Arvīds Grigulis

Dzejnieks, dramaturgs, rakstnieks, literatūrzinātnieks un kritiķis, profesors Arvīds Grigulis bija nozīmīga personība latviešu padomju literārajā procesā. Mazāk būtisks ir viņa atstātais literārais mantojums, daudz lielāka nozīme ir viņa sabiedriskajai un politiskajai darbībai. Viņš bija viens no Latvijas Padomju rakstnieku savienības dibinātājiem un ilggadējiem valdes un komunistiskās partijas pirmorganizācijas biroja locekļiem, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas loceklis, Latvijas Valsts universitātes profesors un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. Laikabiedru atmiņās viņa ietekme uz latviešu padomju literāro procesu un agrākā literārā mantojuma izvērtēšanu netiek apšaubīta. Spriedumi par viņa personību un profesionālo darbību pārsvarā ir spilgtu epitetu bagāti un kontroversiāli – izcils un veikls orators, demagogs, karjerists, konjunktūrists, staļinists, šahists, Mefistofelis, valdonīgais kalps, ciniķis, histēriķis u. c. Ne tikai profesionālajā darbībā, bet arī sadzīvē skarbs un dzēlīgs, brīžiem cinisks, taču erudīts, ar asu, loģisku prātu un dzelžainu loģiku.

Visprecīzāk A. Griguļa personības pretrunas atklājis literatūrzinātnieks Jānis Kalniņš: “Viņš pierada runāt patiesību un nepatiesību ar vienāda oratora mākslas spēku un pārliecību. Gan to, kam pats ticēja, gan to, ko no viņa prasīja partija, respektīvi, konjunktūra, konjunktūras situācija. Domāju, ka pat sākuma gados viņam bija pat veikla advokāta prieks, cik veiksmīgi viņš to prata izdarīt. Ne reizi vien auditorija viņam sajūsmā pat uzgavilēja. Arī tad, kad klusībā apjauta, ka runātājam dārgāka par patiesību ir spoža uzstāšanās. Viņš nekad negribēja būt nekas, ne universitātē, ne Rakstnieku savienībā.” (Kalniņš, Jānis. Arvīds Grigulis (1906–1989). Latviešu rakstnieku portreti: laikmeta krustpunktos. Sast. Benita Smilktiņa. Rīga: Zinātne, 2001, 46. lpp.)

Arvīds Grigulis dzimis 1906. gada 12. oktobrī Lādes pagasta Jumpravmuižas “Bajāros” pusmuižas nomnieka, Cimzes skolotāju semināra absolventa Pētera un Alīdas Griguļu ģimenē. Tēvs no Rīgas pilsētas rentējis apmēram 30–40 ha zemes. Padomju okupācijas režīma gados par savu izcelšanos Arvīdam Grigulim nācies itin bieži taisnoties. Tādēļ dažādos dokumentos (autobiogrāfijās un anketās) viņš centies norobežoties no savas ģimenes – skolas un jaunības gadus atainojot kā smagu pretrunu pilnus – ar ģimenes, sevišķi tēva, un reakcionārās skolas ietekmi, brieduma trūkumu un politisko analfabētismu. Arvīds Grigulis mācījās Lādes pagastskolā (1914–1917), Kārļa Deidera privātajā tirdzniecības skolā (1917–1918) un P. Šmithena un L. Bērziņa privātģimnāzijā (1918–1919) Limbažos un Limbažu vidusskolā (1919–1925).

Pēc vidusskolas beigšanas, 1925. gadā, Arvīds Grigulis pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur sāka strādāt par telegrāfistu Rīgas Pasta un telegrāfa dienestā (1925–1927), vēlāk – Rīgas Galvenajā pastā (1927–1929). Viņš kļuva arī par Rīgas Galvenā pasta sociāldemokrātiski orientētās arodbiedrības biedru, un nedaudz vēlāk jau kā Latvijas Universitātes dabaszinātņu students (studijas vēlāk pameta) iestājās tādas pašas ievirzes studentu biedrībā “Klints” un biedrībā “Vilnis”. 1929. gadā Arvīds Grigulis pārgāja darbā uz Rīgas Centrālo kopējo slimokasi, kur strādāja par kurjeru, reskontrista palīgu un rēķinvedi līdz 1934. gadam.

1927. gadā ar dzejoļa “Stāsts” publikāciju laikraksta “Sociāldemokrāts” literārajā pielikumā “Literatūra un Dzīve” Arvīds Grigulis debitēja literatūrā. Neilgi pēc tam iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums “Reportiera piezīmes” (1929), kam sekoja krājumi “Imitācija un sirds” (1931) un “Nogurušo namā” (1934). Šajā periodā Arvīds Grigulis bija arī Strādnieku teātra padomes loceklis, lugu tulkotājs un literārās daļas vadītājs (1928–1934). 1929. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, kādu laiku bija jauno rakstnieku grupas “Trauksme” biedrs, kā arī uzsāka studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē (1932–1937).

Arvīda Griguļa karjeras attīstību apturēja 1934. gada 15. maija apvērsums – viņš tika arestēts un desmit dienas pavadīja ieslodzījumā. Aresta dēļ līdz pat 1937. gadam viņš nekur netika pieņemts darbā. Neraugoties uz prestižo jurista izglītību, no 1937. līdz 1940. gadam viņš darbu turpināja Rīgas Galvenajā pastā par pasta kalpotāju, telegrāfistu, vēlāk – pasta skapīšu abonēšanas inkasentu.

Jauns pavērsiens Arvīda Griguļa karjerā notika pēc Latvijas okupācijas. 1940. gadā viņš tika iecelts par Latvijas Preses biedrības pilnvarnieku–likvidatoru, liekot atjaunot iepriekš likvidēto Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrību, kā arī uzņemoties šīs arodbiedrības vadības pienākumus. 1940. gadā kā viens no pirmajiem viņš tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. Sākoties Otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, viņš evakuējās uz PSRS iekšieni un iestājās 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā Sarkanās Armijas sastāvā. Arvīds Grigulis kara laikā atradās frontē Halturinā, Kirovā, Uržumā. Frontē viņš kļuva par divīzijas laikraksta “Latviešu Strēlnieks” korespondentu, kā arī piedalījās kaujās pie Narofominskas, Staraja Rusas, Demjanskas. Būdams kara korespondents, viņš bija ciešā saskarē ar frontes ikdienu un pārvietojās kopā ar 43. latviešu gvardes divīziju. Par aktīvu dalību Otrajā pasaules karā Arvīds Grigulis apbalvots ar vairākiem ordeņiem un medaļām. Kara laikā tapa arī vairāki ideoloģiski piesātināti dzejas un prozas darbi – dzejoļu krājumi “Zemnīcā” (1943), “Vētrā” (1946), stāstu krājums “Caur uguni un ūdeni” (1945) un “Nags” (1945).

Pēc Otrā pasaules kara Arvīds Grigulis pārliecinoši izvirzījās latviešu padomju literārā procesa augšgalā. Sarakstot ideoloģiski nevainojamas lugas (“Uz kuru ostu?” (1945), “Kā Garpēteros vēsturi taisīja” (1946), “Māls un porcelāns” (1947) u. c.), stāstus un romānus, viņš baudīja varas un rakstnieku elites privilēģijas, izpelnoties neskaitāmus apbalvojumus un goda nosaukumus – LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1947), Staļina prēmijas laureāts (1948) un LPSR Tautas rakstnieks (1976) u. c.

Pēc kara Arvīds Grigulis kādu laiku bija VAPP Daiļliteratūras apgādniecības vadītājs (1945), LPSR Valsts akadēmiskā drāmas teātra literārās daļas vadītājs (1945–1947). Nozīmīgs ir viņa darbs Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas (vēlāk – Filoloģijas) fakultātē, kurā viņš par lektoru, vēlāk docentu un profesoru strādāja no 1945. līdz pat 1989. gadam.

Līdzās tam viņš pakāpeniski veidoja karjeru komunistiskās partijas nomenklatūrā – vairāku LPSR Augstākās Padomes sasaukumu deputāts, bijis LPSR Augstākās Padomes Prezidija loceklis (1971), Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis (1971–1985).

Arvīds Grigulis mūžībā aizgāja 1989. gada 5. oktobrī Rīgā.

---

Informāciju 2021. gada 12. oktobrī sagatavoja Madara Eversone.