Dzintars Sodums

“Es neesmu literāts. Man nav speciālas izglītības, un nevaru būt autoritāte. Tagad pensijā man vaļas domāt par valodu, izteiksmi, vīziju,” savās ārpusnieka piezīmēs reiz pieticīgi bildis Dzintars Sodums. Viņam šodien simtā dzimšanas diena.

Dzintars Sodums dzimis 1922. gada 13. maijā Andreja un Ellas Sodumu ģimenē. Beidzis Rīgas 23. pamatskolu un Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju. Analītiskā pieeja valodu mācībām ģimnāzijā rosināja tulkot. – “Tulkošana bija zibensnovedējs valodas pārpilnībai galvā”.

1941. gada notikumi izposta Dzintara Soduma radu saimi, deportēts tiek arī tēvs ar jauno ģimeni. Dzintars Sodums 1942. gadā uzsāka filozofijas, klasiskās un ģermāņu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē, kas gan nebija ilgas. Tikai līdz 1943. gadam. Jāatzīmē, ka Dzintars Sodums studiju gados atdzejojis latīņu un vācu autorus. 1942. gadā “Latvju Mēnešraksta” 9. numurā lasāma pirmā Dzintars Soduma publikācija – Johana Volfganga Gētes dzejoļa “Atkalredzēšanās” atdzejojums no vācu valodas. 1943. gada 28. februārī laikrakstā “Daugavas Vēstnesis” publicēts pirmais dzejolis – “Maigums un spēks”, savukārt 1943. gada aprīlī Rīgas Radiofonā izskanēja raidāmluga bērniem “Zaķu gans” Jēkaba Zaķa režijā.

1943. gada pavasarī Dzintars Sodums tiek iesaukts Latviešu leģionā, nosūtīts uz Volhovas fronti, kura bija kara ziņotājs līdz 1944. gada oktobrim un viņa raksti publicēti laikrakstā “Tēvija”; 1944. gada rudenī Dzintars Sodums dezertēja un ziemu un 1945. gada pavasari pavadīja Kurzemē, līdz 1945. gada 17. maijā bēgļu laivā nonāca Zviedrijā. Lūk, tēlojums “Pret rietumiem” par trim kara ziņotājiem, kuri 1945. gada 13. maija agrā rītā kāpa nedrošā liedagā atrastā laivelē (vēlāk iestrādāts romāna “Taisām tiltu pār plašu jūru” tekstā) –

“Gaiša nakts, tumša laiva gaišā ūdenī. [..] Basu kāju pēdas iegājušas jūrā. Jūra gluda kā baļļas līmenis. [..] Airu vilciens pēc vilciena. Laiva kust. [..] Kurp doties? Uz rietumiem. [..] Bākas uguns mirdzina arvien zemāk pie apvāršņa. [..] Smagi mākoņi tūkst pamalē. Vējš pluinī mākoņu augšas. Dienvidis aug pūzdams. Ap pusdienas laiku neiespējami stūrēt uz rietumiem. Viļņi šķiet putas un šaltis, spiež laivu uz ziemeļiem. [..] Laiva iet šūpolēs. Šuves brakšķ viļņu sitienos, un ūdens sūcas iekšā gan pa spraugām, gan šļāc pār malu. [..] Tikko viens lietus un zibeņu mākonis aizgājis, nākamais nāk graudams. Katrs sakuļ jūtu augstāku. Vējš griežas no rietumiem. [..] Naktī bangas nāk no divām pusēm. Aumalīgi viļņi cits aiz cita skrien no rēgainas, tvaikainas, biezas tumsas. [..] Paiet diena un nakts. Laivas braucēji viļņu trokšņos apdulluši kurli. Ap pusdienas laiku var griezt šķērsu viļņiem uz rietumiem. Vējš rimst, bet ūdeņi vēl vārās. [..] Naktī viegla migla kūp uz ūdens. [..] Katrs pie sevis cer, ka laimēsies sasniegt pretējo krastu. [..] Migla apņem laivu. [..] Migla sabiezē un nolīst. Smalks lietus, sitoties pret ūdens virsu, sprēgā, šalc. Pārlaist šo nakti! [..] Aust gaisma, un caur miglas lietu tālumā redzams mežs, akmeņaina jūrmala. [..] Vecā laiva nu šķiet gausa. Viņpuslaika sajūtas un domas beidzas. Akmeņi spīd zaļā ūdenī. Krastā mežs un kaila smilts. Maza bāka mirkšķina zemes smailē.”

Stokholmā Dzintars Sodums izskolojās un strādāja par burtlici, korektoru (apgādā “Daugava”). – “Par burtlici mācījos, lai spētu eksistēt, un domāju, ka to darbu spēšu darīt.”

1946. gadā Dzintars Sodums salaulājās ar Latvijas Mākslas akadēmijas studenti Skaidrīti Kronbergu (1921–1999), piedzima divi dēli – Andris un Mārcis.

1963. gadā Sodumu ģimene pārcēlās uz dzīvi ASV, Masačusetas pavalstī turpinājis darbu par tipogrāfu (līdz 1974. gadamfg). Palaikam studējis. 1984. gadā pensionējies, kopš tā laika nodarbojies tikai ar rakstniecību. Dzīvojis Itakā, vēlāk Spenserā, 2006. gada rudenī atgriezies Latvijā un dzīvoja Ikšķilē, rakstnieces Noras Ikstenas mājā.

Dzintaram Sodumam raksturīgs zināms robustums, ironija, lakonisms, ne-romantizēšana. Sava veida skarbums bija iezīmīgs viņa paaudzes vaibstos, viņu sāpe nav vārdos izstāstāma, jaunības ieceru sabrukums un leģionāra gaitas “apzīmogoja” uz mūžu.

Divdesmitā gadsimta 50. gadu jaunā trimdas paaudze, pēc Dzintara Soduma domām, nozīmīga tieši valodas ziņā – viņi to bagātināja, padziļināja izteiksmi, radīja ekspresiju, ienesa tajā laikmetīgumu. Latviešu valodu visu mūžu dēvējis “par savu otro līgavu”. Viņam allaž bijis arī svarīgi zināt, kas notiek Latvijā (20. gs. 90. gados Latvijā izdoti vairāki viņa darbi, publikācijas arī periodikā). Visu mūžu Sodumam paticis domāt par dzeju, jau kopš pirmajām publikācijām un kopkrājuma “Trīs autori” (1950, kopā ar Veltu Sniķeri un Ojāru Jēgenu), kas kļuva par būtisku pagriezienu latviešu trimdas dzejas poētikā, noskaņā, vēstījumā, intonācijā, tomēr dzeja vairāk pieder viņa jaunības laikam, vēlāk viņš pievērsās prozai. Ilgus gadus viņš nevēlējās, lai jaunības laika dzejoļus pārdrukātu, -

“mana daļa rakstīta savam laikam un toreiz derēja. Mūslaikos tajos dzejoļos ir trūkumi: forsēts, kaut kas no histērijas, jo tie radīti nelāgos apstākļos. Siltu ēdienu Stokholmas augstskolas studentu ēdnīcā varēju atļauties pārdienas. Pārējo laiku pārtiku no biskvītiem un plūmēm, ko pirku tirgū pie Koncertnama. Vakaros saliktuvē mācījos par mašīnburtlici, saliekot latviešu tekstu.”

Dzintars Sodums atzinis, ka tolaik viņam bijusi cita valodas koncepcija – savā veidā “politiski vientiesīga valoda, kas bijusi paņemta līdz no 40. gadu sajauktās Latvijas.”
Viesturs Vecgrāvis Dzintaru Sodumu nodēvējis par unikālu personību latviešu literatūrā: “Daudziem nebija pieņemams, ka Sodums latviešu lirikā ieviesa sarunu valodu, vulgārismus, žargonu, epatāžu. Soduma dzeja bija sava veida šoka terapija latviešu lirikas vispārējā romantiskā izteiksmē. [..] Taču ironija un sarkasms nenozīmēja, ka Sodumam būtu sveša tēvzemes mīlestība un patriotisms. Tie vienkārši bija citādi – balstījās personiskajā pieredzē un dzīves nesaudzīgā skatījumā.”

Savukārt prozas tekstos ienācis paša autora dzimtas liktenīgums, paša personības un likteņa vērtējums daždažādos skatījumos, nereti konfrontējot tos ar sabiedrības vispretrunīgākajiem uzskatiem un rīcībām. Romāns “Savai valstij audzināts” (1993) ietver stāstījumu par savas dzimtas saknēm, “Taisām tiltu pār plašu jūru” (1957, 1993) ir vēstījums par vācu okupācijas lika beigām un aizbraukšanu no Latvijas, savukārt “Jauni trimdā” (Karogs, 1997) stāsta par trimdinieka dzīvi Zviedrijā līdz aizceļošanai uz ASV 1963. gadā, kur Tebe ir tāds pats bēglis kā visi citi. – “Septiņus mēnešus Kurzemē Tebe bija dzīvojis starp ļaudīm, kam rūpēja tikai dabūt pārtiku, kaut kad nomazgāties, kaut kā apģērbties, izsargāties no vāciem.” “Blēžu romāns” iezīmē kara ziņotāja gaitas Otrā pasaules kara beigās; romāns “Lāčplēsis trimdā” aizsāk t. s. demitoloģijas vilni, ironiski vēstījot par trimdinieku sadzīvi, ideālu trauslumu.

Būtisku Dzintara Soduma literārās personības šķautni veido tulkojumi (Hermaņa Heses “Narciss un Zeltamute”, Ernesta Hemingveja “Ardievas ieročiem”, Tomasa Sterna Eliota poēma “Tukšā zeme” u. c.), īpaši Džeimsa Džoisa “Ulisa” tulkojums (1960) ar savu leksikas un stila novitāti.

Dzintars Sodums bija LZA Goda loceklis, saņēmis PBLA Kultūras fonda Goda balvu par romānu “Jauni trimdā” 91997), Triju Zvaigžņu ordeni (2002), Literatūras Gada balvu par mūža ieguldījumu (2006), Latvijas Republikas Kultūras ministrijas balvu ar mūža ieguldījumu (2006), kā arī citas atzinības, tomēr rakstniekam pati lielākā balva – ja viņa darbus lasa un tie raisa diskusijas, ka tie nepaliek vien par sava laika parādību, bet turpina rezonēt kultūrtelpā un impulsēt arī pēc rakstnieka aiziešana mūžībā.

Dzintara Soduma mūža gājums izritējis cauri Latvijai, Zviedrijai, Amerikai. Mūža nogalē viņš ieguva ļoti daudz – ieguva māju sajūtu Ikšķilē un sagaidīja daudzu savu darbu atgriešanos pie Latvijas lasītāja septiņu Kopotu rakstu sējumu formā (2001–2008), kuros iekļauti gan agrākos gados publicēti darbi: romāni “Savai valstij audzināts”, “Taisām tiltu pār plašu jūru”, gan pirmpublicējums “Blēžu romāns. 1943–1944”, pirmpublicējums grāmatā “Jauni trimdā”, pirmpublicējums “Varoņu konference: stāsti, lugas un Kulturknutte”. Atsevišķā izdevumā izdota arī dzeja un sējums “Viņpuse”, kas, pamatojoties uz dokumentāriem faktiem, aptver hronoloģiskus Amerikas laika (1963–2006) ikdienas gaitu pierakstus, vērojumus un atziņas. “Viņpuse” iznāca pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā 2008. gada 18. maijā. Viņu apbedīja Ikšķiles kapos, un atvadīšanās izvērtās par latviešu kultūras ļaužu satikšanos un kopābūšanu.

Dzintara Soduma izteikas un prātojumi sakopoti grāmatā “Virtuves piezīmes”(2011), savukārt Noras Ikstenas faktiski (literāri) autobiogrāfiskais darbs “Vīrs zilā lietusmētelī” (2011) tekstā atklāj topošās rakstnieces un vieda rakstnieka garīgo tuvināšanos un sapratni.

Dzintars Sodums bija gana sarežģīta personība, savā ziņā cilvēks noslēpums vai mīkla. Taču, lasot viņa darbus un viņa dzeju, mēs spējam tuvināties arī viņa personības izpratnei. Viņa īpatnējā proza krasi atšķiras no citiem trimdas prozas tekstiem – “tā nav tradicionāli reālpsiholoģiska, ar grodu sižetu un vispusīgi atklātiem raksturiem” (Astrīda Skurbe).

Viss Dzintara Soduma mūžs aizritējis ‘valodā’ – dzejojot, rakstot, tulkojot, prātojot un dzīvojot.
“Latviešu valoda no viņa saņēmusi pārradītu realitāti, kas ļauj just ar prātu un domāt ar jūtām,” raksta Nora Ikstena, bet pats viņš gluži sodumiski teicis, ka ‘valoda viņam garšo kā kūka’.
Dzīvot latviešu valodā ir nozīmīgs Dzintara Soduma novēlējums šodienai un nākotnei. 2013. gadā Ikšķiles novads nodibināja Dzintara Soduma balvu, kuru ik gadu maijā piešķir par novatorisku sniegumu latviešu literatūrā.

Informāciju 2022. gada maijā sagatavoja Inguna Daukste-Silasproģe.