Biminita Grunde

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (10); Sastādītājs (2); Recepcijas persona (14)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsBiminita Grunde
Dzimtais vārdsBērziņa
KopsavilkumsRakstniece Biminita Grunde (1928) dzimusi Rīgā valodnieces Valerijas Baltiņas-Bērziņas ģimenē. Mācījusies Rīgas Franču licejā, tomēr mācības pārtraukusi, jo ģimene devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur beigusi Latviešu ģimnāziju Eslingenā, uzsākusi studijas Mārburgas un Tībingenes universitātēs. Kopš 1950. gada dzīvo ASV, Mineapolē. Beigusi Mineapoles universitāti kā zobārste. Pirmie literārie mēģinājumi 1944. gadā, tomēr tieši trimdā sākusi rakstīt literārās pasakas, galvenokārt par dzīvniekiem, putniem un augiem. Otrs interešu loks: latviešu tautas folklora, veidojusi bērnu ludziņas par latviešu gadskārtām. Atzinusi, ka viņas personības veidošanos spēcīgi ietekmējušas dainas, kurās rakstniece atradusi dzīves ētiskos pamatus, latvisku dzīvesprieku un gudrību. Trimdā Izdotas četras bērnu pasaku grāmatas, sakārtojusi divas latviešu folkloras izlases.
Personiska informācijaDzimusi valodnieces Valerijas Bērziņas-Baltiņas (1906–2000) ģimenē, tēvs Vilhelms Bērziņš – skolotājs. Bērnībā vasaras pavadījusi jūrmalā.
Māsa – Ūve Baltiņa-Hamiltone – māksliniece un māsas Biminitas Grundes grāmatu ilustratore.

1944: oktobrī ar ģimeni devās bēgļu gaitās.
1984: pirmo reizi viesojusies Latvijā.
Profesionālā darbība1943: pirmā publikācija – sacensības darbs "Es esmu izpalīdze"; par to saņemta otrā godalga.
Sakārtojusi latviešu folkloras izlases "Tēva dots, mātes dots" (1987) un "Saules loks" (1990).

Bijusi redaktore akadēmisko organizāciju izdevumā "Universitas".
Izdevumā "Universitas" rakstījusi par folkloras jautājumiem, tautas ticējumiem, kā arī recenzijas par grāmatām, publicējusies arī bērnu žurnālā "Mazputniņš", publicējusi apceres par Raini, Aspaziju u. c.
Darbojās korporācijā Dzintra.
Darbojusies ģenerāļa Kārļa Goppera fonda valdē.
Rakstījusi arī bērnu ludziņas, izmantojot tautasdziesmas.
Citātu galerija

Biminita Grunde par savu literāro jaunradi:

"Sešu gadu vecumā sāku rakstīt "romānu" – Zvīņciema ļaudis. To vasaru mēs dzīvojām Slokā pie tēva māsas. Garas dienas pavadīju jūrmalā gan peldoties, gan jūras krastā smilšu pilis celdama, gan ciemojoties zvejnieku mājās. Tā sāku rakstīt par jūru un cilvēkiem pie tās. 1942. g. ieguvu Latvijas apmērām otro godalgu par sacensības darbu "Es esmu izpalīdze". Vasaru biju pavadījusi Lubānā, lauku mājās. Uz laukiem dzīvoju pirmo, un man tur atklājās daudz jauna un nepiedzīvota, kaut vai – agrā celšanās, dažādie lauku darbi, talciniekiem, jāņubērni. Par šo nepierasto un skaisto lauku pasauli rakstīju savu sacensības darbu. Kad devāmies bēgļu gaitās, savus pārdzīvojumus un izjūtas uzticēju dienas grāmatai. Tā man bija īsts draugs tajos grūto pārmaiņu un bēdīgo notikumu laikā."

Preisa-Zīverte, Izolde. Saules stari un bērniem un jauniešiem. Universitas, Nr. 73, 1994.

"Saules un sala grāmata" (1965)

"Autorei iemīlēts veids, kā brīnumus panākt citās pasakās, ir laist varoņus pasaulē. [..] Viņa uzrāda it labus sasniegumus arī sacerējumu kompozīcijā, darbības kāpinājumā un fabulas risinājumā. [..] Biminitas Grundes pirmā grāmata ir vērtējama kā rūpīgs darbs, kas liecina par autores stāstītājas spējām un krietnu valodu. Bērniem šis pasaku krājums būs jauka Ziemsvētku dāvana, kurā viņi atradīs arī rūķus, kas poš eglītes ne tikai cilvēkiem, bet ari zvēriem mežā."

Kalniņš, Nikolajs. Saules un sala grāmata. Laiks, 1965, 15. decembris.

Meža bērni (1967)

"Grāmatā "Meža bērni" pavisam 13 pasaku, un dala varoņu iepazīti jau "Saules un sala grāmatā". Bet nāk liels pulks ar! klāt. Tā kā šoreiz runa par meža bērniem, tad bez putniem, zvēriem un kukaiņiem vēl darbojas arī puķes, sēnes, zāles, koki, lietus lāses, saules stari u. c. – kopskaitā ap 50. Lielais tēlotāju ansamblis nedrūzmējas lasītāja priekšā uzreiz, bet parādās pamazām darbībā – dažs
vairākās pasakās, dažam lemts tikai reizi uznākt skatuvē."

Kalniņš, Nikolajs. Meža bērni. Laiks, 1967, 20. decembris.

"Zvēri, putni, kukaiņi, sēnes un koki Biminitas Grundes pasakās darbojas it kā cilvēki un runā cilvēku valodu, bet reizē tomēr paliek zvēri un putni kā savas sugas pārstāvji ar visām tām pazīmēm, kādas viņiem devusi daba. Šai ziņā Biminitas Grundes pasakas pielīdzināmas Kiplinga pasakām un Amerikā ļoti pazīstamā Andersena godalgas kandidāta E. Vaita ( White) pasakām. Šādi rakstīt par dzīvniekiem ir daudz grūtāk nekā rakstīt allegoriski, jo rakstītājam ir nepieciešamas ļoti lielas zināšanas par aprakstāmo zvēru, vai putnu, vai kukaiņi. Biminita Grunde dabu ir vērojusi ar ļoti redzīgām acīm un ar ļoti lielu mīlestību, soli pa solim viņa ir gājusi pa mežiem, vienmēr saredzēdama kaut ko jaunu. "

Sināte, Rasma. Pasakas. Ceļa Zīmes, Nr. 48, 1971.


"Pienenes pūka" (1984)

"Grundes grāmata domāta pirmskolas un jaunākai vecuma grupai. Tāpēc visas 14 grāmatā ievietotās pasaciņas ir pavisam īsas – neviena nav garāka kā divarpus lappuses, nepārsniedzot mazo bērnu ierobežoto iespējamās uzmanības laiku. Tekstā ir ļoti daudz dialogu, dažas pasaciņas gandrīz no tiem vien sastāv ("Pret sauli", "Raibā pasaule"). Tas valodu dara dinamisku un piesaista bērnu uzmanību. [..] Grāmatas it kā ikdienišķā valoda patiesībā ir gauži kupla. [..] pasaciņām ir zināma līdzība ar latviešu tautas pasakām.

Blūma, Guna. Biminita Grunde: Pieneņu pūka. Universitas, Nr. 56, 1985.

SaiknesValerija Bērziņa-Baltiņa (1906–2000) - Māte
Nodarbesrakstniece
zobārste
Dzimšanas laiks/vieta02.06.1928

Dzīvesvieta1949
Mineapolisa
Minneapolis, Minnesota, United States
IzglītībaRīgas Franču licejs
Rīga
Rīga

1946 – 1948
Marburga
Marburg, Hesse, Germany

Studējusi Mārburgas universitātē.


13.02.1946 – 16.02.1946
Eslingenas Latviešu ģimnāzija
Eslingene pie Nekāras
Esslingen am Neckar, Baden-Württemberg, Germany

Beigusi pilnu humanitārās ģimnāzijas kursu.


1949
Tībingene
Tübingen, Baden-Württemberg, Germany

Studējusi Tībingenes universitātē Vācijā.


1950 – 1954
Mineapolisa
Minneapolis, Minnesota, United States

Studējusi Minesotas universitātē (University of Minnesota).

Darbavieta1954
Mineapolisa
Minneapolis, Minnesota, United States

Kopš 1954. gada strādājusi ar zobārsti.

Dalība organizācijāsStudenšu korporācija "Dzintra"
Emigrē1944
Austrija
Austria

Devusies bēgļu gaitās uz Austriju.


1945
Vācija
Germany

Pārcēlusies uz Vāciju.

ApbalvojumiPBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par bērniem un jauniešiem piemērotas lasāmvielas sarakstīšanu un sakārtošanu.
1994

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-9 no 9.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Mineapolisa
(Minneapolis, Minnesota, United States)
1949DzīvesvietaPilsēta
2Austrija
(Austria)
1944EmigrēValsts
3Vācija
(Germany)
1945EmigrēValsts
4Tībingene
(Tübingen, Baden-Württemberg, Germany)
1949IzglītībaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
6Eslingene pie Nekāras
(Esslingen am Neckar, Baden-Württemberg, Germany)
13.02.1946 - 16.02.1946IzglītībaPilsēta
7Marburga
(Marburg, Hesse, Germany)
1946 - 1948IzglītībaPilsēta
8Mineapolisa
(Minneapolis, Minnesota, United States)
1950 - 1954IzglītībaPilsēta
9Mineapolisa
(Minneapolis, Minnesota, United States)
1954DarbavietaPilsēta
Rakstniece Biminita Grunde (1928) dzimusi Rīgā valodnieces Valerijas Baltiņas-Bērziņas (1906–2000) ģimenē, tomēr vasaras aizvadījusi jūrmalā. Mācījusies Rīgas Franču licejā, tomēr mācības nācies pārtraukt, jo ģimene 1944. gada rudenī devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Kopā ar ģimeni dzīvojusi par mazo Latviju sauktā latviešu bēgļu nometnē Eslingenā, kur beigusi Latviešu ģimnāziju. Vācijā uzsākusi studijas Mārburgas un Tībingenas universitātēs. Aizsākoties t. s. lielajai izceļošanai 1950. gadā izceļoja uz Ameriku, turpināja studijas Mineapoles Universitātē, kuru absolvēja kā zobārste. Biminita Grunde dzīvo Amerika vidienē Mineapolē.

Jau agri viņu saistījusi literatūra. 1943. gadu minējusi kā pirmo literāro mēģinājumu laiku, par literāro darbu “Es esmu izpalīdze” saņēmusi 2. godalgu. Tomēr tieši, dzīvojot trimdā Amerikā, vairāk pievērsusies rakstniecībai, impulsu deva arī pašas bērni, kuriem vakaros pie naktsmiega nācies stāstīt pasakas. Biminita Grunde piepulcējās nelielajam bērnu autoru pulkam, un viņas lasītāju auditorija ir pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni. Viņas literāras pasakas par dzīvniekiem, putniem un augiem veidotas kā netiešs apkārtējās pasaules, dabas, dabas norišu un dzīvnieku pasaules izziņas avots vai arī kā saistošas piedzīvojumu pasakas. Otrs viņas interešu loks ir latviešu tautas folkloras, balstoties folkloras avotos, veidojusi nelielas bērnu ludziņas par latviešu gadskārtām.

Biminita Grunde atzinusi, ka viņas personības veidošanos spēcīgi ietekmējušas dainas, kurās rakstniece atradusi dzīves ētiskos pamatus, latvisku dzīvesprieku un gudrību. “Šīs latviskās dzīves vērtības esmu mēģinājusi iedzīvināt savos darbos. Domāju, ka mums ir jādod saviem bērniem dzīves ceļā līdz latviska cilvēka dzīves izjūta, latviska pasaules uztvere un lietu redzēšana. [..] Manās pasakās bieži skarta doma par īstajām mājām, jo, vai gan mēs paši, pasaulē izklīduši, neesam savas mājas ceļa meklētāji?” atzinusi intervijā (Universitas, Nr. 73, 1994).

Trimdā izdotas četras bērnu pasaku grāmatas – “Saules un sala grāmata” (1965), “Meža bērni” (1967), “Laumiņa Laila” (1973), “Pienenes pūka” (1984), kuras ilustrējusi gleznotāja un rakstniece Margarita Kovaļevska un Biminitas Grundes māsa Ūve Baltiņa-Hamiltone. Latviešu trimdas periodikā rodama informācija par vēl vienu pasaku grāmatu “Balta ziema, zaļa vasara”, kuras pamattēmu lokā dabas parādības, tomēr Latvijas Nacionālās bibliotēkas resursi šādu grāmatu neuzrāda.

Biminita Grunde sakārtojusi arī latviešu folkloras izlases – “Tēva dots, mātes dots” (1987) un “Saules loks” (1990).

Lūk, viena Biminitas Grundes pasaka “Saules dāvana”

Pelēki lietus mākoņi staigāja pa slapjām debesīm un pie sevis klusi raudāja.
“Kādēļ jūs bēdājaties?” saule mākoņiem apprasījās.
“Kā lai nebēdājamies?” mākoņi nopūtās, “vakara un rīta mākoņus tu pušķo mirdzošām krāsām, dienas mākoņi laistās balti un tīri, tikai mēs esam pelēki un noplukuši.”
Pār pelēkajiem mākoņu vaigiem noritēja lielas asaras. Saulei kļuva noskumušo mākoņu žēl.
“Došu jums zeltu no sava stara,” viņa solīja un skatījās uz lietū tīri nomazgāto zemi.
“Zeme, ko tu vari dot lietus mākoņiem, lai viņi būtu košāki?” saule jautāja.
“Varu dot savas zāles zaļo krāsu,” zeme atsaucas.
Saule smaidīja un skatījās tālāk pasaule, kur vēl atrast mākoņiem košumu. Jūra šalca un meta zilus viļņus baltajā krastā.
“Lielā jūra, kas tev mākoņiem dodams?” saule vaicāja.
“Došu, došu. Došu sava ūdens zilo krāsu!” jūra nošalca.
Pēkšņi saule izdzirda uguns balsi: “Arī man ir kas dodams. Došu savas liesmas krāsas, lai lietus mākoņi vairs pelēki neskumst.”
Te pie saules debesīm atlidoja klusa balstiņa: „Man nav daudz, ko dot,” viņa čukstēja, „es esmu tikai maza, niecīga puķīte, bet, ja mākoņi vēlas manu dāvanu pieņemt, dodu viņiem sava zieda krāsu”, sīka vijolīte, kāpās ziedēdama, kautrīgi novēlēja.
Saule paņēma visas dāvātās krāsas: no uguns sarkano un oranžo, no sava stara dzelteno, no zāles zaļo, no ūdens zilo, no vijolītes violeto un salika visas kopā platā josta. Mirdzošo krāsu jostu viņa iekāra pelēkajos lietus mākoņos, un tie atmirdzēja visās varavīksnes krāsās.
“Dāvinu jums varavīksni, lai jums vairs nav jāskumst, ka esat aizmirsti”, saule vēlīgi mākoņiem noteica.
Un katru reizi, kad saule lietus mākoņos paskatījās, viņos uzmirdzēja košā varavīksnes josta. Lietus mākoņi vairs nebēdājās par savu pelēkumu. /Universitas, Nr. 37, 1976./

Informāciju 2018. gada jūnijā sagatavoja Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.