Par Eduarda Zicāna personību un profesionālo darbību
"Lai gan jauns gados un tikai iesācējs skolas darbā, viņš drīz vien kļuva par vienu no centrālajām figūrām, ap ko kūsāja Valmieras
kultūras dzīve. Ar viņam piemītošo dedzību un ideālismu mezdamies šīs pilsētas sabiedriskajā darbā, viņš drīz kļuva par Valmieras Latviešu Biedrības valdes locekli un kultūras sekcijas vadītāju. Šeit jo sevišķi izpaudās viņa pamatīgās literārās zināšanas, iedzimtā inteliģence un labās organizatora spējas. Bet jaunais skolotājs nebija tikai organizētājs un rīkotājs vien — plašais interešu loks viņu sauca darba darītāju rindās: jau drīz pēc darba sākšanas seminārā viņš uzņēmās Latviešu Biedrības kora vadību, bija čellists biedrības simfoniskajā orķestrī, vēlāk tā diriģents un — aktieris. Valmieras vecākā paaudze vēl tagad atceras Zicāna Karali Aspazijas Sidraba šķidrautā un Akmentiņu R. Blaumaņa drāmas Ugunī pirmuzvedumā, kas notika Valmierā ar Daci Akmentiņu Kristīnes lomā. [..] 1920. gada vēlā rudenī dzimtenē atgriezies. E. Zicāns sāka skolotāja un vēlāk inspektora darbu N. Draudziņas ģimnāzijā Rīgā. Būdams šīs plašās mācību iestādes faktiskais vadītājs, viņš tanī ieguldīja savas dzīves un darba labākos gadus. Liels latviešu un cittautu literatūras pazinējs ar plašu skatu filozofiskās un ētiskās problēmās, viņš jau ar pirmajām stundām ieguva skolnieču cienu un mīlestību. Lepnas jutās tās klases, kurās viņš mācīja, un šalkoņa pārskrēja zālei, kad svētku gadījumos tur ieradās jau toreiz sirmais inspektors. Stingrs savās prasībās, bet reizē liels jaunatnes dvēseles pazinējs viņš ar savu mieru un nosvērto rīcību visai skolai uzlika savas personības gaišo zīmogu. Atceros kādu pedagogu sēdi, kurā mēs, jaunākie skolotāji, savā bardzībā drusku aizrāvušies, gatavojāmies pazudināt kādu nelaimīgu meiteni. "Jaunie draugi," mūsu spriedumos noklausījies, teica inspektors, ..vai patiesi mēs audzināšanas jautājumos neesam tikuši tālāk par tiem skolotājiem, kas mācīja mani, manu tēvu un vectēvu? Esiet audzinātāji, ne amatnieki! Nevis ar atzīmju grāmatu rokā un tiesātāja bargumu sejā, bet ar siltu sapratēja sirdi ejiet pie bērna, tad tādi jautājumi kā šodien nemaz neradīsies!" Sakaunējusies mēs apklusām, juzdami, cik niecīgi īstenībā bijuši mūsu iebildumi dzīva cilvēka dvēseles priekšā. Labi pārzinādams visu priekšmetu metodikas, inspektors E. Zicāns draudzīgā labvēlībā ievadīja jaunos skolotājus praktiskajā darbā, turklāt tādā veidā, ka
paši ievadāmie to bieži nemaz nejuta."
Kaufmanis, Kārlis. Prof. dr. theol. Eduarda Zicāna piemiņai. Laiks, 1946, Nr. 3.
"Varam teikt: nelaiķis bija dārznieks, skolotājs (no semināra laikiem līdz pašam mūža vakaram), mūzikas cienītājs un izpildītājs, dzejas draugs un vērtētājs, literatūras vēsturnieks un zinātnieks - teologs. Dažādos laikmetos un līdztekus vairākām mūzām vienlaicīgi tas ir kalpojis. Tuvi viņam bija nacionālo kultūru pirmsākuma laikmeti - latvju dainas, Edda, Israēla literatūras pirmatnējie posmi, un tad atkal kultūras pilnā brieduma liecības – latv. literatūrā Poruks, Bārda, vācu literātūrā Gēteb(Goethe) – Israēla literātūrā – psalmi. Klasicismā ieauga – laikam ne bez idejiskas ierosmes no tēva – viņa dēls Paulis. Ja izglītības vērtējumā saskatāms sakars un gara radniecība ar humānismu un apgaismības laikmeta strāvām, tad aistētika un vēsture ir paplašinājušas ne tikai darbības robežas, bet devušas arī plašāku kultūras definīciju un jēgas izpratni."
Treus, Felikss. Prof. dr. theol. Eduards Zicāns. Ceļš, 1946, Nr. 5.
Par dzejas krājumu "Virši zied" (Upsala, 1963)
"Dzejoļi sakārtoti vairākās nelielās nodaļās, tai katrai dodot ieskaņu no kāda šī posma dzejoļiem. Pirmā aptver bēgļu ceļus un viņu postu; otrā apdziedāts radošās dzīvības brīnums - puķes; trešajā latviešu stiprums: Nesalauzīs nediena latviešu varu; ceturtajā atdzimšana - Jauna diena; piektajā personīgais un visums."
Gailīte, Angelika. Eduards Zicāns. Virši zied. Latvija Amerikā, 1964, 8. janv.