Arvīds Eglītis

Žurnālists un izdevējs Arvīds Eglītim (1921–1999) dzimis Augšzemgalē, Sēlijas novada Elkšņu pagasta “Pārupēs” lauksaimnieka ģimenē, brālis dzejnieks un publicists Alberts Eglītis (1917–2007), pēc Otrā pasaules kara palika uz dzīvi Vācijā; sieva – rakstniece Konstance Miķelsone (1905–1955) ir vairāku īsprozas grāmatu un divu romānu autore.
“Kā liela daļa lauksaimnieku izcelsmes censoņu, viņš ganu gaitās piedziedājis Ormaņkalna silus, sācis dzīt arī taisnu vagu “Pārupes” druvās.” / “Latvija Amerikā”, 1971, 24. jūl. /

Ap dzimtajām mājām kuploja Arvīda Eglīša kā mazpulcēna stādītais augļu dārzs, bērzu un liepu alejas. Mīlestību uz rakstīto vārdu viņš mantojis no mātes, kamēr tēvs bija praktisks cilvēks. Dzimtās puses mīlestība sakņoja arī Arvīda Eglīša izraudzītajā pseidonīmā un dibinātā apgāda nosaukumā – Sēļzemnieks.

Arvīds Eglītis beidzis Elkšņu pamatskolu un 1941. gadā Hercoga Pētera ģimnāziju Jelgavā. Jau ģimnāzijas laikā, proti, 1939. gadā sācis strādāt žurnālā “Mazpulks” un laikrakstā “Zemgales Balss”. Vēlāk, 1942. gadā, strādāja laikraksta “Jēkabpils Vēstnesis” redakcijā, bija laikraksta “Daugavas Vēstnesis” redakcijas loceklis (1943–1944), kur strādājis kopā ar Jāni Klīdzēju un Aleksandru Ancānu, gūdams jau krietnu pieredzi žurnālistikā un redakcijas darbā, laikraksta plānošanā un satura izstrādē, kas lieti noderēja turpmākajos svešuma gados.

1944. gadā Arvīdu Eglīti iesauca Latviešu leģionā, viņš bijis kara ziņotāju-žurnālists “Kurt Eggert” vienības latviešu rotā, kā arī 1. būvpulka laikraksta “Nākotnes Ausma” redakcijas loceklis (1944–1945) un laikraksta “Dienas Ziņas” redaktors (1945).

Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā Arvīds Eglītis nonāca gūstā Heidē, Ziemeļvācijā, kur kopā ar Jāni Sudrabiņu un Arnoldu Apsi rediģējis laikrakstu “Ceļa Malā”.
Pēc atbrīvošanas no gūsta Arvīds Eglītis nonāca Saules nometnē Gēsthahtē, kur turpināja savu žurnālista un redaktora darbu, strādādams laikraksta “Trimda” redakcijā (1945), vēlāk, 1947. un 1948. gadā, bija laikraksta “Jaunaudze” atbildīgais redaktors un izdevējs.

Dzīvodams latviešu bēgļu nometnē Gēsthahtā, Arvīds Eglītis pievērsās grāmatizdošanai, 1946. gadā viņš dibināja izdevniecību “Sēļzemnieks”, kas vēlāk darbu turpināja Mineapolē ASV.

Vācijā Arvīds Eglītis izdevis latviešu anekdošu krājumu “Jautrās kalorijas” (1946), gadagrāmatu “Svešos ceļos” (bija šī izdevuma redaktors), paša sastādīto jauno dzejnieku dzejoļu antoloģiju “Sāpes un cerības” (abas izdotas 1947. gadā), kā arī Pāvila Gruznas, Emīla Skujenieka, Oļģerta Liepiņa un citu rakstnieku darbus.

1951. gadā Arvīds Eglītis ar ģimeni izceļoja ASV un apmetās uz dzīvi vidienē, Mineapolē, kur kopā ar sievu Konstanci Miķelsoni izdeva žurnālu “Latvju Sieviete” (1952), vēlāk izdeva arī žurnālu “Laikmets” (1953–1968). Tāpat turpināja ar apgāda “Sēļzemnieks” darbu, izdodams Jāņa Ziemeļnieka “Kopotas dzejas” (1959) un “Kopotus stāstus” (1960), Annas Brigaderes romānu “Kvēlošā lokā” (1961) un citus darbus.

Arvīds Eglītis strādāja paša izveidotajā spiestuvē “Laikmets”, bijis arī laikraksta “Laiks” līdzstrādnieks. Ar pseidonīmu Arvīds Sēļzemnieks viņš publicēja dzēlīgus dzīves vērojumus. Līdzās “Sēļzemnieka” apgāda grāmatām un ilustrētajiem žurnāliem “Latvju Sieviete” un “Laikmets” viņa spiestuvē vēl tika sagatavoti arī citu apgādu izdevumi: “Ceļa Biedrs”, “Bitīte”, “Ugunskurs”, “Akadēmiskā dzīve”, ārstu žurnāls “Apkārtraksts”, daži korporāciju žurnāli un citi. Ilgus gadus šajā spiestuvē arī tika iespiests Daugavas Vanagu sienas kalendārs un “Baznīcas gadagrāmata-kalendārs”. Desmitiem dažādu grāmatu tika sagatavots arī mācītāja E. Ķiploka vadītajam apgādam “Sējējs” un E. Dobeļa apgādam “Latvju grāmata”.

Arvīds Eglītis rosīgi piedalījies Mineapoles latviešu sabiedriskajā dzīvē, bijis Mineapoles Daugavas Vanagu apvienības teātra administrators un arī aktieris.
1969. gadā no padomju Latvijas uz Mineapoli pie dēla ieceļoja tēvs Pēteris Eglītis.
1983. gadā izdots Arvīda Eglīša dzejas krājums “Nesaules laika dziesmas: žurnālista līriskas piezīmes”, par kuru kritiķe Nora Valtere rakstīja:

“Alberta Eglīša grāmatas centrālā tēma tātad ir Latvijas liktenis un autora spēcīgi pārdzīvots patriotisms. Daudzu dzejoļu noskaņa tādēļ tiecas būt vairāk dramatiski patētiska, mazāk tīri liriska. Vairāk vietās autors pirms attiecīga dzejoļa īsā, ļoti koncentrētā, lietišķā, tomēr emocionāli iedarbīgā prozas valodā sniedz ziņas par vēsturiskiem faktiem un notikumiem, kuru ierosmi sekojošais dzejolis sacerēts. Nevar noliegt dzejnieka dziļo un traģisko pārdzīvojumu īstumu. [..] Alberta Eglīša dzejoļi bez izņēmuma rakstīti brīvajā pantā, bieži lietojot ornamentālus rindu salauzījumus un vārdu sakārtojumus gan stateniski citu zem cita, gan slīpos grupējumos. [..] Grāmatas saturs tomēr trimdiniekam aktuāls un viņa pārdzīvojumiem raksturīgs, arī pārdomām nozīmīgs.” / “Laiks”, 1984, 21. janv. /

Par šo krājumu kritiķis Jānis Andrups rakstīja –
“Alberts Eglītis, Sēļuzemes dēls, sācis skatīt pasauli apzinīgām acīm, kad Latvijas brīvības gadi bija viskrāšņāk saziedējuši. Pēc tam kā ļaunu murgu piedzīvojis austrumu lietuvēna trakošanu, izgājis rūgtas kara gaitas un nekad vairs nav varējis norimt saukt un meklēt jaunībā pārdzīvoto brīvības brīnumu. Kā daudzi sēļzemnieki, kas ķeras pie spalvas, viņš to mērc ugunī un raksta ar sirdsasinīm. Viņam tāpēc neder ne avīžu raksts, ne kara balāde. Viņam jāsviež pasaulē vārdi, kas rodas uz barikādēm un pēdējā aizsargvietā pret milzu pārspēku.

Tā radusies šī grāmata, nepilnu divu gadu desmitu darbs. To rakstījis brīvības karotājs, kas nav varējis apmierināties ar žurnālista nosvērtajām rindām un kam nav bijis patapas kļūt par gludinātas dzejas autoru. Katru rindu ir dzinusi trauksme, jo nav laika izsvērt vārdus, kad mirst tauta, brīvība un cilvēcība. Kaut kādā veidā viņa raksti atgādina otru tā paša novada vīru, boļševiku mocekli Aleksandru Grīnu, kas tāpat rakstīja kāpinātā patosā un lielas steigas trauksmē. Vielu Alberta Eglīša grāmatai ir devis pārdzīvotais laiks ar daudziem konkrētiem notikumiem.” / “Londonas Avīze”, 1984, 22. jūn. /

Rezumējot Arvīda Eglīša spiestuves darbu, atzīmēt –
“Daudz iespiedumdarbu gājuši caur Eglīša spiestuvi. Pirmos gadu desmitus sekmīgi darbojās arī viņa paša apgāds “Sēļzemnieks”, bet vairāk gan kā spiestuve, iespiežot organizāciju žurnālus, mēnešrakstus, brošūras un, protams, dažādus ielūgumus, dziesmu lapiņas u. c. Spiestuvei bija sagādātas vajadzīgās saliekamās un iespiežamās ierīces. Klabēja un grabēja saliekamā mašīna.” / “Laiks”, 1999, 1. maijā /

1995. gadā Arvīdam Eglītim par ilggadīgu darbību žurnālistikā piešķirta Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Krišjāņa Barona prēmija.
1999. gada 4. aprīlī Mineapolē noslēdzās Arvīda Eglīša mūžs.

Informāciju 2021. gada 8. jūlijā sagatavoja Inguna Daukste-Silasproģe