Austra Dāle

Austra Dāle. Bērnība, skolas gadi un Maskava (1892–1918)

Austra Dāle dzimusi 1892. gada 23. jūnijā. Viņa piedzimst, uzaug un iet skolā Rīgā. Austra ir simtprocentīga pilsētniece, taču viņa pazīst arī lauku dzīvi, jo vecākiem pieder lauku mājas, un bērnībā Austra lielāko daļu vasaras pavada laukos pie vecāsmātes, tikai nedaudz vasaras kopā ar ģimeni mitinoties Jūrmalā un Ķemeros.

"Izjutu bērnībā pat sevišķu nepatiku pie dažām pilsētas dzīves parādībām. Ļoti nepatika garie melnie fabriku skursteņi, un, kad dažreiz gadījās iet gar fabriku, kur trotuārs pieblīvēts ar smalkām akmeņoglēm, sajutu to par kaut ko ļoti nejauku. Laikam jau toreiz instinktīvi būšu izjutusi, ka man var īsti patikt tikai dārzu pilsēta." (Austra Dāle. Dzīves skice. // Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava, 1936)

Austras tēvs Kārlis Dāle, namsaimnieks un muitas ierēdnis, ir liels lasītājs, dzejas mīlētājs un nacionālists, tādēļ ģimenē valda dzīva interese par latviešu kultūras parādībām. Tēvs pērk latviešu grāmatas un abonē latviešu žurnālus. Austra lasa žurnālus "Jaunības Draugs", "Austrums", "Mēnešraksts" un "Vērotājs".

"Savas dzejnieces dāvanas būšu mantojusi,laikam, no tēva. Neraugoties uz savu prozaiskodienišķo nodarbošanos – tēvs strādāja kā muitasierēdnis – viņš bija īsts gara estēts, liels literatūrasun mākslas cienītājs. Mūsu mājās aizvien pulcējāsrakstnieki, mākslinieki, aktieru saime. Edvarts Vulfs, brāļi Štrāli, Sķilters, Alksnis, Brencēns un daudziciti." (Zeltene, Nr.21 (01.11.1936))

Bērnībā Austras tuvākaisdomubiedrs un draugs ir brālis Pauls. Deviņu gadu vecumā Austra iestājas Voldemāra Maldoņa ģimnāzijā un sāk lasīt arī krievu un vācu valodā. Skolas viņai un brāļiem izvēlas māte, kura uzskata, ka tikai ar izglītību dzīvē var panākt sekmes. Mācoties Maldoņa ģimnāzijā, Austra sāk rakstīt dzejoļus, ko vēlāk nosauks par nenopietniem dzejas mēģinājumiem, kaut ko pa jokam uzrakstītu:

"To, ko gribēju toreiz dzejāizteikt, pa lielākai daļai, laikam, izteicu vēstulēs. Tāsbija kā "zibeņa novadītāji".Manos skolas gados, kā vispārīgi pirmskara laikmetāvēstuļu rakstīšana bija ieradums, kam kādreiz piemitadaudz jaukuma." (Zeltene, Nr.24 (15.12.1933))

Pirmais nopietnākais mēģinājumsdzejot ir drīz pēc Maldoņa ģimnāzijas beigšanas, kad Austra ķeras pie Dantes un pārtulko "Dievišķās komēdijas" nodaļu par Frančesku da Rimini. Bet viņas pirmais publicētais darbs ir Stendāla stāsta "Kastro klostera priekšniece" tulkojums, kas līdz ar nelielu apceri par Stendālu, publicēts laikrakstā "Latvija". Šajā laikā Austra Dāle strādā par skolotāju M. Milleres privātģimnāzijā Rīgā (1912-1914) un 1913. gadā ar pseidonīmu Fiametta sāk publicēt arī dzejoļus.

1913. gadā Zinību komisijas Vasaras sapulcēs Austra Dāle iepazīstas ar Ati Ķeniņu. Vasaras sapulces, kas notiek Latviešu Biedrības namā ir labi apmeklētas, un tajās ar priekšlasījumiem uzstājas gan zinātnieki, gan mākslinieki, risinās interesantas diskusijas. Kopā ar citiem vasaras sapulču dalībniekiem Austra Dāle dodas laivu braucienā no Pļaviņām līdz Koknesei. Starp braucējiem ir arī Atis un Anna Ķeniņi.

"Diena bija skaista, brīnišķīga. Izkāpām skaistākajās vietās Daugavas krastos gan Vidzemes, gan Kurzemes pusēs. Skati bija tāli un aicinoši. Sevišķi man patika Oliņkalnā. Dažas lauku mājas ar saviem dārziem atradās uz paša Daugavas krasta apburīgās vietās. (..) Braucot daudz dziedājām līdz Jānis Zālītis teica, ka nu ir diezgan." (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 102. lpp.)

Lielākā daļa ekskursantu satiekas arī vēlāk, starp viņiem arī Austra Dāle kopā ar brāli Paulu, un kādas dienas pavada Ķeniņu lauku īpašumā "Siljāņos":

"Tanīs dienās bija daudz saules un prieka, un humora, un mūzikas, jo Jānis Zālītis daudz spēlēja klavieres. Gandrīz visi dabūja jaunus vārdus. Austriņu iesauca Zebastianu, Ķeniņu par Donu Miguelu, bet vienu dāmu sauca par Nardes puķīti, kādu citu – Silts vakars zem liepām, utt." (Austra Dāle. Atmiņas. // Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 103. lpp.)

Taču pēc nepilna gada izceļas karš, un draugu pulciņš izklīst. Cits aizbrauc uz Maskavu, cits uz Pēterpili...

Abi Austras brāļi ir Maskavā – Pauls Dāle (1889–1968), beidzis filozofijas studijas Maskavas universitātē, bet vecākais brālis Viktors Dāle (1888–1960) Maskavas universitātē beidzis jurisprudences studijas.

1914. gadā arī Austra dodas uz Maskavu. Viņa strādā kā skolotāja latviešu bēgļu skolā un iestājas Maskavas Augstākajos sieviešu kursos, lai studētu vēsturi. Pirmā pasaules kara laikā Maskavā apmetušies arī vairāki latviešu rakstnieki – Linards Laicens, Kārlis Skalbe, Anna Brigadere, Jānis Akurāters, Fallijs, Angelika Gailīte, u.c., arī Atis Ķeniņš, kurš Maskavā ļoti daudz strādā.

Dzejniece Dāle un Ķeniņa kundze(1918–1940)

1918. gada augustā Austra Dāle atgriežas Latvijā. Īsu laiku viņa strādā par skolotāju Valmieras meiteņu vidusskolā, bet jau 1919. gada janvārī pārceļas uz Rīgu. Kādu laiku viņa strādā par skolotāju pilsētas pamatskolā, bet rudenī – Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijā (1919–1924) un pasniedz arī vēstures stundas Rīgas pilsētas komercskolā. Rīgā Austra Dāle atkal satiekas ar Ati Ķeniņu, kurš ir aizgājis no diplomātiskā dienesta un strādā par advokātu.

1921. gadā iznāk Austras Dāles pirmais dzejoļu krājums "Ēnu rotaļas". Krājumā ievietoti dzejoļi, kas sarakstīti laika posmā no 1913. līdz 1921. gadam. Krājums iznācis Augusta Mežsētas apgādā "Vaiņags", un kritiķe Paula Jēgere–Freimane par "Ēnu rotaļām" raksta:

"Tās nav drausmīgās pusnakts ēnas, kuru varā ir Austras Dāles dzeja.Tie ir drīzāk saulainas vasaras pusdienas ēnu plankumi, kas rotaļīgi kustas,saules stariem laužoties cauri sulotam lapu biezoknim. Laukā ir spilgta pusdienas saule, bet dzejniece nemīl viņas neaizklāta spilgtuma. Tā ir aizplīvurotu paēnu uzmeklējusi, kurā tīksmīgi izburt jūtu rotaļas no saules un ēnu ņirbīgiem krustojumiem.Šīs ēnu rotaļas ir intīma jūtu lirika, patiesa un nesamākslota, tāpēcAustras Dāles dzejoļu grāmata sniedz patīkamu veldzi dzejas cienītājiem." (Paula Jēgere Freimane. Austra Dāle. Ēnu rotaļas. Ritums, Nr.2 (01.02.1922))

1923. Austra salaulājas ar Ati Ķeniņu. Vēlāk atmiņās, kas rakstītas 1967. gadā, Austra kopdzīvi ar Ati nosauks par labāko laiku savā mūžā. 1926. gada pavasarī Ķeniņu ģimenē piedzimst dvīņi – Agris un Gundars. 1928. gadā Austra Dāle beidz Latvijas Universitāti un izdod vēsturisku apceri "Sievietes stāvoklis senā Ēģiptē" (1929). Viņa strādā V. Olava komercskolā (1930–1936), vēlāk ir žurnāla "Latviete" redaktore (1934–1940) un publicē daudz apcerējumu un recenziju par literatūru, visvairāk par dzejniecēm un rakstniecēm. Austra Dāle–Ķeniņa ir arī Latvijas Sieviešu organizācijas padomes vicepriekšsēdētāja, filistru biedrības "Varavīksne" priekšsēdētāja un latvju un čehu tuvināšanās biedrības un dāņu biedrības locekle.

Austrai Dālei patīk ceļot. Viņa rakstījusi arī ceļojumu aprakstus, kas publicēti presē. 1930. gados kopā ar Ati Ķeniņu viņa dodas braucienā uz Dziesmu svētkiem Zviedrijā, Austra Dāle apceļojusi Krieviju, pabijusi Kaukāzā, Somijā, Polijā, Lietuvā, Itālijā. Kavējoties Florences atmiņās, Austra Dāle uzraksta dzejoli:

Mēs kāpām kalnup vēl, kad saulē dārzi silst,
Kur šūpojas pār treliņiem un vārtiem
Vēl viegli oleandri ziediem sārtiem
Un tumšas vīnogas jau ienākušās zilst.

Un škitās, dienas devums jau ir piepildīts –
Kā tumšās vīnogas tev acis smaida –
Bet dvēsle gatava vēl ņemt un gaida.
Vēl iededzies un augstāk, augstāk nāc man līdz.

(Dzejoļa pirmpublicējums. Zeltene, Nr.21 (01.11.1936))

1936. gadā tiek atzīmēti 25 gadi kopš Austras Dāles pirmās publikācijas, Stendāla stāsta tulkojuma laikrakstā "Latvietis". Izdoti divi dzejas krājumi – "Ēnu rotaļas" (Vaiņags, 1921) un "Dzīves dziesma" (Anša Gulbja apgāds, 1935), abi kopā aptverdami ap 200 lappušu, un 1937. gadā iznāks Austras Dāles trešais dzejoļu krājums "Vēju vēstis".

"Ir agra rīta stunda. Aiz dzejnieces nelielās,intīmi noskaņotās darbistabas vienīgā, balti aizkarotāloga lēni krīt lejup lielas sniega pārslas, lai nogrimtuveikalnieciski trokšņainās Marijas ielas slapjdraņķī.Pie loga, aiz antīka sarkankoka rakstāmgalda, melnosrīta svārkos, sēd jubilāre, vēl pilna dzīves spraiguma.Domīgi raudzīdamās sniega pārslu rotaļā, dzejniece risina savu atmiņu kamolu – ar pārtraukumiem. Viņasvīrs – dzejnieks AtisĶeniņš – kā zvērinātsadvokāts dodas uz tiesu. Abu atvasēm – desmit gadus vecajiem dvīņiem, Gundāram un Agrim, būtu jādodas skolas gaitās, bet iet tikai viens, jo otrs mazliet nevesels. (..) Virs rakstāmgaldiņa, starp citām, goda vietā karājas divas lielas fotogrāfijas: tās dzejnieces vecāku ģīmetnes. Tēvs mazliet atgādina "Staburaga bērnu" autoru Valdi, māte maigiem, sirsnīgiem sejas pantiem. (..) Grūti ticēt, ka tā būtu dzejniece Austra Dāle, liekas, ir tikai Ķēniņa kundze – māte un mājasmāte, – tādu iespaidu gūst, runājot ar dzejnieci viņas mājā Tērbatas ielā." (J. Mednieks. Dzejnieces Austras Dāles 25 darba gadi. Zeltene, Nr.21 (01.11.1936))

Darbā vai atpūtā, daudzos foto uzņēmumos dzejniece redzama kopā ar saviem mazajiem dēliem. Viņa ir dzejniece Austra Dāle un māte un sieva – Ķeniņa kundze.

Smagums (1940–1972)

1940. gadā ģimene piedzīvo smagu triecienu. Kad pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Atis Ķeniņš mēģina iesaistīties jaunās varas valdības veidošanā, viņš tiek apcietināts un 1941. gada 8. martā notiesāts par pretpadomju darbību uz pieciem gadiem izsūtījumā Kazahstānā Akmoļinskas apgabala Arik-Balikas rajona Imantau ciemā.Austra ar dēliem paliek Rīgā. Tā laika sāpīgās domas un dziļie pārdzīvojumi atbalsojas arī Austras Dāles dzejā.

Tālums

Tālums gaistošs, tālums tumstošs
Sirdī sāpēt nepārstāj,
Tu aiz tālēm kvēls un skumstošs
Neteiktus mums vārdus krāj.

Tālums mēms un neatminams,
Tālums – bezgalības veids,
Ceļš uz Tevi neuzzināms,
Sirds to veic un neuzveic. (Latvju Mēnešraksts, Nr.11 (01.01.1942))

1942. gadā Austra Latvijā sakārto un izdod Ata Ķeniņa dzejoļu izlasi "Ceļi un likteņi".

1944. gada pavasarī tiek izdots Austras Dāles dzejoļu krājumu "Tāli gaisi".

1944. gada 3. novembrī no izsūtījuma atgriežas Atis Ķeniņš.

"Tas bija vēlu vakarā un tumsā, jo Rīgai elektrības vairs nebija. Bet man mājās bija sveces, kas bija aizdegtas mūsu laulībās, un es tās atkal aizdedzināju. Biju paglabājusi arī pudeli vīna, un mēs to dzērām visi kopā – vēlais atnācējs, mans dēls Agris un es." (Austra Dāle. Atmiņas. //Varavīksne. Rīga: Artava, 1992, 106. lpp.)

1945. gadā Rīgā noslīkst dēls Agris. Dēls Gundars atrodas emigrācijā.

Austra Dāle tulko no krievu valodas – Aleksanda Puškina, N. Ņekrasova liriku, Ivana Turgeņeva romānu "Tēvi un dēli" (1949) u.c.

Tad ģimeni piemeklē jauns trieciens. 1951. gada 26. februārī Atis Ķeniņš tiek atkal apcietināts. Martā apcietina arī Austru Dāli. Viņi tiek apsūdzēti pretpadomju aģitācijā. Apsūdzības slēdzienā minēts, ka Austra cēlusies no namīpašnieku ģimenes un no 1930. līdz 1940. gadam bijusi studentu korporācijas "Varavīksne" filistru biedrības priekšsēdētāja, no 1934. līdz 1940. gadam žurnāla "Latviete", kura lappusēs tika popularizēts buržuāziskais nacionālisms, otrā redaktore. Austra Dāle tiek apvainota arī par dzejoļiem, kuros ir izlēcieni pret Padomju Savienību un par to, ka 1948. gadā viņa, zinādama, ka viņas brālis Jēkabs Modris Dāle ar fiktīviem dokumentiem slēpjas no padomju varas, nav par to ziņojusi. (Slēdziens par Ata Ķeniņa un Austras Ķeniņas apsūdzībuhttp://www.archiv.org.lv/represetie/ind2.php?id=83)

1951. gada 31. maijā Ķeniņus izsūta uz Ščučinsku, Kazahstānu. 1953. gadā, atrodoties izsūtījumā Kazahstānā, Austra vairākus mēnešus pavada slimnīcā, kur viņai izoperē audzēju. Vajadzētu mainīt klimatu, taču Staļina nāve 1953. gadā nenes amnestiju Ķeniņiem, jo viņi nav sodīti, bet gan administratīvi izsūtīti. Atis tiek reabilitēts 1955. gada janvārī, Austra – amnestēta. 1955. gada pavasarī Ķeniņi var atgriezties Latvijā.

Padomju laikā Austra Dāle nav bijusi disidente, gluži otrādi, viņa vēlējusies, lai lasītāji pamana un literatūras vērtētāji akceptē viņas dzejas optimistisko, dzīvi apliecinošo raksturu. 1956. gada jūnijā žurnālā "Bērnība" publicēts Austras Dāles dzejolis "Es lielai Padomjzemei augu":

Es lielai Padomjzemei augu,
Kur darbs un daba veltes sniedz,
Kur vecs un Jauns man ir par draugu
Kur līksmam būt man neaizliedz.

Tā Dzimtene, kas mani lolo,
Tai tā kā mātei esmu draugs.
Tā mani mudina un skolo.
Es augu gaišs tai draugs un sargs

Te laukumi un dārzi vaļā,
Un vasaras kā brīnums mirdz
Pie pionieriem dabā zaļā,
Kur priecājos no visas sirds.

Man laukumi un dārzi vaļā,
Uz lielu dzīvi ilgas stīdz.
Un darbs un prieks būs mana daļa, –
Es augšu lielai dzīvei līdz.

Es skaistai Padomjzemei augu,
Es būšu vingrs, tēraudciets.
Un laimīgs nākotni es raugu,
Kur plauktin plaukst aiz zieda zieds. (Bērnība, Nr.6 (01.06.1956))

Un tomēr Padomju literatūras procesos Austrai Dālei neizdodas iekļauties. Publikācijas ir ļoti, ļoti retas. Viņa joprojām nav arī reabilitēta.

1966. gada rudenī Austra Dāle viesojas pie dēla, profesora Gundara Kinga–Ķeniņa ASV rietumu krastā. Dažas dienas viņa uzturas arī Ņujorkā. (Laiks, Nr.13 (12.02.1972)). Viesojoties Ņujorkā, top dzejolis "Dziesmiņa meitenītei", kas publicēts 1968. gada žaurnālā "Karogs":

Dziesmiņa meitenītei

Aijā, aijā, meitenīte, aijā, lialī,
Okeāna līča malā, lialī,
Klausies mazo gliemežvāku,
Kā tas dūc un šalc bez gala!
Dziedi līdzi meža dziesmām, aijā, lialī,
Klausies kalna pasaciņu, lialī.
Audzi liela, daiļa, moža, aijā, lialī,
Mīli tēvu valodiņu, lialī!
(Karogs, Nr.9 (01.09.1968))

1967. gada martā Austra rakstīs reabilitēšanas lūgumu PSRS ģenerālprokuroram, viņai ir septiņdesmit četri gadi un "Būtu skumīgi, ja man būtu jāaiziet no dzīves tādai, kurai apsūdzība nav noņemta." (LVA) (Austra Dāle tiek reabilitēta tikai 1998. gada 24. februārī, divdesmit sešus gadus pēc viņas nāves.) (Ilgonis Bērsons. Dzejnieku pāris. Mocekļi. // Deviņi likteņi. Rīga: Signe, 2001, 30. lpp. )

1970. gadā, neilgi pirms dzejnieces nāves, iznāk Austras Dāles pēdējais dzejas krājums, – plāna, brošēta grāmatiņa "Sanoši strauti", kurā apkopoti dzejoļi, kas sarakstīti laika posmā no 1913. līdz 1969. gadam. Valdemārs Ancītis grāmatiņas pēcvārdā raksta: "Sava vieta Austrai Dālei arī tagadējā – padomju lirikā. Un tajā dzejniece ienāk ne kā skeptiska vērotāja un nogaidītāja, bet kā apliecinātāja, līdzi cēlāja un līdzi darītāja." (Valdemārs Ancītis. Par Austru Dāli un viņas dzeju. Austra Dāle. Sanoši strauti. R.: Liesma, 1970, 122. lpp.)

Austra Dāle mirusi 1972. gada 6. februārī Rīgā, apbedīta Rīgas Meža kapos.

1992. gadā Raiņa muzejā tiek atzīmēta Austras Dāles simtgade. Pasākumā literatūrzinātnieks Valdemārs Ancītis stāsta par savu 60.–70. gadu korespondenci ar dzejnieci, atmiņās dalās Austras Dāles dēls Gundars Ķeniņš–Kings un viņas brāļa meita Karmena Dāle. Vēlāk Herberts Vītols rakstā "Austras Dāles atcerei" (Literatūra un Māksla, Nr.20 (29.05.1992)) raksta, ka viens no mūsu literārā mantojuma apguves uzdevumiem būtu prāva un respektējama Austras Dāles lirikas izlase...

---

Informāciju sagatavoja Zita Kārkla.