Egīls Ermansons

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Darbi: Darba autors (53); Recepcijas persona (20)

Audio/video: Intervētājs (3)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsEgīls Ermansons
KopsavilkumsEgīls Ermansons (1940–2007) – kinooperators, režisors un rakstnieks. Egīls Ermansons līdzās Aivaram Freimanim, Jānim Streičam, Valdim Eglītim un Austrai Zīlei pārstāv spilgtus Latvijas kino profesionāļus, kuri ar panākumiem darbojušies arī literatūrā. Egīls Ermansons publicējis četrus romānus: "Cilvēks ar bērnu ratiņiem" (1994), "Mala" (1999), "Lāsts un mīlestība" (2005) un "Gaisma no vakariem" (2007). Darbojies arī īsprozā un publicistiskā, bērnu literatūrā un dramaturģijā – sarakstījis lugas "Teicējs" (1995), "Žagaru nastiņa" (2001), "Eh!" (2004) un "Subates Fen Šui" (2004). Egīla Ermansona darbus raksturo reālistisku detaļu un fantastisku, arī absurdu situāciju savijums.
Personiska informācijaDzimis tramvaja vadītāja un bibliotēkas pārzines ģimenē.
1960: beidzis Rīgas 45. vidusskolu.
1969: beidzis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Kinooperatoru fakultāti.
Profesionālā darbība1960–1962: strādājis par ģeoloģijas laborantu.
1962–1963: apgaismotājs un operatora asistents Rīgas kinostudijā.
1966–1978: operators un režisors apvienībā "Telefilma–Rīga".
1978–1986: kinorežisors PSRS Meliorācijas ministrijas Rīgas kinotehnoloģiskajā nodaļā.
1986–1994: režisors, scenāriju un tekstu autors studijas "Eesti Reklaamfilm" Rīgas nodaļā.
1994–1997: žurnālists laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze".
1997–1998: laikraksta "Jaunā Balss" nodaļas vadītājs.
1998–2001: ārštata korespondents dažādos preses izdevumos.

Uzņēmis pilnmetrāžas dokumentālās filmas "Prieks" (arī līdzrežisors, 1973), "Saimnieki un kalpi" (1990), "Celtnieki" (1991), īsmetrāžas dokumentālās, pasūtījuma un koncertfilmas (kopā apmēram 30 operatora darbu, 24 režijas un 18 scenāriji). 2004. gadā Egīla Ermansona fotodarbi bija redzami izstādē "Melnbaltā pasaule – tālā un tuvā".

Pirmā literārā publikācija

1977: stāsts "Notikums" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 27. maijā.

Romāni

1994: "Cilvēks ar bērnu ratiņiem" (Karogs), 2. vieta Raimonda Gerkena un žurnāla "Karogs" romānu konkursā.
1999: "Mala" (Karogs), godalgots Raimonda Gerkena un žurnāla "Karogs" romānu konkursā.
2005: "Lāsts un mīlestība" (Lauku Avīze, sērijā "Lata romāns").
2007: "Gaisma no vakariem" (Lauku Avīze, sērijā "Lata romāns", 2008).

Īsproza

1977: stāsts "Notikums" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 27. maijā.
1977
: stāsts "Sarkanais "Ikarus"" žurnālā "Karogs" (Nr. 8).
1994: stāsts "Ūdens" laikrakstā "Labrīt" 18. jūnijā.
1997: stāsts "Sadzīves binārās indes" žurnālā "Karogs" (Nr. 10).
1998: novele "Mēlītes" žurnālā "Karogs" (Nr. 12).
1999: novele "Vārdi, kuru nebija" laikrakstā "Literatūras Avīze" martā.
1999
: stāsts "Pļaviņa, namiņš un meitene" žurnālā "Karogs" (Nr. 9).
2002: stāsts "Tikšanās Šveicē" žurnālā "Karogs" (Nr. 7).
2003: novele "Akmens akā" (sarakstīta 1997. gadā) žurnālā "Karogs" (Nr. 10).
2007
: stāsts "Mīļā Džūlīte" žurnālā "Ievas Stāsti" 16. martā.

Darbi bērniem

2003: "Čaviņš, kokakola un ļaunie sīpoli: trīs labsirdīgi smaidi par amerikāņu filmām" (Enigma).
2007: "Jāpasakas, nēpasakas" (Zvaigzne ABC).

Dokumentālā proza

1997: "Dzīves lūzums" (fragmenti) žurnālā "Karogs" (Nr. 7).
2004: "Vienatnē pa Padomju Savienību" žurnālā "X Piedzīvojumi" maijā.

Lugas

1995: "Teicējs" grāmatā "Latviešu jaunāko lugu izlase" (Zvaigzne ABC), iestudēta Daugavpils rajona kultūras nama teātra trupā (režisore Inta Uškāne) un skolu teātros.
2001: "Žagaru nastiņa" (nepublicēta, iestudēta skolu teātros).
2004: "Eh!" (nepublicēta, iestudēta Latvijas radio).
2004: "Subates Fen Šui" žurnālā "Teātra Vēstnesis" (2005, Nr. 2). Luga ieguvusi 1. vietu pirmajā Nacionālajā lugu konkursā 2004. gadā.
Citātu galerija

Par Egīla Ermansona personību un daiļradi


"Ermansona prozai raksturīgs reālistisku detaļu savijums ar fantastiskām situācijām, risinot cilvēkam un dabai svarīgus jautājumus, dažkārt jūtama publicistikas dominante."

Rožkalne, Anita. Egīls Ermansons. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.
"Būtiskākā Egīla iezīme bija tā, ka viņš prata uzdot bērnišķīga izbrīna pilnus jautājumus, bija ārkārtīgi zinātkārs un spēja palūkoties uz dažādām lietām no pilnīgi netradicionāliem skatupunktiem. Laikam tieši tādēļ viņa raksti pat par tik šķietami sausu jomu kā ekonomika vienmēr sanāca interesanti."

Ēriks Hānbergs. Citēts pēc: Kusiņa, Linda. Gaisma no vakariem. Pēdējā. Latvijas Avīze, 30.11.2007.

"Egīls bija intelektuāli ļoti drosmīgs cilvēks. Nekad viņš nerakstīja kaut ko sadomātu, nebalstījās uz iepriekšējiem pieņēmumiem, bet lika uz papīra tikai to, ko pats bija izdzīvojis un sapratis. Prasme palikt pašam ir ļoti reta, domāju – tieši tā viņam ļāva saglabāt jaunu garu. Skolu teātriem Egīla nāve ir liels zaudējums."

Dainis Grīnvalds. Citēts pēc: Kusiņa, Linda. Gaisma no vakariem. Pēdējā. Latvijas Avīze, 30.11.2007.

Par romānu "Mala"

"Ermansona romāns būtiski iekļaujas maģiskajā reālismā. Mūsdienu Latvijas īstenībai tuvākajos "Malas" vēstījuma aspektos var samanīt arī tā saukto sociālo reālismu, ko nereti sajauc ar bēdīgi slaveno sociālistisko reālismu. Pirmais atšķiras no otra ar patstāvīgu, bieži daudz objektīvāku ievirzi; sociālistiskais (pseudo)reālisms bija pēc kompartijas ideologu receptes gatavota propagandas literatūra. (..) Egils Ermansons par sabiedrības nebūšanām izsakās atklāti, bet drīzāk tikai "gaŗām ejot" .. . Romances iezīmes Egila Ermansona "maģiski reālistiskajā" sacerējumā rodas galvenokārt no teiksmainības un svešādiem "varoņdarbiem". (..) Lasītājs sastopas ar kaut ko tādu, ko varētu uzskatīt par "sapņu īstenību", jo gandrīz visas "reālistiskās detaļas" pārliecinoši ietilptu arī miega uzburtās ainās. Kopiespaids ir it kā mazliet gaisīgs vai irdens, lai gan nav šaubu, ka "sapņu īstenībā" uzrodas laba tiesa no tā, kas redzēts, dzirdēts, izjusts nomodā. Ir jau arī šis tas par dvēselīgu mīlēšanos; centrālais raksturs izsakās visai emocionālās vēstulēs. Nekļūst skaidrs, kādēļ viņa darba biedre Anete, kas sākotnēji bijusi ļoti draudzīga un atsaucīga, pēkšņi no viņa novērsusies. Protams, "sapņu īstenībā" šādas neizprotamas norises var gadīties, bet lasītāju tās pieviļ."

Pļavkalns, Gundars. Romance romānā. Jaunā Gaita, Nr. 231, 2002, decembris.

Par romānu "Cilvēks ar bērnu ratiņiem"

"Egīla Ermansona fantastiskais romāns ir pārpilns ar mūsdienīgām psiholoģiskām izjūtām, tas, ja tā varētu teikt, savdabīgi modelē nākotni. Cilvēks ar bērnu ratiņiem ir Arhivārs, kas staigā pa Latviju pēc tās Briesmīgās Dienas, "kad visi nomira" (lūdzu, nesāksim skaidrot tā, ka dzīvība bija Padomju Latvijā, bet atmoda ir Briesmīgā Diena − nāve). Arhivārs meklē nedaudzus dzīvos palikušos, lai pierakstītu, kā viņi izglābušies un kā dzīvo tagad. Līdzās Arhivāram pa Latviju klīst Gatis Ašmanis. Viens pats atkuģojis no Norvēģijas, jūrmalā sastapies ar citplanētu mazajiem cilvēciņiem un pārdevis viņiem gabalu Latvijas zemes, viņš mēģina nokļūt līdz Latgalei, cerot tur sastapt dzīvu savu sievu un meitiņu. Gata un Arhivāra ceļi brīžam krustojas, romāna sižetiskās līnijas savijot. Ermansons ir kinooperators, jādomā, no viņa operatora acs nāk viņa pirmā romāna tēlojuma spilgtā uzskatāmība, detaļu "runātīgums", psiholoģiskā precizitāte.

Kronta, Ildze. Darbs teic darītāju. Jaunā Gaita, Nr. 202, 1995, septembris.

".. jo "Cilvēks ar bērnu ratiņiem" drīzāk ir alegorisks romāns vai romāns līdzība, kurā ar pārlieku konsekventu loģiku viegli var iebraukt purvā. (..) Pirmkārt par alegorisko romānu liecina autora kolekcionāra noslieces: visi cilvēki, ko Arhivārs sastop savā ceļā (Saimnieks, kolhoza priekšsēdētājs, Mellais Gunārs, dakteris Juris, sirotāji, vidiots Viķka, Ivanda, Baiba utt.) kopā veido diezgan pilnīgu psiholoģisko tipu, pasaules skatījuma variantu, pārliecību un ilūziju kolekciju; tādējādi veidojas drūms civilizācijas sērgu, vainu un inžu modelis. Otrs moments – alegorijas un līdzības parasti ir diezgan caurspīdīgas, tālab nav nejaušība, ka pēcapokalipses skatos pavīd daudzas mūsdienu Latvijas būšanas un nebūšanas. Vārdu sakot, romāns ir mazliet skumji ironiska pastaiga cilvēces muļķības dārziņos zem sociālkritiski ietonēta lietussarga, jo sava tiesa muļķības un aprobežotības piemīt katrai no minētajām personām."

Berelis, Guntis. Pastaiga cilvēces muļķības dārziņā ap sasistu sili. Diena, 18.03.1994.
Nodarbesžurnālists
operators
rakstnieks
kinooperators
Dzimšanas laiks/vieta13.10.1940
Rīga
Rīga
Izglītībanezināms – 1960
Rīgas 45. vidusskola
Rīga
Rīga

nezināms – 1969
Vissavienības Kinematogrāfijas institūts
Maskava
Moscow, Russia

Beidzis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Kinooperatoru fakultāti.

Darbavieta1962 – 1963
Rīgas kinostudija
Skolas iela, Rīga
Skolas iela, Rīga
Apgaismotājs un operatora asistents

1966 – 1978
Apvienība "Telefilma–Rīga"
Mazā Ģilde
Amatu iela 5, Rīga, LV-1050
Operators un režisors

1978 – 1986
PSRS Meliorācijas ministrijas Rīgas kinotehnoloģiskā nodaļa
Kinorežisors

1986 – 1994
"Eesti Reklaamfilm" Rīgas nodaļa
Režisors, scenāriju un tekstu autors

1994 – 1997
Laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze"
Balasta dambis 2, Rīga
Balasta dambis 2, Rīga, LV-1048
Žurnālists

1997 – 1998
Laikraksts "Jaunā Balss"
Nodaļas vadītājs
Dalība organizācijās1977 – 2007
Latvijas Kinematogrāfistu savienība
Elizabetes iela 49, Rīga
Elizabetes iela 49, Rīga, LV-1010

1994 – 2007
Latvijas Rakstnieku savienība
Lāčplēša iela 48/50 – 12
Lāčplēša iela 48/50 - 12, Rīga, LV-1011

1999 – 2007
Latvijas Dramaturgu ģilde
Vaļņu iela 9, Rīga
Vaļņu iela 9, Rīga, LV-1050

Viens no organizācijas dibinātājiem

Miršanas laiks/vieta28.02.2007
Rīga
Rīga
ApbalvojumiLatvijas Rakstnieku savienības un Gerkena prēmija
Cilvēks ar bērnu ratiņiem
Romāns "Cilvēks ar bērnu ratiņiem" ieguvis otro prēmiju (dalīta) žurnāla "Karogs" un Raimonda Gerkena 1. romānu konkursā 1993. gadā.
1993

Latvijas Rakstnieku savienības un Gerkena prēmija
Mala
Godalgots romānu konkursā
1998

Nacionālais lugu konkurss
Subates Fen Šui
Godalga
2004

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
13.10.1940Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
28.02.2007Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Maskava
(Moscow, Russia)
1969IzglītībaPilsēta
4Rīga
(Rīga)
1960IzglītībaPilsēta
5Skolas iela, Rīga1962 - 1963DarbavietaIela
6Mazā Ģilde
(Amatu iela 5, Rīga, LV-1050)
1966 - 1978DarbavietaĒka, māja
7Balasta dambis 2, Rīga
(Balasta dambis 2, Rīga, LV-1048)
1994 - 1997DarbavietaĒka, māja
8Vaļņu iela 9, Rīga
(Vaļņu iela 9, Rīga, LV-1050)
1999 - 2007Dalība organizācijāsĒka, māja
9Lāčplēša iela 48/50 – 12
(Lāčplēša iela 48/50 - 12, Rīga, LV-1011)
1994 - 2007Dalība organizācijāsDzīvoklis
10Elizabetes iela 49, Rīga
(Elizabetes iela 49, Rīga, LV-1010)
1977 - 2007Dalība organizācijāsĒka, māja
Egīls Ermansons (1940–2007) līdzās Aivaram Freimanim, Jānim Streičam, Valdim Eglītim un Austrai Zīlei pārstāv spilgtus Latvijas kino profesionāļus, kuri ar panākumiem darbojušies arī literatūrā. Egīls Ermansons publicējis četrus romānus: "Cilvēks ar bērnu ratiņiem" (1994), "Mala" (1999), "Lāsts un mīlestība" (2005) un "Gaisma no vakariem" (2007). Darbojies arī īsprozā un publicistiskā, bērnu literatūrā un dramaturģijā – sarakstījis lugas "Teicējs" (1995), "Žagaru nastiņa" (2001), "Eh!" (2004) un "Subates Fen Šui" (2004). Egīla Ermansona darbus raksturo reālistisku detaļu un fantastisku, arī absurdu situāciju savijums.

Egīls Ermansons piedalījies 1977. gada Jauno autoru seminārā un tajā pašā gadā debitējis prozā ar divām īsprozas publikācijām: "Literatūrā un Mākslā" dienasgaismu ierauga stāsts "Notikums", savukārt "Karogā" – stāsts "Sarkanais "Ikarus"". Laikabiedri atceras, ka tā bijusi interesanta un daudzsološa debija, taču turpinājums tai seko tikai pēc 16 gadiem, jo Egīla Ermansona ikdiena lielāko mūža daļu bijusi saistīta ar kino.

Egīls Ermansons dzimis tramvaja vadītāja un bibliotēkas pārzines ģimenē. 1960. gadā beidzis Rīgas 45. vidusskolu, 1960.–1962. gadā strādājis par ģeoloģijas laborantu, 1962. un 1963. gadā – par apgaismotāju un operatora asistentu Rīgas kinostudijā, 1966. gadā sācis strādāt apvienībā "Telefilma–Rīga", no 1966. līdz 1978. gadam bijis apvienības operators un režisors. Paralēli šim darbam 1969. gadā beidzis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Kinooperatoru fakultāti Maskavā. No 1978. līdz 1986. gadam Egīls Ermansons bijis kinorežisors PSRS Meliorācijas ministrijas Rīgas kinotehnoloģiskajā nodaļā, no 1986. līdz 1994. gadam ­– režisors, scenāriju un tekstu autors studijas "Eesti Reklaamfilm" Rīgas nodaļā.

Egīls Ermansons kā operators uzņēmis pilnmetrāžas dokumentālās filmas "Prieks" (arī līdzrežisors, 1973), "Saimnieki un kalpi" (1990), "Celtnieki" (1991), daudzas īsmetrāžas dokumentālās, pasūtījuma un koncertfilmas – viņa kontā ir apmēram 30 operatora darbu, 24 režijas un 18 scenāriji. Īpaši tuvs Ermansonam bijis autorkino – 1976. gadā viņš vienatnē uz motorollera apceļojis Vidusāziju, ekstremālos apstākļos veidojis sižetus un sūtījis tos uz Rīgu. Šī ceļojuma iespaidi 2004. gadā publicēti žurnālā "X Piedzīvojumi". Ermansons darbojies arī kā fotogrāfs – 2004. gadā viņa fotodarbi bija redzami izstādē "Melnbaltā pasaule – tālā un tuvā".

1993. gadā intervijā Aijai Lācei Egīls Ermansons stāsta par savu pievēršanos literatūrai: ".. filmējot vienmēr paliek pāri, – jāfilmē tas, tas, tas… Bet tu taču redzi vairāk! Kur liksi to? Šausmīgi interesantas lietas, bet kur tu liksi? Un tad sāc pierakstīt visādas piezīmes un krāt filmu atgriezumus… – Sataisīšu kaut kādu filmu, tādu, ko nelaiž uz ekrāna… Tad atkal – nepatīk viens režisors un nepatīk otrs… Nu, bet viņš ir liels un varens, viņš raksta tekstu, montē, viņš taisa filmu, un tu, muļķis, tikai filmē… Un tad sāc pamazām rakstīt, rakstīt, rakstīt… Tā beidzot nokļuvu Jauno autoru seminārā 77. gadā, toreiz publicēja divus stāstus no šī semināra konkursa."

Kinoindustrijas sabrukums 90. gados ļauj atkal pievērsties prozai. Rakstnieks kategoriski atsakās no profesionāla operatora un režisora pārtapt par producentu: ".. bet tā kinopasaule… No tās neaiziet, tā saka, – no kino aiznes ar kājām pa priekšu. Bet tas, kas tur tagad notiek, tas naudas bads… Nez kāpēc vajag naudu, bet es negribu. Darba dalīšana pasaulē izgudrota pirms nez cik simtiem gadu, es gribu, lai turpinās darba dalīšana, man ir idejas, man ir galva, kāpēc man nauda jāmeklē?! Es negribu! Taču – nē, – visiem jābūt organizatoriem, visiem jābūt sagādniekiem… Nē, es negribu!"

1993. gadā Raimonda Gerkena un žurnāla "Karogs" rīkotajā romānu konkursā ar 2. vietu tiek godalgots Ermansona pirmais romāns "Cilvēks ar bērnu ratiņiem", kas tiek publicēts žurnālā un gadu vēlāk arī grāmatā ar žanra apzīmējumu – fantastisks romāns. Iemeslus, kāpēc pievērsies šim žanram, skaidro rakstnieks: "Tas man ir šausmīgi svarīgs jautājums, proti, kāpēc es rakstu fantastiku. Tā atbilde būs ļoti stulba, nekad nedomāsiet, ka tā var atbildēt, – tāpēc, ka es nepazīstu dzīvi. Tikai tāpēc. (..) .. redz, man nav kontakta ar dzīvi, tagad, kad nav filmēšanas. Kad braucām filmēt, tā vai citādi tajā dzīvē tikām iekšā. Taču liktenis man bija lēmis strādāt televīzijā, bet tur ir īsie komandējumi, pats ilgākais – nodzīvo kādas trīs dienas tajā rajona centrā. Tad jau sāc saprast, kas notiek. Ja varētu kādu mēnesi… Ko es varu uzrakstīt?... Taču tie vārdi šausmīgi prasās uz papīra. Tas laikam slikti skan, ka tā saka, – pats rakstīšanas process šausmīgu baudu sagādā. Bet ko tad lai es rakstu? – Ā! Es izdomāšu, es izdomāšu! Izdomāšu mākslīgu situāciju, tur, protams, iespraudīšu visus dzīves vērojumus, nu, ja tie ir pārliecinoši, rodas ilūzija, it kā es to dzīvi pazītu."

Ildze Kronta, recenzējot romānu "Cilvēks ar bērnu ratiņiem", rakstījusi: "Egīla Ermansona fantastiskais romāns ir pārpilns ar mūsdienīgām psiholoģiskām izjūtām, tas, ja tā varētu teikt, savdabīgi modelē nākotni. Cilvēks ar bērnu ratiņiem ir Arhivārs, kas staigā pa Latviju pēc tās Briesmīgās Dienas, "kad visi nomira" (lūdzu, nesāksim skaidrot tā, ka dzīvība bija Padomju Latvijā, bet atmoda ir Briesmīgā Diena − nāve). Arhivārs meklē nedaudzus dzīvos palikušos, lai pierakstītu, kā viņi izglābušies un kā dzīvo tagad."

Līdzās rakstniecībai Egīls Ermansons 90. gados darbojies žurnālistikā – no 1994. līdz 1997. gadam laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze", 1997. un 1998. gadā – laikrakstā "Jaunā Balss", no 1998. līdz 2001. gadam – kā ārštata korespondents dažādos preses izdevumos.

"Neatkarīgās Rīta Avīzes" redaktora biedrs rakstnieks Ēriks Hānbergs atceras: "Būtiskākā Egīla iezīme bija tā, ka viņš prata uzdot bērnišķīga izbrīna pilnus jautājumus, bija ārkārtīgi zinātkārs un spēja palūkoties uz dažādām lietām no pilnīgi netradicionāliem skatupunktiem. Laikam tieši tādēļ viņa raksti pat par tik šķietami sausu jomu kā ekonomika vienmēr sanāca interesanti." (Kusiņa, Linda. Gaisma no vakariem. Pēdējā. Latvijas Avīze, 30.11.2007.)

Atzinību Raimonda Gerkena un "Karoga" romānu konkursā guva arī Ermansona nākamais romāns "Mala" (1999), savukārt nākamos darbus – "Lāsts un mīlestība" (2005) un kriminālromānu "Gaisma no vakariem" (2007, jau pēc autora nāves) – publicēja "Lauku Avīzes" apgāds laikrakstā "Latvijas Avīze" un grāmatu sērijā "Lata romāns". Autors bija gandarīts par šo sadarbību un iespēju sasniegt plašāku auditoriju.

Egīla Ermansona daiļradē īpaša nozīme ir dramaturģijai, viņa sarakstītās lugas ir likumsakarīgs turpinājums devumam kinoscenāriju jomā. Ermansons sarakstījis lugas "Teicējs" (1995), "Žagaru nastiņa" (2001), "Eh!" (2004) un "Subates Fen Šui" (2004). Kā atzinis Dainis Grīnvalds, tieši netradicionālā, absurdā skatījuma dēļ viņš bijis pieprasīts autors skolu teātros: "Egīls bija intelektuāli ļoti drosmīgs cilvēks. Nekad viņš nerakstīja kaut ko sadomātu, nebalstījās uz iepriekšējiem pieņēmumiem, bet lika uz papīra tikai to, ko pats bija izdzīvojis un sapratis. Prasme palikt pašam ir ļoti reta, domāju – tieši tā viņam ļāva saglabāt jaunu garu.” (Kusiņa, Linda. Gaisma no vakariem. Pēdējā. Latvijas Avīze, 30.11.2007.) Pirmo un vienīgo pilna apjoma lugu "Subates Fen Šui" Egīls Ermansons rakstījis vairākus gadus, un pirmajā Nacionālajā lugu konkursā 2004. gadā luga ieguva pirmo vietu. Lugā aprakstīts Latvijas Republikas simt gadu jubilejas laiks, taču līdz pat mūsdienām, cik zināms, luga nav tikusi iestudēta.

Ārpus grāmatu vākiem periodikā palikuši publicēti desmit Ermansona īsprozas darbi, fragmenti no nepabeigtas dokumentālas grāmatas "Dzīves lūzums" (1997) par pārmaiņām Latvijas laukos, jau minētais ceļojuma apraksts "Vienatnē pa Padomju Savienību", kā arī publicistika un vairākas grāmatu recenzijas.

Apskatu sagatavojis pētnieks Jānis Oga (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/482), 13.10.2020.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.