PAR STĀSTU KRĀJUMU "DADŽI"
"Dadžu skaistums ir to vienkāršībā, pat spītīgā, bet nostrādātā tradicionālismā – stāstos ir trakie indivīdi, smalkās kaites, absurdas situācijas, reālisms, kas robežojas ar maģisko, bet ir vieta aizkustinājumam gluži kā pie Paula Bankovska vai Janas Egles (man visvairāk patika, kā strādā dadžu detaļa Dadžu titulstāstā). Noliekot grāmatai līdzās šos un citus mūsdienu reālistiskā stāsta klasiķus (šo to no Andras Neiburgas, varbūt arī Elīnas Kokarevičas, kas, labi, labi, vēl nav klasiķe, vienkārši bija pa rokai), atklājas, ka Andersone mums jau tik labi pazīstamo stāsta struktūru veido pievilcīgi, spēcīgi un pārliecinoši un labi tiek galā ar beigām, pat paklanās Borhesa un Kafkas priekšā. Vienīgi debijas krājumā trūka smalkuma, niansētības, ticības dialogiem, kādam stāstam dažreiz novājinājās stāstījuma nervs un šķita, ka prozas kartupelis atdziest rokās, kur bija nonācis tīri karsts (tas viss gan man netraucēja priecāties par to, ka izlasīju visai apjomīgos Dadžus)."
Dibovska, Jūlija. Dadži izsaiņoti. Punctum, 22.02.2023.