Darbi: Darba autors (94); Tulkotājs (1); Recepcijas persona (60)
Attēli: Persona attēlā(3)
Vārds | Ernests Birznieks-Upītis |
---|---|
Pseidonīms | K. Sirmais |
Dzimtais vārds | Birznieks |
Kopsavilkums | Ernests Birznieks-Upītis (īstajā vārdā Ernests Upītis, 1871 – 1960) – rakstnieks un grāmatizdevējs. Ieguvis skolotāja tiesības un strādājis ģimenēs par mājskolotāju. 1893. gadā ar sava darba devēja mežziņa Jēgermaņa ģimeni pārcēlies uz Azerbaidžānu, kur dzīvojis līdz 1921. gadam. Strādājis Dagestānā, Ahtu aulā par skolotāju (1895–1898), līdz 1914. gadam dzīvojis Balahanos, kur strādājis par bibliotekāru un izveidojis bagātīgu bibliotēku, bijis arī naftas uzņēmuma ierēdnis). No 1914. gada dzīvojis Zijhā, netālu no Baku. 1908. gadā nodibinājis apgādu “Dzirciemnieki” (tā tehniskais vadītājs bija Jēkabs Iniņbergs), līdz 1915. gadam apgāds izdeva 63 grāmatas – latviešu oriģinālliteratūru (Raiņa, Aspazijas, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Akuratera, Sudraba Edžus, Linarda Laicena u. c. rakstnieku darbus), kā arī tulkojumus. Ernests Birznieks-Upītis uzlūkojams par daudzu latviešu rakstnieku mecenātu, jo izdevniecība darbojās ar zaudējumiem. Kā rakstnieks Birznieks-Upītis kļuva pazīstams 1895. gadā, kad žurnālā "Austrums" publicēts stāsts "Vecais Gatviņš" – reālistisks latviešu zemnieka traģikas tēlojums. 1897. gadā ar stāstu "Pelēkais akmenis" aizsākās stilistiski vienots cikls, kurā rakstnieka atturīgais tēlojums trāpīgi atsedz būtisko lauku cilvēku likteņos un izraisa emocionālu līdzpārdzīvojumu. Reālistiskā tēlojuma konkrētība, izteiksmes lakonisms ietver spēcīgu māksliniecisku vispārinājumu. Periodikā publicētie stāsti apkopoti grāmatās "Upīša stāsti" (1900), "No rīta" (1912), "Pret vakaru" (1913), "Pelēkā akmeņa stāsti" (1914). 1921. gadā Ernests Birznieks-Upītis atgriežas Latvijā, aktīvi sadarbojās ar Andreja Jesena vadītajiem žurnāliem jaunatnei "Jaunības Tekas" un "Mazās Jaunības Tekas" – abos žurnālos publicēti Birznieka-Upīša oriģināldarbi un tulkojumi. Andrejs Jesens izdeva Birznieka-Upīša Pastariņa triloģiju – "Pastariņa dienasgrāmata" (1922), "Pastariņš skolā" un "Pastariņš dzīvē" (abi 1924), kas pieder pie autobiogrāfijas žanra. Grāmatās izdots arī rakstnieka Kaukāza stāstu cikls – "Kaukāza kalnos" (1924), "Kaukāza stāsti" (1–2, 1927) un stāsti bērniem "Nīnas pasaciņas" (1–2, 1922-24), "Bucis un Ulla" (1924). Nodibinoties padomju okupācijas režīmam, galvenokārt nodarbojās ar tulkošanu. Pēc Otrā pasaules kara tulkoja bērnu literatūru, publicēja atmiņas par Raini, Andreju Upīti, Leonu Paegli, Sudrabu Edžu u. c., sarakstīja grāmatas bērniem "Pasakas un stāsti", "Mūsu sēta" (abi 1946), "Mazmeita Dace" (1949), "Kustīgais Jānītis" (1957, abu pēdējo faktiskais autors Antons Birkerts). |
Personiska informācija | Dz. rentes saimnieka ģim. 1874 B.-U. zaudējis tēvu. |
Profesionālā darbība | 1941. 15. aprīlī: piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums. 1947: piešķirts Latvijas PSRS Tautas rakstnieka goda nosaukums. Stāstu krājumi1900: Upīša stāsti1912: No rīta 1913: Pret vakaru 1914: Pelēkā akmens stāsti 1924: Kaukāza kalnos 1927: Kaukāza stāsti (1–2) Autobiogrāfiskā proza1922: Pastariņa dienasgrāmata1924: Pastariņš skolā 1924: Pastariņš dzīvē Stāsti bērniem1922–1924: Nīnas pasaciņas (1–2)1924: Bucis un Ulla 1946: Pasakas un stāsti 1946: Mūsu sēta 1949: Mazmeita Dace (faktiskais autors Antons Birkerts) 1957: Kustīgais Jānītis (faktiskais autors Antons Birkerts) Kopoti raksti1922–1923: Kopoti raksti 2 sējumos (nepabeigts izdevums)1932–1937: Kopoti raksti 6 sējumos (nepabeigts izdevums) 1946–1950: Kopoti raksti 6 sējumos 1960–1963: Kopoti raksti 7 sējumos |
Saiknes | Birznieku Latiņa - Radiniece Birznieku Sofija - Radiniece |
Nodarbes | rakstnieks izdevējs |
Dzimšanas laiks/vieta | 06.04.1871 Bisnieki, Dzirciems "Bisnieki", Zentenes pagasts, Tukuma novads, LV-3123 |
Dzīvesvieta | 1893–1895 Goytapa, Azerbaijan Bijusī Prišiba 1895–1898 Akhti, Dagestan 1898–1912 Balakhani, Azerbaijan Dzīvo naftas rūpniecības centrā Balahanos, Azerbaidžānā. 1914–1921 Azerbaidžāna Azerbaijan Zijhas pilsēta pie Baku 1922–1924 Avotu iela 16a, Rīga 1924–1926 Kalnciema iela 19, Rīga Kalnciema iela 19, Rīga, LV-1046 1926–1931 Eduarda Smiļģa iela 10, Rīga Eduarda Smiļģa iela 10, Rīga, LV-1002 Bijusī Dārtas iela 1932–1934 Krišjāņa Barona iela 49, Rīga Krišjāņa Barona iela 49, Rīga, LV-1001 Dzīvojis 31. dzīvoklī 1934–1941 Lāčplēša iela 26, Rīga Lāčplēša iela 26, Rīga, LV-1011 Dzīvojis 3. dzīvoklī. 1941–1942 (Datums nav precīzs) Ernesta Birznieka-Upīša iela 15, Jūrmala Ernesta Birznieka-Upīša iela, Jūrmala Otrā pasaules kara gados uzturējies Kāpu prospektā 15 (tagad Ernesta Birznieka-Upīša iela) pie Antona Birkerta. 1945–1957 Ernesta Birznieka-Upīša iela 15, Jūrmala Ernesta Birznieka-Upīša iela, Jūrmala 1957–1960 Bulduru prospekts 105, Jūrmala Bulduru prospekts 105, Jūrmala, LV-2010 |
Izglītība | 1880–1886 Dzirciema pagastskola Dzirciems Dzirciems , Zentenes pagasts, Tukuma novads 1887–1889 Tukuma apriņķa skola Tukums Tukums, Tukuma novads 1890 (Datums nav precīzs) Nolicis skolotāja eksāmenus. |
Darbavieta | 1891–1893 Dzirciems Dzirciems , Zentenes pagasts, Tukuma novads Strādā Dzirciema muižas arendatora Šmita ģimenē par mājskolotāju. 1893 Dzirciems Dzirciems , Zentenes pagasts, Tukuma novads Mājskolotājs mežziņa Jēgermaņa ģimenē. 1893–1895 Goytapa, Azerbaijan Mājskolotājs mežziņa Jēgermaņa ģimenē Prišibā (tagadējā Goytapa), Azerbaidžanā. 1895–1898 Akhti, Dagestan Tautskolotājs Ahtu aulā, Dagestānā. 1898–1914 Balakhani, Azerbaijan Strādā Benkendorfa skolā par pārzini un bibliotekāru, tad lir ielas bibliotēkas vadītājs, un atbildīgs naftas firmas ierēdnis. 1908–1915 Dzirciemnieki Rīga Rīga Apgāda dibinātājs un vadītājs, praktisko darbus Rīgā veica Jēkabs Iniņbergs (Bangaitis). “Dzirciemnieku” apgādā laistas klajā 63 grāmatas, to skaitā 42 oriģinālliteratūras izdevumi. Literātu un lasītāju aprindās iecienīts bija Andreja Upīša sastādītais rakstu krājums “Vārds” (1.–2.sēj. 1912–1913). Sestdaļa no apgāda grāmatu kopapjoma bija Raiņa un Aspazijas darbu izdevumi, to skaitā Raiņa Kopoti raksti (1–2, 1913–1914). Tulkošanai tika izraudzīti mākslinieciski vērtīgi darbi un pasaules klasika (Ļevs Tolstojs, Vladimirs Koroļenko, Nikolajs Gogolis, Antons Čehovs, Gijs Mopasāns, Frīdrihs Šillers). 1922–1934 Jaunības Tekas Rīga Rīga Publicējas Andreja Jesena vadītajā žurnālā. 1922–1934 Mazās Jaunības Tekas Rīga Rīga Publicējas Andreja Jesena vadītajā žurnālā. 1927–1934 Rīgas pilsētas Bibliotēku centrāle Rīga Rīga Rīgas pilsētas Bibliotēku centrāles vadītājs |
Miršanas laiks/vieta | 30.12.1960 Rīga Rīga |
Apglabāts | Lielupes kapi Paula Stradiņa iela 9, Jūrmala, LV-2010 |
Muzeji | 1967 Bisnieki, Dzirciems "Bisnieki", Zentenes pagasts, Tukuma novads, LV-3123 Dzimtajās mājās "Bisniekos" atklāts Ernesta Birznieka-Upīša memoriālais muzejs. Mūsdienās tur darbojas Pastariņa muzejs. |
Apbalvojumi | Triju Zvaigžņu ordenis Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1927. gada 28. aprīļa lēmumu. IV šķira 1927 LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks 1941 LPSR Tautas rakstnieks 1947 |
---|
# | Vieta | Datums | Veids | Vietas tips |
---|---|---|---|---|
1 | Bisnieki, Dzirciems ("Bisnieki", Zentenes pagasts, Tukuma novads, LV-3123) | 06.04.1871 | Dzimšanas laiks/vieta | Ēka, māja |
2 | Goytapa, Azerbaijan | 1893 - 1895 | Dzīvesvieta | Pilsēta |
3 | Akhti, Dagestan | 1895 - 1898 | Dzīvesvieta | Ciems |
4 | Balakhani, Azerbaijan | 1898 - 1912 | Dzīvesvieta | Pilsēta |
5 | Azerbaidžāna (Azerbaijan) | 1914 - 1921 | Dzīvesvieta | Valsts |
6 | Avotu iela 16a, Rīga | 1922 - 1924 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
7 | Kalnciema iela 19, Rīga (Kalnciema iela 19, Rīga, LV-1046) | 1924 - 1926 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
8 | Eduarda Smiļģa iela 10, Rīga (Eduarda Smiļģa iela 10, Rīga, LV-1002) | 1926 - 1931 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
9 | Krišjāņa Barona iela 49, Rīga (Krišjāņa Barona iela 49, Rīga, LV-1001) | 1932 - 1934 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
10 | Lāčplēša iela 26, Rīga (Lāčplēša iela 26, Rīga, LV-1011) | 1934 - 1941 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
11 | Ernesta Birznieka-Upīša iela 15, Jūrmala (Ernesta Birznieka-Upīša iela, Jūrmala) | 1941 - 1942 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
12 | Ernesta Birznieka-Upīša iela 15, Jūrmala (Ernesta Birznieka-Upīša iela, Jūrmala) | 1945 - 1957 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
13 | Bulduru prospekts 105, Jūrmala (Bulduru prospekts 105, Jūrmala, LV-2010) | 1957 - 1960 | Dzīvesvieta | Ēka, māja |
14 | Rīga (Rīga) | 30.12.1960 | Miršanas laiks/vieta | Pilsēta |
15 | Lielupes kapi (Paula Stradiņa iela 9, Jūrmala, LV-2010) | (Nav norādīts) | Apglabāts | Kapsēta |
16 | Dzirciems (Dzirciems , Zentenes pagasts, Tukuma novads) | 1880 - 1886 | Izglītība | Ciems |
17 | Tukums (Tukums, Tukuma novads) | 1887 - 1889 | Izglītība | Pilsēta |
18 | Rīga (Rīga) | 1927 - 1934 | Darbavieta | Pilsēta |
19 | Dzirciems (Dzirciems , Zentenes pagasts, Tukuma novads) | 1891 - 1893 | Darbavieta | Ciems |
20 | Dzirciems (Dzirciems , Zentenes pagasts, Tukuma novads) | 1893 | Darbavieta | Ciems |
Ernesta Birznieka-Upīša vārds latviešu literatūrā, šķiet, vispirms saistās ar noveļu krājumu “Pelēkā akmens stāsti”, arī ar autobiogrāfiskajām grāmatām par Pastariņu. Laikabiedri uzsvēruši rakstnieka humānismu, viņa cilvēkmīlestību un sirsnību, ar kādu viņš sniedzis roku ne vienam vien, dodams gan pajumti savās mājās Kaukāzā pēc 1905. gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara laikā, gan atbalstīdams arī finansiāli, laižot klājā latviešu rakstnieku darbu un tulkojumus savā apgādā “Dzirciemnieki”
Ernests Birznieks-Upītis dzimis Dzirciema Bisniekos 1871. gada 6. aprīlī. Agri, trīs gadu vecumā, zaudējis tēvu, mātes un vecmāmiņas Billes Freibergas audzināts, tieši no pēdējās mantojis interesi par folkloru – to gan vēlāk veicinājuši arī Garlība Merķeļa, Krišjāņa Barona, Ata Kronvalda un Andreja Spāģa raksti. 19. gadsimta 90. gadu pašā sākumā Birznieks-Upītis pieraksta pasakas un teikas, kuras iesūta Jelgavas Latviešu biedrībā, un 1893. gadā tās tiek izdotas atsevišķā izdevumā. Folkloras vācēja gaitas, kā atzinis Pēteris Birkerts, bijis tas, kas ievadījis literārajās gaitās – ļāvis vērot cilvēkus un notikumus, ienirt bagātīgajā tautas valodas pasaulē.
Izglītību ieguvis Dzirciema pagastskolā (1880–1886) un Tukuma apriņķa skolā (1887–1889), un tajās topošā rakstnieka veidošanā nepārvērtējama loma bijusi skolotājiem: Jēkabam Kuškevicam, kurš iemācījis patstāvīgi domāt un strādāt, un Līcītim, kurš laikā, kad skolā mācību valoda bija krievu, slepus iepazīstinājis skolēnus ar latviešu grāmatām. “Bet cik dārgs mums, skolēniem, bij katrs vārdiņš, ko paslepus no viņa dzirdējām mātes valodā! Mēs daži skolēni [..] bieži bijām pie Līcīša mājās un lietojām viņa grāmatss un aizrādījumus. Mans pseidonīms (jo toreiz jau sāku rakstīt pa dzejolim, pa stāstiņam) arī cēlies zem viņa iespaida, jo domāju, ka upītei jātek līcītim līdzās.” (Birznieks-Upītis, E. Kopoti raksti. 7. sēj. Rīga: LVI, 1963, 11. lpp.)
Neveiksmīgs ir Ernesta Birznieka-Upīša mēģinājums iestāties Pēterburgas skolotāju seminārā, taču viņš nenolaiž rokas un nokārto skolotāja eksāmenus, un 1891. gadā sāk strādāt Dzirciema muižas arendatora Šmita ģimenē par mājskolotāju. Šajā laikā uzrakstīti pirmie stāsti “Māte”, “Bēru kase”, “Zaldāta līgava”, topošais rakstnieks nopietni pašizglītojas, daudz lasa un tulko (Krilovs, Tolstojs). 1893. gadā viņš aiziet strādāt pie mežziņa Jēgermaņa bērniem – sākumā Dzirciemā, vēlāk Talsos. Talsos 1893. gadā sāk rakstīt nelielus stāstiņus, kas tēlo lauku dzīvi un no kuriem pamazām izaug noveļu krājums “Pelēkā akmens stāsti”. Stāsti un noveles sarakstīti ilgākā laikposmā (1893–1907), vienkopus tie pirmoreiz izdoti 1914. gadā. Līdz 30. gadu vidum iznāca kā “Pelēkā akmeņa stāsti”. Noveles pētniece Benita Smilktiņa tos raksturojusi sekojoši: “E. Birznieks-Upītis ar “Pelēkā akmens stāstiem” aizsāk sociāli psiholoģisko noveli, kuru divdesmitā gadsimta sākumā turpina A. Upīts un L. Laicens, protams, atbilstoši savam pasaulskatījumam. Šķietami laužot žanra ierastos kanonus, rakstnieks izveidojis jaunu žanra tipoloģisko paveidu, kura pamatiezīme – atkāpe no tradicionālā, normatīvā. Negaidītam notikumam vai ārējiem apstākļiem kā aktīviem vai ietekmīgiem sižeta organizētājiem Birznieka-Upīša novelē nav primāras nozīmes. Līdz ar to nav tā ārējās darbības sprieguma ar negaidītiem un krasiem pavērsieniem, kas tik raksturīgi klasiskajai novelei. Neparastuma efektu aizstāj izteiksmes asums, kas savukārt atklājas galvenokārt kā [..] emocionālais vērtējums. Psiholoģiskās analīzes vai intrigas vietā runā detaļas, un katra no tām ir saspringta doma, detaļas ir ļoti dinamiskas, tāpēc arī zemteksts ir bagātāks par frāzi.” (Smilktiņa, B. Novele: stili, virzieni, personības latviešu novelē (līdz 1945. gadam). Rīga: Zinātne, 1999, 53. lpp.) Andrejs Upīts uzsvēris lakonismu kā Birznieka-Upīša noveļu stila iezīmi, dēvējot šīs noveles par psiholoģiskās miniatūras mākslu, kurā viņš sasniedzis īstu, neatdarināmu meistarību (Upīts, A. E. Birznieks-Upītis. Latvju Grāmata, 1931, Nr. 4, 141. lpp.).
1893. gada rudenī kopā ar Jēgermaņu ģimeni Birznieks-Upītis atstāj Latviju un pārceļas uz Aizkaukāzu, Azerbaidžānu, kur aizrit turpmākie 27 viņa dzīves gadi. Pāris gadu viņš vēl strādā par mājskolotāju Jēgermaņa ģimenē Prišibā (tagadējā Goitapa) netālu no Kaspijas jūras un Persijas (tagadējā Irāna) robežas. Tad rakstnieks pārceļas uz Dagestānu, kur kalnu ciematā (aulā) Ahtos māca lezgīnu bērnus (1895–1898). Tālākais dzīves ceļš viņu aizved uz Balahāniem, naftas ieguves centru: “Balahānos no pirmās dienas iekļuvu plašā skolas bibliotēkā ar interesantu bērnu nodaļu, Pēc kāda laika man nodeva vadīt bagātu vispārēju bibliotēku ar vairākiem tūkstošiem lasītāju, pa lielākai daļai strādnieku, jo tā toreiz bija vienīgā bibliotēka visā naftas rajonā. Šis ir mans visinteresantākais darba periods, kad strādāju 18–20 stundas dienā, iepazīstamies ar jauniznākušajām grāmatām, lai varētu ar tām savukārt iepazīstināt bibliotēkas apmeklētājus.” (Op. cot., 13. lpp.) Par tik garām darba stundām tiek piešķirts garš atvaļinājums – divi mēneši, bet pārgadus – pat veseli četri mēneši. Tos tad rakstnieks izmanto ceļojumiem: “Katru reizi griezos uz jaunu pusi un izbraukāju gandrīz visu Krieviju, Somiju, Poliju, Kaukāzu. Pabiju arī ārpus robežām: Vācijā, Šveicē, Francijā, Austrijā, Itālijā un Balkānos. Kad iepazinos cik necik ar tatāru valodu, tad apmeklēju arī Persiju, Turciju un ilgāku laiku nodzīvoju Konstantinopolē.” (Op. cit.)
Tieši ārzemju ceļojumu laikā, sastopoties ar 1905. gada emigrantiem un Raini, Birzniekam-Upītim rodas ideja izveidot savu grāmatu apgādu, kas arī 1908. gadā tiek izdarīts. Apgāds atrodas Rīgā, un visus praktiskos darbus veic Jēkabs Iniņbergs, un, tā kā abi – gan Birznieks-Upītis, gan Iniņbergs – nāk no Dzirciema, apgādam tiek dots vārds “Dzirciemnieki”. Izdevēja principi: izdot lētas, bet idejiski un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas, veicināt latviešu rakstniecības attīstību un atbalstīt pēc 1905. gada revolūcijas bez eksistences līdzekļiem palikušos rakstniekus.
Līdz 1915. gadam izdotas 63 grāmatas, sesto daļu no tām veido Raiņa un Aspazijas darbu izdevumi, autoru vidū – Andrejs Upīts (arī viņa sastādītais rakstu krājums “Vārds”, 1–2, 1912–1913), Sudrabu Edžus, Apsesdēls, Linards Laicens, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis, Akuraters, Leons Paegle u. c. Apgāds izdod arī tulkoto literatūru (Ļevs Tolstojs, Antons Čehovs, Nikolajs Gogolis, Gijs Mopasāns, Frīdrihs Šillers).
Pēdējā Birznieka-Upīša dzīvesvieta Kaukāzā ir Zijhas pilsēta Baku tuvumā, kur viņš dzīvo no 1914 līdz 1921. gadam, kad atgriežas Latvijā. Pirmā pasaules kara laikā Baku ierodas bēgļi no Latvijas un pilsēta kļūst par tādu kā latviešu centru; atbrauc rakstnieka māte, rakstnieki Pāvils Rozītis, Jānis Jaunsudrabiņš, īsu brīdi pie viņa uzturas arī Andrejs Upīts.
1921. gadā, atgriezies Latvijā, rakstnieks cer turpināt sava apgāda “Dzirciemnieki” darbību, klajā nāk tikai trīs grāmatas, un apgāds darbību izbeidz. 20. un 30. gadu pirmajā pusē Birzniekam-Upītim izveidojas laba sadarbības ar žurnālu “Jaunības Tekas” un “Mazās Jaunības tekas izdevēju Andreju Jesenu, viņš publicē rakstnieka oriģināldarbus bērniem arī Birznieka-Upīša tulkotās cittautu pasakas. Jesens izdeva Birznieka-Upīša Pastariņa triloģiju – "Pastariņa dienasgrāmata" (1922), "Pastariņš skolā" un "Pastariņš dzīvē" (abi 1924), kas pieder pie latviešu literatūras autobiogrāfiskā žanra. Šajā laikā iznāk arī rakstnieka grāmatas bērniem, no kurām popularitāti iegūst “Nīnas pasaciņas” (1–2, 1922–1924) un “Bucis un Ulla” (1924). Grāmatās izdots arī Birznieka-Upīša Kaukāza stāstu cikls – "Kaukāza kalnos" (1924), "Kaukāza stāsti" (1–2, 1927).
Birznieks-Upīts strādājis par Rīgas pilsētas Bibliotēku centrāles vadītāju (1927–1934). Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma rakstnieks pārtrauca literāro darbību līdz 1940. gadam, kad pievērsās galvenokārt tulkošanai. Pēckara gados Birznieks-Upīts dzīvojis galvenokārt Lielupē, tulkojis bērnu literatūru, publicējis atmiņas par Raini, Upīti, Paegli, Sudrabu Edžu u. c., sarakstījis grāmatas bērniem – "Pasakas un stāsti", "Mūsu sēta" (abi 1946), "Mazmeita Dace" (1949), "Kustīgais Jānītis" (1957, abu pēdējo faktiskais autors Antons Birkerts).
Ernests Birznieks-Upītis miris 1960. gada 30. decembrī, apglabāts Lielupes kapos.