Edvards Vulfs

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (75); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (21)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsEdvards Vulfs
PseidonīmsPuliera padēls, Do, Amigo, Riemers, J. Jo-na
Saitehttps://enciklopedija.lv/skirklis/62344-Edvards-Vulfs
KopsavilkumsEdvards Vulfs (1886–1919) – rakstnieks.
Profesionālā darbība

Nozīmīgākie darbi

Lugas
1906: "Rožainās dienas".
1906: "Rītos, kad sapņi dziest"
1906: "Tea Moreni" ("Zelta lakstīgala").
1909: "Klusuma bērni".
1912: "Pielūdzēji".
1913: "Faustiņš".
1913: "Atriebšanās".
1914: "Greizsirdība".
1914: "Mīlestības pārsteigumi".
1915: "Romas degšana jeb Lielais vinnests".
1916: "Sensācija".
1918: "Svētki Skangalē".
1918: "Līnis murdā".
1920: "Meli".

Stāstu krājumi

1919: "Lielākas sirdis".
1927: "Ziedi, kas ceļmalā vīst".
1928: "Ilūzijas".
1935: "Vienkāršās sirdis".

Feļetonu krājums

1923: "Piķa rasā".

Dzeja

1922: "Dzejas" (1).
SaiknesPauls Jurevičs (1891–1981) - Radinieks
Herta Krodere (1891–1942) - Bijusī sieva
Alise Jureviča (1889–1974) - Svaine
Nodarbesrakstnieks
autors
Dzimšanas laiks/vieta16.12.1886
Platones pagasts
Platones pagasts, Jelgavas novads
Dzimis Platones pagasta Ķidraucku Vilkos
Dzīvesvieta1915 – 1916
Kaukāzs
Caucasus
1915. gada rudeni un 1916. gada sākumu pavadīja Ziemeļkaukāzā
Izglītība
Platones pagastskola
Platone
Platone, Platones pagasts, Jelgavas novads

1898 – 1904
Jelgavas reālskola
Lielā iela, Jelgava
Lielā iela, Jelgava

1905
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1050

studējis tirdzniecību, studijas nebeidza


1907
A. Šaņavska Maskavas Tautas universitāte
Miusskaya Ploshchad' 6, Moscow
Miusskaya Ploshchad' 6, Moscow, Russia

nebeidz līdzekļu trūkuma dēļ

Darbavieta1907
Žurnāls "Dzelme"
Rīga
Rīga
Tulkojumu nodaļas vadītājs

1909
Latviešu avīžu referents krievu valodā iznākošajā laikrakstā “Рижская мысль”

1909 – 1914
Laikraksts "Latvija" (1906–1915)
Rīga
Rīga
Satīriskā pielikuma "Skaidiena" vadītājs

1911
Rīgas Jaunais teātris (1908–1915)
Rīga
Rīga
Sekretārs un dramaturgs

00.12.1914 – 1915
Laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis" (1907–1917)
Rīga
Rīga

Redakcijas darbinieks


1917
Laikraksts "Baltija" (1916–1917)
Mozhayskaya Ulitsa 3, Saint Petersburg
Mozhayskaya Ulitsa 3, Saint Petersburg, Russia, 190013
Literatūras un humora nodaļas vadītājs

1917
Laikraksts "Jaunākās Ziņas" (1911–1940)
Rīga
Rīga

1917
Laikraksts "Līdums"
Dzirnavu iela 68, Rīga
Dzirnavu iela 68, Rīga, LV-1050
Ceļojums1912
Jalta
Yalta, Crimea, Ukraine
Miršanas laiks/vieta14.01.1919
Rīga
Rīga
Apglabāts
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-16 no 16.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Platones pagasts
(Platones pagasts, Jelgavas novads)
16.12.1886Dzimšanas laiks/vietaPagasts
2Kaukāzs
(Caucasus)
1915 - 1916DzīvesvietaReģions, apgabals
3Rīga
(Rīga)
14.01.1919Miršanas laiks/vietaPilsēta
4Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
5Miusskaya Ploshchad' 6, Moscow
(Miusskaya Ploshchad' 6, Moscow, Russia)
1907IzglītībaĒka, māja
6Platone
(Platone, Platones pagasts, Jelgavas novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
7Lielā iela, Jelgava1898 - 1904IzglītībaIela
8Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1050)
1905IzglītībaĒka, māja
9Rīga
(Rīga)
1907DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1911DarbavietaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1909 - 1914DarbavietaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
01.12.1914 - 1915DarbavietaPilsēta
13Mozhayskaya Ulitsa 3, Saint Petersburg
(Mozhayskaya Ulitsa 3, Saint Petersburg, Russia, 190013)
1917DarbavietaĒka, māja
14Rīga
(Rīga)
1917DarbavietaPilsēta
15Dzirnavu iela 68, Rīga
(Dzirnavu iela 68, Rīga, LV-1050)
1917DarbavietaĒka, māja
16Jalta
(Yalta, Crimea, Ukraine)
1912CeļojumsPilsēta
Edvards Vulfs (1886–1919) dzimis Platones pagasta Ķidraucku Vilkos saimnieka ģimenē. Mācījies Platones pagastskolā un Jelgavas reālskolā (1898–1904). Reālskolā viņš bija viens no labākajiem valodu pratējiem, tāpēc pasniedza arī privātstundas. Savukārt krievu literatūras stundu ietekmē viņš sāka rakstīt pirmos dzejoļus krievu valodā. Jelgavā ieinteresējās arī par teātri, apmeklēja Rīgas teātra un latviešu biedrības trupas (Ādolfa Alunāna vadībā) teātra izrādes. Publicists un kritiķis Arturs Bērziņš atminas: “Laukos uzaugušam Vulfam tāds pilsētas[Jelgavā] miers patika. Viņš nebija burzmas cilvēks, kas ar visu galvu pazūd raibajos notikumos. Edvarts instinktīvi atrāvās no katras kņadas, ieslēgdamies savā intīmajā pārdomu pasaulē, kur analizēja iegūtos arējos iespaidus. Bet ar to nav teikts, ka viņš ar nodomu censtos izslēgties no dzīves un tīkotu askēta ievērības. Kā kluss vērotājs rakstnieks ikdienišķās dzīves saturam bieži vien piegāja daudz tuvāk nekā visi tie, kas tieši atradās pašā notikumu plūdumā, visu uztverdami kaleidoskopiski. Nekur citur kā Jelgavā Vulfs tikutikām varēja noskatīt un prātā iegaumēt dažnedažādus sadzīves tipus ar viņu projicētām savdabībām, sīkmanīgo liekulību un forsēto ārīgo taisnīgumu. Te ir meklējami prototipi viņa komēdiju personāžiem, te skatīts paskolotās intelliģences gaisīgums, iezīmēts jaunais latviešu sievietes tips, kas atteikusies no lauku dzīves, bet pilsētas tradicijās vēl garīgi nav ieaugusi.” (Arturs Bērziņš. Edv. Vulfs. Daugava, Nr.7 (01.07.1946))

Šajā laikā literatūra un māksla kļuva par Edvarda Vulfa sirds lietu. 1904. gadā viņš iestājās Rīgas Politehniskā institūta Komercnodaļā (jo tajā varēja apgūt vairāk valodu), bet studijas nebeidza. Viņš uzsāka darbu kā latviešu avīžu referents krievu valodā iznākošajā laikrakstā “Рижская мысль” (strādāja līdz 1909. gadam). Līdztekus nostiprinājās interese par teātri. 1906. g. 15. jūlijā “Apollo” teātrī pirmo reizi izrādīja Edvarda Vulfa divcēlienu lugu “Rožainās dienas”. 1907. gadā viņš īslaicīgi apmeklēja arī lekcijas A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē, bet līdzekļu trūkuma dēļ atgriezās Rīgā. Šajā gadā Edvards Vulfs kādu laiku bija arī žurnāla “Dzelme” tulkojumu nodaļas vadītājs.

1908. gadā Edvards Vulfs dzīvoja pie rakstnieka Pāvila Gruznas, kur mēdza pulcēties plaša literārā sabiedrība. Viņš kļuva par daļu no Rīgas mākslinieku bohēmas, lai gan sirga ar tuberkulozi un tas viņa veselībai bija kaitīgi. Situācija mainījās 1910. gadā, kad Edvards Vulfs apprecējās ar topošo aktrisi Hertu Frišfeldi (vēlāk precējusies ar teātra kritiķi Roberti Kroderu, režisora Oļģerta Krodera māte). Publicists Arturs Bērziņš atminas: “Herta savam Susuram kategoriski no liedz smēķēt, tā ka Edvarts tikai paslepšus, no draugiem patapinājis papirosu, ievilka kādu kuplāku dūmu. Tāpat rakstnieku visai sargāja no uzmācīgu aktieru bohēmas vilinājumiem kādu stundu pasēdēt jautrā sabiedrībā. Tāda pasēdēšana vienmēr ievilkās garumā, izbeidzās tikai vēlajā rīta stundā, un Vulfs no šiem nakts gājieniem mājās pārradās sanīcis, piesmakušu balsi, bieži ar stipri paaugstinātu temperātūru. ledzimtais dilonis steidzās rādīt savu postīgo varu.” (Arturs Bērziņš. Edv. Vulfs. Daugava, Nr.7 (01.07.1946))

Īsu laiku Edvards Vulfs bija dramaturgs un sekretārs Rīgas Jaunajā teātrī (1911). Tomēr darbu pameta. Lai nodrošinātu stabilus ienākums, viņš strādāja vairākos periodiskajos izdevumos. No 1909. gada līdz 1914. gadam Edvards Vulfs vadīja laikraksta “Latvija” satīrisko pielikumu “Skaidiena”. 1914. un 1915. gadā viņš strādāja laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” redakcijas kolēģijā un rediģēja Ā. Alunāna "Zobugala kalendāru".

Pirmais pasaules karš arī Edvardu Vulfu aizdzen bēgļu gaitās, kas iedragāja rakstnieka veselību. 1915. gada rudeni un 1916. gada sākumu Edvards Vulfs pavadīja Ziemeļkaukāzā.

“1915. gada vasarā viņš līdz ar citiem latviešiem uzņēmās bēgļu gaitas, palikdams bez pajumtes un bez jelkāda materiāla nodrošinājuma. Tāds pats bēglis bija viņa tēvs ar ģimeni, ko krievi aizdzina ar varu no Zemgales. Edvarts vispirms uzmeklēja savējos Bologoje pilsētā, bet tur viņam palikšanas nebija. Ziemeļkaukazā dzīvoja sievas māte, kuras vīrs mērnieks. Tie aicina pie sevis. Brauc turpu. Un te nu sākās rakstnieka moku pilnā dzīve. Jādzīvo putekļainā stepes ciemi (vēlāk Svētā Krusta pilsētā), kur nav nekādas sabiedrības, nekādu kultūras labierīcību. Materiālie līdzekļi jātaupa līdz beidzamam, jo abiem ar kundzi jāpārtiek vienīgi no avīžu gadījuma honorāriem. Teātri dzimtenē nedarbojas, žurnāli neiznāk. Dabūt Krievijā piemērotu vietu nav nekādu izredžu. Atliek vienīgi literātura. Lai aizmirstos un aizdzītu uzmācīgo grūtsirdību, Vulfs raksta un raksta, nezinādams, kur sarakstītās lugas un stāstus liks, kam viņi būs vispār vajadzīgi. Deviņu mēnešu laikā (no 1915. g. augusta līdz 1916. g. maijam) Vulfs svešatnē sarakstījis trīs lugas (starp tām savas labākās komēdijas "Svētki Skangalē" un "Sensācija"), vairākas dramatiskas miniatūras un lielu skaitu stāstu, kurus pakaļpalicēji grāmatās un avīzēs iespieda vēl ilgus gadus pēc rakstnieka nāves. Tad Ziemeļkaukazā viņam nāk negaidīts trieciens. Kā karaklausības gados esošam Vulfam jāierodas ārstu pārbaudē. Komisija divas reizes rakstnieku atzīst par slimu un dienestam nederīgu, trešo reizi, lāga veselības stāvokli nepārbaudot, noņem un aizsūta uz Armaviru. Zemessargu apmācības galīgi salauž Vulfa jau tā vārgo veselību, slimība uzbrūk ar neparastu niknumu, tā ka rakstnieks tomēr jāatvaļina no dienesta.” (Arturs Bērziņš. Edv. Vulfs. Daugava, Nr.7 (01.07.1946))

Pēc tam līdz 1917. gadam Edvards Vulfs devās uz Pēterburgu, kur strādāja laikrakstā “Baltija” par literatūras un humora nodaļas vadītāju. Pēc atgriešanās Rīgā 1917. gadā neilgi darbojās laikraksta “Jaunākās Ziņas” un “Līdums” redakcijā. Diemžēl pašā spēku plaukumā 32 gadu vecumā Edvards Vulfs mira no tuberkulozes.

Rakstnieka Edvarda Vulfa literārā darbība ir daudzpusīga – rakstījis gan lugas, gan stāstus un feļetonus, gan dzejoļus. Literatūrzinātniece Inese Treimane rakstījusi, ka Edvarda Vulfa dramaturģijā un prozā viņa talants atklājas traģikomiskā pasaules skatījumā, precīzā raksturu zīmējumā un spraigā dialogā. Edvards Vulfs sarakstījis 39 viencēlienus un plašākas lugas. Tajās tēlota galvenokārt pilsoniskā sabiedrība, kurā banāls flirts, intrigas, liekulība un praktisks aprēķins aizstāj patiesas jūtas un ideālus. Vulfa agrīnajās lugās "Tea Moreni" ("Zelta lakstīgala"), "Rītos, kad sapņi dziest", "Rožainās dienas" (visas 1906) dzīves ideāls tiek meklēts mākslas pasaulē, mēģinot parādīt cilvēka dabas pretrunīgumu. Vēlākajā daiļradē sabiedrības vērojumi izteikt galvenokārt komēdijas un parodijas žanrā – "Faustiņš" (1913), "Mīlestības pārsteigumi" (1914), "Romas degšana jeb Lielais vinnests" (1915), "Līnis murdā" (1918). Inese Treimane norāda arī, ka Edvarda Vulfa lugas nevienmērīgi izstrādātas, mākslinieciski veiksmīgākās ir "Sensācija" (teātrī 1916, grāmatā 1921), "Svētki Skangalē" (teātrī 1918, grāmatā 1922). Savukārt Vulfa stāsti radniecīgi Antona Čehova "mazo cilvēku" portretiem, kuros dabiska vitalitāte, vienkārša dzīves uztvere un zināma vientiesība nostatīta pretī inteliģentu pārsmalcinātajiem dvēseles kompleksiem. Viņa prozai raksturīga viegla ironija, plaši izmantots iekšējais monologs. Uzmanības centrā lielākoties sievietes psiholoģija. (Inese Treimane. Edvards Vulfs. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 641. lpp.)

Stāsti izdoti galvenokārt pēc autora nāves –- krājumā "Lielākas sirdis" (1919), "Ziedi, kas ceļmalā vīst" (1927), "Ilūzijas" (1928), "Vienkāršās sirdis" (1935) u. c. Feļetoni izdoti krājumā "Piķa rasā" (1923). Dzeja apkopota krājumā "Dzejas" (1, 1922).

Informāciju apkopoja Madara Eversone.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.