā ziņā sīki argumentēt, kādēļ kāda luga nav izdevusies, novedusi G. Bīberu arī pie daudzu nenozīmīgu darbu izvērstas, nopietnas analīzes, tā gribot negribot radot maldīgu priekšstatu par šo lugu vietu un nozīmi mūsu dramaturģija. Šai gadījumā ir žēl recenzējamās grāmatas autora velti izšķiestā laika un enerģijas, jo — vai tad nemākslu vispār var analizēt pēc mākslas darba likumiem? Otrkārt, vienādi rūpīgi analizējot gan labākos darbus, gan vājākos, it kā zūd ne pieciešamais spēku samērs un izcilākie sasniegumi dramaturģijā pietiekami spilgti, reljefi neizdalās uz vispārējā fona. Atsevišķu darbu vērtības it kā nonivelējas."

Vārdaune, Dzidra. Labs sākums sarežģītam ceļam. Karogs, 1977, Nr. 9.

Par monogrāfiju “Gunāra Priedes dramaturģija” (1978)

“Tā ir kaismīgi uzrakstīta grāmata par savu laiku un par cilvēka vienreizīgo un neatkārtojamo personību tajā, par dramaturga arvien lielāku profesionālu varēšanu dzīves parādības atainot atbilstoši pieredzei, zināšanām un saviem uz skatiem, arī temperamentam un raksturam. Monogrāfijas autors Gunārs Bībers dziļi un rūpīgi traktējis ikvienā lugā ietverto problemātiku, atklājot tēlu attieksmju idejisko un māksliniecisko sakņojumu un evolūciju dramaturga daiļradē. [..] G. Bībera grāmatā sniegts arī izrāžu vērtējums, kas daudzkārt balstīts ne tikai uz citu kritiķu rakstiskām liecībām, bet arī paša autora vērojumiem. Runājot problēmu līmenī, G. Bībers taktiski un smalkjūtīgi vērtē aktieru un režisoru sniegumu, izseko virspusēju pieņēmumu peripetijām gadu gaitā (piemēram, par G. Priedes sadarbību ar režisoru P. Pētersonu).”

Pijols, Imants. Uz skatuves, grāmatās, tautā. Karogs, 1979, Nr. 3.

SaiknesLigita Bībere (1935) - Sieva
Nodarbesprofesors
literatūrzinātnieks
literatūrkritiķis
Dzimšanas laiks/vieta09.12.1931
Alsviķu pagasts
Alsviķu pagasts, Alūksnes novads
Dzimis Alsviķu pagasta Aizkalnos.
Izglītība1940 – 1947
Strautiņu septiņgadīgā skola
Strautiņi
Strautiņi , Ziemera pagasts, Alūksnes novads

1947 – 1951
Alūksnes vidusskola
Kanaviņu iela 14, Alūksne
Kanaviņu iela 14, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301

1951 – 1956
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Brīvības bulvāris 32, Rīga
Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050
Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļa

1962 – 1965
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga
Mācījies aspirantūrā
Darbavieta1956 – 1961
Jūrmalas 4. vidusskola
Pumpuri
Kūdra, Jūrmala

Latviešu valodas un literatūras skolotājs


1962
Latvijas PSR Izglītības ministrija
Rīga
Rīga

Skolu un bērnu iestāžu inspektors


1966 – 1967
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Rīga
Zinātniskais līdzstrādnieks

1968 – 1985
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Rīga
Rīga
Filoloģijas fakultāte

1985 – 1990
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Jūrmalas gatve 74/76, Rīga
Jūrmalas gatve 76, Rīga, LV-1083

Pedagoģijas fakultāte, docētājs


1990 – 1991
Latvijas Universitāte
Jūrmalas gatve 74/76, Rīga
Jūrmalas gatve 76, Rīga, LV-1083
Pedagoģijas fakultāte, docētājs

1991 – 2011
Latvijas Kultūras akadēmija
Ludzas iela 24, Rīga
Ludzas iela 24, Rīga, LV-1003

Docētājs

Dalība organizācijās1978 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
Biedrs

1990 līdz šim
Latvijas Rakstnieku savienība
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011
Biedrs

1999 līdz šim
Latvijas Dramaturgu ģilde
Vaļņu iela 9, Rīga
Vaļņu iela 9, Rīga, LV-1050
Biedrs
ApbalvojumiTriju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 1995. gada 2. augusta lēmumu.
IV šķira
1995

Kultūras ministrijas balva kultūrā "Trīs brāļi"
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu nacionālās kultūras kopšanā.
Mūža ieguldījums
2008

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu latviešu literatūras un dramaturģijas pētniecībā, kritikā un pedagoģijā.
Mūža balva par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā
2021

Jēkaba Dubura balva
Par mūža ieguldījumu drāmas teorijas, vēstures un analīzes pētniecībā un mācīšanā neskaitāmām studentu paaudzēm.
2021

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Alsviķu pagasts
(Alsviķu pagasts, Alūksnes novads)
09.12.1931Dzimšanas laiks/vietaPagasts
2Strautiņi
(Strautiņi , Ziemera pagasts, Alūksnes novads)
1940 - 1947IzglītībaCiems
3Kanaviņu iela 14, Alūksne
(Kanaviņu iela 14, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301)
1947 - 1951IzglītībaĒka, māja
4Brīvības bulvāris 32, Rīga
(Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050)
1951 - 1956IzglītībaĒka, māja
5Rīga
(Rīga)
1962 - 1965IzglītībaPilsēta
6Pumpuri
(Kūdra, Jūrmala)
1956 - 1961DarbavietaPilsētas daļa
7Rīga
(Rīga)
1962DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1966 - 1967DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1968 - 1985DarbavietaPilsēta
10Jūrmalas gatve 74/76, Rīga
(Jūrmalas gatve 76, Rīga, LV-1083)
1985 - 1990DarbavietaĒka, māja
11Jūrmalas gatve 74/76, Rīga
(Jūrmalas gatve 76, Rīga, LV-1083)
1990 - 1991DarbavietaĒka, māja
12Ludzas iela 24, Rīga
(Ludzas iela 24, Rīga, LV-1003)
1991 - 2011DarbavietaĒka, māja
13Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1978 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
14Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
(Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011)
1990Dalība organizācijāsĒka, māja
15Vaļņu iela 9, Rīga
(Vaļņu iela 9, Rīga, LV-1050)
1999Dalība organizācijāsĒka, māja
Tāfele, krīts un grāmatas – tā Latvijas Kultūras akadēmijas Facebook lapā raksturoti profesora Bībera vienīgie uzskates līdzekļi lekcijās. Un, protams, vispirms jau paša profesora personība – plašās zināšanas Eiropas un pasaules literatūrā un kultūrā, arī teorijā, pirmām kārtām drāmas teorijā, kritisks prāts un degsme, lasot savus kursus, mācot domāt un šaubīties, liekot pie sirds, ka humanitārajās zinātnes darbs būs ilgs, prasīs pacietību, nemitīgu jaunā apgūšanu, lai tad kādā brīdi sajustu garīgā darba melnās, “izsēžamās” puses pievienoto vērtību – intelektuālo baudījumu. Un Dieva dots pedagoga talants, apveltīts arī ar smalku humora izjūtu, bez kuras nevienam nevajadzētu strādāt ar jauno paaudzi. Skolotājs – ar lielo burtu. Izskolojis ne tikai vairākas Latvijas filologu, rakstnieku, dzejnieku un literatūras zinātnieku paaudzes, bet arī latviešu aktierus, teātra un kino režisorus, dramaturgus, horeogrāfus un kultūras producentus. Darbu Latvijas Kultūras akadēmijā, kur bijis Kultūras vēstures katedras vadītājs un docētājs (1991–2011), atzinis par savu laimīgāko posmu akadēmiskās pedagoģijas darbā, kas sniegusi profesionālu un emocionālu piepildījumu prasmīgu pedagogu un aizrautīgu studentu vidē.

Dzimis Alsviķos 1931. gada 9. decembrī. Jau no bērnības liela patika uz lugu lasīšanu: “Grāmatu mūsu mājās nebija nemaz tik daudz, bet lugas tur bija lielā daudzumā. Es gāju ganos un visas pēc kārtas lasīju. Man tik šausmīgi patika![..] lugā runāja, tur darbojās dzīvi cilvēki, tur taču vienmēr kaut kas ārkārtīgi sarežģīts notika, ne tā kā dzīvē.” (Mana dzīve ir luga, ko spēlēju sevī: Ar Gunāru Bīberu sarunājas Gundega Saulīte un Marta Dziļuma. Teātra Vēstnesis, 1996, Nr. 2)

Jaunības gados bijuši divi sapņi: vēlējies kļūt par aktieri un rakstnieku, un dzejnieku. Rīgā pat sameklējis vietu, kur uzņem aktierus, bet strikti noraidīts: ejiet uz jebkuru citu fakultāti! Tomēr studiju laikā Filoloģijas fakultātē (1951–1956) darbojies universitātes drāmas ansamblī, ko vadīja Nora Katlapa un lugas iestudēja Žanis Katlaps. Dzejoļus sūtījis Valdim Luksam, jauno autoru konsultantam, kurš esot uzskatījis, ka ar lielu darbu var paveikt visu. Vēlāk profesors Bībers teiks: “Absolūti traģiska kļūda, kas mums tika iemācīta! Bet abi mani naivie jaunības sapņi, par laimi, nepiepildījās.” (“Ziņotāji visu laiku sēdēja auditorijā!” Kultūrzīmes, 2021, 2. maijs)

Pabeidzis universitāti, sāk strādāt Jūrmalas (Pumpuru) vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju (1956–1961). Bijuši arī citi darbi, bet tie nav snieguši gandarījumu: “Ja to spārnu nav, tad eņģelis neiznāk. Es nezinu. Esmu mēģinājis darīt kaut ko citu, es daudz kas esmu bijis – Zinātņu akadēmijā kādu laiku strādāju [Valodas un literatūras institūts, 1966–1967], skolu pārvaldes inspektors kādu laiku [Izglītības] ministrijā biju [1962], bet es tur jutos tik nelaimīgs, man tas darbs bija mokas.” (Teātra Vēstnesis, 1996, Nr. 2) Ne aktieris, ne dzejnieks, ne arī ierēdnis, bet galu galā – Skolotājs.

Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1968–1985) sākumā stabilu pamatkursu nav bijis, pats veidojis dažādus, kā tolaik teica, speckursus, viens no tādiem leģendāriem speckursiem, piemēram, bija Ievads kinozinātnē, paša iecerēts un izcīnīts. Un vēl – dramaturģijas sekcija, kas studentu cildināta un atmiņās noglabāta. Arī sekcijas vadītājs profesors Bībers atzinis, ka “tur tomēr varēja just, ka cilvēka gars nav komunizēts un nomākts, ka tas ir dzīvs un elpo un ka būtībā kultūrai jāpieiet pilnīgi citādi, nevis pēc socreālisma kanoniem. Tāpēc tā gara brīvības izpausme, tās opozīcijas sajūtas, kas bija teātrī, kas bija dramaturģijas sekcijā, kas bija starp studentiem, tas jau bija vienīgais, kas kaut cik ļāva sevi sajust sajust dzīvu attieksmē pret mākslu.” (Teātra Vēstnesis, 1996, Nr. 2) Līdztekus lektora slodzei bijuši arī administratīvie fakultātes prodekāna pienākumi, par kuriem ar ironiju profesors stāsta: “Tad septiņi gadi dekanātā, sestdienas talku organizēšana, Pirmā maija gājienu organizēšana. Ja nebija, kas plakātus nes, tad bija jānes pašam. Vārdu sakot, vienīgais, ko es atceros no šiem dekanāta laikiem, ka man tā bija tāda organizēšanas skola. [..] Kad es saņēmu darba grāmatiņu un aiznesu uz Kultūras akadēmiju, es gandrīz noģību, jo tā ir tipiska stagnāta darba grāmatiņa. Man ir visu laiku pateicības, bet ne jau par kaut ko citu – tikai par sestdienas talku organizēšanu, Pirmā maija svinību organizēšanu. Pēc tās grāmatiņas es izskatos kā tāds poļitruks.” (Teātra Vēstnesis, 1996, Nr. 2) Un sarunā ar vienu izcilākajām savām skolniecēm Silviju Radzobi piebilst: “Man ir ārkārtīgi žēl to gadu, tāpēc, ka tik gausi varēju celt kvalifikāciju.” (Dzīve nepiedienīgā sabiedrībā. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008, 2. janvāris) Vērtējums ir vairāk nekā paškritisks, jo 70. gados tapušas divas monogrāfijas – “Latviešu padomju dramaturģija” (1976) un “Gunāra Priedes dramaturģija” (1978), virkne recenziju par lugu, īpaši oriģināllugu, iestudējumiem uz Latvijas teātru skatuvēm. Gunāra Bībera viedoklis bijis svarīgs ne tikai skatītājiem, bet arī lugu autoriem Gunāram Priedem, Paulam Putniņam un citiem, jo sevišķi tiem, kas spēra pirmos soļus dramatisku darbu rakstīšanā – daudzus gadus, darbojoties Rakstnieku savienības Dramaturgu sekcijā, piedalījies oriģināldramaturģijas konkursa lugu vērtēšanā: “Vērtējot oriģinālliteratūru, ir divas briesmas: vai nu nolaisties par zemu un teikt – tas, kas pašu mājās radies, viss ir labs. Vai – pacelties tādos augstumos, ka labs nav it nekas, jo nav ne Ibsens, ne Gēte… Es tā saprotu, ka ir jādzīvo kaut kur pa vidu, to arī tā pūlos. Bet, jo vairāk klasiku lasi, jo kritēriji ceļas augstāk. Tagad saprotu, kādreiz esmu aizstāvējis tādas lugas, kuras šodien no sirds vairs aizstāvēt nevarētu.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008, 2. janvāris)

No darba Filoloģijas fakultātē profesors tiek atlaists, padomju laikam apsūdzība ir smaga – par studentu ideoloģiski aplamu ietekmēšanu, un nelīdz kultūras darbinieku parakstīta aizstāvības vēstule universitātes rektoram. Plašāks ieskats “Bībera lietā” sniegts LU profesores Ievas Kalniņas referātā “Gunārs Bībers – teātris, dramaturģija, aiziešana no fakultātes”, kas balstīts uz arhīva materiālu izpēti un nolasīts konferencē “Baltu filoloģijas nodaļai – 100” 2021. gada 30. martā. (https://www.facebook.com/latvistika.lu/videos/2662475044043390)

Sešus gadus Profesors Bībers strādā Pedagoģijas fakultātē, līdz kādā vakarā atskan telefona zvans: “Strādāju Pedagoģijas fakultātē, kad vienu vakaru man piezvanīja Pēteris Laķis, kas dibināja Kultūras akadēmiju, un jautāja, vai negribu iet strādāt pie viņiem. Otrā rītā piezvanīju un teicu, ka iešu. Kaut arī man bija iesildīta vieta Pedagoģijas fakultātē, kur man neviens pāri nedarīja. Kultūras akadēmijai manā dzīvē ir īpaša vieta. Man tur vajadzēja lasīt pilnīgi citus lekciju kursus, faktiski visu sākt no jauna. Neskatoties uz to, ka biju visai cienījamos gados (man jau nāca pie sešdesmit), es, tēlaini runājot, sadedzināju visus tiltus aiz sevis, precīzāk, visus konspektus, tie man tur nederēja. Kultūras akadēmijā esmu visorganiskāk ieaudzis, un tā man prasījusi visvairāk enerģijas, tur sevi visvairāk esmu arī apšaubījis.

Mums ir konkursa augstskola, un tāpēc studenti ļoti spējīgi – asprātīgi, zinātkāri, prasīgi. Viņi ir atsaucīgi un labvēlīgi, bet pie reizes arī ļoti indīgi.

Kultūras akadēmijā man ļoti patīk tas, ka joprojām dzīvs ir princips, kuru iedibināja Pēteris Laķis, kas pasniedzējiem teica – jūs te esat studentu, nevis sevis dēļ.

Kolēģus jau neizvēlas, bet tā sagadījies, ka mums ir tāda iekšēja saderība. Es to varētu saukt par mēra sajūtu: ļoti labi jūtam robežu, cik tu vari atļauties pret otru būt atklāts un kad tu kļūsti uzbāzīgs. Tas ir ļoti svarīgi. Nevar arī manīt, ka kristu kādam uz nerviem, ja kādam iet ļoti labi. Un vēl būtiski – mēs visu laiku runājam par lietu: par literatūru, teātri. Mums ir arī dažādi pasākumi, jubileju atzīmēšana. Neesmu no bērnības pie rituāliem radināts, bet tagad esmu tajā tradīcijā iegājis un redzu – tas tomēr tuvina cilvēkus. Man nevienu dienu nav bijis nepatīkami iet uz darbu Kultūras akadēmijā vai baidīties, ka tur kas nelabs gaidāms.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008, 2. janvāris) Piebilstams, ka Latvijas Kultūras akadēmijā profesors Bībers strādāja no 1991. līdz 2011. gadam, kļūstot par studentu cienītu un mīlētu pasniedzēju, Skolotāju, kuras personības starojums atspīd daudzās jo daudzās sirdīs

Gunārs Bībers ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1995), Kultūras ministrijas gada balvas kultūrā laureāts (2008) un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, Latvijas Literatūras gada balvas Mūža balvas laureāts (2021) un Jēkaba Dubura balvas laureāts (2021).


Ieva Kalniņa, 09.12.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.