Birznieku Latiņa

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (12); Recepcijas persona (15)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsBirznieku Latiņa
KopsavilkumsBirznieku Latiņa (1864–1951), dzejniece un rakstniece, dzejoļu krājuma "Dzejas" (1896) autore. Krājumā dominē dabas un intīmu jūtu dzeja. Dzejoļi un stāsti 1890. gados publicēti arī laikrakstos "Mājas Viesis", "Mājas Viesa Mēnešraksts". Kārļa Birznieka un Birznieku Sofijas māsa.
Personiska informācijaDzimusi saimnieka ģimenē.
1896: izdots dzejoļu krājums "Dzejas". Tas ir otrais latviešu sievietes sarakstītais un izdotais dzeju krājums (pirmais: Katrīnas Reinovskas dzejoļu krājums "Latvijas Jūrmalas puķītes" (1875)).
1903. gada 3. oktobris: atvērusi grāmatu veikalu Sabilē.
1915. gada 8. jūlijs: kopā ar tuviniekiem devusies bēgļu gaitās.
1918. gada maijs: atgriezusies no bēgļu gaitām, līdz mūža beigām dzīvojusi "Ņoņās".
Profesionālā darbība1890. gadi: dzejoļi un stāsti publicēti laikrakstos "Mājas Viesis", "Mājas Viesa Mēnešraksts", "Saimnieču un Zelteņu kalendārs" u.c. Stāstos un skicēs pievērsusies dzīves grūtdieņu tēlojumiem un sociālām problēmām.

Dzeja

1896: "Dzejas"
Citātu galerija"Gan jau 1875. gadā iznāca Katarīnas Reinovskas dzejoļu krājumiņš "Latvijas jūrmalas puķītes", bet tur bija pavisam maz dzejas, un tas jau sen arī piemirsts. Kā otrais sievietes sarakstīts dzeju sakopojums gan būs Birznieku Latiņas "Dzejas" (1896.). Kā Medinsku Marija bija visciešākā garīgā sakarā ar nacionālās atmodas laiku un sava laika idejas izteica diezgan noteiktos un raksturīgos vilcienos, tāpat ari Birznieku Latiņa stāv tuvu deviņdesmito gadu skarbajam reālismam. Te dzejas uzdevums vispirms – uzmeklēt sadzīves kļūdas, iet pie cietējiem, mierināt dzīves sērdieņus."

A. Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr. 9, 1.08.1925.

"Birznieku Latiņas dzeju var sadalīt trijās daļās: mīlas dzejā, dabas glezniecībā un reālā ikdienas dzejā. Viņas mīlas dzeja ir mazas un īsi izteiktas liriskas dzejas vārsmas. Intīms un gleznains dabas atveids atmirdz viņas dabas dzejoļos, kam vijas cauri dzejiskas pārdomas un izjūtas. Reālā ikdienas dzeja pauž deviņdesmito gadu reālismu. Par vērtīgāko Birznieku Latiņas dzeju ir jāuzskata viņas garais dziedājums "Mātes sirds"."

Lilija Brante. Latviešu sieviete. R.: 1931, 50. lpp.


"Birznieku Latiņas dzejai raksturīgi mazi dabas gleznojumi, jūtu un pārdomu impresijas. Viņu satrauc ikdienas asie pieskārieni un cilvēku pašmīlība. Tomēr ticība nezūd tā atplaukst mīlā un dabas skumji rudenīgā krāsainībā. "

Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā, 1936, 26. lpp.


"Krājumā "Dzejas" (1896) ietverta dabas un intīmu jūtu dzeja, tajā dominē iekšējs miers dzīves mainībā, dabas daudzveidības un krāšņuma atklāsme. Forma vienkārša, galvenokārt trohaji un jambi, taču viens no labākajiem un garākajiem dzejoļiem "Mātes sirds" rakstīts heksametros."

Valija Labrence. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.
SaiknesErnests Birznieks-Upītis - Radinieks
Birznieku Sofija - Māsa
Kārlis Birznieks - Brālis
Nodarbesdzejniece
rakstniece
Dzimšanas laiks/vieta06.03.1864
Ņoņas
Zemītes pagasts, Kandavas novads
Dzīvesvieta1864 – 1903
Ņoņas
Zemītes pagasts, Kandavas novads

1903 – 1915
Sabile
Sabile, Talsu novads

1919 – 1951
Ņoņas
Zemītes pagasts, Kandavas novads
IzglītībaZemītes pagastskola
Zemīte
Zemīte, Zemītes pagasts, Kandavas novads

Tukuma meiteņu skola
Tukums
Tukums, Tukuma novads
Darbavieta1903 – 1915
Sabile
Sabile, Talsu novads
Grāmatu tirgotāja
Miršanas laiks/vieta04.08.1951
Ņoņas
Zemītes pagasts, Kandavas novads
ApglabātsPavārkalna kapi
"Grāvīši", Zemītes pagasts, Kandavas novads, LV-3135

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-9 no 9.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Ņoņas
(Zemītes pagasts, Kandavas novads)
06.03.1864Dzimšanas laiks/vietaViensēta
2Sabile
(Sabile, Talsu novads)
1903 - 1915DzīvesvietaPilsēta
3Ņoņas
(Zemītes pagasts, Kandavas novads)
1864 - 1903DzīvesvietaViensēta
4Ņoņas
(Zemītes pagasts, Kandavas novads)
1919 - 1951DzīvesvietaViensēta
5Ņoņas
(Zemītes pagasts, Kandavas novads)
04.08.1951Miršanas laiks/vietaViensēta
6Pavārkalna kapi
("Grāvīši", Zemītes pagasts, Kandavas novads, LV-3135)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
7Zemīte
(Zemīte, Zemītes pagasts, Kandavas novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
8Tukums
(Tukums, Tukuma novads)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
9Sabile
(Sabile, Talsu novads)
1903 - 1915DarbavietaPilsēta
Birznieku Latiņa dzimusi 1864. gada 6. martā Zemītes pagasta "Ņoņās", kur viņa arī pavadījusi lielāko daļu sava mūža. Viņas tēvs – dzejisku valodu, prātotājs un labs dziedātājs, māte ar gaišu dzīves uztveri, enerģiska kā garīgā laukā, tā saimniecībā – abi vecāki ir reliģiozi un īsti darba rūķi. Ģimenē aug seši bērni, no kuriem Latiņa ir trešā vecākā. Latiņa savās atmiņās raksta: "Bijām saviem vecākiem seši bērni! Vecākais brālis Kārlis, māsa Ieva, tad es kā trešais ģimenes loceklis. Pēc manis māsa Katiņa, kas nomira jaunībā, 20 gadu vecumā. (..) Tad brālis Juris, tagad grāmatu tirgotājs Kandavā, un māsa Sofija kā pastarīte, vecāku un mūsu visu mīlule ģimenē." (Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā, 1936)

Birznieku Latiņa mācījusies Zemītes pagastskolā, vēlāk Tukuma meiteņu skolā. Dzejot viņa sākusi 24 gadu vecumā. Ģimenē parasts, ka Latiņa apdzejo notikumus saimes iekšējā dzīvē, dažreiz šī dzeja ir ļoti kodīga. Gaisotni ģimenē nosaka vecākais brālis Kārlis Birznieks (1859–1951) ar savu stingro dziļi reliģioza zemnieka filozofiju. Arī viņa literārā darbība uzplaukst 1890. gados. Latiņa raksta: "Pirmais no mums pasāka nodarboties ar rakstniecību vecākais brālis, pirms uzrakstot ievadrakstus zinātniskus apcerējumus, stāstus un noveles, kas parādījās laikrakstos ar pieņemtu un arī īstu vārdu. Tas ierosināja arī mani mēģināt šo to uzrakstīt. Uz Kārļa pamudinājumu radās mani pirmie dzejoļi, kurus Āronu Matīss un vēl citi paziņas uzņēma savā paspārnē. Pirmiem dzejoļiem sekoja citi; nedaudz vēlāk uzrakstīju dažus skatus no dzīves, kuriem viela bija ņemta arī no laika dzīves, kurā norisinājās patiesībā daudz no tā, kas uzrakstīts manos tēlojumos. Toreiz dzejoju un rakstīju prozā iepriekš visu sīki un pamatīgi pārdomājot sevī, pēc kam izveidojās pacerētais dzejolis vai stāsts, ko vēlreiz pārrakstot papildināju pēc pašas iekšējās pārliecības." (Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā, 1936)

Visvairāk Birznieku Latiņas darbi publicēti "Mājas Viesī", "Mājas Viesa Mēnešrakstā", "Saimnieču un Zelteņu Kalendārā". Birznieku Latiņa atceras: "Vispalīdzīgāko roku un mīļu, siltu mājas vietu atradām mēs abi ar Kārli un arī Sofija pie toreizēja "Mājas Viesa" un "Mājas Viesa Mēnešraksta redaktora Dr. P. Zālīša un viņa centīgās, godājamās dzīves biedres, kuri prata ap sevi pulcināt lielu literātu saimi. Toreiz gadījās bieži nobraukt Rīgā mūsu gatavo rakstu darbu dēļ, jo arī Kārļa un Sofijas manuskriptus man nācās nodot zināmā redakcijā. Šādi izbraucieni nesa daudz ko jaunu, bet mīļākas par visu tomēr bija tēva mājas, jo pat pašā jaunība mani neviļināja lielpilsētas dzīve un izpriecas." (Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā, 1936)


"Dzejas" (1896)

1896. gadā Rīga, Vēveru ielā, pie M. Jakobsona iznāk Birznieku Latiņas dzejoļu krājums "Dzejas". Šajā laikā jau piemirsts 1875. gadā publicētais Katrīnas Reinovskas krājumiņš "Latvijas jūrmalas puķītes" – ziņģu, dziesmiņu kopojums, kurā tikai daži autores oriģināldarbi, literatūras vēsturē paliekošāks ir otrais sievietes sarakstīts dzeju sakopojums – Birznieku Latiņas "Dzejas". Pirmajā un vienīgajā dzejnieces krājumā iekļauti 24 dzejoļi, un savu dzejas grāmatiņu autore iesāk ar rindām, kas apliecina dzejas, un dziesmas nozīmi viņas dzīvē, – uz pelēcīgi zilgana vāka starp putniem, puķēm un nošu zīmēm lasāma dzejnieces atzīšanās:

Tik dziesmās es remdēties varu,
Kad skumjas man dvēseli žņaudz;
Tās spēji man pacilā garu
Un sirdī most cerību daudz.

Birznieku Latiņas dzeju var iedalīt trijās daļās: mīlas dzejā, dabas dzejā un reālā ikdienas dzejā. Viņas mīlas dzeja ir īsas, liriskas vārsmas, kurās izteiktas sēras, ilgošanās un cerības. Dabas dzejoļos parādās intīms un gleznains dabas tēlojums, dabas skaistuma atklāsme, kas rosina jūtu un pārdomu impresijas; dominē iekšējs miers dzīves mainībā. Savukārt, reālā ikdienas dzeja sasaucas ar deviņdesmito gadu reālismu latviešu literatūrā.

Laimi pilnīgu jau
Iespējams baudīt še nav.
Dievības nolēmums:
Mūžīga cīņa mums.

Drošs lai tādēļ ir prāts,
Jebšu daudz maldināts.
Censties kas neapkūst —
Cīņā uzvaru gūst.

Tūdaļ kam izsamist ?
Neļauj cerībai dzist!
Likteni vainot, rāt
Nebūs, pirms mērķim klāt.

Varbūt nākošais rīts
Priekiem tev apveltīts.
Brīžam, kas tālu šķiet
Sasniegts pirms saule riet.

Alfrēds Goba raksta: "Kā Medinsku Marija bija visciešākā garīgā sakarā ar nacionālās atmodas laiku, un sava laika idejas izteica diezgan noteiktos un raksturīgos vilcienos, tāpat arī Birznieku Latiņa stāv tuvu deviņdesmito gadu skarbajam realismam. Te dzejas uzdevums vispirms – uzmeklēt sadzīves kļūdas, iet pie cietējiem, mierināt dzīves sērdieņus." (Alfrēds Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr. 9, 01.08.1925) Krājumā iekļauti vairāki sacerējumi, kuros izjusti attēlota nabadzība, atsedzot tās cēloņus. Eduards Treimanis–Zvārgulis savā recenzijā "Dzejas no Birznieku Latiņas", par krājumiņu izsakās atzinīgi, rakstot, ka jaunajai autorei neapšaubāmi ir dzejnieces dāvanas, kuras tikai nepieciešams tālāk izkopt un attīstīt. Viņš arī raksta: "Jāpriecājas arī, ka jaunā dzejniece jut līdzi tagadējai dzīvei, tagadējām kustībām. Viņa nedzejo vienīgi par laimīgu mīlestību, par zilām acīm, viņa dzejo arī par atstāto ubadzi, kas negaisā gurdeni velkas uz priekšu (..) Kādā citā dzejoli dzejniece tēlo bālu, vāju sievu, ar zīdainiti pie krūtīm: nav neviena, kas par vājnieci gādātu, jo viņas virs kritis kaujas laukā." (Mājas Viesa Mēnešraksts, Nr.10 (01.10.1896))

Birznieku Latiņas dzejoļu forma ir vienkārša, tie galvenokārt ir trohaji un jambi. Kritikā kā viens no labākajiem izcelts garāks dzejojums "Mātes sirds", kas rakstīts heksametros. Tas atzīts kā apmierinošs episkas dzejas mēģinājums, kuru lasot jūtams arī tas, ka autore iepazinusies ar klasisko dzeju, – "vismaz ar Gētes skaisto idilli heksametros "Hermans un Doroteja"". Dzejojuma saturs ņemta no lauku dzīves, tēlojot mātes un dēla tuvās attiecības, līdz dēls atved sievu un izjūk jaukā idille, vedeklas prāts sienas pie niekiem, mājas svētība iet uz leju, sieviešu starpā rodas nesaskaņas, un vecā māte mirst viena un atstāta.

Raugi, kāds sērīgs un drūms ir vakars pēc vētrainas dienas;
Mēnesis ari tāds bāls brīžam starp mākoņiem spīd.
Gaišumu vāju tik man' vēl mājas zemajā logā:
Māmiņa nomodā šeit – actiņas neslēdz tai miegs.
Asaras aumaļām plūst tai karsti pār bālajiem vaigiem,
Grūti saslimis, vājš bērniņš, kas klēpī tai dus.
Lūgšanas sirsnīgas raid' tā augšup visvarenam Dievam,
Palīgu žēlīgi tas grūtajās bēdās lai sniedz.
Visur pārmaiņu redzam mēs plašajā pasaules telpā,
Gadi kā ēna drīz zūd, projām iz tagadnes klīst.
Tāpat vārīgais puika ir kļuvis par spēcīgu vīru;
Sētā un tīrumā tas sekmīgi rīkoties spēj.
Mīlībā cieši tiem sirdis vēl saistās kā agrākās dienās,
Vieglināt dzīvi nu prot māmiņai teicami dēls.
Lepni tiem lūkojas acis uz plašām un auglīgām druvām,
Kūtī un laidarā ar' visur tie turību redz (..)

Proza

Ārpus dzeju krājumiņa paliek vēl daudz dzejnieces darbu, kas izkaisīti gadsimtu mijas periodikā – laikrakstos, žurnālos, kalendāros. Viņa rakstījusi ne tikai dzeju, bet arī prozu – skices, tēlojumus un stāstus, kuros lielākoties pievērsusies dzīves grūtdieņu tēlojumiem un sociālām problēmām. Birznieku Latiņas nedaudzie prozas gabaliņi ("Laimīgais tēvs" (1898); "Kāršu partija", "Pusrati" (1899); "Kas tuvāku", "Pārsteigums", "Uz kurieni griezties" (1900); "Vagonā" (1901); "Mīlestība" (1902); "Pēc gadiem" (1904)) grāmatā nav izdoti, un krājumiņš "Dzejas" tā arī paliek vienīgā dzejnieces grāmata.

Birznieku Latiņa pati par saviem literārajiem darbiem raksta: "Cenšoties radīt ko īstu un patiesu, nācu pie gaišas atziņas, ka rakstnieks nedrīkst modināt lasītājos to, kas nesaietas ar tikumību un sirdsšķīstību, jo to zaudējot ir zaudēts viss cēlais un patiesais un stiprais dzīves pamats, kas notura cilvēku virs kaislību atvariem, kuri it kā paši rodas no sevis vai ikkatra cilvēka ceļā un jo sevišķi jaunībā. (..) Mīlu visu daiļu, cēlu, bet bez lieka greznuma un izšķērdības. Uzskatu par lielu ļaunumu, ka daudzas jaunas sievietes izsakās, ka tās gatavas ziedot visu, lai tikai spētu iegūt vieglas dienas greznībā un pārpilnībā. Nav teicams darbs no rakstnieku puses cildināt nešķīstību, kvēpinot vīraku izvirtuļu dzīvei, to tēlojot viskairinošākās krāsās, kas izrit kā nāvīgs dzēriens jaunatnei." (Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā, 1936)

Sabile: savs grāmatu veikals

1903. gada 3. oktobrī Birznieku Latiņa Sabilē atver grāmatu veikalu, kur darbojas divpadsmit gadus, līdz pirmajam pasaules karam. Strādājot savā grāmatu tirgotavā Sabilē, viņa ienesusi arī vietējas inteliģences ikdienā plašāku interesi par kultūras dzīves jautājumiem un sevišķi par literatūru. 1915. gada 8. jūlijā Birznieku Latiņa atstāj Kurzemi un dodas bēgļu gaitās. Kad, karam beidzoties, viņa pēc lielām ceļa grūtībām 1918. gada maijā atgriežas dzimtenē, Birznieku Latiņa atrod iztukšotas un sapostītas ne tikai savas tēva mājas Ņoņas, bet arī grāmatu veikalu Sabilē. Viņa atceras: "Žēl gan vēl tagad to daudzo lietderīgo grāmatu manas pašas bibliotēkā, kuras līdz pēdējai bija paņemtas. Netrūka man labu draugu un paziņu, kas aicināja un vēlējās, lai no jauna ar viņu palīdzību pasaku grāmatu veikalu, bet, izpildot māmiņas pēdējo vēlēšanos, paliku pie vecākā brāļa Ņoņās saimnieces vietā." (Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā, 1936) Latiņa kopā ar brāli Kārli saimnieko Ņoņās, viņiem ir daudz grāmatu un laikrakstu, viņi arī sarakstās ar citiem rakstniekiem un turpina rakstīt, taču Birznieku Latiņas literārie darbi atklātībā vairs neparādās. 1926. gadā Ņoņās no Kandavas atgriežas arī māsa Sofija. Kādā vēstulē Aspazijai 1930. gadā Sofija raksta arī par māsas literāro darbu: "Mūsu Latiņa, cik nu viņai to vaļas brīžu atliek, raksta jaunu noveli "Kādas meitenes mīlestības stāsts", kas ir tik saistoša un dzīva, ka ir nevaru ne beigas sagaidīt un Latiņa arī vēl nezinot tās beigas." (Birznieku Sofijas un Latiņas soļi literatūrā. Komunisma Rīts (Tukums), Nr.32 (16.03.1976) un Nr. 33 (18.03.1976)) Arī tad, kad Paula Jēgere–Freimane apciemo Birznieku māsas 1935. gadā, sarunās atklājas, ka Birznieku Latiņa arī pēdējos gados ir rakstījusi prozu un savus darbus iesūtījusi kādam žurnālam un dienas laikrakstam, taču tie nav publicēti. Diemžēl autorei nav palikuši šo darbu noraksti, tādēļ ar tiem nav bijis iespējams iepazīties, bet par darbu saturu iespējams spriest pēc Birznieku Latiņas pašas sacītā: "Tagad pēckara gados esmu daudz jaunu atziņas sasniegusi, kuras izpaužas dažāda satura rakstos. Rakstu man pašai gluži neizprotamā veidā, kur burti rodas gatavos teikumos bez kādas iepriekšēja pārdomas. Bet tikko prātā iešaujas kāda neviļus doma, tad pasāktais teikums izjūk un grūti to uztvert un uzrakstīt līdz galam. Tamlīdzīgi uzrakstīt arī mana novele "Mīlestības ziedonī" un daži citi tēlojumi. Visvairāk esmu uzrakstījusi garīga satura rakstus un lūgšanas." (Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā, 1936)

Paula Jēgere–Freimane pēc ciemošanās pie Birznieku māsām raksta: "Latiņa ir mājas labais gars. Viņas piemīlīgajā vienkāršas lauku māmiņas ārienē un būtībā ir kautkas no Kukažiņas nesavtīgās rūpības par visiem. Arī te ir savs vērsītis aplokā, kam ir tik mīlīga daba, ka pat mans mazais pilsētas zēns nebīstas vairs ar to sabubināties. Un putnu barā ir vecs vienacainais gailis Briģis, kas atsevišķi guldāms un ēdināms. Un gājēji še dzīvo gadiem, un viņu attiecības ar saimniekiem ir tuvas. Latiņas laipnā valodiņa un mātes sirsnība ietin visus savā siltumā, un arī mūs – svešiniekus, kas esam te vienai dienai iebraukuši. Viņa rūpīgi gulda mūs dienvidū, viņa rūpējās arī par mūsu nakts mieru un ir noskumusi, ka nevar mūs pierunāt vēl ilgāk piesērst. Un kad mēs otrā rītā agri braucam prom, viņa mums nezin ko visu nesadotu līdz no lauku svētītās ražas, ja vien mūsu pilnās ceļa somas būtu tik lielas pretī ņēmējas. Viņas reliģiozitāte – kopēji ar brāli un māsu – ir pieņēmusi īpatnēju formu, un viņa man kā svētību iedod līdz lūgšanu, ko „gars" licis viņai rakstīt svētdienas rītā, mūs gaidot." (Latviete, Nr.12, 01.12.1935)

Latiņa dzīvo "Ņonās" līdz pat mūža beigām strādājot zemes darbus. Ļoti pasliktinās viņas redze, un pēc apkārtnes iedzīvotāju liecībām Birznieku mājas dzīvoja un mira pusbadā. Birznieku plašai arhīvs diemžēl nenonāca muzejā. Tas tika sadedzināts un izpostīts. (Aivars Jansons. Šie vienreizējie Birznieki. Karogs, nr. 11, 1998, 194. lpp.) Birznieku Latiņa mirusi 1951. gada 4. augustā "Ņoņās", pēc viņas nāves laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēts nekrologs. Saglabājusies arī kāda Andreja Upīša ar zīmuli 1951. gada 10. augusta rakstīta zīmīte, kas adresēta "Literatūras un Mākslas" redakcijai: "Man šķiet, šo nekrologiņu varētu gan ievietot. Savā laikā Birznieku Latiņa bija diezgan populāra un, šķiet, ne dzīvē, ne dzejā neko nav grēkojusi pret demokrātiju un reālismu." Komunisma Rīts (Tukums), Nr. 32 (16.03.1976)

Aprakstu 2021. gada februārī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.