Felicita

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (21); Recepcijas persona (7)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsFelicita
Papildu vārdiMežsēta
Dzimtais vārdsMarta Leontīne Kraukle
KopsavilkumsFelicita (Marta Leontīne Kraukle, precējusies Mežsēta, 1896–1979), dzejniece. Dzimusi tirgotāja ģimenē. 1. pasaules kara laikā dzīvojusi Maskavā, strādājusi kara hospitālī. Atgriežoties Rīgā, strādājusi par medicīnas māsu. Bijusi Augusta Mežsēta sieva, kopā ar vīru izveidojusi un vadījusi apgādu "Vaiņags". Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Zvaigžņoti ceļi" (1926) un "Zaļā lapa" (1938). Periodikā publicēti stāsti, esejas un apcerējumi. Pēc 2. pasaules kara pievērsusies bērnu literatūrai – dzejoļu krājuma "Ziedu pļava mežmalā" (1963) un stāsta "Mārcītis" (1969) autore.
Personiska informācijaDzimusi tirgotāja Pētera un Trīnas Kraukļu ģimenē.
1913. gada 13. decembrī: apprecas ar Augustu Mežsētu, skolu nepabeigusi un pret vecāku gribu.
koties 1. Pasaules karam abi ar vīru aizbrauc uz Maskavu. Kad Mežsētu iesauc armijā, Felicita strādā prof. Pletnova vadītā hospitālī. Pamudinājums rakstīt nāk arī no Kārļa Štrāla, kas pēc ievainojuma Karpatu kalnos ārstējas Maskavā.
1919–1923: kopā ar vīru Augustu Mežsētu izveido un vada apgādu "Vaiņags".
1926: šķīrusies no vīra.
Profesionālā darbībaKara gados Maskavas latviešu laikrakstā "Dzimtenes Atbalss" ievietoti pirmie Felicitas dzejoļi.
1919–1923: kopā ar vīru Augustu Mežsētu izveido un vada apgādu "Vaiņags".
1924: pirmā nozīmīgā publikācija – dzejolis "Vakars atbrauc zilās laivās..." žurnālā "Sieviete" Nr. 3.

Dzeja

"Zvaigžņoti ceļi" (1926)
"Zaļā lapa" (1938)

Periodikā publicēti stāsti, esejas, apcerējumi.

Bērnu literatūra

Dzejoļu krājums "Ziedu pļava mežmalā" (1963)
Stāsts "Mārcītis" (1969)
Luga "Un dzīve iesākās no jauna" (manuskriptā).
Citātu galerija

Par krājumu "Zvaigžņoti ceļi" (1926)


"Mīla šai dzejniecei ir viss. Ar to viņai pilnas nevien atmiņu takas, bet arī tagadnība un nākotnes ilgas. Viņas vienīgais dzejoļu krājums "Zvaigžņoti ceļi" (1926) ir nepārtraukta mīlas apdzeja, sirds pukstēšana pretim kādam tēlam, kas pats ir gaišs, bet kurā iekļaujoties iegūts tikai — neiegūstāmo. Felicitas lirika skumja un vienkārša, tradicionālā klasiskā pantā. Blakus labiem dzejoļiem Felicita noliek vājus (Pie jūras, Tava mīla). Tas liek "Zvaigžņotiem ceļiem" daudz zaudēt no savas vērtības. F. sarakstījusi arī dažas ludziņas, kas grāmatā nav iznākušas un arī literariski nav nozīmīgas."

Jānis Ķelpe. Latvju jaunākās rakstniecības vēsture. 1934, 32.–32. lpp.


Par krājumu "Zaļā lapa" (1938)


"Felicitas apdziedātie objekti ir: rozes, Viņš, zvaigznes, nakts, skumju neprāts u.t.t. šie ir tādi temati, par ko rakstījuši jau ļoti daudzi, tāpēc, lai par tiem dziedot dzeja neciestu no banalitātes un pelēcības, ir jāizsakās citādi nekā jau citur teikts, citiem stila paņēmieniem. Mūsu mīlas lirika atsevišķu rakstnieku personās ļoti augstu kvalificējama, tā kā iesācējam konkurence diezgan sīva. Tāpēc jāmācās pie labiem stila meistariem. Ar vēlēšanos dzejot vien nepietiek. Emocijas un individuāli mīlas pārdzīvojumi vēl nav māksla. (..) Atskaņu meklēšanā Felicita ir loti rūpīga, kas liecina par viņas labo gribu. Pēdējā arī svarīga, un tā varbūt pavērs ceļu nākotnē."

Dagmāra Goldberga. Latviete, Nr.3, 01.03.1938.

"Piebiedrodamās romantisko dzejnieču pulkam, Felicita neslēpj savus priekus par mīlestības mirkļiem un ir pārgājusi sapņainības un jūsmas ielejas. Viņas dzeja ir vienveidīga un lasītāju notur savā amplitudē četrrindu taktī iešūpotu, pārliecinātu par dzejnieces sapņiem, raibām acīm no dzejnieces daudzpunktu vērošanas. Kāds dzejas avots Felicitai ir pavēries; tas vird un neizsīkst, kamēr vien viņa uztvers mīlestības un nemiera šalkoņu. Priekšstatu pirmreizējas, asas un krāsainas sajušanas neredzam viņas dzejas avotūdenī. Dzeju nosaukumi: "Dienu steiga", "Sapņu zeme", "Sirds gūstā", "Sirds – upurtrauks", "Klusa smeldze", "Tāli tuvam" atgādina jau desmitiem reižu redzētus pantus latviešu rakstos. Aiz neizteiksmīgiem nosaukumiem slēpjas tomēr Felicitas dziļi pārdzīvotā dzeja. "Zaļā lapā" lasīdami par parastiem priekšstatiem, jūtam, cik kupls latviešu dzejas dārzs. Mūsdienās dzejas noslēpumos mazāk iegājušam dzejniekam bieži gadās izteikties taisni tā, kā cits jau tāpat priekš viņa jau desmit gadu agrāk jutis.

Vilis Cedriņš. Zaļā lapa. Brīvā Zeme, Nr.235 (15.10.1938)


SaiknesAugusts Mežsēts (1890–1977) - Bijušais vīrs
Nodarbesdzejniece
Dzimšanas laiks/vieta05.03.1896
Līplanti
"Līplanti", Krapes pagasts, Ogres novads, LV-5012
Dzīvesvieta1914 – 1917
Maskava
Moscow, Russia
Izglītībanezināms – 1907
Jumpravas pagastskola
Jumprava
Jumprava, Jumpravas pagasts, Lielvārdes novads

1907 – 1908
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Rīga
Rīga

1908 – 1913 (Datums nav precīzs)
Pētera Dzeņa ģimnāzija
Rīga
Rīga
Darbavieta1914 – 1917
Maskava
Moscow, Russia

Strādā kara hospitālī par medicīnas māsu.


1922 – 1925
Vaiņags
Rīga
Rīga
Biedrības "Vaiņags" vadītāja.

1925 – 1950
Strādā par medicīnas māsu.
Emigrē00.08.1914
Maskava
Moscow, Russia
Miršanas laiks/vieta27.03.1979
Rīga
Rīga
Apglabāts1979
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Līplanti
("Līplanti", Krapes pagasts, Ogres novads, LV-5012)
05.03.1896Dzimšanas laiks/vietaViensēta
2Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1917DzīvesvietaPilsēta
3Rīga
(Rīga)
27.03.1979Miršanas laiks/vietaPilsēta
4Maskava
(Moscow, Russia)
01.08.1914EmigrēPilsēta
5Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
1979ApglabātsKapsēta
6Rīga
(Rīga)
1907 - 1908IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1908 - 1913IzglītībaPilsēta
8Jumprava
(Jumprava, Jumpravas pagasts, Lielvārdes novads)
1907IzglītībaCiems
9Maskava
(Moscow, Russia)
1914 - 1917DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1922 - 1925DarbavietaPilsēta
Felicita dzimusi kā Leontīne Krauklis 1896. gada 5. martā tirgotāja Pētera Kraukļa un viņa sievas Trīnas ģimenē Vidzemē, Krapes pagasta Liplantos. 1901. gadā ģimene pāriet uz Lieljumpravas muižas baznīcas krogu. Felicita mācījusies Jumpravas pagastskolā, vēlāk Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un Pētera Dzeņa ģimnāzijā Rīgā.

Skolu nepabeigusi, viņa 1913. gada 13. decembrī apprecas ar rakstnieku Augustu Mežsētu (1890–1977). Sākoties 1. Pasaules karam, abi dodas uz Maskavu. Augusts Mežsēts dienē cara armijas rezerves strēlienu pulkā (1914–17), bet Felicita sākumā mācās, lai iegūtu medicīnas māsas diplomu un strādā par brīvprātīgo profesora Pletnova vadītajā slimnīcā Maskavā. Šajā laikā viņa apmeklē arī Kārli Štrālu, kurš, 1915. gadā ievainots frontē, ilgstoši ārstējas Maskavā.

Vēlāk atmiņās Felicita rakstīs, ka pamudinājums rakstīt nācis tieši no Kārļa Štrāla vienā no šādām apmeklējuma reizēm. Lai gan atmiņās minēts, ka Štrāls jaunās dzejnieces darbus nemaz nav redzējis, viņa novēlējumu "likt lapiņu pie lapiņas" jaunā meitene vēlāk ņēmusi vērā: "Kad mēs ar K. Štrālu bijām dziļākās sarunas nogrimuši, es atzinos viņam, ka stipri jūsmoju, aizraujos ar dzeju; aiz pārliekas kautrības tā arī es dzejniekam netiku nevienu savu darbiņu parādījusi, bet Štrāls mani mudināja un deva padomu, novēlēdams teica: likt lapiņu pie lapiņas, vērtēt un krāt, lai kādreiz iznāktu grāmatiņa. Šis novēlējums mani ir pavadījis un licis nopietni pašai vēlāk pievērsties kā dzejai, stāstiem, tā arī bērnu literatūrai." (Felicita Mežsēta. Atmiņas par Kārli Štrālu Karogs, Nr.11 (01.11.1975))

1917. gada septembrī Mežsētas atgriežas dzimtenē un apmetas Augusta Mežsēta dzimtajās mājās Odzienas Mežsētās. 1919. gadā ģimenē piedzimst dēls Uldis. Tajā pat gadā Felicita kopā ar vīru Augustu Mežsētu Rīgā izveido un līdz tā likvidēšanai vada apgādu "Vaiņags", nepilnos piecos gados izdodot 45 grāmatas (43 nosaukumi), galvenokārt latviešu autoru oriģināldarbu pirmizdevumus (Jāņa Akuratera, Antona Austriņa, Ādolfa Ersa, Jāņa Grīna, Pāvila Rozīša u.c. grāmatas), kā arī nozīmīgus tulkojumus.

Felicitas kopdzīve ar Augustu Mežsētu ilgst līdz 1924. gadam, kad viņi raksturu nevienādības dēļ šķiras. Pēc apgāda "Vaiņags" likvidēšanas un laulības šķiršanas Felicita strādā Tautas Labklājības ministrijas valsts darbinieku ambulancē par medicīnas māsu.

1924. gadā žurnālā "Sieviete" parādās pirmā nozīmīgā Felicitas publikācija (pirmie Felicitas dzejoļi kara gados ievietoti Maskavas latviešu laikrakstā "Dzimtenes Atbalss") – dzejolis "Vakars atbrauc zilās laivās..."
Vakars atbrauc zilās laivās,
Zvaigžņu rakstu buras pland
Līču miglā strauti zvana,
Dvēsle atkal teikām tic.

Atkal sirds kā pumpurs veras
Saldās smaržu gavilēs.
Klusu skumju zeltu smiltīs
Uzplaukst kvēlošs mīlas zieds.

Felicitas dzejoļu un prozas darbu publikācijas kopš 1924. parādās dažādos preses izdevumos "Pēdējā Brīdī", "Zeltene", "Sievietes Pasaule", "Sievietes Balss", "Mūsu Mājas Viesis", "Latvis", "Dzelzceļnieks", "Jauna Nedēļa", u.c. Krājot "lapiņu pie lapiņas" izdoti arī divi dzejoļu krājumi – "Zvaigžņoti ceļi" (Dīriķa un biedru spiestuve, 1926) un "Zaļā lapa" (Zelta Grauds, 1938).

Felicita pati par savu dzeju saka: "Dzejai neuzstādu nekādu uzdevumu. Savā dzeju krājumā laižu tautā tās izjūtas, kas manā dvēselē kādreiz ieskanējušās. Viss dzīvē viļ, sāpina. Bēdu brīžos kā mierinātāja paliek tikai dzeja – mans īstais draugs." (Sievietes Pasaule, Nr.8 (15.04.1938))

Par viņas pirmo dzejoļu krājumu "Zvaigžņoti ceļi" (1926) Jānis Ķelpe raksta: "Mīla šai dzejniecei ir viss. Ar to viņai pilnas nevien atmiņu takas, bet arī tagadnība un nākotnes ilgas. (..) krājums "Zvaigžņoti ceļi" (1926) ir nepārtraukta mīlas apdzeja, sirds pukstēšana pretim kādam tēlam, kas pats ir gaišs, bet kurā iekļaujoties iegūts tikai – neiegūstāmo." (Jānis Ķelpe. Latvju jaunākās rakstniecības vēsture. 1934, 32.–32. lpp.) Mīlestības apdziedāšanu Felicita turpina arī savā otrajā krājumā "Zaļā lapa" (1938), par kuru presē parādās vairākas īsas atsauksmes. Mēnešrakstā "Latviete" par Felicitas dzeju raksta Dagmāra Goldberga, žurnālā "Zeltene" Auguste Auniņa–Vīgante, bet laikrakstā "Brīvā Zeme" – Vilis Cedriņš. "Felicitas apdziedātie objekti ir: rozes, Viņš, zvaigznes, nakts, skumju neprāts u.t.t.," raksta Dagmāra Goldberga, "šie ir tādi temati, par ko rakstījuši jau ļoti daudzi, tāpēc, lai par tiem dziedot dzeja neciestu no banalitātes un pelēcības, ir jāizsakās citādi nekā jau citur teikts, citiem stila paņēmieniem. Mūsu mīlas lirika atsevišķu rakstnieku personās ļoti augstu kvalificējama, tā kā iesācējam konkurence diezgan sīva. Tāpēc jāmācās pie labiem stila meistariem. Ar vēlēšanos dzejot vien nepietiek. Emocijas un individuāli mīlas pārdzīvojumi vēl nav māksla." Goldbergas vērtējums ir tiešs un nesaudzīgs, taču viņa cenšas noslēgt uz cerīgas nots: "Atskaņu meklēšanā Felicita ir ļoti rūpīga, kas liecina par viņas labo gribu. Pēdējā arī svarīga, un tā varbūt pavērs ceļu nākotnē." Latviete, Nr.3 (01.03.1938)

Arī Vilis Cedriņš kritizē gan Felicitas dzejas tematiku, gan formu: "Viņas dzeja ir vienveidīga un lasītāju notur savā amplitudē četrrindu taktī iešūpotu, pārliecinātu par dzejnieces sapņiem, raibām acīm no dzejnieces daudzpunktu vērošanas. (..) Dzeju nosaukumi: "Dienu steiga", "Sapņu zeme", "Sirds gūstā", "Sirds – upurtrauks", "Klusa smeldze", "Tāli tuvam" atgādina jau desmitiem reižu redzētus pantus latviešu rakstos. Aiz neizteiksmīgiem nosaukumiem slēpjas tomēr Felicitas dziļi pārdzīvotā dzeja. "Zaļā lapā" lasīdami par parastiem priekšstatiem, jūtam, cik kupls latviešu dzejas dārzs. Mūsdienās dzejas noslēpumos mazāk iegājušam dzejniekam bieži gadās izteikties taisni tā, kā cits jau tāpat priekš viņa jau desmit gadu agrāk jutis." (Vilis Cedriņš. Zaļā lapa. Brīvā Zeme, Nr.235 (15.10.1938))

Pēckara gados Felicita, Mirdzas Ķempes paskubināta, sacerējusi prozu un dzeju bērniem. Krājumam "Ziedu pļava mežmalā" (1963), kurā ievietoti dzejoļi par lauku puķēm, seko stāstu krājums "Mārcītis" (1969). 1970. gados Felicita žurnālā "Karogs" publicējusi atmiņu epizodes par Kārli Štrālu un Eduardu Smiļģi. Manuskriptā palikusi luga "Un dzīve iesākās no jauna". Kā raksta Edgars Damburs: "Viņai bija visai bagāts atmiņu pūrs, ko vajadzēja vairāk izmantot mūsu literatūras darbiniekiem. Viņa tuvāk pazinusies arī ar Pāvilu Rozīti, Elīnu Zālīti, Elzu Stērsti, Hildu Vīku un citiem latviešu rakstniekiem, kultūras darbiniekiem. Felicitas Mežsētas dzīvoklī Merķeļa ielā savā laikā pulcējušies ne mazums literatūras un mākslas pasaules pārstāvju." (Edgars Damburs. Noslēdzies dzīves cēliens. Karogs, Nr.6 (01.06.1979))

Informāciju 2021. gada februārī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.