Fricis Bārda

Vienas no latviešu visspilgtākajiem neoromantisma pārstāvjiem dzejā Fricis Bārda (1880–1919) dzimis Vidzemē, Pociema pagasta Rumbiņos. Izglītojies Limbažu pilsētas skolā (1895–1898) un skolotāju seminārā Rīgā (1898–1901). Pirmā darbavieta – Katlakalna draudzes skola (1901–1905), kur, dzīvojot skolas pārziņa Miķeļa Zariņa pārvācotās ģimenes pansijā, paveras iespējas pamatīgi apgūt vācu valodu un pašizglītoties mājastēva plašajā bibliotēkā. Nostrādājis skolā “obligātos” gadus, Fricis Bārda dodas uz Tērbatu, lai iestātos universitātē, taču 1905. gada revolūcijas notikumu dēļ augstākās izglītības iestāde ir slēgta. Domas par izglītības turpināšanu tomēr nedod miera, un 1906. gadā viņš aizbrauc uz Vīni un kļūst par brīvklausītāju Vīnes Universitātē, apmeklē lekcijas literatūras vēsturē, filozofijā un psiholoģijā un daudz lasa (dzejnieki Dautendejs, Rilke, Hofmanstāls, filozofi Platons, Kants, Šopenhauers, Nīče, Bergsons), viņu pamatoti uzskatīta par vienu no filozofiski izglītotākajiem sava laika dzejniekiem. Tomēr smago materiālo apstākļu un slimības dēļ nākas atgriezties Rīgā (1907). Viņš atkal strādā par skolotāju dažādās skolās un nododas literatūrai, apkopo savus filozofiskos un estētiskos uzskatus vairākos rakstos, top apcere “Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms”, kas liek uz Bārdu paraudzīties kā uz romantisma teorētiķi. Bārdas mūžs noslēdzas 1919. gada 13. martā.

Friča Bārdas dzejai visdažādākajos laikos bijis krietns pulks cienītāju, par ko liecina viņa divu dzejoļu krājumu “Zemes dēls” (1911) un “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam” (1923, izdots pēc dzejnieka nāves) daudzie atkārtotie izdevumi, dzejas izlases, divi Kopotu rakstu izdevumi un pulkās dzejoļu grāmatas bērniem. Viņam allaž bijusi pievērsta arī dzejas pētnieku uzmanība, gan pamatīgākās apcerēs, gan īsākos rakstos. Lai nosaucam kaut vai Zentu Mauriņu, Kārli Kārkliņu, Robertu Klaustiņu, Edgaru Sūnu, Rūdolfu Egli un daudzus citus, jaunākajos laikos – Vilni Eihvaldu, Viesturu Vecgrāvi, Intu Čaklo, Edgaru Lāmu un citus.

Fricis Bārda ir aktuāls joprojām. Daži piemēri – Alvja Hermaņa izrāde “Fricis Bārda. Dzeja. Ambients” (2006) un Daumanta Kalniņa un Kristapa Vanadziņa dziesmu cikls “Sirds prieks” (2017) ar Friča Bārdas vārdiem, Edgara Lāma monogrāfija “Friča Bārdas dzīves un dzejas gadalaiki” (2017).

Kas tad īsti ir tik saistošs un fascinējošs Bārdas dzejā? Jūtu un pārdzīvojuma patiesīgums, siltums, kas ļauj viegli identificēties ar to, jo dzejas tēli izaug no visiem labi pazīstamām reālijām, kaut tā ir tikai, virskārta, kā raksta literatūras pētniece Inese Treimane, “ārkārtīgi dziļi teiska pārdzīvojuma un filozofiska pasaules tvēruma virskārta”, kas liecina par šīs dzejas daudzslāņainumu un atbilsmi dažādi sagatavotam lasītājam. Godbijība pret visu dzīvo, ko Zenta Mauriņa nosaukusi par karitatīvo ievirzi un pietāti pret to, kas pāri mums, kas līdzās mums un kas apakš mums. Svētuma izjūta, kas visbiežāk veidojas pārdzīvojuma kāpinājuma brīdī un izteikta lūgšanā. Viegla smeldze, elēģiskums, kas rodas no dzīves mainīguma pieņemšanas.

Pirmā zāle

Kad pirmā zāle dīgst,
tad zeme lūgšanu skaita
un zvaigznes debesīs
apstājas savā gaitā.

Aiz zvaigžņu dūmakām
debesis veras vaļām,
un Dievs pats pa zemi iet
pastalām zaļām.

---

Apskatu sagatavojusi Ieva Kalniņa (25.01.2020.)