Felikss Zvaigznons

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (2)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsFelikss Zvaigznons
KopsavilkumsFelikss Zvaigznons (1950–1989) – Trešās atmodas aktīvists, pedagogs, žurnālists, dzejnieks. Strādājis par latviešu valodas un literatūras skolotāju, žurnālistu. Bijis Griķu pamatskolas un Iecavas vidusskolas direktors Bauskas rajonā, laikraksta "Skolotāju Avīze" redaktors. Dzejoļu publikācijas laikrakstos "Padomju Students", "Padomju Jaunatne", "Bauskas Dzīve". 2002. gadā iznācis viņa dzeju apkopojošs krājums "Lai paliek tev šī krāsa baltā" Intas Baltgalves sastādījumā.
Personiska informācijaDzimis zemnieku ģimenē.

Tuvākais draugs – redaktors, žurnālists Ilmārs Birulis.
Dzīvesbiedre Rudīte Zvaigznone – skolotāja, izglītības darbiniece.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

Pirmā publikācija
1970: raksts "Karavīrs – dzejnieks" (biogrāfisks pārskats par Robertu Eidemani viņa 75. dzimšanas dienā un recenzija par izlasi "Trokšņainā saule"), laikrakstā "Literatūra un Māksla", Nr. 19 (1970, 9. maijs)

Dzejoļu publikācijas laikrakstos "Padomju Students", "Padomju Jaunatne", "Bauskas Dzīve".
2002. gadā iznācis viņa dzeju apkopojošs krājums "Lai paliek tev šī krāsa baltā" kursabiedrenes Intas Baltgalves sastādījumā.
Citātu galerija"Tuvākais, varbūt pat vienīgais īstais draugs – skolotājs, žurnālists, viens no Atmodas līderiem – Fēlikss Zvaigznons, runātīgs, atklāts un kareivīgs. Ārēji it kā pretstats mazrunīgajam Ilmāram, bet Fēliksam piemitusi tā pati smalkjūtība kas Ilmāram. Abi bijuši gara radinieki."
Šķirklis par redaktoru Ilmāru Biruli. Ar Aizputi un novadu saistītie. Biogrāfiska vārdnīca.

"Un vajadzēja arī tā sagadīties, lai man pēkšņi pienāktu klāt Felikss Zvaigznons... Arī viņš mācījās Siguldas vidusskolā, tikai vienu klasi zemāk, lāga puisis, ar kuru mēs jau pasen draudzējāmies un viens otram uzticējāmies. 80. gados, izstudējis filoloģiju un izstrādājies lauku skolās par skolotāju līdz pat direktoram, Felikss atgriezās Rīgā jau kā vērā ņemams dzejnieks un pazīstams publicists, un Atmodas laikā kļuva ne vien par Skolotāju Avīzes galveno redaktoru, bet arī par vienu no aktīvākajiem, pašaizliedzīgākajiem un mērķtiecīgākajiem Atmodas cīnītājiem – pirmo, kurš uzdrīkstējās publicēt Mavrika Vulfsona sagatavotos Molotova-Rībentropa slepenā pakta materiālus."
Leons Briedis. "Es tevi mīlu, dzīve!" Jaunā Gaita, nr. 274, 2013.

"[..] bet bija viens cilvēks, kas izdarīja pirmo soli. Tas bija Fēlikss Zvaigznons, vecās labās “Skolotāju Avīzes”, vēlāk “Izglītības” galvenais redaktors. Kad cenzūra aizliedza publicēt kādu Tautas frontes aicinājumu, viņš vēl nevarēja atstāt šo tekstu savas vadītās avīzes lappusē, bet jau negribēja aizpildīt paziņojumam paredzēto vietu ar citu materiālu, un lasītāja priekšā izliekoties, ka nekas nav noticis. “Skolotāju Avīze” todien iznāca ar baltu plankumu pirmajā lappusē, un, protams, jau tajā pašā dienā gan par šo notikumu, gan par to, kas bija paredzēts publicēt baltajā kvadrātā, zināja ne tikai šīs avīzes lasītāji."
Aleksandrs Mirlins. Aukstais janvāris karstajā 1991. gadā. Literatūra. Māksla. Mēs, Nr. 3, 21.01.1999, 3. lpp.

"Felikss Zvaigznons bija viens no tiem retajiem, kurš bija īsts cilvēks, uz kuru varēja paļauties. Viņš nebija lupata, lelle, viņš bija dzīvs. Un tādi mirst."
Valdis Turins intervijā ar Arni Rītupu un Uldi Tīronu. Pauzē pirms vētras. Rīgas Laiks, 2011, septembris.

"Tas bija vislielākā pacēluma brīdis, kad mēs visi jutāmies vienoti, kad mēs visi mīlējām viens otru un mūs visus skurbināja atmodas gars, kas virmoja gaisā. Feliksam ir dzejas rindas: "...un vienīgo gaismu dod pašsadedzināšanās". Toreiz mēs daudzi bijām gatavi ziedoties, dedzināt savas sirdis, bet viņš kā dzejnieks bija dvēselē jūtīgāks, vieglāk ievainojams. Viņa sirds neizturēja. Kad es tagad kādreiz domāju par tiem gaišajiem cilvēkiem, kā Itu Kozakēviču, Juri Podnieku un citiem, kas nepiedzīvoja brīvības rītu, man visvairāk žēl ir Feliksa Zvaigznona. Toreiz viņš Tautas frontes kustībā ienāca līdz ar daudziem citiem izglītības un zinātnes darbiniekiem. Diemžēl viņu lielākā daļa no politikas ir aizgājuši. Varbūt tieši tāpēc mūsu politikā un valsts pārvaldē pašlaik visvairāk pietrūkst savstarpējas izpratnes, dvēseliskuma, godīguma un spējas līdzi just. Visas šīs īpašības pilnā mērā piemita Feliksam Zvaigznonam. Ja viņš būtu starp mums, mēs būtu par to daļu labāki, godprātīgāki un stiprāki, ko viņš varētu dot."
Dzintars Ābiķis par Feliksu Zvaigznonu rakstā ... Lai paliek tev šī krāsa baltā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 473/476, 29.12.2000.
Nodarbesskolotājs
dzejnieks
žurnālists
publicists
redaktors
Dzimšanas laiks/vieta19.12.1950
Jaunpiebalga
Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Jaunpiebalgas novads
IzglītībaSiguldas 1. vidusskola
Ata Kronvalda iela 7, Sigulda
Ata Kronvalda iela 7, Sigulda, Siguldas novads, LV-2150

Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet pēc dažiem gadiem sācis strādāt skolā un pārgājis studēt neklātienē.

DarbavietaLaubere
Laubere, Lauberes pagasts, Ogres novads
Strādājis par skolotāju Lauberē, Limbažos, Rīgā.

Limbaži
Limbaži, Limbažu novads
Strādājis par skolotāju Lauberē, Limbažos, Rīgā.

Rīga
Rīga
Strādājis par skolotāju Lauberē, Limbažos, Rīgā.

Ceraukstes pagasts
Ceraukstes pagasts, Bauskas novads
Skolas direktors Bauskas rajona Ceraukstes pagasta Griķu skolā.

Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Rīga
Žurnālists laikrakstā "Padomju Jaunatne".

1985 – 1987
Iecava
Iecava, Iecavas novads

Skolas direktors Iecavas vidusskolā.


00.09.1987 – 1989
Laikraksts "Skolotāju Avīze"

1987. gada septembrī kļuvis par laikraksta "Skolotāju Avīze" galveno redaktoru; amatā nostrādājis nepilnus divus gadus.

Feliksa Zvaigznona laikā laikraksts kļuva par vienu no populārākajiem laikrakstiem, Atmodas vedēju. Tikai "Skolotāju Avīze" savulaik uzdrošinājās publicēt 1988. gada 2. jūnija Radošo savienību plēnumā izskanējušo Mavrika Vulfsona runa, kas atmaskoja Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus.

Dalība organizācijāsLatvijas Žurnālistu savienība
Latvijas Žurnālistu savienības biedrs

Latvijas Izglītības biedrības valdes priekšsēdētājs
Miršanas laiks/vieta03.06.1989
Vecpiebalga
Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads
Mūžībā aizgājis 1989. gada 3. jūnijā Vecpiebalgā, ceļā uz Kaudzīšu skolas 120. gadskārtas svinībām.

ApglabātsMeža kapi
Lenču iela 39, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101

Apglabāts Cēsu Meža kapos.

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Jaunpiebalga
(Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Jaunpiebalgas novads)
19.12.1950Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Vecpiebalga
(Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Vecpiebalgas novads)
03.06.1989Miršanas laiks/vietaCiems
3Meža kapi
(Lenču iela 39, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Ata Kronvalda iela 7, Sigulda
(Ata Kronvalda iela 7, Sigulda, Siguldas novads, LV-2150)
(Nav norādīts)IzglītībaĒka, māja
5Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
(Nav norādīts)IzglītībaĒka, māja
6Laubere
(Laubere, Lauberes pagasts, Ogres novads)
(Nav norādīts)DarbavietaCiems
7Limbaži
(Limbaži, Limbažu novads)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
9Ceraukstes pagasts
(Ceraukstes pagasts, Bauskas novads)
(Nav norādīts)DarbavietaPagasts
10Iecava
(Iecava, Iecavas novads)
1985 - 1987DarbavietaCiems
11Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
Trešās atmodas aktīvists, pedagogs, žurnālists un dzejnieks FELIKSS ZVAIGZNONS.

“Jā, Felikss Zvaigznons nav vienīgais tautas kustības iedvesmotājs, kura mums pietrūkst un par kuru varēja teikt – viņš bija neaizstājams. Tomēr Felikss mūsu uztverē it kā sakopo visu, pēc kā tiecāmies. Skolotājs, “Skolotāju Avīzes” redaktors, dzejnieks, intelektuālis, inteliģents. Felikss nekad neatradās priekšplānā, bet tur, kur bija visvairāk nepieciešams. Kolēģu avīžnieku vidū Felikss bija pirmais drosmīgais, kas gāja pret toreizējās LKP CK ideoloģiskās nodaļas mūri. Mavrika Vulfsona runa vēsturiskajā radošo savienību plēnumā parādījās tieši “Skolotāju Avīzē”. Viņam mēs toreiz nesām rakstus, ko LKP ideologi jau bija izrāvuši no citām avīzēm. [..] Viņš bija neparasti drosmīgs, neparasti labsirdīgs un savdabīgs cilvēks. Viņa kabinets Preses namā bija vieta, kur varēja aiziet, kad likās, ka vairs nekur nav jēgas iet. Tikai tagad var novērtēt, ko tas mums nozīmēja.” (Dainis Īvāns. Pieminot Feliksu Zvaigznonu. Diena, Nr. 183, 20.09.1991)

Felikss Zvaigznons dzimis Jaunpiebalgā 1950. gada 19. decembrī zemnieku ģimenē un kuplo to ievērojamo kultūras darbinieku saimi, kas nākuši no šī Latvijas novada. Skolas gaitas beidzis Siguldas vidusskolā, vēlāk iestājies Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātē, pēc dažiem gadiem sākot strādāt skolā pārgājis uz studijām neklātienē.
Strādājis par latviešu valodas un literatūras skolotāju Lauberē, Limbažos un Rīgā, bijis skolas direktors Bauskas rajona Griķu pamatskolā un Iecavas vidusskolā (1985–1987). Bijis arī Latvijas Žurnālistu savienības biedrs, kā arī Latvijas Izglītības biedrības valdes priekšsēdētājs.

1987. gada septembrī kļuvis par laikraksta “Skolotāju Avīze” galveno redaktoru; amatā nepilnus divus gadus. Feliksa Zvaigznona laikā laikraksts kļuva par vienu no populārākajiem laikrakstiem, Atmodas vedēju. Tikai "Skolotāju Avīze" savulaik uzdrošinājās publicēt 1988. gada 2. jūnija Radošo savienību plēnumā izskanējušo Mavrika Vulfsona runa, kas atmaskoja Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus. Savukārt Aleksandrs Mirlins, bijušais LR AP Preses centra vadītājs atstāsta šādu atgadījumu:
“[..] bet bija viens cilvēks, kas izdarīja pirmo soli. Tas bija Fēlikss Zvaigznons, vecās labās “Skolotāju Avīzes”, vēlāk “Izglītības” galvenais redaktors. Kad cenzūra aizliedza publicēt kādu Tautas frontes aicinājumu, viņš vēl nevarēja atstāt šo tekstu savas vadītās avīzes lappusē, bet jau negribēja aizpildīt paziņojumam paredzēto vietu ar citu materiālu, un lasītāja priekšā izliekoties, ka nekas nav noticis. “Skolotāju Avīze” todien iznāca ar baltu plankumu pirmajā lappusē, un, protams, jau tajā pašā dienā gan par šo notikumu, gan par to, kas bija paredzēts publicēt baltajā kvadrātā, zināja ne tikai šīs avīzes lasītāji.” (Aleksandrs Mirlins. Aukstais janvāris karstajā 1991. gadā. Literatūra. Māksla. Mēs, Nr. 3, 21.01.1999, 3. lpp.)

Savukārt Dainis Īvāns cīņu par raksta publicēšanu atceras šādi: “[..] Līgo dienas rītā manā kabinetā šo rezolūciju, kas nosodīja LKP CK 18. jūnija plēnumu, pabeidzām, un kopā ar Tautas frontes iniciatīvas grupas Aicinājumu nodevām gan “Padomju Jaunatnei”, gan “Skolotāju Avīzei”. [..] Uz pārrunām ar Feliksu Zvaigznonu ieradās CK preses sektora vadītāji. Kad redaktors nepadevās, materiāls tika apturēts tipogrāfijā. Felikss atrada iespēju parādīt raksturu arī šajā situācijā, un 29. jūnijā ne tikai Padomju Latvijas, bet visas PSRS pastāvēšanas vēsturē laikraksts iznāca ar baltu, demonstratīvu plankumu cenzūras liegtā materiāla vietā. Palikusi bija vien bilde ar domīgu ideoloģisko sekretāru skatītāju rindās.” (Dainis Īvāns. Politiķis pret paša gribu. 18. turpinājums. Literatūra un Māksla, Nr. 12, 25.03.1994, 8. lpp.) Dainis Īvāns atzīmē – šķiet, ka pirmais baltais plankums visas toreizējās padomijas presē pirmo reizi tā īsti lika ieplaisāt arī pašas Latvijas kompartijas varenībai.

Radošo savienību plēnumā par cilvēku un tautu tiesībām Latvijā 1989. gada 30.–31. maijā Felikss Zvaigznons teica: “Es nestāvu šajā tribīnē, lai prasītu biezāku maizes riecienu skolotājiem. Es stāvu šeit, lai prasītu brīvību.”

Brīvības cena diemžēl bijusi dzīvības cenā. Tikai dažas dienas pēc plēnuma Felikss Zvaigznons mirst – 3. jūnijā Vecpiebalgā, redakcijas komandējumā ceļā uz Kaudzīšu skolas 120. gadskārtas svinībām. Tobrīd vien 38 gadus vecā Feliksa negaidītā un mistiskā nāve, iespējams, bijusi specdienestu sarīkota. Intervijā žurnālistam “Rīgas Laiks” stāsta Valdis Turins: “Ir versija, ka viens no žurnālistiem neizsauca laicīgi ārstu. Bet visdrīzāk Zvaigznonam iedeva kaut ko, kas veicināja sirdslēkmi, un tad laicīgi neizsauca ārstu. Un lai man nestāsta, ka tas bija nelaimes gadījums. Felikss Zvaigznons bija viens no tiem retajiem, kurš bija īsts cilvēks, uz kuru varēja paļauties. Viņš nebija lupata, lelle, viņš bija dzīvs. Un tādi mirst. Podnieks arī bija dzīvs. Tādi mirst, jo viņus nevar nopirkt, nevar izolēt, viņi ir jānogalina. Tas ir pilnīgi loģiski. Un, ja, teiksim, parastam cilvēkam šķiet, ka nogalināt ir kaut kas baigs... Nē, specdienestu praksē elementārs pasākums.” (Pauzē pirms vētras. Rīgas Laiks. 2011, septembris)

Felikss Zvaigznons guldīts Cēsu Meža kapos. 1989. gada 19. decembrī Rakstnieku namā Rīgā tuvinieki, draugi un domubiedri aizvada skolotāja, žurnālista un dzejnieka Feliksa Zvaigznona piemiņas sarīkojumu.

"Tas bija vislielākā pacēluma brīdis, kad mēs visi jutāmies vienoti, kad mēs visi mīlējām viens otru un mūs visus skurbināja atmodas gars, kas virmoja gaisā. Feliksam ir dzejas rindas: "...un vienīgo gaismu dod pašsadedzināšanās". Toreiz mēs daudzi bijām gatavi ziedoties, dedzināt savas sirdis, bet viņš kā dzejnieks bija dvēselē jūtīgāks, vieglāk ievainojams. Viņa sirds neizturēja. Kad es tagad kādreiz domāju par tiem gaišajiem cilvēkiem, kā Itu Kozakēviču, Juri Podnieku un citiem, kas nepiedzīvoja brīvības rītu, man visvairāk žēl ir Feliksa Zvaigznona. Toreiz viņš Tautas frontes kustībā ienāca līdz ar daudziem citiem izglītības un zinātnes darbiniekiem. Diemžēl viņu lielākā daļa no politikas ir aizgājuši. Varbūt tieši tāpēc mūsu politikā un valsts pārvaldē pašlaik visvairāk pietrūkst savstarpējas izpratnes, dvēseliskuma, godīguma un spējas līdzi just. Visas šīs īpašības pilnā mērā piemita Feliksam Zvaigznonam. Ja viņš būtu starp mums, mēs būtu par to daļu labāki, godprātīgāki un stiprāki, ko viņš varētu dot." (Dzintars Ābiķis par Feliksu Zvaigznonu rakstā ... Lai paliek tev šī krāsa baltā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 473/476, 29.12.2000.)

Literatūras novadā Feliksa darbība guvusi salīdzinoši mazāku novērtējumu. "Sabiedriskajā dzīvē viņš liesmoja uz āru, liesmoja pats un aizdedzināja citus. Bet dzejā dzirksteļoja sevī. Necentās publicēties. Tikai reizumis šur tur periodikā parādījās pa kādam pantiņam, parasti – Dzejas dienu sakarā. Tāpēc – pretstatā plaši pazīstamajam pedagogam, žurnālistam, politiķim Feliksam Zvaigznonam – dzejnieku Feliksu Zvaigznonu zināja tikai nedaudzi viņam tuvi cilvēki." (Ilmāra Tīrmaņa ievads Feliksa Zvaigznona dzejas kopai “Cīņas nēsāts” mēnešrakstā "Karogs", Nr. 9, 1989).
Feliksa Zvaigznona dzejoļu publikācijas atrodamas laikrakstos “Padomju Students”, “Padomju Jaunatne”, “Bauskas Dzīve”, tomēr dzīves gaitā krājumā iemiesotas netika. Pēc Feliksa nāves pārlapojot atstātos manuskriptus, atrasta arī to autora iecere par plānotās grāmatas izkārtojumu. Līdz ieceres īstenošanai pagājis ilgāks laiks, līdz 2002. gadā Feliksa bijušās kursabiedrenes Intas Baltgalves sastādījumā iznācis viņa dzeju apkopojošs krājums "Lai paliek tev šī krāsa baltā".

***
Palaidiet mani jūrā kad viļņi kā ķirši zied
Kad saule no dzelmes iznirst man gribas ar vēju iet
Nekad neesmu mācējis peldēt un man ir no jūras bail
Bet es taču nevaru neiet kad ūdens vienās ugunīs gail
Kā gribu palikt uz zemes un būt viņai noderīgs
Bet ķirši tik mierīgi zied ka nevaru nenoslīkt

Felikss Zvaigznons

Ziņas apkopoja Signe Raudive 19.12.2020.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.