Edmunds Zirnītis

Filologs, rakstnieks, dzejnieks, esejists, redaktors un skolotājs Edmunds Zirnītis (Zirnis-Zirnītis) dzimis 1911. gada 28. maijā Lubānas “Veckalniņos” Lubānas ezera niedrāju un mežu ielokā, lauksaimnieka ģimenē. Viņš beidzis Lubānas pamatskolu un vidusskolu, studēja baltu filoloģiju Latvijas Universitātē, kuru ar filoloģijas maģistra grādu absolvēja 1936. gadā. Studiju laikā Edmunds Zirnītis 1933. gadā izpelnās sudraba medaļu par Lubānas izloksnes aprakstu.

Pēc studijām Edmunds Zirnītis strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Gulbenes valsts komercskolā, līdz Otrā pasaules kara notikumi un kara darbība nonāca Latvijā, un skolotāja darbs bija jāpārtrauc. Edmundu Zirnītis iesauca Latviešu leģionā. Leģionāra gaitas viņu aizveda uz Vāciju, kur Otrā pasaules kara izskaņā viņš nonāca gūstā. “Vakar lielpilsēta — pilna dzīves, skalas brīves.. / Šodien tikai akmeņkalni melni, kvēpi, pelni...” Šis ir smags laiks, jo trūkst arī ziņu, kas noticis ar viņa ģimeni.

Pēc atbrīvošanas no gūsta viņš atkal turpināja savas skolotāja gaitas, šoreiz sāka strādāt franču pārvaldes zonā Ebenveileres latviešu ģimnāzijā. Viņa skolēns Eižens Skurupijs atminas: “Viņš bija stingrs un noteikts un latviešu valodu mācīja ar lielu nopietnību un rūpību. Samērā īsā laikā viņš paspēja ievērojami uzlabot mūsu latviešu valodas zināšanas. Viņa stundās klases disciplīna bija nevainojama, un mēs savu skolotāju cienījām un respektējām. Atceros, ka Edm. Zirnītim bija liela koka kaste ar retām grāmatām. To viņš bija izvedis no Latvijas un paglābis visās cīņu un gūsta dienās.”

Kad Edmunds Zirnītis pārcēlās uz Augsburgu, tad strādāja Hohfeldes tautas augstskolā. Viņš bijis arī Hohfeldes nometnes latviešu komitejas priekšsēdis.

1951. gadā Edmunds Zirnītis atstāja kara postīto Eiropu un Vāciju, viņš mēroja ceļu uz ASV un apmetās uz dzīvi Kolorado Springsā. Kā visi iebraucēji, sākumā pelnīja iztiku dažādos darbos: strādāja smagu fizisku darbu kā būvstrādnieks un sava priekšnieka dārza kopējs. Vēlāk iesaistījās darbā pilsētas Ūdens departamentā kā tehniskais zīmētājs, kur zīmēja ielu plānus ūdens cauruļu likšanai; šajā darbā nostrādāja līdz pat pensijas laikam.

Savu brīvo laiku Edmunds Zirnītis veltīja literāram darbam, kā arī skolotāja pienākumiem Kolorado Springsas latviešu skolā. Kā literāts viņš mīlēja grāmatas, savā mājā iekārtoja plašu bibliotēku. Bijis arī liels dabas mīlētājs, savas mājas pagalmus izveidoja krāšņo ziedu un augļu koku dēstījumos.

Literārai jaunradei un dzejošanai Edmunds Zirnītis pievērsās jau sāka skolas gados. Pirmais dzejolis publicēts 1930. gadā laikrakstā “Students”, vēlāk dzejoļi iespiesti izdevumos “Brīvā Zeme”, “Gulbenes Balss”, filologu biedrības Ramava rakstu krājumā “Ceļi” u. c. Tiesa, Latvijā sakopotais dzeju krājums “Aprīļa ūdeņi” palika kādā lauku mājā un gāja zudumā.

1964. gadā trimdā iznāca pirmais Edmunda Zirnīša dzejas krājums “Vērmeļu biķeris”, 1981. gadā iznāca elēģijas un meditācijas “Zvaigžņu krusta ēnā”, 1987. gadā izdots dzejas krājums “Kaktusu tuksnesis”. Krājums “Vērmeļu biķeris” ir kā literāra dokumentāla liecība par smagām laikmeta ciešanām un pazemojumu. Dzejoļu tapuši 1945. un 1946. gadā, kad dzejnieks atradās gūstā. Rūgtā dvēseles pārdzīvojumā, slepeni uz papīra strēmelītēm Edmunds Zirnītis pierakstīja savas izjūtas un ilgas. Šī krājuma ievadā profesors Ludis Bērziņš ievadvārdos bildis – “tā ir liela sēru dziesma par smago likteni, kas skāris mūsu tautu un dzejnieku personīgi".

Dzejnieks Edmunds Zirnītis dzejā bija uzticīgs klasiskajai soneta formā, neraugoties uz, kā rakstījis Nikolajs Kalniņš, ka “daži kritiķi domā, ka turēšanās tikai pie zināmām klasiskām formām dzejniekam ir kā žogs, kas ierobežo brīvību, Edmunds Zirnītis [..] paliek uzticīgs kanonam, kādu izraudzījis.”

Bez dzejoļiem Edmunds Zirnītis rakstījis arī esejas, apceres (par Andreju Pumpuru, Ludi Bērziņu, Rūdolfu Blaumani, Raini, Aspaziju, Augustu Saulieti, Anšlavu Eglīti, Edvīnu Medni, Pēteri Ērmani un citiem), recenzijas, intervijas, stāstus jaunatnei, kas iespiesti žurnālos un laikrakstos dzimtenē un svešumā, kas aptvertu vairākas grāmatas, ja būtu apkopoti vienkopus.

Edmunds Zirnītis strādājis arī žurnālistikā un rediģējis dažādus izdevumus. Jau vidusskolā bijis Lubānas vidusskolas klases žurnāla atbildīgais redaktors (1930), tad laikraksta “Gulbenes Balss” (1938), karavīru 2. būvpulka žurnāla “Degsme” Tornā Augsburgas Hohfeldes nometnes latviešu informācijas biļetena “Nākotnei” (1949–1951) līdzredaktors, kā arī Amerikā viens no žurnāla “Akadēmiskā Dzīve” redaktoriem.

1980. gadā iznāca Edmunda Zirnīša monumentālais darbs teiksma “Andrejs Eglītis”, vērtīgs materiālu sakopojums no dzejnieka Eglīša bērnības līdz tagadējam laikam.Edmunds Zirnītis ir apbalvots ar ALA Kultūras biroja goda rakstu par latvisko audzināšanu un Kultūras Fonda Krišjāņa Barona balvu par grāmatu “Andrejs Eglītis”.

Viņš ir atstājis pabeigtus un nepabeigtus manuskriptus un iecerētus uzmetumus.

Nikolajs Kalniņš rakstīja: “Edmundam Zirnītim piedēvē trīs apzīmējumus: baltologs, dzejnieks un esejists. Ja jautātu, kurā nozarē viņš paveicis vairāk, atbildes varbūt dalītos. Bet par to visi būs vienisprātis, ka šīm lietām ir diezgan ciešs sakars. Studijas prasa rūpību, sistemātisku un neatlaidīgu iedziļināšanos vecajās, klasiskajās valodās. Tai pašā laikā viņš ir laikrakstu “Brīvā Zeme” un “Rīts” līdzstrādnieks. Rīgā rodas arī draudzība ar literātiem. Liekas, visciešākā ar jauno dzejnieku Jāni Trimdu, kas vēlāk pārdevējas par Vili Veldri. Šī draudzība turpinās arī pēc universitātes beigšanas, kad Edmunds Zirnītis sāk strādāt par latviešu valodas skolotāju Gulbenes komercskolā. Veldre brauc pie viņa ciemos, vakaros abi labo burtnīcas un runā par dzeju.”

Pēc Edmunda Zirnīša nāves iznāca grāmata “Satikšanas svešatnē”. Par saviem laikabiedriem un tuviem draugiem viņš iejūtīgi apraksta to dzīves gaitas. Viņš esot bijis labs cilvēku pazinējs un viņu vienmēr iepriecināja satikšanās, vienalga kur, kad varēja apmainīt domas un uzskatus. Edmunds Zirnītis atstājis monumentālu darbu par Anšlavu Eglīti, kas bija sagatavots, bet netika izdots.

Edmunda Zirnīša svešuma izjūtas atklāj dzejolis “Kaktusu tuksnesis”, jo dzejnieks reiz atzinis – “simboliski savu svešuma dzīves vietu esmu nosaucis par Kaktusu tuksnesi. Ir daži kaktusi, kas aug Kolorado prērijā, izturot ziemas aukstumu un salu. Parasti zied ap Jāņu laiku.”

Šī dzīve, kas sākās reiz skanošo birztalu šalkās,
Kur palainos aprīļos vizmaini ūdeņi skrien,
Šī vienmuļā svešuma dzīve nu dzīvības alkās
Ir bezgalīgs prērijas kaktusu tuksnesis vien.

Tur tuksneša karaļi kaktusi adatas smalkās
Kā dzeloņus smailus pret tevi tik draudīgi slien;
Tu negribot vairies un ļaudamies nodrebi šalkās,
Kā dvēseles dziļumos dzelkšņaini durdamas lien.

Tu nodrebot ievaidies dzeloņu dūrienu sāpēs:
Tev, rūgtuma pilnam un samītās dzimtenes smeldzes,
Tik dīvainos sapņos vēl pagātnes ogles vairs plien.

Pa smilšaino kaktusu tuksnesi mocīgās slāpēs
Kā eremīts, tvīkdams vēl oāzes avotu veldzes,
Tu atvērtām brūcēm uz mūžības tuksnesi brien.

1989. gada 5. jūnijā Kolorado Springsā noslēdzās Edmunda Zirnīša mūžs. –

Dvēsele svabada no zemes sāpēm, tumsas slāpēm
Pacelsies uz zvaigznēm mirdzošajām, mūžīgajām!

Skolotāja darbam viņš kopumā bija veltījis 27 savas dzīves gadus. Sieva Ērika Zirnīte no 1989. līdz 1999. gadam sakopoja vīra atstātos manuskriptus, un apgādā “Zirņa zieds” izdeva piecas grāmatas, pēdējo ar nosaukumu “Dzīves Peklē”, kurā iekļauti gūstā sacerētie raksti, daži no tiem rakstīti uz mazām papīra strēmelēm.

Informāciju 2021. gada maijā sagatavoja Inguna Daukste-Silasproģe.