Darbi: Darba autors (59); Tulkotājs (4); Izdevējs (2); Sastādītājs (8); Redaktors (3); Lokalizētājs (1); Līdzautors (1); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (24)
Attēli: Persona attēlā(8)
| Vārds | Edvards Treimanis-Zvārgulis |
|---|---|
| Papildu vārdi | Edvards Treimanis-Zvārgulis, Treumans |
| Pseidonīms | Zvārgulis, Zvārguļu Edvards, Jukums, Zobgals |
| Kopsavilkums | Edvards Treimanis-Zvārgulis (1866–1950) – dzejnieks, aktieris. Viens no vispopulārākajiem satīriskās un humoristiskās dzejas autoriem 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Rakstījis arī lugas un sacerējumus prozā. 1907. gadā bijis Krievijas impērijas Otrās Valsts domes deputāts, īsajā laikā līdz Domes atlaišanai vairākkārt ziņojis par nežēlīgo 1905. gada revolūcijas apspiešanu Latvijā. Bijis pirmais dzejnieka Eduarda Veidenbauma kopotu rakstu (1907–1907) sastādītājs un pirmās biogrāfiskās apceres autors, izdevis arī Veidenbauma ekonomiski politisko sacerējumu "Gabals iz tautsaimniecības" (1908), par ko izcietis cietumsodu. Sabiedrībā zināms bija dzejnieka izdotais satīriskais periodiskais izdevums "Zvārguļa Zobgala kalendārs" (1901–1913). Vairākas Edvarda Treimaņa-Zvārguļa dziesmas komponētas 80. gados, to vidū pazīstamākās ir Ērika Ķiģeļa dziesma "Zīlīte" un Jāņa Lūsēna "Taisnība". Dzejnieka tekstus komponējis arī Juris Kulakovs un Haralds Sīmanis. |
| Personiska informācija | Dzimis krodzinieka ģimenē, vēlāk viņa tēvs Jānis Treimanis kļuva par Zvārģu māju saimnieku. 1905. gada 25. novembrī apprecējies ar Mariju Elizabeti Kēzi (1881–1973). Laulībā divi bērni, Nora (1907–1983) un Normunds (1918–1987). |
| Profesionālā darbība | Pirmā literārā publikācija1890: pirmais publicētais dzejolis "Tikai zāles, smildziņas..." laikraksta "Baltijas Vēstnesis" pielikumā 7./19. jūlijā.DzejaĪpaši pievērsies satīriskajai un humoristiskajai dzejai, bet darbojies arī citos literatūras žanros, rakstījis lugas un sacerējumus prozā. Treimanis sastādījis "Zvārguļa Zobgala kalendāru" (1901–1913), piesaistīja tam talantīgus latviešu rakstniekus, un kalendārs ieguva lielu popularitāti.1896: "Sāpēs un smaidos" I (Rīga, autora izdevumā) 1897: "Sāpēs un smaidos" II (Rīga, Pūcīšu Ģederta apgāds) 1899: "Grēcinieka sirds" (Cēsis, J. Ozola apgāds; otrs papildināts izd. 1905) 1900: deklamācija "Jaunais gadu simtenis" (Pēterburga, autora izdevums) 1903: "Ardievas jaunībai" (Skrīveri, M. Freibergs) 1904: "Uz karstiem ķieģeļiem" (Rīga, D. Zeltiņš) 1905: "Vientulība" (Cēsis, J. Ozols) 1906: "Epigramas" (Rīga, D. Zeltiņš) 1906: izlase "Sirdsbērni" (Pēterburga, A. Gulbis) 1906: "Akoti" (Cēsis, J. Ozols) 1908: "Pēcskaņas" (Rīga, D. Zeltiņš) 1909: "Gaujmalas smildziņas" (Rīga, A. Golts) 1911: "Cietuma rozes" (Cēsis, K. Priedītis) 1920: "Svešumā" (Cēsis; Valmiera, K. Dūnis) 1930–1931: vēsturiskām personībām veltīts odu un poēmu krājums "Raksturu galerija" (autora izdevums) Vēlāk izdotās izlases un krājumi1959: izlase "Dziesminieka sirds" (Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība)1978: izlase "Kur Gauja ar Raunu tiekas" (Rīga, Liesma) 2016: "150 epitafu jeb kapuzrakstu") (Rīga, LU LFMI) 2021: "Sarkanā paradīzē" (Rīga, LU LFMI) Dramaturģija1905: luga "Svešinieki" (Rīga, D. Zeltiņš)1909: dramatisks dzejojums "Milda" (Cēsis, autora izdevums) Kopoti raksti1924–1925: "Kopoti raksti" 5 sējumos (Cēsis; Rīga, O. Jēpes izdevniecība)Sastādītie izdevumi1897: antoloģija "Dzejas pūrs" (Cēsis, J. Ozola apgāds)1901: almanahs "Burtnieks" (P. Bērziņa apgādībā Rīgā) 1907–1909: Eduarda Veidenbauma "Kopoti raksti" 5 sējumos 1909: antoloģija "Jūtu pasaule" (Rīga, E. Zirģeļa apg.) 1931: Lettische Poesie (vācu val., autora izdevums) Cittautu rakstnieku darbu tulkojumi1900: Henriks Ibsens, luga "Nora"1900: Augusts fon Kocebū "Nemierīga māja" (brīvā attēlojumā no E. Treimaņa) 1902: Rudžero Leonkavallo "Pajaci" 1905: M. L. Gerbanovskis "Pirmā prāva" 1908: Gerhards Hauptmans, luga "Vientuļi cilvēki" 1910: Beatrise Haredena, romāns "Kuģi, kas satiekas naktī" 1911: Ludvigs Tomā, luga "Morāle" Atdzejojis galvenokārt no vācu valodas. Tulkoto autoru vidū Heinrihs Heine, Šillers, ungāru dzejnieks Šāndors Petēfi u. c. |
| Citātu galerija | "Kā dzejnieks ir Treumans viens no naturālistiskā virziena galvenajiem priekšstāvjiem mūsu lirikā. Kā skarba disonanse skan viņa dzeja tautisko epigoņu salkanajā orķestrī. Tā nav izaugusi no 70. gadu romantiski tautiskajiem sapņiem, bet no patiesās reālās dzīves. Šai cīņā Treumaņa dzeja stāv tuvāk pirmā ievērojamākā latviešu dziesminieka Līventāla, nekā tautisko romantiķu un epigoņu dzejai. Līdzīgi Līventālam, Treumanis dzied par dzīves pabērniem un grūtdieņiem, par apspiestiem un cietējiem. Bet kamēr Līventāla dziesmās rit bezspēcīgas asaras, Treumaņa dzejoļos vāras žults un asinis." Vilis Plūdons. Edvards Treumanis. Latvju rakstnieki. Daiļliteratūras hrestomātija skolām un pašizglītībai. Rīga: A. Golta apgādība, 1911, 310. lpp. ''Treumanis smej skarbus smieklus, bet šajos smieklos ir daudz, daudz sāpīga rūgtuma un daudz nopietnas ironijas. [..] Treumaņa dzeja arvien ir bijusi cīņas dzeja.'' Jānis Tormanis |
| Saiknes | Kārlis Veidenbaums (1865–1901) - Draugs Kārlis Veidenbaums (1865–1901) - Skolas biedrs Eduards Veidenbaums (1867–1892) - Draugs Eduards Veidenbaums (1867–1892) - Skolas biedrs Pērsietis (1862–1901) - Domubiedrs Andrejs Mezītis (1869–1918) - Draugs Andrejs Mezītis (1869–1918) - Skolas biedrs Oskars Treimanis - Mazmazdēls |
| Nodarbes | dzejnieks politiķis aktieris grāmatizdevējs ierēdnis |
| Dzimšanas laiks/vieta | 02.10.1866 "Rauguļi" "Rauguļi", Priekuļu pagasts, Cēsu novads, LV-4128 Dzimis Priekuļu novada Rauguļos. |
| Dzīvesvieta | 1890 – 1900 (Datums nav precīzs) Rīga Rīga 1900 – 1950 Leukādijas Leukādijas, Priekuļu pagasts, Cēsu novads 1900. gadā Treimanis kopā ar Kārli Veidenbaumu pie Raunas ietekas Gaujā uzcēla māju "Leukādija" ("Villa Leukadia"). Šeit Treimanis-Zvārgulis pavadījis mūža lielāko daļu, nododamies literāram darbam. |
| Izglītība | Cēsu draudzes skola Cēsis Cēsis, Cēsu novads Cēsu apriņķa skola Lielā Skolas iela 6, Cēsis Lielā Skolas iela 6, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101 1920 Rīgas apgabaltiesa 1920. gada sākumā Rīgas apgabaltiesā nolicis privātadvokāta eksāmenu. |
| Darbavieta | Cēsis Cēsis, Cēsu novads Ierēdnis (norakstītājs) dažādās iestādēs Cēsis Cēsis, Cēsu novads Aktieris un kupletists Labdarības biedrības teātrī Rīga Rīga Aktieris un kupletists 1890 (Datums nav precīzs) Rīgas apgabaltiesa Rīga Rīga Arhivāra palīgs Rīgas apgabaltiesā 1902 – 1903 Laikraksts "Pēterburgas Avīzes" Sanktpēterburga Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia Laikraksta "Pēterburgas Avīžu" satīras nodaļas "Purva malā" vadītājs 1909 (Datums nav precīzs) Cēsis Cēsis, Cēsu novads 1909. gadā Treimanis atvēris grāmatu veikalu Cēsīs, bet neveiksmīgās tirdzniecības dēļ to drīz pārdevis. |
| Dalība organizācijās | 06.02.1907 – 03.06.1907 Sanktpēterburga Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia Krievijas impērijas Otrās Valsts domes deputāts No maija līdz Valsts Domes atlaišanai jūnijā Treimanis strādāja Konstitucionāli demokrātiskās frakcijas autonomistu grupas latviešu kopā, komisijā par personas neaizskaramības jautājumiem. Treimanim izdevās vairākkārt ziņot par nežēlīgo 1905. gada revolūcijas apspiešanu Latvijā, uzstājoties debatēs par lauku kara tiesām un palīdzību bezdarbniekiem. 1941 Latvijas Padomju rakstnieku savienība Krišjāņa Barona iela 12, Rīga Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050 Latvijas Padomju Rakstnieku savienības biedrs |
| Emigrē | 1915 – 1917 (Datums nav precīzs) Kaukāzs Caucasus Pirmā pasaules kara gados uzturējies Krievijā Saratovā un Kaukāzā. Latvijā atgriezies 1917. gada jūnijā. 1915 – 1917 Saratova Saratov, Saratov Oblast, Russia Pirmā pasaules kara gados uzturējies Krievijā Saratovā un Kaukāzā. Latvijā atgriezies 1917. gada jūnijā. |
| Ceļojums | 1900 Vācija Germany 1900. gadā apceļo Vāciju, Franciju, Šveici un Itāliju. 1900 Francija France 1900. gadā apceļo Vāciju, Franciju, Šveici un Itāliju. 1900 Šveice Switzerland 1900. gadā apceļo Vāciju, Franciju, Šveici un Itāliju. 1900 Itālija Italy 1900. gadā apceļo Vāciju, Franciju, Šveici un Itāliju. |
| Apcietinājums | 00.10.1910 – 00.04.1911 (Datums nav precīzs) Par Eduarda Veidenbauma ekonomiski politiskā sacerējuma "Gabals iz tautsaimniecības" publicēšanu (1908) Treimanim tika piespriests sešu mēnešu cietumsods, ko viņš izcieta no 1910. gada oktobra līdz 1911. gada aprīlim; šajā laikā top arī liriskā dienasgrāmata “Cietuma rozes” (1911). |
| Miršanas laiks/vieta | 08.04.1950 Leukādijas Leukādijas, Priekuļu pagasts, Cēsu novads |
| Apglabāts | Leukādijas Leukādijas, Priekuļu pagasts, Cēsu novads |
| Apbalvojumi | Triju Zvaigžņu ordenis Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1927. gada 28. aprīļa lēmumu. III šķira 1927 |
|---|
Kartes leģenda
Tiek rādīti ieraksti 1-21 no 21.
| # | Vieta | Date | Veids | Vietas tips |
|---|---|---|---|---|
| 1 | "Rauguļi" ("Rauguļi", Priekuļu pagasts, Cēsu novads, LV-4128) | 02.10.1866 | Dzimšanas laiks/vieta | Viensēta |
| 2 | Leukādijas (Leukādijas, Priekuļu pagasts, Cēsu novads) | 1900 - 1950 | Dzīvesvieta | Ciems |
| 3 | Rīga (Rīga) | 1890 - 1900 | Dzīvesvieta | Pilsēta |
| 4 | Leukādijas (Leukādijas, Priekuļu pagasts, Cēsu novads) | 08.04.1950 | Miršanas laiks/vieta | Ciems |
| 5 | Kaukāzs (Caucasus) | 1915 - 1917 | Emigrē | Reģions, apgabals |
| 6 | Saratova (Saratov, Saratov Oblast, Russia) | 1915 - 1917 | Emigrē | Pilsēta |
| 7 | Leukādijas (Leukādijas, Priekuļu pagasts, Cēsu novads) | (Nav norādīts) | Apglabāts | Ciems |
| 8 | Cēsis (Cēsis, Cēsu novads) | (Nav norādīts) | Izglītība | Pilsēta |
| 9 | Lielā Skolas iela 6, Cēsis (Lielā Skolas iela 6, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101) | (Nav norādīts) | Izglītība | Ēka, māja |
| 10 | Cēsis (Cēsis, Cēsu novads) | (Nav norādīts) | Darbavieta | Pilsēta |
| 11 | Rīga (Rīga) | 1890 | Darbavieta | Pilsēta |
| 12 | Cēsis (Cēsis, Cēsu novads) | 1909 | Darbavieta | Pilsēta |
| 13 | Sanktpēterburga (Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia) | 1902 - 1903 | Darbavieta | Pilsēta |
| 14 | Cēsis (Cēsis, Cēsu novads) | (Nav norādīts) | Darbavieta | Pilsēta |
| 15 | Rīga (Rīga) | (Nav norādīts) | Darbavieta | Pilsēta |
| 16 | Vācija (Germany) | 1900 | Ceļojums | Valsts |
| 17 | Francija (France) | 1900 | Ceļojums | Valsts |
| 18 | Šveice (Switzerland) | 1900 | Ceļojums | Valsts |
| 19 | Itālija (Italy) | 1900 | Ceļojums | Valsts |
| 20 | Krišjāņa Barona iela 12, Rīga (Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050) | 1941 | Dalība organizācijās | Ēka, māja |
| 21 | Sanktpēterburga (Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia) | 06.02.1907 - 03.06.1907 | Dalība organizācijās | Pilsēta |
"Es laimes bērniem līdzi jūtu,
Kaut pats no laimes esmu šķirts,
Bet nabagiem un vārdzinātiem,
Tiem pieder visa mana sirds."
Viens no populārākajiem 19./20. gadsimtu mijas tautas dzejniekiem – Edvards Treimanis-Zvārgulis dzimis Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta "Rauguļos" krodzinieka ģimenē. Vēlāk viņa tēvs Jānis Treimanis kļuva par Liepas pagasta Zvārģu māju saimnieku. Beidzis Cēsu draudzes un apriņķa skolu, kurā viņa skolas biedri bijuši brāļi dzejnieki Eduards un Kārlis Veidenbaumi, kā arī dzejnieks Andrejs Mezītis, kas mācījies augstākā klasē. Šādā garīgi tuvu un radniecīgu uzskatu sekmētā atmosfērā tieši apriņķa skolas laikā top pirmie Edvarda Treimaņa mēģinājumi dzejā.
Pēc skolu beigšanas, sekojot drauga Eduarda Veidenbauma piemēram, arī Treimanis-Zvārgulis vēlējies uzsākt studijas augstskolā. Šis dēla nodoms nesaskanējis ar tēva Jāņa nodomu iekārtot Edvardu par muižas kungu netālu esošajā muižā. Nesaskaņas abu paaudžu vīriešu starpā pāraugušas nesamierināmā konfliktā, kā dēļ Edvards atsakās no mantojuma, atstāj Zvārgu mājas un pieņem norakstītāja vietu Cēsīs ar algu pieci rubļi mēnesī. Lai gan turpmākie gadi Edvarda Treimaņa dzīvē saistīti ar trūkumu un cīņu par iztiku, Cēsu kultūras dzīve piedāvā daudz jaukuma. Edvards kļūst par vietējā literārā pulciņa vadītāju un iestājas Cēsu labdarības biedrības teātra trupā, kur pakāpeniski apgūst kupleju dziedāšanu un ar laiku kļūst par atzītu kupletistu. Kā aktieris Edvards Treimanis vislielāko piekrišanu ieguvis kā komiķis (piemēram, Florians lugā "Naudas maiss iz Kalifornijas"),tomēr viņa spēlēto lomu vidū arī nopietni varoņi (Dr. Ranks lugā "Nora"). Par savas literārās darbības sākumu pats Treimanis uzskatījis 1883. gadu, kad Cēsīs viņš sastādījis savu pirmo dzejoļu krājumu, kam nav varējis atrast izdevēju. Vēlāk šie dzejoļi publicēti Treimaņa pirmajos izdotajos krājumos. Pirmais publicētais dzejolis "Tikai zāles, smildziņas..." laikraksta "Baltijas Vēstnesis" pielikumā 1890. gada 7./19. jūlijā.
1890. gadā Edvards Treimanis pārnāk uz Rīgu un sāk strādāt Rīgas apgabaltiesas arhīvā par arhivāra palīgu – vietā, kas sagādā gan pieņemamākus finansiālos apstākļus, gan plašāku kultūras dzīvi. Laiks Rīgā atzīmējams kā viens no piepildītākajiem Zvārguļa dzīvē. Laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Mājas Viesis" un "Dienas Lapa", žurnālos "Austrums" un "Mājas Viesa Mēnešraksts", almanahā "Jaunā Raža" parādās jaunā dzejnieka ar pseidonīmu Zvārguļu Edvards dzejoļi, laika gaitā viņš iegūst popularitāti kā sociālā protesta dzejnieks. Galvenie Treimaņa dzejas motīvi: divkosīgas morāles nosodījums, līdzjūtība apspiestajiem; it īpaši dzejniekam sāpējusi sirds par pazemotas sievietes likteni. Zvārgulis kopumā savā dzejā īpaši pievērsies satīriskajam un humoristiskajam žanram, bet darbojies arī citos literatūras žanros, rakstījis lugas un sacerējumus prozā. Jānis Tormanis savā dzejnieka dzīves un personības studijā "Edvards Treumanis" (1933) uzsver: "Treumanis smej skarbus smieklus, bet šajos smieklos ir daudz, daudz sāpīga rūgtuma un daudz nopietnas ironijas. [..] Treumaņa dzeja arvien ir bijusi cīņas dzeja."
Arī Rīgā Treimanis-Zvārgulis turpina savas aktiera un kupletista gaitas. Savā aktiera mūžā viņš nospēlējis vairāk nekā 30 lomas, pats rakstījis oriģināllugas, bijis režisors.
1896. gada beigās iznāk (paša autora izdota) pirmā Treimaņa grāmata, dzejoļu krājums "Sāpēs un smaidos", kurā sakopoti dzejoļi, kas tapuši no 1883. gada. Turpmākajos gados iznāk "Sāpēs un smaidos" 2. daļa, krājums “Grēcinieka sirds” (1899). 1897. gadā izdota Edvarda Treimaņa sastādītā dzejas antoloģija "Dzejas pūrs", kurā pirmoreiz publicēti, piemēram, Antona Birkerta un daudzsološās dzejnieces Violas (Leontīnes Blau) dzejoļi.
1900. gadā Treimanis-Zvārgulis sava atvaļinājuma laikā apceļo Vāciju, Franciju, Šveici un Itāliju. Šī ir viena no retajām reizēm, kad viņš ilgāku laiku pavada ārpus dzimtenes. Pēc atgriešanās drīz vien viņš beidz strādāt apgabaltiesā un turpmāk nododas tikai rakstniecībai. Netālu no Cēsīm viņš nopirka zemes gabalu un kopā ar Kārli Veidenbaumu pie Raunas ietekas Gaujā uzcēla māju "Leukādijas", kurās pavadījis mūža lielāko daļu. "Leukādiju" mājas bieži apmeklē un uz ilgāku laiku apmetas rakstnieki, mājas bijušas radošas un auglīgas svētības apveltītas. Kā biogrāfiskajā apcerē par Treimani-Zvārguli 1924. gadā raksta Pēteris Ērmanis, zināms, ka "Leukādijās" viesojies Augusts Saulietis, kurš tur sarakstījis stāstu "Dvēseles vientulībā", Kārlis Skalbe ar sievu Lizeti, Atis Ķeniņš un Anna Ķeniņa, Vilis Plūdons, Andrievs Niedra, Haralds Eldgasts, Līvu Jurka, Diženajo Bernhards, Antons Austriņš un daudzi citi. Savukārt 1909. gada vasarā, viesojoties "Leukādiju" mājās, Anna Rūmane-Ķeniņa dāvājusi dzīvību savam dēlam Valdemāram Viesturam (1909–1970).
1905. gada 25. novembrī Edvards Treimanis noslēdz laulību un par saimnieci "Leukādiju" mājās ieved jau ilgi pazīstamo Mariju Elizabeti Kēzi. Abu laulībā dzimuši bērni Normunds un Nora.
Kā mākslinieciskajā izaugsmē, tā sabiedriskajā darbā trauksmains ir 20. gadsimta sākums. Iznāk nākamie nozīmīgie dzejoļu krājumi "Ardievas jaunībai" (1903) un "Vientulība" (1905). No 1902. līdz 1903. gadam Edvards Treimanis-Zvārgulis vada arī laikraksta "Pēterburgas Avīzes" satīras pielikumu "Purva Malā".
Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas 1907. gada 6. februārī Edvards Treimanis-Zvārgulis tiek ievēlēts Otrajā Valsts domē. No maija līdz Valsts Domes atlaišanai jūnijā Treimanis strādāja Konstitucionāli demokrātiskās frakcijas autonomistu grupas latviešu kopā, komisijā par personas neaizskaramības jautājumiem. Treimanim izdevās vairākkārt ziņot par nežēlīgo 1905. gada revolūcijas apspiešanu Latvijā, uzstājoties debatēs par lauku kara tiesām un palīdzību bezdarbniekiem. Pēc Domes atlaišanas Treimanis atgriežas dzimtenē un no 1907. līdz 1909. gadam izdod pāragri bojā gājušā drauga Eduarda Veidenbauma kopotus rakstus sešos sējumos, kur ietverta arī paša sarakstīta pirmā plašākā dzejnieka biogrāfija. Rakstos ietvertās Veidenbauma sociāli politiskās apceres “Gabals iz tautsaimniecības” (1908) izdošanas dēļ Edvardam Treimanim-Zvārgulim tiek piespriests sešus mēnešus ilgs cietumsods, ko viņš izcieš no 1910. gada oktobra līdz 1911. gada aprīlim; šajā laikā top arī liriskā dienasgrāmata "Cietuma rozes" (1911). Zvārgulis sastādījis arī periodisko izdevumu "Zvārguļa Zobgala kalendārs" (1901–1913), kam piesaistīja talantīgus latviešu rakstniekus, un kalendārs ieguva lielu popularitāti.
Pirmo pasaules karu Zvārgulis pavada Krievijā un Kaukāzā, Latvijā atgriežas 1917. gadā un savās mājās Villa Leukadia turpina nodoties literārai darbībai. Taču 20. un 30. gados vairākiem viņa darbiem vairs neizdodas atrast izdevējus. Šķiet, par punktu dzejnieka radošajā biogrāfijā kļūst 20. gadu vidū Oskara Jēpes izdevniecībā izdotie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa kopoti raksti piecos sējumos. Vēlāk dzejnieks saviem darbiem atrast izdevēju vairs nespēj. Vēsturiskām personībām veltītā odu un poēmu krājuma "Raksturu galerija" (1930–1931) pirmās divas daļas dzejnieks gan izdod pats, taču neīstenota paliek iecere par septiņu sējumu iznākšanu. Sarūgtināts par nepelnīto aizmiršanu gan no kādreizējo lasītāju, gan varas iestāžu un preses puses, dzejnieks pakāpeniski noslēdzas no plašākas sabiedrības un pārsvarā uzturas savā dzīvesvietā. Tiesa, 1933. gadā Edvarda Treimaņa dzīvesvietā tika plaši atzīmēta viņa literārās darbības 50. jubileja, viņš saņēma apsveikuma vēstules no ministru prezidenta Ādolfa Bļodnieka, kara ministra Jāņa Baloža, izglītības ministra Ata Ķeniņa, kā arī Kārļa Ulmaņa, Andreja Upīša. Bet 1936. gadā 70. dzimšanas diena izskan klusāk – K. Ulmaņa autoritārais režīms vairs nav labvēlīgs laiks sociāli asā, kreisi orientētā dzejnieka nopelnu sveikšanai. Visus šos gadus līdz pat Otrajam pasaules karam un tā laikā Edvards Treimanis-Zvārgulis nepārtrauc rakstīt. Daži šajā laikā tapušie manuskripti dienasgaismu ierauga tikai tagad – pēdējos gados sadarbībā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu izdoti vairāku iepriekš nepublicētu Edvarda Treimaņa-Zvārguļa darbu pirmpublicējumi. 2016. gadā uz dzejnieka 150. jubileju tika izdots krājums "150 epitafu jeb kapuzrakstu" – piemiņas panti latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, savukārt 2021. gadā dienas gaismu ieraudzīja krājums "Sarkanā paradīzē" – dzeja, ko Zvārgulis rakstījis Otrā pasaules kara gados, dokumentējot notikumus un asi dzēlīgos pantos paužot savu attieksmi pret tiem.
"Reiz tev jāpļauj būs, ko sēji!
Kaut ikviens to atjēgtos.
– Drebiet, tautas nodevēji:
Laiks jūs visus atmaskos!"
/Pasaules tiesa, 12.05.1941./
"Jums latvju patriotus mūžam nepiespiest,
Lai jūsu rīcībai tie slavu skandinātu,
Kaut gan tā netaisnība laupa tiem vai prātu,
Ka arī viņu ģimenēm jūs liekat ciest."
/Varasvīriem, 08.02.1941./
Padomju okupācijas gados Edvards Treimanis-Zvārgulis pašam negribot nokļūst nosacīti pateicīgā pozīcijā, tiekot pieņemts kā padomju varai derīgs un atbilstošs dzejnieks. Kā uzsver dzejnieka mazmazdēls Oskars Treimanis, "savās 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma dzejās E. Treimanis-Zvārgulis bieži jutis līdzi grūtdieņiem, nabagiem un citiem dzīves apdalītajiem, kas organiski iederējās padomju varas veidotajā naratīvā. [..] Arī jaunajā laikmetā no E. Treimaņa-Zvārguļa netiek prasīts daudz, jau sen sarakstītie darbi kalpo kā brīvbiļete iekļaušanai padomju režīmam labvēlīgo autoru kopā. Zvārgulis, viņa gadsimtu mijas darbi un liktenis daļēji tiek izmantots jaunā laikmeta kultūras uzstādījumu leģitimizācijā. Pašam neapzinoties, viņš tiek rāmēts kā viens no vecās varas nesaprastajiem kultūras pīlāriem, uz kura sasniegumiem dibināt padomju Latvijas literāro pēctecību. Lai gan okupācijas vara dzejniekam nav pieņemama, publiski no tās slavinājumiem viņš ir baidījies atteikties." (Oskars Treimanis. Priekšvārds. No: Edvards Treimanis-Zvārgulis. Sarkanā paradīzē. Rīga: LU LFMI, 2021, 10.–11. lpp.) Dzejnieks apsolās iesniegt VAPP Daiļliteratūras izdevniecībai jaunu manuskriptu, ko vai nu nav varējis vai nav vēlējies izdarīt, jo viņa dzīves laikā neviens jauns dzejoļu krājums vairs neiznāk.
Edvards Treimanis-Zvārgulis miris 1950. gada 8. aprīlī savās mājās "Leukādijas", apbedīts turpat pie mājām. Pēc viņa nāves tika izdotas darbu izlases "Dziesminieka sirds" (1959) un "Kur Gauja ar Raunu tiekas" (1978).
"Pievēršanās humoristiskajai un satīriskajai dzejai kļūst par Edvarda Treimaņa-Zvārguļa priekšrocību un vienlaikus trūkumu: ārkārtīgi populārs un mīlēts savā laikā – mūsdienās dzejnieka vārds ir gandrīz aizmirsts. Dzejnieks Fridrihs Gulbis vēstulē Edvardam Treimanim-Zvārgulim 1927. gada 21. jūnijā aizrāda: "Satīriskai dzejai, liekas, nav ilgs mūžs. Tā parasti viendienas puķe, jo viņa tieši izceļ šodienas nejēdzību un haosu." Savukārt tikai dažus gadus pēc Edvarda Treimaņa-Zvārguļa klusās aiziešanas viņsaulē viņa laikabiedrs Pēteris Ērmanis rūgti izsaucas: "Ak Dievs, tagad taču ir daudzi tautieši, kas pat vārda pēc nepazīst to, kas sava laika popularitātē un slavā mērojās ar Blaumani un Raini."" (Sastādītāju priekšvārds. Zvārguļa šķeltā mēle. No: Edvards Treimanis-Zvārgulis. 150 epitafu jeb kapuzrakstu. Rīga: LU LFMI, 2016, 6. lpp.)
Par Edvarda Treimaņa-Zvārguļa jaunatklāšanas laiku kļuva 80 gadi, kad populāras kļuva dziesmas ar Edvarda Treimaņa-Zvārguļa vārdiem, to vidū Ērika Ķiģeļa dziesma "Zīlīte" un Jāņa Lūsēna "Taisnība". Dzejnieka tekstus komponējis arī Juris Kulakovs un Haralds Sīmanis. Savukārt mūsdienās Edvards Treimanis-Zvārgulis ir viens no tiem nedaudzajiem laimīgajiem 19./20. gadsimtu mijas dzejniekiem, par kuru piemiņas kopšanu aktīvi turpina iestāties viņa dzimtas locekļi – mazmazdēli Oskars un Atis Treimaņi. Zvārguļa festivāls ik gadu dzejnieka mājās "Leukādijas" pulcē sava novada patriotus un literatūras mīļus no tuvākas un tālākas apkaimes uz dzejas lasījumiem un teātra izrādēm.
Informāciju apkopoja Signe Raudive 2021. gada 2. oktobrī.
Kaut pats no laimes esmu šķirts,
Bet nabagiem un vārdzinātiem,
Tiem pieder visa mana sirds."
Viens no populārākajiem 19./20. gadsimtu mijas tautas dzejniekiem – Edvards Treimanis-Zvārgulis dzimis Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta "Rauguļos" krodzinieka ģimenē. Vēlāk viņa tēvs Jānis Treimanis kļuva par Liepas pagasta Zvārģu māju saimnieku. Beidzis Cēsu draudzes un apriņķa skolu, kurā viņa skolas biedri bijuši brāļi dzejnieki Eduards un Kārlis Veidenbaumi, kā arī dzejnieks Andrejs Mezītis, kas mācījies augstākā klasē. Šādā garīgi tuvu un radniecīgu uzskatu sekmētā atmosfērā tieši apriņķa skolas laikā top pirmie Edvarda Treimaņa mēģinājumi dzejā.
Pēc skolu beigšanas, sekojot drauga Eduarda Veidenbauma piemēram, arī Treimanis-Zvārgulis vēlējies uzsākt studijas augstskolā. Šis dēla nodoms nesaskanējis ar tēva Jāņa nodomu iekārtot Edvardu par muižas kungu netālu esošajā muižā. Nesaskaņas abu paaudžu vīriešu starpā pāraugušas nesamierināmā konfliktā, kā dēļ Edvards atsakās no mantojuma, atstāj Zvārgu mājas un pieņem norakstītāja vietu Cēsīs ar algu pieci rubļi mēnesī. Lai gan turpmākie gadi Edvarda Treimaņa dzīvē saistīti ar trūkumu un cīņu par iztiku, Cēsu kultūras dzīve piedāvā daudz jaukuma. Edvards kļūst par vietējā literārā pulciņa vadītāju un iestājas Cēsu labdarības biedrības teātra trupā, kur pakāpeniski apgūst kupleju dziedāšanu un ar laiku kļūst par atzītu kupletistu. Kā aktieris Edvards Treimanis vislielāko piekrišanu ieguvis kā komiķis (piemēram, Florians lugā "Naudas maiss iz Kalifornijas"),tomēr viņa spēlēto lomu vidū arī nopietni varoņi (Dr. Ranks lugā "Nora"). Par savas literārās darbības sākumu pats Treimanis uzskatījis 1883. gadu, kad Cēsīs viņš sastādījis savu pirmo dzejoļu krājumu, kam nav varējis atrast izdevēju. Vēlāk šie dzejoļi publicēti Treimaņa pirmajos izdotajos krājumos. Pirmais publicētais dzejolis "Tikai zāles, smildziņas..." laikraksta "Baltijas Vēstnesis" pielikumā 1890. gada 7./19. jūlijā.
1890. gadā Edvards Treimanis pārnāk uz Rīgu un sāk strādāt Rīgas apgabaltiesas arhīvā par arhivāra palīgu – vietā, kas sagādā gan pieņemamākus finansiālos apstākļus, gan plašāku kultūras dzīvi. Laiks Rīgā atzīmējams kā viens no piepildītākajiem Zvārguļa dzīvē. Laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Mājas Viesis" un "Dienas Lapa", žurnālos "Austrums" un "Mājas Viesa Mēnešraksts", almanahā "Jaunā Raža" parādās jaunā dzejnieka ar pseidonīmu Zvārguļu Edvards dzejoļi, laika gaitā viņš iegūst popularitāti kā sociālā protesta dzejnieks. Galvenie Treimaņa dzejas motīvi: divkosīgas morāles nosodījums, līdzjūtība apspiestajiem; it īpaši dzejniekam sāpējusi sirds par pazemotas sievietes likteni. Zvārgulis kopumā savā dzejā īpaši pievērsies satīriskajam un humoristiskajam žanram, bet darbojies arī citos literatūras žanros, rakstījis lugas un sacerējumus prozā. Jānis Tormanis savā dzejnieka dzīves un personības studijā "Edvards Treumanis" (1933) uzsver: "Treumanis smej skarbus smieklus, bet šajos smieklos ir daudz, daudz sāpīga rūgtuma un daudz nopietnas ironijas. [..] Treumaņa dzeja arvien ir bijusi cīņas dzeja."
Arī Rīgā Treimanis-Zvārgulis turpina savas aktiera un kupletista gaitas. Savā aktiera mūžā viņš nospēlējis vairāk nekā 30 lomas, pats rakstījis oriģināllugas, bijis režisors.
1896. gada beigās iznāk (paša autora izdota) pirmā Treimaņa grāmata, dzejoļu krājums "Sāpēs un smaidos", kurā sakopoti dzejoļi, kas tapuši no 1883. gada. Turpmākajos gados iznāk "Sāpēs un smaidos" 2. daļa, krājums “Grēcinieka sirds” (1899). 1897. gadā izdota Edvarda Treimaņa sastādītā dzejas antoloģija "Dzejas pūrs", kurā pirmoreiz publicēti, piemēram, Antona Birkerta un daudzsološās dzejnieces Violas (Leontīnes Blau) dzejoļi.
1900. gadā Treimanis-Zvārgulis sava atvaļinājuma laikā apceļo Vāciju, Franciju, Šveici un Itāliju. Šī ir viena no retajām reizēm, kad viņš ilgāku laiku pavada ārpus dzimtenes. Pēc atgriešanās drīz vien viņš beidz strādāt apgabaltiesā un turpmāk nododas tikai rakstniecībai. Netālu no Cēsīm viņš nopirka zemes gabalu un kopā ar Kārli Veidenbaumu pie Raunas ietekas Gaujā uzcēla māju "Leukādijas", kurās pavadījis mūža lielāko daļu. "Leukādiju" mājas bieži apmeklē un uz ilgāku laiku apmetas rakstnieki, mājas bijušas radošas un auglīgas svētības apveltītas. Kā biogrāfiskajā apcerē par Treimani-Zvārguli 1924. gadā raksta Pēteris Ērmanis, zināms, ka "Leukādijās" viesojies Augusts Saulietis, kurš tur sarakstījis stāstu "Dvēseles vientulībā", Kārlis Skalbe ar sievu Lizeti, Atis Ķeniņš un Anna Ķeniņa, Vilis Plūdons, Andrievs Niedra, Haralds Eldgasts, Līvu Jurka, Diženajo Bernhards, Antons Austriņš un daudzi citi. Savukārt 1909. gada vasarā, viesojoties "Leukādiju" mājās, Anna Rūmane-Ķeniņa dāvājusi dzīvību savam dēlam Valdemāram Viesturam (1909–1970).
1905. gada 25. novembrī Edvards Treimanis noslēdz laulību un par saimnieci "Leukādiju" mājās ieved jau ilgi pazīstamo Mariju Elizabeti Kēzi. Abu laulībā dzimuši bērni Normunds un Nora.
Kā mākslinieciskajā izaugsmē, tā sabiedriskajā darbā trauksmains ir 20. gadsimta sākums. Iznāk nākamie nozīmīgie dzejoļu krājumi "Ardievas jaunībai" (1903) un "Vientulība" (1905). No 1902. līdz 1903. gadam Edvards Treimanis-Zvārgulis vada arī laikraksta "Pēterburgas Avīzes" satīras pielikumu "Purva Malā".
Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas 1907. gada 6. februārī Edvards Treimanis-Zvārgulis tiek ievēlēts Otrajā Valsts domē. No maija līdz Valsts Domes atlaišanai jūnijā Treimanis strādāja Konstitucionāli demokrātiskās frakcijas autonomistu grupas latviešu kopā, komisijā par personas neaizskaramības jautājumiem. Treimanim izdevās vairākkārt ziņot par nežēlīgo 1905. gada revolūcijas apspiešanu Latvijā, uzstājoties debatēs par lauku kara tiesām un palīdzību bezdarbniekiem. Pēc Domes atlaišanas Treimanis atgriežas dzimtenē un no 1907. līdz 1909. gadam izdod pāragri bojā gājušā drauga Eduarda Veidenbauma kopotus rakstus sešos sējumos, kur ietverta arī paša sarakstīta pirmā plašākā dzejnieka biogrāfija. Rakstos ietvertās Veidenbauma sociāli politiskās apceres “Gabals iz tautsaimniecības” (1908) izdošanas dēļ Edvardam Treimanim-Zvārgulim tiek piespriests sešus mēnešus ilgs cietumsods, ko viņš izcieš no 1910. gada oktobra līdz 1911. gada aprīlim; šajā laikā top arī liriskā dienasgrāmata "Cietuma rozes" (1911). Zvārgulis sastādījis arī periodisko izdevumu "Zvārguļa Zobgala kalendārs" (1901–1913), kam piesaistīja talantīgus latviešu rakstniekus, un kalendārs ieguva lielu popularitāti.
Pirmo pasaules karu Zvārgulis pavada Krievijā un Kaukāzā, Latvijā atgriežas 1917. gadā un savās mājās Villa Leukadia turpina nodoties literārai darbībai. Taču 20. un 30. gados vairākiem viņa darbiem vairs neizdodas atrast izdevējus. Šķiet, par punktu dzejnieka radošajā biogrāfijā kļūst 20. gadu vidū Oskara Jēpes izdevniecībā izdotie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa kopoti raksti piecos sējumos. Vēlāk dzejnieks saviem darbiem atrast izdevēju vairs nespēj. Vēsturiskām personībām veltītā odu un poēmu krājuma "Raksturu galerija" (1930–1931) pirmās divas daļas dzejnieks gan izdod pats, taču neīstenota paliek iecere par septiņu sējumu iznākšanu. Sarūgtināts par nepelnīto aizmiršanu gan no kādreizējo lasītāju, gan varas iestāžu un preses puses, dzejnieks pakāpeniski noslēdzas no plašākas sabiedrības un pārsvarā uzturas savā dzīvesvietā. Tiesa, 1933. gadā Edvarda Treimaņa dzīvesvietā tika plaši atzīmēta viņa literārās darbības 50. jubileja, viņš saņēma apsveikuma vēstules no ministru prezidenta Ādolfa Bļodnieka, kara ministra Jāņa Baloža, izglītības ministra Ata Ķeniņa, kā arī Kārļa Ulmaņa, Andreja Upīša. Bet 1936. gadā 70. dzimšanas diena izskan klusāk – K. Ulmaņa autoritārais režīms vairs nav labvēlīgs laiks sociāli asā, kreisi orientētā dzejnieka nopelnu sveikšanai. Visus šos gadus līdz pat Otrajam pasaules karam un tā laikā Edvards Treimanis-Zvārgulis nepārtrauc rakstīt. Daži šajā laikā tapušie manuskripti dienasgaismu ierauga tikai tagad – pēdējos gados sadarbībā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu izdoti vairāku iepriekš nepublicētu Edvarda Treimaņa-Zvārguļa darbu pirmpublicējumi. 2016. gadā uz dzejnieka 150. jubileju tika izdots krājums "150 epitafu jeb kapuzrakstu" – piemiņas panti latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, savukārt 2021. gadā dienas gaismu ieraudzīja krājums "Sarkanā paradīzē" – dzeja, ko Zvārgulis rakstījis Otrā pasaules kara gados, dokumentējot notikumus un asi dzēlīgos pantos paužot savu attieksmi pret tiem.
"Reiz tev jāpļauj būs, ko sēji!
Kaut ikviens to atjēgtos.
– Drebiet, tautas nodevēji:
Laiks jūs visus atmaskos!"
/Pasaules tiesa, 12.05.1941./
"Jums latvju patriotus mūžam nepiespiest,
Lai jūsu rīcībai tie slavu skandinātu,
Kaut gan tā netaisnība laupa tiem vai prātu,
Ka arī viņu ģimenēm jūs liekat ciest."
/Varasvīriem, 08.02.1941./
Padomju okupācijas gados Edvards Treimanis-Zvārgulis pašam negribot nokļūst nosacīti pateicīgā pozīcijā, tiekot pieņemts kā padomju varai derīgs un atbilstošs dzejnieks. Kā uzsver dzejnieka mazmazdēls Oskars Treimanis, "savās 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma dzejās E. Treimanis-Zvārgulis bieži jutis līdzi grūtdieņiem, nabagiem un citiem dzīves apdalītajiem, kas organiski iederējās padomju varas veidotajā naratīvā. [..] Arī jaunajā laikmetā no E. Treimaņa-Zvārguļa netiek prasīts daudz, jau sen sarakstītie darbi kalpo kā brīvbiļete iekļaušanai padomju režīmam labvēlīgo autoru kopā. Zvārgulis, viņa gadsimtu mijas darbi un liktenis daļēji tiek izmantots jaunā laikmeta kultūras uzstādījumu leģitimizācijā. Pašam neapzinoties, viņš tiek rāmēts kā viens no vecās varas nesaprastajiem kultūras pīlāriem, uz kura sasniegumiem dibināt padomju Latvijas literāro pēctecību. Lai gan okupācijas vara dzejniekam nav pieņemama, publiski no tās slavinājumiem viņš ir baidījies atteikties." (Oskars Treimanis. Priekšvārds. No: Edvards Treimanis-Zvārgulis. Sarkanā paradīzē. Rīga: LU LFMI, 2021, 10.–11. lpp.) Dzejnieks apsolās iesniegt VAPP Daiļliteratūras izdevniecībai jaunu manuskriptu, ko vai nu nav varējis vai nav vēlējies izdarīt, jo viņa dzīves laikā neviens jauns dzejoļu krājums vairs neiznāk.
Edvards Treimanis-Zvārgulis miris 1950. gada 8. aprīlī savās mājās "Leukādijas", apbedīts turpat pie mājām. Pēc viņa nāves tika izdotas darbu izlases "Dziesminieka sirds" (1959) un "Kur Gauja ar Raunu tiekas" (1978).
"Pievēršanās humoristiskajai un satīriskajai dzejai kļūst par Edvarda Treimaņa-Zvārguļa priekšrocību un vienlaikus trūkumu: ārkārtīgi populārs un mīlēts savā laikā – mūsdienās dzejnieka vārds ir gandrīz aizmirsts. Dzejnieks Fridrihs Gulbis vēstulē Edvardam Treimanim-Zvārgulim 1927. gada 21. jūnijā aizrāda: "Satīriskai dzejai, liekas, nav ilgs mūžs. Tā parasti viendienas puķe, jo viņa tieši izceļ šodienas nejēdzību un haosu." Savukārt tikai dažus gadus pēc Edvarda Treimaņa-Zvārguļa klusās aiziešanas viņsaulē viņa laikabiedrs Pēteris Ērmanis rūgti izsaucas: "Ak Dievs, tagad taču ir daudzi tautieši, kas pat vārda pēc nepazīst to, kas sava laika popularitātē un slavā mērojās ar Blaumani un Raini."" (Sastādītāju priekšvārds. Zvārguļa šķeltā mēle. No: Edvards Treimanis-Zvārgulis. 150 epitafu jeb kapuzrakstu. Rīga: LU LFMI, 2016, 6. lpp.)
Par Edvarda Treimaņa-Zvārguļa jaunatklāšanas laiku kļuva 80 gadi, kad populāras kļuva dziesmas ar Edvarda Treimaņa-Zvārguļa vārdiem, to vidū Ērika Ķiģeļa dziesma "Zīlīte" un Jāņa Lūsēna "Taisnība". Dzejnieka tekstus komponējis arī Juris Kulakovs un Haralds Sīmanis. Savukārt mūsdienās Edvards Treimanis-Zvārgulis ir viens no tiem nedaudzajiem laimīgajiem 19./20. gadsimtu mijas dzejniekiem, par kuru piemiņas kopšanu aktīvi turpina iestāties viņa dzimtas locekļi – mazmazdēli Oskars un Atis Treimaņi. Zvārguļa festivāls ik gadu dzejnieka mājās "Leukādijas" pulcē sava novada patriotus un literatūras mīļus no tuvākas un tālākas apkaimes uz dzejas lasījumiem un teātra izrādēm.
Informāciju apkopoja Signe Raudive 2021. gada 2. oktobrī.