Augusts Smagars

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (84); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (19)

Attēli: Persona attēlā(8)

VārdsAugusts Smagars
Papildu vārdiAugustīns Smagars
PseidonīmsA. Sm., Augustino Re-Gars, A. Rems, A. Šalks, A. Šolks, A. Tecila
KopsavilkumsAugusts Smagars (1910–1985) – dzejnieks, rakstnieks un žurnālists. Literatūrā ienācis 1927. gadā, sākotnēji pozicionējot sevi kā Latgales dzejnieku. Vēlāk nostāju mainījis, uzskatot, ka latgaliešu dzejai (literatūrai) jābagātinās no latviešu literatūras, kas savās tendencēs ir modernāka. Publicējis dzejoļu krājumu “Laikmeta termometrs” (1932), ko kritika vērtējusi kā moderni ekspresīvu mēģinājumu pārvarēt latgaliešu dzejas tradicionalitāti. Periodikā publicēts romāns “Sirds dezinfekcija” (1935) un stāsts “Stiprais Donāts” (1939). Nacistiskās okupācijas laikā Rīgas radiofonā veidojis raidījumus latviešu karavīriem Austrumu frontē. 1944. gadā apcietināts, sodīts, sodu izcietis spaidu darbu nometnēs Sibīrijā (1944–1954). 60.–70. gados Augusta Smagara dzeja publicēta preses izdevumos, 1967. gadā sarakstījis autobiogrāfisko stāstu “Kur ciedras šalc” (periodikā 1996–1997), autors literatūrkritiskām apcerēm par jaunāko literatūru. Izdotas dzejoļu izlases “Laiku lokā” (1970) un “Ezerzeme” (1992).

Personiska informācija1910: 27. oktobrī dzimis dzelzceļa remontstrādnieka ģimenē, māte – žemaitiete, mājas valoda bērnībā bijusi žemaišu.
1942: vasarā iepazīstas ar savu nākamo sievu Liliju Ābelīti (precējusies Smagare, 1918–1995), ar kuru apprecas pēc atgriešanās no izsūtījuma 1954. gadā.
1955: ģimenē piedzimst meita Dzintra.
Profesionālā darbība1927: 31. oktobrī "Latgolas Vōrdā" iespiests pirmais Augusta Smagara dzejolis "Dorbam".
1929: izrādīts Augusta Smagara viencēliens "Spoku nakts".
1931: sarīko pirmo Latgales rakstnieku vakaru Rīgā (ar Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības atbalstu). http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_lgsk1931n05|article:DIVL195|page:21|block:P21_TB00008|issueType:P
1935: žurnālā "Magazīna" (Nr. 147–163) publicēts romāns "Sirds dezinfekcija".
1936: Juglā Vispārējo strādnieku svētku sarīkojumā – plašs uzvedums ar Augusta Smagara tekstu “Darbaļaužu jaunās balsis”.
1937: Latvijas Saldumrūpniecības arodbiedrības drāmas ansamblis Mazajā Ģildē izrāda Augusta Smagara trīs cēlienu komēdiju "Jautrais atvaļinājums".
1938: laikrakstā "Rīts" 13. decembrī publicēta ziņa, ka Augusts Smagars sagatavojis izdošanai divus stāstu krājumus "Sirds dezinfekcija" un "Latgales silueti". Klajā tie netika laisti.
1939: laikrakstā "Mūsu Mājas Viesis" (6–19) publicēts garais stāsts "Stiprais Donāts".
1940: 16. jūnijā piedalījies Trešajos Latgales dziesmu svētkos Daugavpilī, kur lasījis savu dzeju.
50. gadu otrajā pusē: sabiedriskā kārtā vadījis toreizējā Siguldas rajona laikrakstā "Siguldas Kolhoznieks" jauno autoru apvienību.
1959: jūnijā Latvijas PSR Rakstnieku savienības Dzejas sekcijā tiek apspriests Augusta Smagara iesniegtais dzejoļu krājuma "Baltā viešņa" manuskripts. Apspriedē izteikts viedoklis, ka autoram "vēl daudz jāstrādā un rūpīgāk jāieskatās dzīvē" (Literatūras un Māksla, 1959, 20. jūnijs). Daļa no manuskripta iekļauta 1970. gadā iznākušajā dzejoļu izlasē "Laika lokā".
1961: piedalījies Literatūras un valodas institūta rīkotajā 15. zinātniskajā ekspedīcijā Liepājā, vācis folkloru.
1967: sarakstījis autobiogrāfisku stāstu "Kur ciedras šalc" par Sibīrijas nometnēs piedzīvoto.
1996–1997: žurnālā "Daugavas Vanagu Mēnešraksts" publicēts Augusta Smagara biogrāfiskā proza – stāsts "Kur ciedras šalc".

Dzejoļu krājumi

1932: Laikmeta termometrs
1970: Laika lokā (izlase)
1970: Dzintras dziesmu kamoliņš (dzeja bērniem)
1992: Ezerzeme (izlase)

Augusta Smagara dzejas recepcija mūzikā

Dziesmas ar Augusta Smagara dzejas tekstiem komponējuši Jānis Kalniņš, Nikolajs Kreišmanis, Līga Liepiņa-Kaņepe, Jānis Norvilis, Raimonds Pauls. Pazīstamākā kompozīcija ir Raimonda Paula dziesma "Zied ievas Siguldā". https://www.youtube.com/watch?v=DbxY3BH9LeY
Citātu galerija

Par Augustu Smagaru un viņa dzeju

"Tas bija ap 1933. gadu. Sekodams tā laikmeta noskaņām un dzejnieku modei, Augusts Smagars paša izdevumā bija laidis klajā dzejoļu grāmatiņu ["Laikmeta termometrs"], kas saturēja viņa pirmos dvēseles brēcienus pēc īstas mīlestības un cilvēcības. Lai vēl vairāk pasvītrotu faktu, ka tagad viņš kļuvis dzejnieks, Smagars nēsāja cieto “okstiņa” platmali, dzeltenus cimdus un monogrammām aplipinātu niedras spieķi, reprezentēdamies katrā spožākā ballē lakkurpēs un frakā. Viņš it kā apzinājās, ka formā vēl stipri negatavā dzeja to Olimpa pavēnī neiecels. Tā arī bija. Un pēc dažiem gadiem jaunais literāts kļuva nopietnāks, pameta spieķi un “okstiņu” un sāka vairāk pievērsties novadam, no kura viņš nāca, sniegdams periodikā rakstu virkni par Latgales dzīvi. Tā pati Latgale tēlaināk un skaidrāk sāka pacelties arī viņa skopajos un naivajos dzejoļos, ceļu, kuru gāja visi literāti, kas, savu novadu un savu zemi paaugstinot, varēja gaidīt sevis paaugstināšanu. Aplūkojot šo Smagara darbības posmu, jāsaka, ka labākais, ko viņa spalva devusi, ir patriotiskie un kareivīgie dzejoļi, īpaši tie, kas pieskaras Latgalei, un raksti par ezeru zemes dzīvi."

Raisters, Ēriks. Augusts Smagars. Daugavas Vanagi, 1942, 29. maijs.)

"A. Smagara dzeja parādās kā spilgts sava laika spogulis. Dzejnieka daiļrade nav bijusi bez pretrunām un nomaldiem, taču tās noteicošais strāvojums atspoguļo galvenokārt sava novada vēsturisko "laikmeta panorāmu".

Valeinis, Vitolds. Latgaliešu lirikas vēsture. Rīga: Jumava, 1998.
Nodarbesdzejnieks
žurnālists
folklorists
Dzimšanas laiks/vieta27.10.1910
Auksūde
Auksūdys, Telšiai County, Lithuania
Izglītība1923 – 1924 (Datums nav precīzs)
Somugols
Somugols, Nīcgales pagasts, Daugavpils novads

Somugola pamatskola

"Uz Somogola skolu Nīcgales pagastā man katru rītu jāiet savi divi kilometri. Visas mūsu skolas klases atrodas vienā vienīgā istabā. Mums salst. Mēs bieži vien klasē sēžam ar mēteļiem mugurā. Mūsu skolai sākumā ir tikai viena skolotāja, A. Pakera jaunkundze. Vienai klasei viņa parasti uzdod rakstu darbus, bet ar pārējām nodarbojas ar lasīšanu un rēķināšanu. Mums nav nevienas ģeogrāfijas kartes. Arī grāmatu trūkst. Vienīgajā klases istabā mēs esam cieši sablīvēti viens blakus otram kā bites stropā. Soli sabīdīti viens pie otra. Turpat mēs mācāmies un arī ēdam līdzpaņemto sacepto cūkas speķi. Pa starpbrīžiem mēs visi izskrienam ārā, bet dežurants tajā laikā izvēdina klasi."

Smagars, Augusts. Mana pirmā skola. Daugavas Vēstnesis, 1940, 27. janvārī. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_dave1940n022|article:DIVL335|query:AUGUSTS%20SMAGARS|issueType:P


1924 – 1926 (Datums nav precīzs)
Kārsavas pilsētas 6-klašu pamatskola
Kārsava
Kārsava, Kārsavas novads

1926 – 1930
Rēzeknes Valsts komercskola
Rēzekne
Rēzekne

Sākotnēji – Balvu komercskola.


1930 – 1933
Latvijas Universitātes Matemātikas un dabas zinātņu fakultāte
Rīga
Rīga

Dabaszinību nodaļa


1936 – 1940
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Tautsaimniecības un tiesību zinību fakultātes Tiesību zinību nodaļa

Darbavieta1930 – 1933 (Datums nav precīzs)
Latvijas Republikas Tautas labklājības ministrija
Rīga
Rīga

1936 – 1940 (Datums nav precīzs)
Hipotēku banka
Rīga
Rīga

1943 – 1944 (Datums nav precīzs)
Rīgas radiofons
Rīga
Rīga

Sakaru virsnieks

Sakaru virsnieka pienākumos ietilpa veidot pusstundu garus raidījumus karavīriem frontē. (Tēvija, 1943, 9. jūnijs) http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_tevj1943n134|article:DIVL334|query:Augusts%20Smagars%20Smagars|issueType:P


1954 – 1964 (Datums nav precīzs)
Sigulda
Sigulda, Siguldas novads

Siguldas rajona rūpniecības kombināts


1961 – 1965 (Datums nav precīzs)
Latvijas PSR Zinātņu akadēmija
Rīga
Rīga
Organiskās sintēzes institūts, sagādnieks

1966 – 1970
Latvijas PSR Zinātņu akadēmija
Rīga
Rīga

Koksnes ķīmijas institūts


1970 – 1973 (Datums nav precīzs)
Rīgas kinostudija
Rīga
Rīga
Dalība organizācijās1930 – 1940
Rīga
Rīga

Studentu korporācijas "Fraternitas Lacuania" filistrs


1931 – 1934
Rīga
Rīga
Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības biedrs
Dienests26.09.1933 – 14.10.1934
Latvijas Armija
Dienējis 4. Valmieras kājnieku pulkā.

1942 – 00.06.1943
Krievija
Russia

Iestājies brīvprātīgi Latviešu policijas bataljonā, piedalījies cīņās Austrumu frontē.

Emigrē1915 – 1919 (Datums nav precīzs)
Smoļenska
Smolensk, Smolensk Oblast, Russia

Ģimene devās bēgļu gaitās.


1919 – 1923 (Datums nav precīzs)
Brjanska
Bryansk, Bryansk Oblast, Russia

Ģimene dzīvoja Brjanskā, būdami bēgļu gaitās.

Apcietinājums00.11.1944 – 00.07.1946
Notiesāts uz 10 gadiem.

1946 – 1949
Čeļabinska
Chelyabinsk, Chelyabinsk Oblast, Russia

1946 – 00.07.1954
Karaghandi apgabals
Karagandy Province, Kazakhstan
Miršanas laiks/vieta21.07.1985
Rīga
Rīga
Apglabāts25.07.1985
Siguldas kapi
Miera iela 24, Sigulda, Siguldas novads, LV-2150

Kartes leģenda



















Tiek rādīti ieraksti 1-22 no 22.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Auksūde
(Auksūdys, Telšiai County, Lithuania)
27.10.1910Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Rīga
(Rīga)
21.07.1985Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Smoļenska
(Smolensk, Smolensk Oblast, Russia)
1915 - 1919EmigrēPilsēta
4Brjanska
(Bryansk, Bryansk Oblast, Russia)
1919 - 1923EmigrēPilsēta
5Siguldas kapi
(Miera iela 24, Sigulda, Siguldas novads, LV-2150)
25.07.1985ApglabātsKapsēta
6Somugols
(Somugols, Nīcgales pagasts, Daugavpils novads)
1923 - 1924IzglītībaCiems
7Rīga
(Rīga)
1930 - 1933IzglītībaPilsēta
8Kārsava
(Kārsava, Kārsavas novads)
1924 - 1926IzglītībaPilsēta
9Rēzekne
(Rēzekne)
1926 - 1930IzglītībaPilsēta
10Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1936 - 1940IzglītībaĒka, māja
11Rīga
(Rīga)
1930 - 1933DarbavietaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
1936 - 1940DarbavietaPilsēta
13Rīga
(Rīga)
1943 - 1944DarbavietaPilsēta
14Sigulda
(Sigulda, Siguldas novads)
1954 - 1964DarbavietaPilsēta
15Rīga
(Rīga)
1961 - 1965DarbavietaPilsēta
16Rīga
(Rīga)
1966 - 1970DarbavietaPilsēta
17Rīga
(Rīga)
1970 - 1973DarbavietaPilsēta
18Krievija
(Russia)
1942 - 01.06.1943DienestsValsts
19Čeļabinska
(Chelyabinsk, Chelyabinsk Oblast, Russia)
1946 - 1949ApcietinājumsPilsēta
20Karaghandi apgabals
(Karagandy Province, Kazakhstan)
1946 - 01.07.1954ApcietinājumsReģions, apgabals
21Rīga
(Rīga)
1931 - 1934Dalība organizācijāsPilsēta
22Rīga
(Rīga)
1930 - 1940Dalība organizācijāsPilsēta

“Smagars ir vai vienīgais dzejnieks 30. gadu Latgalē, kurš, pārvarot tradicionālā stila inerci, rakstīja modernā ekspresīvā manierē” – tā dzejnieku Augustu Smagaru (1910–1985) raksturojis literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis monogrāfijā “Latgaliešu lirikas vēsture” (Rīga: Jumava, 1998).

Augusts Smagars dzimis 1910. gada 27. oktobrī Leišmalē starp Reņģes staciju un Auksūdes ciemu Mažeiķu rajonā dzelzceļa remontstrādnieka Dominika un viņa sievas žemaitietes ģimenē. Bērnībā mājas valoda bijusi žemaišu. Pirmā pasaules kara gados kopā ar māti (tēvs palicis darbā Ikšķiles stacijā) devies bēgļu gaitās uz Krieviju, kur dzīvojuši Smoļenskā un Brjanskā, tur arī sācis skolas gaitas. 1923. gadā ģimene atgriezusies Latvijā. Beidzis Rēzeknes komercskolu (1930), kur arī pievērsies rakstniecībai – pirmais dzejolis publicēts “Latgolas Vordā” 1927. gadā, rakstījis arī informatīvus rakstus par Latgales literārās dzīves notikumiem Rīgas avīzēm. Vācis folkloru – vairākus tūkstošus vienību, par ko folkloras vākšanas konkursā ieguvis pirmo vietu. Iestājies Latvijas Universitātē, kur sākumā studējis Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē (1930–1933), tad pārgājis uz Tautsaimniecības un tiesību zinātnes fakultātes Tiesību zinību nodaļu (1936–1940), paralēli studijām strādājis Hipotēku bankā. Bijis latgaliešu studentu korporācijas “Lacuania” filistrs.

Studiju laikā intensīvi rakstījis dzeju, un vērā ņemams darbs, ko Smagars paveic, ir 1931. gadā sarīkotais pirmais Latgales novada rakstnieku vakars Rīgā, kuru ar uzrunu sveic dzejnieks Kārlis Skalbe, bet paša organizētāja vadmotīvs ir bijis nepretstatīt savu novadu pārnovadam, bet tuvināt tos un savstarpēji bagātināties.

Dzejoļu jau ir tik daudz, ka jaunais dzejnieks nolemj izdot krājumu “Laikmeta termometrs” (1932). Recenzenti atzīst, ka autoram piemīt “dziļa izjūta, īpatnēja uztvere un daudz dziļa nemiera” (Jānis Sarmzieds, Dzirkstis, 1932, Nr. 1), “meklējumi pēc jaunim izteiksmes un stila pajēmīnim dzejā, kuri atbylstu pārdzeivojamā laikmeta dzeives tempam” (Meikuls Apeļs. Latgalīšu literatūras vēsture, 1935), kāds saskata Aleksandra Čaka inspirācijas. Viļņojumu rada arī tas, ka vienos vākos publicēti dzejoļi latviešu un latgaliešu rakstu valodā – tas ir kaut kas nebijis, līdz ar to neparasts un, varētu teikt, novatorisks. Taču izskan arī viedoklis, ka autors sasteidzis grāmatas izdošanu, jo dzejoļu kvalitāte ir ļoti nevienmērīga. Augusta Smagara daiļrades apskatā, vērtējot izlasi “Laika lokā” (1970), kurā iekļauti dzejoļi arī no pirmā krājuma, Vitolds Valeinis raksta: “Šiem dzejoļiem tagad vairs galvenokārt ir tikai kultūrvēsturiska nozīme – kā sava laika dzīves un dzejas īpatnību dokumentējumam, kas pāri četru gadu desmitu grēdām kaut daļēji atvēdī to atmosfēru, kad Rīgā mirdzēja čakiski modernās dzejas zvaigznājs un kad tas savā veidā spēja atdzirkstīt arī Rēznas ezera spogulī un Rēzeknes upes līkločos. Dažos dzejoļos te sastopamies ar Veidenbauma, kā arī tautas romanču ietekmi. Vietumis ieskanas tajā laikā populārie grēviņiskie Gestas Berlinga motīvi (“Karnevālā”, “Pēdējais sveiciens”, “Atmiņu vāzē” u. c).” (Op. cit.) Bet tas teikts jau gandrīz pēc septiņdesmit gadiem.

Viegli ironisku toreizējā jaunā dzejnieka raksturojumu sniedzis dzejnieks Ēriks Raisters: “Tas bija ap 1933. gadu. Sekodams tā laikmeta noskaņām un dzejnieku modei, Augusts Smagars paša izdevumā bija laidis klajā dzejoļu grāmatiņu, kas saturēja viņa pirmos dvēseles brēcienus pēc īstas mīlestības un cilvēcības. Lai vēl vairāk pasvītrotu faktu, ka tagad viņš kļuvis dzejnieks, Smagars nēsāja cieto “okstiņa” platmali, dzeltenus cimdus un monogrammām aplipinātu niedras spieķi, reprezentēdamies katrā spožākā ballē lakkurpēs un frakā. Viņš it kā apzinājās, ka formā vēl stipri negatavā dzeja to Olimpa pavēnī neiecels. Tā arī bija. Un pēc dažiem gadiem jaunais literāts kļuva nopietnāks, pameta spieķi un “okstiņu” un sāka vairāk pievērsties novadam, no kura viņš nāca, sniegdams periodikā rakstu virkni par Latgales dzīvi.” (Raisters Ē. Augusts Smagars. Daugavas Vamagi, 1942, 29. maijs)

Tiek pamests ne tikai spieķis un “okstiņš”, Augusts Smagars paplašina savas rakstniecības gultni: top dramatiski darbi – komēdija “Jautrais atvaļinājums” (iestudēta 1937), periodikā publicēts romāns “Sirds dezinfekcija” (Magazina, 1935, Nr. 147–163) un garstāsts “Stiprais Donāts” (Mūsu Mājas Viesis, 1939, Nr. 6–10). Smagara rakstnieka ceļa dabisko attīstības gaitu pārtrauc laikmeta traģiskie notikumi – divas totalitāro varu okupācijas.

1940. gada 16. jūnijā Augusts Smagars atrodas Daugavpilī, piedalās Trešajos Latgales dziesmu svētkos, kur lasa savu dzeju, un, domājams, notiekošo, Latvijas neatkarības zaudēšanu, minēto svētku kontekstā izjūt īpaši asi. 1940. gada vasarā Augusts Smagars, nepieņemot jauno varu, kopā ar dzejniekiem Augustu Broci, Pēteri Iklavu un Kārli Lapiņu aiziet meža darbos un Kuldīgas mežos pavada septiņus mēnešus.

Par sekojošo nacistiskās okupācijas laiku ir pretrunīgas liecības, un šis laikposms Smagara biogrāfijā būtu vēl jāpēta. Padomju laika rakstu avotos šis laiks (tāpat kā sekojošais apcietinājums 1944. gada novembrī, kad Rīgā atgriezusies padomju vara) un soda izciešana Sibīrijā, saprotamu iemeslu dēļ ir apiets. Atmodas sākuma gados no dzejnieka dzīvesbiedres Lilijas Smagares rakstītā izriet, ka t. s. vācu laikā bijis sakaru virsnieks Rīgas radiofonā un gatavojis rakstnieku pusstundu raidījumus, kas raidīti leģionāriem austrumu frontē, “domājis par tēvzemes atbrīvošanu [..] Viņa patriotiskie raksti iespiesti “Daugavas Vēstnesī”, “Daugavas Vanagos” (“Tēvijā”). Dramatiskajā laikā, kad vajadzēja izšķirties, vai doties svešumā vai palikt dzimtenē, Augusts Smagars nešķīrās no Rīgas.” (Smagare L. Ar ticību rītdienai. Darba Balss, 1990, 27. okt.) Kā iespējams spriest no informācijas periodikā, 1943. gadā jūnijā tiešām Rīgas radiofonā tiek izveidoti šādi raidījumi, un tos vada Augusts Smagars. Tomēr lasāma arī cita informācija, ka jau 1942. gadā “latviešu brīvprātīgo karavīru rindās iestājušies vairāki rakstnieki un žurnālisti”, un līdzās dzejnieku Pētera Iklava, Augusta Broča, Oļģerta Kučera vārdiem minēts arī Augusts Smagars: “Ilgi negudrojot, viņš kā viens no pirmajiem pieteicās latviešu brīvprātīgo karavīru bataljonos, lai varētu doties uz austrumiem svētajā kara gājienā pret boļševismu, pret ko cīnās ne viens vien Eiropas rakstnieks. Tagad dzejnieks valkā latvieša karavīra formu un virsnieka vietnieka zīmotnes, gaidot to diena, kad būs jākāpj ešelonā. Līdzīgi saviem draugiem A. Brocim un Iklavam, viņš apmainījis dzejnieka un rakstnieka spalvu pret latviešu karavīra zobenu.” (Raisters Ē., op. cit.)

Lai kā arī būtu bijis, 1944. gada novembrī Augusts Smagars tiek apcietināts un notiesāts uz desmit gadiem soda izciešanas (nāves) nometnē. 1954. gadā atgriežas Latvijā un apmetas Siguldā, jo galvaspilsētā pieraksts viņam ir liegts. Rakstnieka dzīvesbiedre Lilija Smagare atmiņās uzsvērusi: “Ļoti pārdzīvo, ka nevar rakstīt pēc savas pārliecības. Publicēšanas iespējas ir ierobežotas, stagnācijas gados nākas izciest pazemojumus un morālus triecienus. [..] Augusta Smagara dzīves galvenais saturs bija literārā jaunrade, taču nežēlīgie laikmeta spaidi tai nebija labvēlīgi.” (Smagare L. Stāsts par dzīvesbiedru. Darba Karogs, 1990, 3. nov.) Tā arī sākumā ir – pēc atgriešanās no Sibīrijas divus gadus presē nav nevienas publikācijās. Šajā laikā dzejnieks strādā par krāvēju rūpniecības kombinātā un sabiedriskā kārtā vada toreizējā Siguldas rajona laikrakstā jauno autoru apvienību. Pirmās publikācijas parādās 1956. gadā, un starp tām ir arī dzejolis “Zied ievas Siguldā”, šo tekstu savai dziesmai vēlāk izvēlēsies Raimonds Pauls, un dziesma iemantos popularitāti. Zīmīgi, ka dzejolis šķitis pieņemams arī tādam Latvijas PSR Valsts drošības komitejas inspirētam “iestādījumam” kā komitejai “Par atgriešanos dzimtenē”, kas izdod avīzi ar tādu pašu nosaukumu, tā kalpoja par vienu no instrumentiem, kā aicināt klaida latviešus atgriezties Latvijā. Nav zināms, vai dzejolis ievietots patvaļīgi rubrikā “Dzimtene Latvija jūs gaida” vai publicēšanai atļauja saņemta arī no autora, taču fakts ir interesants. Tomēr durvis publikācijām literāros izdevumos kā “Karogs” un “Literatūra un Māksla” vērās ļoti lēnām – burtiski pa dzejolim gadā, tāpēc par lasītāju uzrunas platformu kļūst izdevumi padomju skolēniem, pionieriem un komjauniešiem, laikraksts “Pionieris” un žurnāli “Bērnība” un “Zīlīte”. Šajā laikā līdztekus liriskiem dzejoļiem Smagars atgriežas pie humoristisku dzejoļu sacerēšanas. 1958. gadā, iznāk Latgalei veltītai izlase “Aiz ezera balti bērzi”, kuras izdošanai bija primāri politiski mērķi – ar pretsparu trimdai parādīt, ka Latgales autori vai tie, kas rakstījuši par Latgali, ir “pretmets klerikāli apoloģētiskajai un latgaliešu emigrantu bezperspektīvajai literatūrai [..]. Latgale devusi spējīgus rakstniekus, žurnālistus, redaktorus, kas šodien aktīvi piedalās latviešu padomju kopējās sociālistiskās kultūras veidošanā.” (Laizāns P., Zeile P. Latgaļu literatūras un preses mantojumu vērtējot. Karogs, 1958, Nr. 11) Augusta Smagara dzejas publikāciju šajā izlasē pavada atziņa – “Daiļrades gaitas atsācis dzejnieks un žurnālists Augusts Smagars” (op. cit.). Ne vārda par to, kādu iemeslu dēļ tad šīs gaitas būtu bijis jāatsāk. Taču nolasāma ir ziņa tiem, kas otrpus dzelzs priekškara bija informēti par represijām pret dzejnieku, ka redz’, cik humāna ir padomju vara un cik labi klājas arī tiem, kas sodu izcietuši, pārauguši un ar prieku atkal tiek uzņemti sociālistiskās literatūras klēpī.

Taču pavērtās durvis uz literatūras pasauli atkal aizcērtas vai, Lilijas Smagares vārdiem, “publicēšanās iespējas ir ierobežotas”.1959. gadā Rakstnieku savienības Dzejas sekcijā apspriež Augusta Smagara iesniegto dzejoļu krājuma manuskriptu “Baltā viešņa”, un kopējais spriedums skan – autoram vēl jāaug un jāiepazīst padomju dzīve labāk. Otru triecienu sagādā Jāzepa Osmaņa referāts “Mums jāaudzina nākotnes cilvēks!” Rakstnieku savienības valdes plēnumā, kur viņš asi kritizē dzejniekus, kas ar avīžu izgriezumiem rokās kā argumentiem ierodas izdevniecībā un pieprasa savu manuskriptu izdošanu: “Līdzīgs stāvoklis ir ar Viktoru Straumi un Augustu Smagaru, kas arī nolēmuši visus savus spēkus ziedot vienīgi literatūrai un tagad ziedojas uz katra altāra. Viņi sacer dzejoļus, pasakas un stāstiņus un kārto savas pirmās grāmatas. Daži varianti jau bijuši izdevniecībā un noraidīti. Autori vēl publicēsies periodikā un tad nāks ar izgriezumiem uz izdevniecību un rādīs, sak, mēs nu gan nezinām, žurnāli mūs ar prieku drukā, kāpēc jums nepatīk?” (Literatūra un Māksla, 1960, 4. jūn.) Osmanis aicina jau “saknē nocirst” visas iespējas un periodiskajiem izdevumiem nepublicēt, viņaprāt, rakstniekus diletantus. Vai un cik Osmanim taisnības, atkal būtu pētījams.

Uz pāris gadiem apstājas Augusta Smagara dzejas publikācijas periodikā, kas atsākas ar 1967. gadu. Viņš kļūst arī par laikraksta “Dzimtenes Balss” (izdots Valsts drošības komitejas paspārnē) ārštata korespondentu un publicē rakstus par Latvijas kultūras dzīves notikumiem. Žurnāls “Karogs” publicē Smagara recenzijas par iznākušajām grāmatām, arī viņa dzeju. Dzejnieks ir ieguvis tiesības apmesties Rīgā un strādā Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā par sagādnieku, vēlāk arī Koksnes ķīmijas institūtā un Rīgas kinostudijā. 1970. gadā, dzejnieka 60 gadu jubilejā, izdevniecība “Liesma” laiž klajā viņa dzejas izlasi “Laika lokā”, iznāk arī dzejoļu grāmata bērniem “Dzintras dziesmu kamoliņš” (1970). Vitolds Valeinis, vērtējot minēto izlasi, raksta: “Augusta Smagara dzejai ir savs motīvu loks un savs šo motīvu risinājuma veids. Dzejoļi mazāk saistās ar tīri personīgo, bet aizvien un galvenokārt ar sava novada dzīvi, bieži to tverot pagātnes–tagadnes–nākotnes skatījumā. [..] A. Smagara dzeja parādās kā spilgts sava laika spogulis. Dzejnieka daiļrade nav bijusi bez pretrunām un nomaldiem, taču tās noteicošais strāvojums atspoguļo galvenokārt sava novada vēsturisko “laikmeta panorāmu”.” (Valeinis, V., op. cit.)

Dzejnieks devies mūžībā 1985. gada 21. jūlijā, apglabāts Siguldas kapos.


27.10.2020. Ieva Kalniņa

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.