Ausma Grīnvalde

Literatūrzinātniece un docētāja Ausma Grīnvalde (1930) dzimusi Rīgā, bērnību pavadījusi Madonā un Daugavpilī, bet sevi uzskata par liepājnieci, jo Liepājā aizritējis viss viņas darba mūžs un nodzīvoti gandrīz vai septiņdesmit gadi.

Ausma Grīnvalde beigusi Valsts pedagoģiskā institūta Valodas un literatūras fakultāti Rīgā (1954). Vispirms gan iestājusies Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē – studēt eksaktās zinātnes izvēlējusies savas matemātikas skolotājas Oltes ietekmē, taču skaudrā dzīve (pirmajā studiju mēnesī netika maksāta stipendija, studijām bija nepieciešams pašai iegādāties arī grāmatas) pēc nepilna pusgada piespieda iestāties jau minētajā “skolotāju” institūtā, kas patiesībā nozīmēja pievēršanos otrai savai mīlestībai – literatūrai. Studijas aizrāva: “Mani no jauna pārņēma jau kopš vidusskolas pēdējiem gadiem iepazītais zināšanu apguves azarts. Tas palīdzēja regulāri iegūt patstāvīgai dzīvei tik nepieciešamo teicamnieces stipendiju. Aizgūtnēm lasīju klasiku un atklāju arī literatūras teorijas pievilcību. Bet vienlaikus pilniem malkiem baudīju savu jaunību – brīnumainos studiju gadus ar agriem rītiem lekcijās un aizrautīgu sabiedrisko darbošanos, ar studentu ballēm un ekskursijām, ar operu un teātra izrādēm. Ar tenisa čībiņām kartupeļu lauku aukstajos dubļos kolhoza talkās rudeņos. Un ar pašas nopelnītām kurpītēm, kuras, lietus laikā saudzējot, nesu rokās, kamēr pati pa Rīgas ielu lāmām laipoju basām kājām.” (Liepājas Pedagoģijas akadēmijas darbinieku dzīvesstāsti. Liepāja: LiePA, 2004, 34. lpp.)

Studiju laikā iesaistījusies dramatiskajā kolektīvā, kā pati stāsta, teātrim viņu un arī citus pievērsis kursabiedrs Viktors Hausmanis. Iestudējuši Raiņa “Pūt, vējiņus!”, kur Ausma Grīnvalde bijusi Orta, Viktors Hausmanis spēlējis Gatiņu. Teātra spēlēšanas mīlestība izrādījās noderīga arī Liepājas 6. vidusskolā, kur pēc augstskolas beigšanas viņa sāka strādāt par skolotāju. Augstskolā gan bijis sapnis studēt Maskavā Pasaules literatūras institūta aspirantūrā (tagadējā doktorantūra), taču tam nebija lemts piepildīties, jo toreiz jaunie speciālisti bija pakļauti obligātajai valsts sadalei.

Liepājas 6. vidusskolā nostrādāti desmit gadi (1954–1964), bijušas divas audzināmās klases ar talantīgiem, sirsnīgiem jauniešiem un labiem kolēģiem. Jau pirmajā darbā gadā Ausma Grīnvalde sākusi vadīt skolas dramatisko pulciņu, iestudētas Annas Brigaderes, Jevgeņija Švarca, Gunāra Priedes lugas, arī Raiņa “Pūt, vējiņi!”. Par Brigaderes lugas “Princese Gundega un karalis Brusbārda” pat iegūta godalgota vieta republikāniskajā dramatisko pulciņu skatē, kur starp jaunajiem “aktieriem” bijis arī kāds “loti labs skolnieks, brīnišķīgs un cilvēcīgs, bet kluss puika” – nākamais dzejnieks Jānis Peters. “Tādēļ [..] viņš spēlēja Magoņzemes karali, kam nav teksta.” (“Par visu ir jāmaksā!” / Ar Ausmu Grīnvaldi sarunājas Daina Meistere. Kurzemes Vārds, 2002, 1. okt.) Un vēl kāds prieks – labākie skolēnu teātra iestudējumi izrādīti uz Liepājas teātra skatuves.

1964. gadā Ausmu Grīnvaldi uzaicina strādāt Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā, kur tobrīd tika atvērta jauna fakultāte. Latviešu valodas un literatūras fakultātē viņa docē pasaules literatūras un literatūras teorijas kursus, arī ievadu literatūras zinātnē. Mainās augstskolas nosaukumi, taču šie kursi paliek nemainīgi viņas: “Man patika lasīt lekcijas, ar literatūras palīdzību radīt īpašu pārdzīvojuma auru, kas vieno pasniedzēju ar studentiem, – gluži kā labā izrādē, kad ņemas spēkā un savstarpēji uzlādējas aktiera un skatītāju garīgā enerģija. Atceros brīžus, kad lekciju laikā mani ir pārņēmusi dīvai sajūta, it kā auditorijā būtu uztverama Dantes, Gētes, Bairona, Marsela Prusta, Antuāna de Sent-Eksziperī klātbūtne. Ārzemju literatūra ir īpaši aktīva pasaules atvērēja, mūžīgo problēmu risinātāja, cilvēka dvēseles labirintu atklājēja, viņa personības veidotāja un bagātinātāja. Uz ārzemju literatūras salīdzinošā fona izceļas arī latviešu literatūras vērtības.” (Liepājas Pedagoģijas akadēmijas darbinieku dzīvesstāsti, 38. lpp.) Bijušie studenti stāsta, ka pasniedzēja bijusi ļoti stingra un prasīga un, neizlasot un neiedziļinoties darbos (pasniedzējai bijuši āķīgi jautājumi, ar kuriem pārbaudīt, vai darbs ir rūpīgi izlasīts), nemaz neesot bijis iespējams nokārtot eksāmenu. Augstas prasības Ausmai Grīnvaldei bijušas ne tikai pret sevi, bet, apzinoties, ka ir līdzdalīga topošo personību un speciālistu veidošanā, izvirzījusi tiem vairākus kritērijus – dziļas un vispusīgas zināšanas specialitātē, godprātīgu attieksmi pret darbu – un bijusi neiecietīga pret slinkumu un nevīžību.

1978. gadā Ausma Grīnvalde ieguva filoloģijas kandidāta grādu par disertāciju “Mākslinieciskā tēla problēmas mūsdienu latviešu padomju dzejā (1965–1973)”. Autorei bijis nodoms disertāciju pārstrādāt grāmatā, diemžēl izdevniecības “Liesmas” redaktores publikāciju atteikušas – it kā pārāk lielās sarežģītības (lasiet: teorētiskās ievirzes dēļ) dēļ tai būšot maz lasītāju… Vēlāk atsevišķi disertācijas fragmenti pārtapuši augstskolu studentiem paredzētos mācību līdzekļos.

2000. gadā klajā nāk Ausmas Grīnvaldes monogrāfija “Laiks un dzeja: jaunās paaudzes latviešu dzeja 80. gados”, kurā uzmanības centrā ir dzejnieki Klāvs Elsbergs, Pēters Brūveris, Guntars Godiņš, Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Anna Rancāne, kuru pirmā grāmatas iznāca 80. gados. Kritika pētījumu novērtē atzinīgi, par tā ieguvumiem uzlūkojot jau pašu ieceri – “aplūkot paaudzi kā kopumu noteiktā literatūrteorētisku un literatūrvēsturisku vispārinājumu līmenī, nosaucot gan vienojošo – tonalitāti, tēmas, tēlus –, gan īpatnējo virzienu iezīmes atsevišķu autoru dzejā” (Tie pārnovadi turas braši: Andas Kubuliņas un Intas Čaklās saruna par Ausmas Grīnvaldes grāmatu “Laiks un dzeja: jaunās paaudzes latviešu dzeja 80. gados”. Literatūra un Māksla Latvijā, 2001, 8. febr.). Par veiksmīgākajām atzītas nodaļas par Brūvera, Godiņa, Elsberga un Rancānes dzeju, bet par monogrāfijas novitāti atzīta pirmoreiz tik plaši apskatītā vizuālā dzeja.

---

Ieva Kalniņa, 05.12.2020.