Fricis Bergmanis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (1); Recepcijas persona (1)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsFricis Bergmanis
PseidonīmsKalninieku Fricis, Kalninieku Spricis, Kalninieks, F. B-a, B.
Dzimtais vārdsFrīdrihs Hermanis Bergmanis, Friedrich Hermann Bergmann
KopsavilkumsFricis Bergmanis (1860–1898) — jurists, žurnālists, rakstnieks. Beidzis Kuldīgas ģimnāziju, studējis tieslietas Pēterburgas universitātē. Bijis laikraksta "Dienas Lapa" pirmais redaktors (1886–1888), vairāku latviešu mediju vēsturē nozīmīgu žurnālistu skolotājs, pēc tam advokāts Jelgavā un Rīgā. Publicējis dzejoļus, humoristisku īsprozu, rakstus par tieslietām un medijiem latviešu presē. Atdzejojis I. Turgeņeva dzeju.
Personiska informācijaDzimis skolotāja un ķestera Kriša (Kristapa) un Augustes (dzimusi Sabocki, Auguste Sabotzky) ģimenē.
Slimojis ar hroniskām sirds un asinsvadu slimībām (sirdskaiti, lielās pulsdzīslas paplašinājumu un sirds klapes neslēgšanos).
Profesionālā darbība

Darbība literatūrā, žurnālistikā un publicistikā

1878: pirmā publikācija – dzejolis "Mīļi viesi" laikraksta "Baltijas Zemkopis" pielikumā (Nr. 11).
1882: Spānieši un latvieši. Balss, 1882, Nr. 7, 17. febr. (1. martā), 4. lpp.
1883: Krievijas tiesa likumi latviešu valodā. Balss, 1883, Nr. 31, 3. (15.) aug., 3.–5. lpp
1884:
  • brošūra "Fabrikas strādnieks 19-tā gadusimtenī". Rīga: Pūcīšu Ģederts, 1884. 46 lpp. Tā sniedz ziņas par Rietumeiropas un Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs rūpnieciskajā ražošanā nodarbināto strādnieku ekonomisko stāvokli un organizācijām, kas var sekmēt strādnieku dzīves līmeņa celšanu.
  • Bismarks un viņa biogrāfs Bušs. Balss, 1884, Nr. 23, 6.(18.) jūn., 4.–5. lpp.
1885: Zemnieku stāvoklis Vācijā. Balss, 1885, Nr. 41, 9. (21.) aug., 1.–2. lpp.; Nr. 42, 16. (28.) aug., 1.–2. lpp.
1886: Jāzeps Ignacijs Kračevskis. Rota, 1886, Nr. 42, 420.–422. lpp.
1887: Izskaidrojums. Dienas Lapa, 1887, Nr. 1, 2. janv., 3. lpp.
1888:
  • Laikraksti Vācijā. Tēvija, 1889, Nr. 1.
  • Kurzemes “ķoniņi” un viņu cīņa savu tiesību labad. Tēvija, 1888, Nr. 4.–6.
  • Divi gadījumi iz Valdošā senāta jaunās prakses Baltijā. Tēvija, 1889, Nr. 13.
  • Cien. lasītājiem. Dienas Lapa, 1888, Nr. 239, 19. okt., 1. lpp.
  • Atbilde “Balt.[ijas] Vēstn.[eša]” redakcijai, resp. redaktoram B. Dīriķa kgam. Dienas Lapa, 1888, Nr. 264, 18. nov. 3. lpp.
1889: Kādi vārdi par gaidāmo Baltijas zemnieku tiesu reformu. Tēvija, 1889, Nr. 5.–7.
1890:
  • “Pirmās pamācības tautas saimniecībā pēc Morisa Bloka”. Dienas Lapa, 1890, Nr. 26, 1. febr., 3. lpp.
  • Jaunās zemnieku tiesas. Īstais tautas kalendārs. 1890. Rīga: Pūcīšu Ģederts un biedris, 1890. 96.–105. lpp.
1891: Jānis Stučka †. Dienas Lapa, 1891, Nr. 163, 23. jūl., 1. lpp.
1895: Tiesu lietu nodaļa. Kāds Pēters Pētersons … Dienas Lapa, 1895, Nr. 201, 5. (17.) sept. 3. lpp.

Publicējis dzeju un prozu laikrakstos "Balss", "Baltijas Zemkopis" (arī pielikumā), žurnālā "Rota".

Tulkojumi

1883:
  • [Turgeņevs, Ivans]. Iz Turgeņeva “Dzejoļi prozā”. Ubags. Laimīgs cilvēks / tulk. Kalninieku Spricis. Balss, 1883, Nr. 43, 26. okt. (7. nov.), 4. lpp.
  • [Turgeņevs, Ivans]. Iz Turgeņeva “Dzejoļi prozā”. Zvirbulis / tulk. Kalninieku Spricis. Balss, 1883, Nr. 44, 2. (14.) nov., 4. lpp.
  • [Turgeņevs, Ivans]. Iz Turgeņeva “Dzejoļi prozā”. Divi bagātnieki / tulk. Kalninieku Spricis. Balss, 1833, Nr. 45, 9. (21.) nov., 4. lpp.

Tiesas prāvas

1890
Rīgas patrimonialapgabala Salas pagasta valde iesūdzēja “Dienas Lapas” redaktoru F. Bergmani par laikraksta 1887. gada Nr. 22 ievietoto rakstu par Salas pagastu, jo tas kaitējot pagasta valdes godam un labajai slavai. 1890. gada 12. aprīlī Pēterburgas tiesu palāta atzina, ka šajā lieta nav likumīga iemesla, lai sāktu izmeklēšanu.

1895
Pēteris Pētersons iesūdzēja “Dienas Lapas” redaktoru J. Pliekšānu un izdevēju P. Bisenieku par nesamaksātu honorāru 23 rbļ. 12 kap. apjomā. Pateicoties advokātam F. Bergmanim un viņa profesionālismam, šī prasība tika noraidīta.

1897–1898
Fricis Bergmanis pārņem vairākas apcietinātā jaunstrāvnieka un advokāta Pētera Stučkas klientu prāvas.

Pieminējumi literārajos darbos

Fricis Bergmanis kā literārais tēls tēlots Augusta Deglava romānā "Rīga" (2. sēj., 1920) un Jāņa Niedres biogrāfiskajā romānā "Katrs ar savu laimi dzimst" (1967).
Citātu galerija"Fr. Bergmaņa "Dienas Lapa" toreiz bija gluži jauna parādība latviešu avīžniecībā; tā prasīja eiropejisku izglītību, glītu stilu un progresīvu domāšanas veidu pretī vācubaltiešu iedvesmotai gara stagnācijai. Tā Bergmaņa "Dienas Lapa" sagatavoja vēlāko "jauno strāvu", un no viņa daudz mācījās nākamais "Dienas Lapas" redaktors. Arī interesi par sabiedriskām parādībām un strādnieku jautājumu piekopa Fr. Bergmanis un uzmudināja uz to savu vēlāko pēcnācēju; viņš sarakstīja par šo jautājumu pirmo brošūru latviešu valodā.
Lai dotu paraugu augšējām interesēm un stilam, tiek še ievietoti divi raksti (par Īriju un strādnieku apdrošināšanu Vācijā), kaut gan ar tiem nau konstatējam autora identitāte. Bergmaņa stils un virziens bija piemērs."

Rainis. Kopoti raksti. 18.sēj.: Publicistika, raksti par literatūru. Rīga: Zinātne, 1983. 623.–624. lpp.

""Dienas Lapas" redaktors, pie kura es iestājos darbā, tā tad mans pirmais skolotājs žurnālistikā, bija jau minētais cand. jur. Fr. Bergmanis, kas pie "Dienas Lapas" atnāca tikko beidzis savas studijas Pēterpilī. Viņš bijis savā laikā skolotājs, beidzis ar sekmēm Kuldīgas semināru, pēc kam studējis. Tas bija ļoti cienījams vīrs. Es viņu apzīmēju īsā nodotā biogrāfijā "Konverzācijas vārdnīcā" pēc viņa nāves – kādas iekšējas kaites dēļ viņš diemžēl pa daudz agri aizgāja aizsaulē († 1898. g.) – par ideālu, progresīvu, nesavtīgu stingra rakstura cilvēku, pie tam ar plašu izglītību, kas ļoti noderēja avīzes vadītāja amatam. Latvju avīžniecības 100 gadu svinību gadījumā noturētā priekšnesumā "Žurnālista piezīmes" (IMM 1922. g.) es atzīmēju tuvāki dažus viņa galvenos avīžnieka paņēmienus un viņa ietekmi uz mani šādiem vārdiem: "Man tiktos sevišķi par priekšzīmīgiem uzsvērt visus viņa, Bergmaņa, polemiskos rakstus. Viņš tajos bija īss, lietišķs un asprātīgs. No rupjībām, kas diemžēl bieži šādos rakstos sastopamas, tajos nebija nevēsts. Visnotaļ Bergmanis bija caur un cauri cienījams vīrs, un es tik varu slavēt Dievu, ka viņš bija mans pirmais un iespaidīgākais skolotājs žurnālistikas laukā, kas lika pirmos cietus un teicamus pamatus manai darbībai — kas rūdināja mani nopietnā un godīgā darbā. Pie viņa un caur viņu es — kas toreiz biju karsts tautībnieks — arī ātrāki un vieglāki pierādos, tā sakot atklimatizējos pretējā pusē. Te es novēroju vairāk dzīves reālismu un mācījos atzīt un pierast pie lielākas daudzpusības uzskatos." [..]
Tālāk ar Bergmani man neiznāca vairs nekad nekādas domstarpības. Mēs dzīvojām un strādājām vienā saskaņā. Viņš palika pat tik intīms pret mani, ka, projām aizgājis no redakcijas, vairāk reizes man atzinās, ka nepiekrīt saviem pēcnācējiem pilnīgi dažos tautiskos un internacionālos jautājumos. Reiz kādā brīdī viņa sasirguma laikmetā viņš izteicās man, pa ielu ejot, man būšot jāraksta viņa biogrāfija. Un tā tiešām iznāca – tikai šī rakstīšana notika īsa nekrologa veidā."

Ārons, Matīss. Manas dzīves atmiņu grāmata. Rīga: A. Gulbis, 1938. 94.–95. lpp.

"Bergmans apskatāms kā advokāts, kā rakstnieks, kā redaktors un kā cilvēks.
Kas attiecas uz B. kā advokātu, tad tur tam vispār laba slava. Viņš gan nepierakstījās ne pie viena vecāka advokāta, palikdams līdz mūža beigām par tā saukto privātadvokātu, tomēr, pateicoties plašajām juridiskām zināšanām un vispusīgai izglītībai, viņš bij pazīstams kā visai izveicīgs svešu lietu aizstāvētājs. Viņš bija arī Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības Krāšanas un aizdošanas kases advokāts un direktors. [..]
Jo ievērojama ir Bergmaņa kā redaktora darbība. Ar dedzīga jaunekļa dūšu un sparu viņš iesāka savu grūto un atbildības pilno redaktora darbību, un ar cienījamu uzturību viņš to turpināja tik ilgi, kamēr domāja ievadījis otro latviešu dienas avīzi drošās sliedēs, un tad no tās atvadījās. Kā brīvāku domu piekritējam, Bergmanim bij jāiztur daža sīva cīņa, bet viņam par godu katrs bezpartejisks spriedējs var apliecināt, ka viņš ar savu vispusīgo izglītību, plašo rakstniecības pazīšanu, noteiktību, asprātību un izveicīgo valodu cīnījās kā drošsirdīgs un godīgs kareivis. To viņam pēc nāves nenoliedz pat tie, kas, viņam dzīvojot, to uzlūkoja par pretinieku. Par viņu kā par priekšnieku Āronu Matīss, kā viņa agrākais palīgs, spriež, ka Bergmans savā redaktora amatā bij īsti priekšzīmīgs. Viņš pats bijis bargs pret sevi un tā arī no citiem prasījis savu uzdevumu krietnu izpildīšanu. Īsi sakot, "Dienas Lapa" sava garīgā tēva vadībā piedzīvoja savus ziedu laikus.
Kas beidzot zīmējas uz Bergmani kā uz cilvēku, tad viņa tuvākie pazinēji arī te augsti ciena viņa vispusīgo izglītību un asprātību. Draugu starpā viņš caur savu atjautību, asprātību un humoru esot bijis ļoti mīļš, jo kur viņš bijis, tur omulības netrūcis un garš laiks bēgtin bēdzis. Tikai pēdējā laikā, ļaunajai slimībai uzmācoties, šī viņa patīkamā dabas dāvana paslēpusies it kā aiz mākoņiem.
Vispār var sacīt, ka ar Frici Bergmani mūs atstājis viens no ievērojamākajiem latviešu juristiem un avīžniekiem."

Fricis Kārkluvalks. Raksti iz tiesību zinātnes. Otrais krājums. Rīga: V. Altberga apgāds, 1902. 72.–74. lpp.

"Fricis Bergmanis man no pirmā acumirkļa vareni imponēja. Viņa spriedumi, izsacīti īsos, aprautos teikumos, bieži ironiska smaida pavadīti, man sākumā arvienu likās pārāk asi un netaisnīgi, un tomēr tanīs arvienu kaut kas bij, kas uz zināmu pārrunātu lietu, parādību vai cilvēku meta spilgtu gaismu. Es šiem viņa spriedumiem un viņa atsauksmēm arī vēlāk reti varēju piekrist pilnā mērā, bet katrā arvienu bij kāda liela, man līdz tam pilnīgi apslēpta patiesība, kuru – tā likās – neviens tik skaidri nebūtu spējis uztvert un tik pārliecinoši formulēt, kā viņš.
Bergmanī bij arī kaut kas mani atbaidošs, jo es pirms tam nekad nebiju pazinis cilvēku ar tik asu, kritisku un bieži izaicinošu skatu un spriedumu. Bet reizē man tomēr gribējās būt ar viņu un man bij tāda sajūta, ka viņam pašam tas, ko saka, ir svēti nopietna lieta.
Manī pašā viņš arī modināja kritisku pārdomu par vienu otru cilvēku, par dažiem tā laika sabiedriskiem darbiniekiem un sabiedriskās dzīves parādībām, un kaut gan šinī Rīgas gadā politiskas un sabiedriskas problēmas mani diezgan maz interesēja, tad tomēr taisni zem Bergmaņa iespaida man kaut kur dziļi dvēselē pamodās savādas šaubas, uzdīga aizdomas, iznira jautājumi par lietām, kas man vēl pašlaik bij likušās pilnīgi ne problēmātiskas un gluži skaidras.
Man toreiz bij tāda sajūta, ka Bergmanī ir kaut kas mefistofelisks, ka viņam patīk ļauni saviļņot un uztraukt mierīgu, bez konfliktiem dvēseli un ka tam arī piemīt spēks, svešu dvēseli ilgstoši šādā skeptiski kritiskā garā iespaidot.
Kad vēlāk Tērbatas revolucionārie studenti pie manis apzinīgi un neatlaidīgi savu propagandas darbu darīja, tie atrada manī ja arī vēl nepietiekoši sagatavotu zemi, tad tomēr tādu, kurā viņu mācības varēja vieglāk uzdīgt, nekā tas būtu bijis iespējams, ja to, kā rīta salna, nebūtu skārusi Bergmaņa kritika un ironija.
Es varu apgalvot, ka manas dzīves revolūcionārā posma pirmais ievadītājs bij Bergmanis. Viņš pats no tam, protams, nekā nemanīja, jo es gandrīz arvienu viņa klātbūtnē klusu cietu, klausoties viņa dažreiz mulsinoši asprātīgās valodās. Es redzu viņu vēl tagad, kā viņš, neliels no auguma, krietni apaļš miesās, sēd redaktora krēslā, kūpina cigāru un kā uz viņa inteliģentās sejas, ap mirdzošām acīm, ap lūpām ar nelielajām ūsām un mazo žoda bārdiņu, laistās gudrs ironisks smaids, kas mani dažreiz dziļāk pārliecināja, nekā to būtu spējuši teorētiski izskaidrojumi un pierādījumi."

Aleksandrs Dauge. Manā jaunības zemē: Atmiņu grāmata. Rīga: Rīts, 1928. 118.–119. lpp.

"Šai jaunajai sabiedriskajai videi vajadzēja arī savas attiecīgas ideoloģijas, ciktāl tāda varēja būt tikko no laukiem pilsētā ienākušajiem zemniekiem, kuru pašapziņa tikai sāka formēties kopējā fabriku darbā Un tāds ideologs radās advokāta Friča Bergmaņa (1860–1898) personā, kurš 1884. gadā publicē grāmatu "Fabrikas strādnieks 19. gadusimtenī", kas ir pirmais sociālpolitiska satura apcerējums latviešu valodā. Drīz vien viņš kļuva par latviešu kopējās demokrātijas — strādnieku, patstāvīgo amatnieku un intellektuāļu pirmo ievērojamo sabiedrisko darbinieku un literāro vadoni, topot 1886. gadā par jaunnodibinātā liberālā dienas laikraksta "Dienas Lapa" pirmo redaktoru. Viņu var uzskatīt arī par pirmo latviešu sociāldemokrātisko darbinieku, kaut arī viņa sociālisms bija mērenas dabas reformisms, kur bija piejaukti vācu pilsoniskā sociālpolītiķa Šulce-Dēliča dažādie ierosinājumi."

Fēlikss Cielēns. Laikmetu maiņā: Atmiņas un atziņas. 1. sēj.: No bezvēstures tautas līdz pilntiesīgai nācijai. Lidingö: Memento, 1961. 58. lpp.

Nodarbesdirektors
žurnālists
rakstnieks
redaktors
advokāts
mājskolotājs
Dzimšanas laiks/vieta06.09.1860
Vārmes pagasts
Vārmes pagasts, Kuldīgas novads
Dzimis pēc vecā stila 25. augustā plkst. četros pēcpusdienā.
Kristīts 23.09.1860 (pēc vecā stila 11.09.1860) ev. luteriskajā Vārmes-Šķēdes baznīcā. Kristījis mācītājs Reihvalds (Reichwald), krustēvs – Rūšu māju saimnieks Frīdrihs Hermanis Hartmanis, krustmāte – Teppu māju saimniece Anne Bergholde.
Dzīvesvieta1879 – 1880
Valtaiķi
Valtaiķi, Laidu pagasts, Kuldīgas novads

1880 – 1884
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

1885
Kuldīga
Kuldīga, Kuldīgas novads
1885. gadā dzīvo pie vecākiem Kuldīgā.

1886 – 1888
Rīga
Rīga

1888 – 1890
Jelgava
Jelgava

1890 – 1898
Rīga
Rīga
IzglītībaKuldīgas ģimnāzija
Kuldīga
Kuldīga, Kuldīgas novads

Kuldīgas ģimnāzija, absolvēta ar izcilību (cum laude), iegūtas tiesības ieņemt Krievijas impērijas rangu tabulā noteiktās 14. klases ierēdņu amatu (piemēram, kolēģijas reģistratora).


1880 – 1884
Pēterburgas Universitāte
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Studējis tieslietas, absolvējis ar kandidāta grādu.

Darbavieta1879 – 1880
Valtaiķi
Valtaiķi, Laidu pagasts, Kuldīgas novads
Mājskolotājs

15.09.1886 – 31.10.1888
Laikraksts "Dienas Lapa"
Rīga
Rīga

Galvenais redaktors laikrakstā "Dienas Lapa"


1888 – 1890
Jelgava
Jelgava
Advokāts

1890 – 1898
Rīga
Rīga

Advokāts, tostarp Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības Krāšanas un aizdošanas kases advokāts un direktors.

Miršanas laiks/vieta24.04.1898
Rīga
Rīga
ApglabātsMārtiņu kapi
"Kroņkalni", Radziņciems, Smārdes pagasts, Tukuma novads, LV-3148

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Vārmes pagasts
(Vārmes pagasts, Kuldīgas novads)
06.09.1860Dzimšanas laiks/vietaPagasts
2Valtaiķi
(Valtaiķi, Laidu pagasts, Kuldīgas novads)
1879 - 1880DzīvesvietaCiems
3Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1880 - 1884DzīvesvietaPilsēta
4Kuldīga
(Kuldīga, Kuldīgas novads)
1885DzīvesvietaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
1886 - 1888DzīvesvietaPilsēta
6Jelgava
(Jelgava)
1888 - 1890DzīvesvietaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1890 - 1898DzīvesvietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
24.04.1898Miršanas laiks/vietaPilsēta
9Mārtiņu kapi
("Kroņkalni", Radziņciems, Smārdes pagasts, Tukuma novads, LV-3148)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
10Kuldīga
(Kuldīga, Kuldīgas novads)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
11Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1880 - 1884IzglītībaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
15.09.1886 - 31.10.1888DarbavietaPilsēta
13Valtaiķi
(Valtaiķi, Laidu pagasts, Kuldīgas novads)
1879 - 1880DarbavietaCiems
14Jelgava
(Jelgava)
1888 - 1890DarbavietaPilsēta
15Rīga
(Rīga)
1890 - 1898DarbavietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.