Birznieku Sofija

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (33); Recepcijas persona (30)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsBirznieku Sofija
KopsavilkumsDzejniece un dramaturģe Birznieku Sofija (1876–1956), Birznieku Latiņas un Kārļa Birznieka māsa. Vērtīgākais viņas devums ir dzeja. Izdoti divi dzejoļu krājumi "Dzejas" (1903) un "Saule un sirds" (1926). Birznieku Sofijas dzeja pauž dabas un apkārtējās lauku dzīves iespaidus un pārdomas.
Personiska informācijaDzimusi saimnieka ģimenē Zemītes pagasts "Ņoņās" kā sestais un jaunākais bērns.
Mācījusies Zemītes pagastskolā un Kandavas meiteņu skolā.
Ilgāku laiku dzīvojusi Kandavā, kur strādājusi brāļa Jura Birznieka (1871-1950) grāmatu veikalā un piedalījusies sabiedriskajā dzīvē – dziedājusi korī, aktīvi iesaistījusies Kandavas teātra darbā.
1926: atgrieusies "Ņoņās", kur dzīvojusi līdz mūža beigām.
Profesionālā darbība1900: pirmā publikācija – dzejolis "Sliede" laikraksta "Dienas Lapa" literārajā pielikumā (30. septembrī).
Liela daļa dzejoļu izkaisīti periodiskajos izdevumos "Mājas Viesa Mēnešraksts", "Austrums", "Latvija" u.c.
Periodikā publicēti arī vairāki stāsti: "Kvēle"; "Rokas" (abi žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" 1905, 6); "Važas" (laikraksta "Latvija" literārais pielikums, 1907) u.c.

Dzeja

1903: "Dzejas" (Cēsis: J. Ozols)
1926: "Saule un sirds" (Kandava: J. Birznieks)

Luga

1922: "Dzīvībai" (Kandava: J. Birznieks)

Citātu galerija"Daba, darbs, mīlestība, dzīvība – tie ir tie motīvi, kas visbiežāk dzirdami viņas dzejā. (..) Nemeklēsim Birznieku Sofijas literārajā darbībā kaut ko sevišķu, neparastu. Nav jau arī dzejniekam tas obligāti vajadzīgs. Tomēr zinām, ka viņas darbos — dzejā, prozas skicēs un lugā — ir īsts, sirsnīgs cilvēks, un kas ļauj viņu saprast un piespiež atzīties: tur ir īpatnēja personība, kurai mūsu dienu burzmā arī savs vārds ko teikt. Vissvētākais no šiem vārdiem: dzīvība svēta — pret dzīvību nedrīkst noziegties. Birznieku Sofijas dzeja izplēš sargātājas spārnus pār sievietes dvēseles dārgākām mantām: viņas nevainību un viņas mātes laimi."

Alfrēds Goba. Birznieku Sofija. "Latvju Grāmata" Nr. 5, 1. 09. 1925.


"Birznieku Sofijas dzeja bagāta dažādiem motīviem, tomēr tās pamatmotīvs ir mīlestība un dzīvība."

Lilija Brante. Latviešu sieviete. R.: 1931, 54. lpp.

"Lauku vientulība un klusuma veidojusies Birznieku Sofijas dzeja. Tā liekas kā rudens puķe, kas zied pieticībā un bez saules spožuma. Dzejniece vismīļāk ir vienatnē ar sevi, tālu no ļaudīm, lai sarunātos ar savu dvēseli, kas rūdījusies skumjās un apradusi ar dzīvi. Vientulība un daba tai labākie draugi. Vietām paužas arī mīlas, dzīvības un reliģiski motīvi. Birznieku Sofijas dzeja pasmaga formā, totiesu tīkama nesamākslotā, vienkāršā plūdumā un konkrētā pasaules skatījumā."

Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava, 1936.

"Dzejoļu krājumi "Dzejas" (1903) un "Saule un sirds" (1926) pauž dabas un apkārtējās lauku dzīves iespaidus un pārdomas. Dabas tēli, nereti arī autores pārdzīvojumi (vientulība) personificēti."

Valija Labrence. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Par dzejoļu krājumu "Saule un sirds" (1926)

"Moderniem centieniem un literariskas modes vējiem nomaļus paliek Birznieku Zofijas dzeja. Ne tikai viņa pati dzīvo provincē, ne tikai viņa pati nav manīta mūsu galvaspilsētas literātu aprindās, bet arī viņas literariskā darbība itkā naidīgi raujas nost no lielpilsētas un no pasaules ārējā trokšņa bagātās pilsētnieku dzīves. Viņai pašai ir sava pasaule, dārga un mīļa. Lai arī tā būtu stipri vien līdzīga tai, kāda mūsu tautas dzīve bija gadus divdesmit, trīsdesmit atpakaļ — kad pati dzejniece vēl bij jauna un dzīve bija vēl ne tikai nejauši sastapts liktenis, bet arī neizprotams brīnums. Starp 1903. gadā iznākušo dzejoļu krājumu "Dzejas" un starp tagadējo "Saule un sirds" lielu starpību nemanam. Protams, šie gadi nav pagājuši bez iespaida garam. Dzejnieces skatam uz ārējo pasauli, tāpat skatam uz savu pašas iekšējo likteni ir nu dziļa nopietnības noskaņa. Ko viņa saka, nu visam tam ir ilgu gadu piedzīvojumu un pārdzīvojumu pamats. Tikai — viņas ideāls paliek apmēram tas pats, tikai viņas svētumi ir apmēram tie paši. Savas dvēseles labāko viņa velta darba slavai, dabas nepārejošam daiļumam, savam Dievam, cilvēka mīlošai sirdij. Zemnieks tuvumā — ir viņas dzejas nozīmīgākais vārds, zemnieka darbs — ne tikai cīņa par savu eksistenci, bet arī kā ceļš saprast cilvēka esamības nozīmi, kā dievkalpojums. Visiem tiem, kas dzejā vispirms meklē nemākslotu sirsnību, tuvību vienkāršībai — Birznieku Zofijas grāmata patiks."

A. Goba. Sieviešu rakstniecība 1926. gadā. Sieviete, Nr.1 (20.01.1927)
SaiknesErnests Birznieks-Upītis (1871–1960) - Radinieks
Birznieku Latiņa (1864–1951) - Māsa
Kārlis Birznieks (1859–1951) - Brālis
Juris Birznieks (1871–1950) - Brālis
Juris Birznieks (1871–1950) - Darbabiedrs
Nodarbesdzejniece
dramaturģe
Dzimšanas laiks/vieta29.02.1876
Ņoņas
Zemītes pagasts, Kandavas novads
IzglītībaZemītes pagastskola
"Kaļķu krogs"
"Kaļķu krogs", Zemītes pagasts, Kandavas novads, LV-3135

Kandavas meiteņu skola
Kandava
Kandava, Kandavas novads
Darbavieta1906
Kandava
Kandava, Kandavas novads

Strādājusi brāļa Jura Birznieka grāmatu veikalā.

Miršanas laiks/vieta16.07.1956
Ņoņas
Zemītes pagasts, Kandavas novads
ApglabātsPavārkalna kapi
"Grāvīši", Zemītes pagasts, Kandavas novads, LV-3135

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-6 no 6.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Ņoņas
(Zemītes pagasts, Kandavas novads)
29.02.1876Dzimšanas laiks/vietaViensēta
2Ņoņas
(Zemītes pagasts, Kandavas novads)
16.07.1956Miršanas laiks/vietaViensēta
3Pavārkalna kapi
("Grāvīši", Zemītes pagasts, Kandavas novads, LV-3135)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4"Kaļķu krogs"
("Kaļķu krogs", Zemītes pagasts, Kandavas novads, LV-3135)
(Nav norādīts)IzglītībaKrogs
5Kandava
(Kandava, Kandavas novads)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
6Kandava
(Kandava, Kandavas novads)
1906DarbavietaPilsēta
Birznieku Sofija dzimusi 1876. gada 29. februārī Zemītes "Ņoņās" kā sestais un jaunākais bērns ģimenē. Viņa mācījusies Zemītes pagastskolā, vēlāk Kandavas meiteņu skolā, kur guvusi samērā labu literāro izglītību. Viņa lasa Hugenberģeri un Ausekli, arī Gēti, Šilleru, Heini, Kozlovu un it sevišķi Turgeņevu. Liela nozīmē viņas dzīvē ir vecākajiem brāļiem – Kārlim un Jurim, un māsai Latiņai. Birznieku Sofija par sevi raksta: "Manu gara attīstību bērnībā lietderīgi un sekmīgi vadīja mans garīgais audzinātājs, vecākais brālis Kārlis. Tai ziņā esmu dzimusi zem laimīgas zvaigznes, jo mana bērnība un daļa jaunības iekrita manu brāļu un māsu garīgās dzīves uzplaukuma laika, ko viņi ar lielām pūlēm bija sev izcīnījuši." (Ķelpe, Jānis. Sieviete latvju rakstniecībā, 1936) Gan māsa Latiņa, gan abi brāļi ir ar dzejas dotībām, un arī Sofija, brāļu un māsas iespaidā sāk dzejot jau 15 gadu vecumā. Pa to laiku tiek izdots māsas Birznieku Latiņas dzejoļu krājums "Dzejas" (1896), periodikā publicēti brāļa Kārļa Birznieka literārie darbi. Latiņas mudināta, arī Sofija beidzot aizsūta savus dzejoļus "Dienas Lapai". Pirmā publikācija "Sliede" parādās avīzes literārajā pielikumā 1900. gada 30. septembrī :

No lapām rit mirdzošas lāses
Mežs garo un mitrais sils,
Grimst rītos, ducinot lēni,
Vēl negaisa mākonis zils.

Kaist vakara dziestošā blāzmā
Vēl meži un rasas klāts
Viz pelēki zaļais klajums,
Ir sējums zeļ veldzināts.

No vientuļā koka stumbrs
Uz miglainas noras māj;
To lauzušas negaisa vētras,
Tā galotni rasa nu klāj.

Pār klajo noru steidz ceļnieks,
Nakts krēsla tā gaitu sedz;
Bet tumšzaļo lekno sliedi
Vēl zālē vijamies redz.

Visvairāk Birznieku Sofijas dzejoļu publicēts "Mājas Viesa Mēnešrakstā", "Mājas Viesa" literārajā pielikumā un "Saimnieču un Zelteņu kalendārā", dzejoļu publikācijas arī "Austrumā", "Apskatā", "Rīta Skaņās", laikraksta "Latvija" un "Jauno Latviešu Avīžu" literārajos pielikumos, "Staros", "Latviešu Vēstnesī", "Latvī" u. c. Drīz vien dzejoļu sakrājies krietni daudz, un kādā vēstulē Ernestam Birzniekam–Upītim dzejniece raksta: "Dzejoļu tik daudz, ka ne zinu, kur likt. Man ar norakstīšanu vien ir gals klāt. Nav tas norakstīts, kad cits jau gatavs. Veļas kā cāļi pavasara laikā no olām ārā." (Ojārs Zanders. Saule un sirds. Karogs, Nr.2 (01.02.1976))

1903. gadā J. Ozola apgādā nāk klajā Birznieku Sofijas dzejoļu krājums "Dzejas", par kuru Jānis Ziemeļnieks raksta: "Daba un darbs – tās divas laipnas rokas, kas šūpo dzejnieces dvēseli klusā gaismas lokā, izsargājot no ilgu pārmērībām, neprātīgām dziņām un patētiskas ekstāzes." Taču vispārēju ievērību šis krājumiņš negūst, tā laika kritikā vien lasām: "Daudzi no šiem pirmajiem darbiem par vienkāršu mēģinājumu vērtību pāri gan netiek, bet no krājumiņa tomēr redzam, ka viņas autoram dāvanas ir un ka tās attīstās, meklēdamas sev ceļu uz vienu un otru pusi." (Latviešu Avīžu Stāstu Nodaļa, Nr.15 (20.02.1904))

Kandava

Ilgāku laika Birznieku Sofija dzīvojusi pie brāļa Jura Birznieka, kurš Kandavā ir skolotājs un pazīstams sabiedrisks darbinieks. Arī Sofija dažus gadus māca vācu valodu divklasīgajā pamatskolā, kur strādā Irlavas skolotāju semināru beigušais brālis. Birznieku Sofija bija apguvusi vācu valodu tā, ka varēja atdzejot Gēti, Hilleru, Heini.

1906. gadā brālis Juris Birznieks Kandavā atver plašu grāmatu veikalu, un Sofija strādā tur. Viņa aktīvi piedalās arī Kandavas sabiedriskajā dzīvē – dzied korī un darbojas Kandavas teātrī: izvēlas lugas, sadala lomas, bieži arī pati lugās atveido galvenās sieviešu lomas. 1909. gadā, kad Kandavas Sadraudzīgā biedrība svin sava biedrības nama atklāšanas svētkus, Birznieku Sofija sacer un nolasa prologu biedrības nama atklāšanas svētkiem. 1911. gada februārī dzejniece savai draudzenei Sofijai Osei raksta: "Varbūt Tev jau zināms, ka pietiku reiz pie klavierēm, bet liela labuma no tam nav, nepietieku gandrīz nemaz spēlēt. Tu jau zini, kā pie mums ir: viens iet projām, otrs nāk šurp un tas tā iet visu dienu cauru. Veikals ar iet drusku dzīvāki un tad vēl saimniecība un citi sīkie darbi. Domāju tikt jaunās vēlēšanās ārā no visiem amatiem, bet nekas neiznāca, ievēlēja mani atkal domniekos un teātra komisijā un tad no cerētās brīvības atkal nekas. Pa svētkiem uzvedam Gogoļa "Precības" un Zudermaņa "Laime kaktā". Lugas visiem patika un man pašai arī, sevišķi Elizabetes loma iekš "Laime kaktā". Par Lieldienām atkal gribam uzvest kādu labu gabalu, par niekiem taču nelon pūlēties un arī prieka nav to darīt. Izbraucam arī uz Sabili ar tām pašām lugām. Pasāku pa vaļas brīžiem atkal dzejot, ir tik daudz domu un spēka un gribas strādāt." (Birznieku Sofijas un Latiņas soļi literatūrā. Komunisma Rīts (Tukums), Nr.32 (16.03.1976) un Nr. 33 (18.03.1976))

Neskatoties uz aizņemtību, Kandavas posms Birznieku Sofijai ir literārajā darbā ražīgs, top ne vien dzejoļi, bet arī prozas skices ("Važas", "Bajadēra", "Rokas", "Kvēle", "Salome", "Izraēļa dziesma"), kas ir psiholoģiski labi izstrādātas. Kandavā viņa 1912. gadā arī saraksta savu trīscēlienu psiholoģisko drāmu "Dzīvībai" (grāmatā drāma izdota 1922. gadā).

Lugas "Dzīvībai" centrā ir uzskatu sadure starp Kalnarāju saimnieka vērtībām un viņa Pēterpilī skolotās meitas Austras (kursistes) atšķirīgo dzīves skatījumu. Austra, brīvdienās ciemojoties vecāku mājās, uzzina, ka māte gaida bērnu. Tas nozīmē, ka Austrai ne tikai jāatsakās no plānotā ārzemju ceļojuma, bet arī uz kādu laiku no studijām, – viņai jāpaliek mājās, lai palīdzētu mātei vadīt plašo saimniecību. (Kalnarājs (kuru Austra raksturo kā patriarhālu varmāku) saka: "bērnam vispirms ir pienākums pret savu māti, ja ta palīdzības vajadzētu, un ārzemju ceļojums jau neizbēgs – to panāks vēlāk." (5)) Austra dzīves plāniem mātes grūtniecība ir šķērslis, no kura iespējams atbrīvoties, tādēļ viņa ar sava drauga, medicīnas studenta Ērika Gravas atbalstu pierunā māti pārtraukt grūtniecību. (Lugā ierakstīts, ka Austru pārmainījusi ne tikai pilsēta un pilsētas dzīve, bet arī Ērika Gravas iespaidā – "Es esmu pa tiem gadiem tur ārā pie tevis kļuvusi cietsirdīga, ļauna, nesaudzīga; es sāku pat sajust pie tā prieku." (17) Jaunās, dēmoniskās, egoistiskās un kairās sievietes tēls parādās arī Birznieku Sofijas skicēs "Kvēle", "Salome" un "Važas".) Kalnarājs par slepeno nodomu dabū zināt tikai tad, kad ir jau par vēlu. Sāpēs un izmisumā viņš smagi apvaino sievu, līdz nelaimīgā, izmisuma sagrābta, ielec akā – noziegums pret dzīvību Kalnarāju saimnieci iedzen ārprātā un nāvē. Birznieku Sofija lugā veidojusi pretstatus: lauki / pilsēta; vecie Kalnarāji ar īstu, neviltotu sirsnību / studenti Austra un Ēriks Grava – vēsi aprēķinātāji, kurus motivē vara un bagātība; dzīvība / ārprāts un nāve.

Pēteris Ērmanis raksta: "Lugā daudz siltas sirsnības un inteliģenta smalkuma, jābrīnās, ka viņa tik ārkārtīgi maz ievērota, tiklab no kritikas, kā mūsu skatuvēm." Rezignēti piebilstot: "Bet tāds jau ir Birznieku Sofijas liktenis vispār." (Pēteris Ērmanis. Birznieku Sofijas 25 gadu darba jubileja. Latvis, Nr.1250 (29.11.1925) Iespējams, darbs nepelnīti neievērots paliek tādēļ, ka lugā dominē psiholoģiskā, iekšējā darbība, tajā maz ārējās darbības, kas dramaturģisko materiālu padara grūti iestudējamu. Otrs iemesls ir pašas Birznieku Sofijas atturība un savrupība, atraušanās no sava laika literārās vides, noslēgšanās Kandavas sadzīves problēmās, maizes darbs veikalā un skolā, kas ne tikai kavē Birznieku Sofijas literārā talanta attīstību, bet arī daļēji noteic viņas likteni – būt aizmirstai.

Birznieku Sofijas 25 literārās darbības gadi

1925. gadā tiek svinēta Birznieku Sofijas literārā jubileja, laiku skaitot no pirmā dzejoļa parādīšanās "Dienas Lapas" pielikumā 1900. gadā. Notikumam par godu vairākos laikrakstos ("Balss", "Latvju Grāmata", "Latvis" u.c.) parādās īsas apceres par dzejnieci. 25. gadu rakstniecības jubileja tiek svinēta arī Kandavas biedrībā, publiski godinot dzejnieci. Uz jubileju plānots izdot arī plašāku dzejoļu krājumu, taču tas jāfinansē autorei pašai, jo lielie grāmatu izdevēji negrib riskēt ar tik nedroša sacerējuma drukāšanu. Krājums "Saule un sirds" (1926) iznāk Jura Birznieka apgādā Kandavā, izdošanai naudu savācot gan no ģimenes, gan no draugiem.

Birznieku Sofijas dzejas motīvi krājumā "Saule un sirds", tāpat kā viņas pirmajā krājumiņā "Dzejas", ir daba, darbs, mīlestība un dzīvība, arī klusas sirds jūtas un neapmierināmas ilgas. Alfrēds Goba raksta: "Nemeklēsim Birznieku Sofijas literārajā darbībā kaut ko sevišķu, neparastu. Nav jau arī dzejniekam tas obligāti vajadzīgs. Tomēr zinām, ka viņas darbos – dzejā, prozas skicēs un lugā – ir īsts, sirsnīgs cilvēks, un kas ļauj viņu saprast un piespiež atzīties: tur ir īpatnēja personība, kurai mūsu dienu burzmā arī savs vārds ko teikt. Vissvētākais no šiem vārdiem: dzīvība svēta – pret dzīvību nedrīkst noziegties. Birznieku Sofijas dzeja izplēš sargātājas spārnus pār sievietes dvēseles dārgākām mantām: viņas nevainību un viņas mātes laimi." (Alfrēds Goba. Birznieku Sofija. Latvju Grāmata Nr. 5, 1. 09. 1925.) Birznieku Sofijas dzeja ir muzikāla, daži viņas dzejoļi arī komponēti ("Saule, dod man staru spārnus"; "Ak, tu tavu lielu birzi" Jēkabs Graubiņš, "Latvju zeme" – Jāzeps Mediņš).

Atgriešanās Ņoņās

1926. gadā Sofija atgriežas "Ņoņās", pie brāļa Kārļa un māsas Latiņas. Viņa dara visus saimniecības darbus, kopj lopus un vāra saimei ēdienu. Viņa pati par šo dzīves posmu raksta: "Mājās strādājot ieguvu daudz miera klusumā un vientulībā, kas tik ļoti vajadzīgs, lai plašāki, lielāki gara darbi rastos, izveidotos, nobriestu pamazām garā. Arī mazpilsētas dzīvē nav tik daudz miera ka mājās." (Ķelpe, Jānis. Sieviete latatvju rakstniecībā, 1936). Uz kluso lauku sētu atceļo pa reizei kāda Ernesta Birznieka-Upīša, arī Raiņa un Aspazijas vēstule. Kādā vēstulē Aspazijai 1930. gada rudenī Birznieku Sofija vaļsirdīgi raksta: "Pa vaļas brīžiem es dzejoju un rakstu prozu. Jūtos ļoti laimīga pie savējiem lauku klusumā un mierā, lai gan mana agrākā dzīve Kandavā nebija sevišķi trokšņaina, tomēr, strādājot brāļa Jura grāmatu veikalā, biju pastāvīgi cilvēkos, kur man atlika ļoti maz laika priekš sava gara darba. Viens labums gan no tam bijis mācījos cilvēkus pazīt. Veikalā nāca daudz un dažādi cilvēki. Tagad veikala dzīve aiz manis un es laimīgi esmu mājās, kaut arī stipri strādāju ikdienas darbus, es tomēr skatu un izjūtu dabas varenību un krāšņumu klusas sudrabainas mēneša naktis, pavisam agras zilas rīta stundas ar tikko manāmu sidraba virzmu par kurām mēs ar brāli Kārli priecājamies, brokastu ēdot. Tad krāšņais saules lēkts un riets... Tā ir laime, kas neviļ, kur laimei tik bieži seko vilšanās. (..) Man šķiet, lielpilsēta ar savu nerimstošo steigu un kņadu ir grūtā vietā jaunu atziņu meklētājam garam, bet cilvēks jau pie daudz kā var pierast un rod ir tur sev spēku." (Birznieku Sofijas un Latiņas soļi literatūrā. Komunisma Rīts (Tukums), Nr.32 (16.03.1976) un Nr. 33 (18.03.1976))

Saule, dodi man staru spārnus,
Mēnestiņ, dodi man zvaigžņu acis
Rīta vēji man ceļu slacīs.
Un meži skaņu brīnumus sacīs,
Tad debesis manas un zeme ar —
Kas bezgala laimi šo izsacīt var!
Saule, dodi man staru spārnus,
Bērns es tevīm, pie tevis man tikt:
Še nerodu mieru, še nepalikt,
Man zvaigžņu acis, man neiemigt! (Latvis, Nr.1338 (19.03.1926))

Māsas Sofija un Latiņa un brālis Kārlis dzīvo noslēgtu dzīvi savās lauku mājās, strādādami ikdienas darbus, bet brīvajos brīžos lasīdami, rakstīdami un runādami par literatūru. Sofija laikabiedru atmiņās raksturota kā sevī noslēgusies, klusa, viņa mīlējusi pastaigas dārzā un pēc tām, iegājusi savā istabā, bieži rakstījusi. 1935. gadā māsas Birznieces uz Ņoņām apciemot dodas Paula Jēgere–Freimane, kura par šo ciemošanos raksta žurnālā "Latviete": "No Abavas labajā krastā gleznieciski gulošās Kandavas, pāri tiltam, cauri laucinieciskajai Jaunkandavai, aizvijas Zemītes ceļš. Abavas ielejas krāšņā lauku ainava kļūst pamazām vienmuļāka, un, izbraucot cauri Zemītes muižai, tuvojoties Nonu mājām, nav vairs lielisku ainu, ko acīm vērot. Tīrumu vidū izkaisītas nelielas, pelēkas lauku mājas, šur tur pa meža gabaliņam, šur tur pa mazai birzītei. Pa jauntaisāmu, neiebrauktu lauku ceļu iebraucam Noņās, kur mūs viesmīlīgi gaida visa šīs mājas saimnieku ģimene: vecākais brālis Kārlis Birznieks un viņa māsas – dzejnieces – Birznieku Sofija un Latiņa. Šai mājai nav nekādas ārējās greznības, nekādu jaunlaiku ērtību. Pagalmu ietver saimniecības ēkas un neliels dīķis, aiz dzīvojamās ēkas – mazs, dabiski saaudzis augļu dārziņš. Cauri mazam lievenītim un priekšnamam ieejam zemā, patumšā istabā ar trim guļu vietām un visās malās sakrautām grāmatām. Te dzīvo šīs mājas apsaimniekotāji, – ārēji tādi pat zemes darba rūķi, kā katrs čakls laucinieks, bet savā iekšējā pasaulē būdami lieli īpatņi, ar spilgtām gara dzīves tieksmēm." Lauku saimniecībā nodarboties ar rakstniecību iespējams tikai ziemas garajos vakaros, vasaras lielajā darbu laikā Birznieku Sofija klusi un nosvērti strādā ikdienas darbu, "būdama it kā vidus loceklis starp maigi pazemīgo māsu un skaļi pašapzinīgo vecāko brāli." Paula Jēgere–Freimane izsaka nožēlu, ka Birznieku Sofija savu mūžu nav ziedojusi saimniecībai, nevis rakstniecībai: "Te dzīve ir paņēmusi talantu, daudz ar to atņemdama dzejai." (Paula Jēgere–Freimane. Pie Birznieku Sofijas un Latiņas. Latviete, Nr.12 (01.12.1935) Garāku apceri par Birznieku Sofijas dzeju uzrakstījis Alfrēds Goba, atzīstot, ka autores rakstnieces–dzejnieces "talants ir simpātisks, tikai pietiekoši neizveidojies, savā nomalē palicis kā pusceļā, neizteicis to, ko varēja gaidīt." (Alfrēds Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr. 11, 1.09.1925)

Līdz pat 1936. gadam Birznieku Sofijas darbi parādās vienā otrā laikrakstā, pēc tam viņa apklust pavisam. Birznieku Sofija mirusi 1956. gada 16. jūlijā.

1955. gadā Jānis Grants raksta: "Vecākajās antoloģijās un dzeju kopojumos diezgan bieži sastopamies ar Birznieku Sofijas vārdu. Pārlasot viņas liriku šodien un salīdzinot to ar citiem tā laika dzejniekiem, jāatzīst, ka Birznieku Sofijas talants uzrāda zināmu savdabību un atstājis savas vērtības, ko nav vajadzības noliegt vai ignorēt." (Jānis Grants. Latviešu dzejas antoloģija. Karogs, 7, 1955) Ja Pēteris Ērmanis raksta, ka Birznieku Sofija kā ceturtā pilnīgi cienīga nostāties blakus sava laika dzejniecēm Annai Brigaderei, Aspazijai un Elzai Stērstei, tad, atzīmējot dzejnieces 100. jubileju, Ojārs Zanders tomēr iebilst pret tādu vērtējumu: "Ir jau vietas, kur viņa tiešām atgādina, piemēram, A. Brigaderi, bet Birznieku Sofijas talants tomēr daudz sīkāks un kopumā atstātais literārais mantojums mazāk ievērojams." Reizē tomēr atzīdams, ka Birznieku Sofijas dzejoļu vienkāršība, dabiskums un sirsnība, tāpat tēlainā valoda katrā ziņā pieminama: "Vai, pārlapojot abus Birznieku Sofijas krājumus, periodikā izkaisītos dzejoļus un rokrakstā palikušos darbus, neiznāktu neliela izlase?" (Ojārs Zanders. Saule un sirds. Karogs, Nr.2 (01.02.1976)) 1976. gadā, pieminot dzejnieces simtgadi, plašākas apceres par Birznieku Sofiju publicētas gan žurnālā "Karogs", gan reģionālajos laikrakstos – "Padomju Karogs" (Talsi), "Komunisma Rīts" (Tukums), bet gadagrāmatā "Varavīksne" (1976) – trīs dzejnieces 1905. gadā rakstīti dzejoļi.

Aprakstu 2021. gada februārī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430


Birznieku Sofijas kolekcijas apraksts

Birznieku Sofijas (1876 – 1956) kolekcija muzejā ir vidēja apjoma, tā atspoguļo viņas savdabīgo personību un daiļradi.

Fotoattēli

Kolekcijā ir vairāki fotoportreti, kuros Birznieku Sofija redzama jaunībā, tad 25 literārās darbības gadu jubilejā Kandavā 1925. gadā, kā arī mūža nogalē. Grupu fotoattēlos Sofija ir kopā ar māsu Latiņu un brāļiem Kārli un Juri. Visi četri palika neprecējušies, turējās kopā mūža garumā, darbojās gan latviešu literatūrā un grāmatniecībā, gan lauku darbos. Dzimta redzama Zemītes “Ņoņās” dārzā kopā ar ciemiņiem, ar saimi. Jāņa Bičoļa kolekcijā ir attēli ar Ramaves biedru viesošanos šajās mājās 1937. gadā, kur Sofija cienā ciemiņus ar lauku piena krūzi. Ir arī vairāki attēli no jau minētās literārās darbības jubilejas. Piemiņas saglabāšanu pārstāv dzimtas māju “Ņoņu” fotoattēli, kas ir īpaši vērtīgi tāpēc, ka mājas mūsdienās nav saglabājušās. 1985. gadā Zemītes kapsētā svinīgi atklāta piemiņas plāksne Birznieku dzimtai. Kolekcijā ir fotogrāfijas no šī pasākuma, kā arī kādreizējo māju vietā uzstādītā piemiņas akmens attēls.

Grāmatas

Krājumā ir abi Birznieku Sofijas dzeju krājumi “Dzejas” (1903) un “Saule un sirds” (1926), drāma “Dzīvībai” (1922).

Iespieddarbi

Saglabāti laikraksti un to izgriezumi ar materiāliem par Birznieku Sofijas 25 literārās darbības gadu jubileju u. c. rakstiem par viņu, arī daži viņas dzejoļi presē. Citu personu kolekcijās ir iespiestas notis pāris Jēkaba Graubiņa dziesmām ar viņas vārdiem.

Korespondence

Kolekcijā ir samērā daudz vēstuļu: Sofijas sarakste ar māsu Latiņu, brāļiem Kārli un Juri, viņas vēstule mātei. Par saikni ar literatūru liecina radinieka Ernesta Birznieka-Upīša un izdevēja Jāņa Ozola vēstules Sofijai. Raiņa kolekcijā glabājas Sofijas vēstule dzejniekam. Ir arī citu personu sarakste.

Mākslas darbi

Saglabājies anonīma autora zīmējums – Birznieku Sofijas ģīmetne, kā arī pārfotografēts Anša Cīruļa zīmējums ar viņas portretu.

Rokraksti

Vērtīgākais rokraksts ir apjomīga Birznieku Sofijas dzejas klade. Elza Sauleskalne savākusi un pierakstījusi ziņas par Birznieku dzimtu. Vairākās citu personu kolekcijās ir rokraksta notis: Jēkaba Graubiņa, Jāņa Mediņa, Aleksandra Valles un Haralda Berino dziesmas ar Birznieku Sofijas vārdiem.

Sagatavoja RMM mākslas eksperte Ilona Miezīte.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.