Arturs Voitkus

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (42); Sastādītājs (1); Recepcijas persona (39)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsArturs Voitkus
PseidonīmsAugusts Nopūta, Andrejs Grava
Dzimtais vārdsArtūrs Nikolajs Voitkus
KopsavilkumsArturs Voitkus (1911–1991) – rakstnieks un mācītājs. Viens no latviešu trimdas autoriem, kurš visvairāk rakstījis par reliģiskām tēmām. Romānos galvenokārt tēlota trimdas latviešu sadzīve un mācītāja ikdiena svešumā.
Divas ticības mācības grāmatas un savos romānos un lugās risinājis reliģiskas un psiholoģiskas problēmas. Ar pseidonīmu Augusts Nopūta rakstījis feļetonus, savukārt lugas parakstītas ar Andreja Gravas vārdu.
Personiska informācijaDzimis tiesneša Gerharda Voitkus ģimenē. Bērnību aizvadījis Lubānā.
1937: apprecējies ar Margrietu Krūzemani, meitas Maruta un Ilze.
Tēva brālis prāvests Arturs Voitkus (miris 1962, Vācijā), brālēns Verners Voitkus, vēlāk Sidnejas Vienības ev. lut. draudzes mācītājs.

Pieaugot apcietināšanas draudiem, 1941. gada martā izmantoja iespēju un izceļoja uz Vāciju, kur līdz Otrā pasaules kara beigām strādāja Tīringā papes fabrikas laboratorijā. Ierodoties latviešu bēgļiem, noorganizēja dievkalpojumus Latvijas baznīcas virsvaldes uzdevumā Greicā.
1951: izceļoja uz Kanādu.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

Rakstīšanai pievērsies skolas gados, studiju gados rakstīja baznīcas laikrakstā "Svētdienas rīts", bet ap 1939. gadu mācītāja G. Šauruma rediģētā rakstu krājamā iznākusi viņa Ziemassvētku ieskaņu grāmatiņa. Tai pašā parādās pa rakstam arī laikrakstos "Zemgales Balss" un "Rīts".

Literārie darbi
1946: īsprozas krājums "Stāsti par mīlestību".
1955: īsprozas krājums "Aproce".
1962: humoresku krājums "Spogulis".
1968: īsprozas krājums "Dzīvais cilvēks".

Romāni
1961: "Bet es jums saku..."
1964: "Tev nebūs..."
1965: "Aiz rožainiem mākoņiem".
1966: "Mēs gribam būt mājās", 1969: Andris Valdmanis romānu pārstrādāja lugā ar nosaukumu "Dēla noziegums".
1968: "Dzīvais cilvēks".
1970: "Ceļi tāli, ceļi tuvi".
1972: "Četri simti".
1972: "Sudraba un zelta man nav".
1975: "Dod man savu sirdi".
1977: "Svešinieki un piedzīvotāji"
1977: "Vēja nestas lapas".
1978: "Ogles pelnos".
1979: "Redzi mēs dzīvojam".
1980: "Zaudētie gadi".
1981: "Liekie".
1987: "Par vēlu" (laikrakstā "Laiks").

Sarakstījis drāmas – "Jūdass", "Liekie", "Cilvēks vārtos", "Zīmes smiltīs", "Soģis" (1968: godalgota ALA lugu sacensībā), "Zvaigznes", komēdiju "Krāpnieks", komēdija "Skaistuma sacensības". Lugas iestudētas latviešu trimdas teātros un dramatiskās kopās.
Rakstījis arī kultas dziesmas,
publicētas svētrunas, ievadraksti; rakstījis par trimdas problēmām. Publicētas grāmatas: Ziemsvētku laiks.

Mācītāja gaitas

1932: rudenī kā kandidāts sāka praktiskā darbā Vienības draudzē Jelgavā, mācītāja Oļģerta Krauļa vadībā.
1935: 9. jūnijā ordinēts mācī
tāja amatā, kandidāta gadu nokalpojis Jelgavas pilsētas draudzē kā Jelgavas iecirkņa vikārs.
1936–1940: decembrī apstiprināts par Zaļās ev.-lut. draudzes mācītāju Zaļeniekos, līdzās šiem pienākumiem 1940: maijā kļuva arī Glūdas draudzes vikāru.
Vācijā aprūpējis latviešu bēgļu grupas Greicā, Ansbahā un Vircburgā.
1951: maijā sāka strādāt Hamiltonā, kanādiešu St. Paulu draudzē, pie kuras bijusi arī latviešu grupa, no kuras tika dibināta patstāvīga latviešu draudze ar Arturu Voitku kā mācītāju.
1954: kļuva par mācītāju Hamiltonas Kristus ev.-lut. latviešu draudzei.
1956: pārgāja darbā uz Toronto, bet aprūpē palikusi arī latviešu draudze Kičinerā.
1958–1985: kalpoja Monreālas latviešu draudzē, vēlāk dzīvoja Otavā.

1972: ievēlēts LELDAA pārvaldē.
1975: ievēlēts par LELDAA Kanādas apgabala garīgo vadītāju un Baznīcas Virsvalde iecēla par prāvestu.
Baznīcas Virsvaldes viceprezidents un Kanādas apgabala prāvests.


Kalpojot Jelgavā, bijis arī Jelgavas izglītības biedrības ģimnāzijas pieaugušiem, Jelgavas 2. pilsētas ģimnāzijas un vienu ziemu arī
Jelgavas Skolotāju institūta reliģijas skolotājs.
Skolotāja darbu turpinājis Monrealā, Latviešu skolā un vasaras nometnē.
Sabiedriskā
darbā Kanādā bijis DV Hamiltonas nodaļas priekšnieks un kopš 1956: Latviešu nacionālās apvienības Kanādā padomes loceklis.
LNAK kultūras un izglītības nozares vadītājs.


1933–1937: aktīvi darbojās jaunatnes apvienībā "Viestura Savienība", bijis tās valdes priekšsēža biedrs un faktiskais vadītājs.
Žurnāla "Ceļa Biedrs" (no 1985) un izdevuma "Baznīcas gadagrāmata" redaktors (no 1987).

1969
: kopā ar sievu Margrietu Voitkus no angļu valodas tulkojis apgādā "Grāmatu Draugs" izdoto Koberta K. Masija grāmatu "Nikolajs un Aleksandra".
Citātu galerija

Par Artura Voitkus literāro devumu

"Arturs Voitkus sevi parāda kā raibās dzīves vērotāju, izceļot interesantākos tipus. Vairāk nekā citi rakstnieki viņš ētisko apvieno ar estētisko."
Bičolis, Jānis. Latvija Amerikā, Nr.38 (10.05.1969)

"Arturs Voitkus savos darbos nav kādu jaunu ceļu meklētājs formā vai satura, viņš nav ari dziļdomīgs stilists, bet gan labs fabulētājs un reālistisks dzīves vērtētājs. Viņa daudzos romānus nevar iztirzāt īsā rakstā - tie ir jālasa katram pašam, lai tuvāk iepazītos ar šī rakstnieka pasauli. Bez šī nopietna dzīves norišu tēlotāja šai rakstniekā slēpjas tomēr vēl arī kāda cita, ļoti īpatna dzirksts: viņa lieliska, nepārspējamā humora izjūta, kas mums Augusta Nopūtas persona ir dāvinājusi tādus vienreizīgus,asi tvertus tēlus kā Lampatānu, Taisnību, Pusmucu un citus, kas nelielajā Pigbridžas pilsētā no klizmas klizmā vada savas trimdinieku gaitas. Žēl, ka pēdējā laikā tik reti redzam Augusta Nopūtas vārdu mūsu periodika, jo gribētos apgalvot, ka pēc humorista Ačuka viņš ir pirmais, kas ar īstu, labvēlīgu smaidu māk priecāties par mūsu kļūdām un ne tik spožiem tikumiem, kādus bieži sev pierakstam."
Vīksna, Ingrida. Priesteris, rakstnieks, humorists, brīvās pasaules Latviešu apvienības Kultūras fonda laureāts literatūrā. Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs, Nr.7 (01.07.1979)

"Voitkus ir labs novērotājs un lielisks laikmeta attēlotājs. Viņa darbos viegli uztverama centrālā doma. [..] Gandrīz katrā Voitkusa darbā risināta kāda ģimenes problēma. Abas traģēdijas Jūdass un Soģis ir ar bībeles temu un rakstītas saistīgā valodā. 10 romānos attēlota dzīve Kanādā. Par vienu no labākajiem Artūra Voitkusa darbiem K. Dronis minēja Četrus simtus. Viņš arī teica, ka autors savos darbos parādījis 20 dažādus mācītāju tēlus. Sešos viņa darbos mācītājs ir galvenā persona."
Austrālijas Latvietis, Nr.1546 (29.09.1980)

SaiknesMaruta Voitkus-Lūkina (1939) - Meita
Nodarbesmācītājs
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta01.06.1911
Liepāja
Liepāja

IzglītībaRīgas pilsētas 1. vidusskola
Rīga
Rīga

1925 – 1929
Jelgavas ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava
Akadēmijas iela 10, Jelgava, LV-3001

1929 – 1935
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Pabeigtas studijas Teoloģijas fakultātē; studiju virziens: teoloģija.

Dalība organizācijāsStudentu korporācija "Lettonia"

Daugavas Vanagi
Hamiltona
Hamilton, Ontario, Canada
DV Hamiltonas nodaļa.
Emigrē00.03.1941
Vācija
Germany

1951
Kanāda
Canada
Miršanas laiks/vieta15.01.1991
Otava
Ottawa, Ontario
ApbalvojumiPBLA Kultūras fonda Goda balva
Prēmija piešķirta par latviešu trimdas dzīves romānu sēriju.
Rakstniecība
1978

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-8 no 8.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Liepāja
(Liepāja)
01.06.1911Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Otava
(Ottawa, Ontario)
15.01.1991Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Vācija
(Germany)
01.03.1941EmigrēValsts
4Kanāda
(Canada)
1951EmigrēValsts
5Akadēmijas iela 10, Jelgava
(Akadēmijas iela 10, Jelgava, LV-3001)
1925 - 1929IzglītībaĒka, māja
6Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1929 - 1935IzglītībaĒka, māja
7Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
8Hamiltona
(Hamilton, Ontario, Canada)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
Arturs Voitkus (1911–1991) dzimis Liepājā, taču, sākot Pirmajam pasaules karam, vecāki Gerhards un Auguste Voitkus kopā ar dēlu Arturu pārcēlās uz Lubānu, dzīvoja draudzes skolā, kur tēvs bija skolas pārzinis un draudzes ērģelnieks. Skolas gaitas uzsācis 1919. gadā pamatskolā Rīgā, vēlāk turpinājis Rīgas pilsētas 1. vidusskolu, bet 1929. gadā beidzis Jelgavas valsts klasisko ģimnāziju un tajā pašā gadā uzsācis teoloģijas studijas teoloģiju Latvijas Universitātē.

Ar labsirdīgu humoru Arturs Voitkus atceras savu bērnību un pusaudžu gadus. Savas atmiņas viņš raksta:
“Lubānā ieguvu pirmās zināšanas makšķerēšana, slidskriešanā un citos ūdens sportos, ka arī sāku nodarboties ar rakstniecību. Līdz kara beigām [Pirmā pasaules kara] jau pilnīgi pārvaldīju lielos un mazos burtus kā vecajā, tā jaunajā ortogrāfijā.”

Studiju laikā strādājis par mācītāja amata kandidātu Jelgavas pilsētas draudzē, kur pēc studiju beigšanas, 1935. gadā 9. jūnijā ordinēts mācītāja amatā. Kalpojot Jelgavā, bijis arī Jelgavas izglītības biedrības ģimnāzijas pieaugušiem, Jelgavas 2. pilsētas ģimnāzijas un vienu ziemu arī Jelgavas Skolotāju institūta reliģijas skolotājs. 1936. gadā ievēlēts par Zaļenieku un Glūdas draudzes mācītāju. Uz Zaļenieku biedrības nama skatuves izrādītā pirmā Artura Voitkus luga, ap 1939. gadu izdota grāmatiņa Ziemassvētku noskaņās mācītāja G. Šauruma rediģētā rakstu sērijā.

1937. gadā Arturs Voitkus izveidoja ģimeni ar Magrietu Krūzmani. Pieredzot padomju okupācijas gadu, Arturs Voitkus 1941. gadā ar ģimeni izšķiras doties bēgļu gaitās uz Vāciju, kur līdz Otrā pasaules kara beigām strādāja Tīringā, papes fabrikas laboratorijā. Vēlāk pārcēlās uz Ansbahu Bavārijā. Bēgļu laikā Vācijā strādāja par skolotāju, mācītāju un YMCA apgabala vadītāju Bavārijā. Tur ar Andreja Gravas vārdu izdoti divi oriģināldarbi – “Stāsti par mīlestību” un “Jūdass”. Vācijā tapis arī romāns “Zaudētie gadi”, kas 1951. gadā turpinājums publicēts laikrakstā “Latvija Amerikā” (grāmatā izdots tikai 1980. gadā), tapušas humoreskas un citi nelielāka apjoma darbi.

1951. gadā kopā ar ģimeni – sievu Margrietu un meitām Marutu un Ilzi – ieceļojis Kanādā un apmeties Hamiltonā, kur bijis Pāvila draudzes mācītāja palīgs, Hamiltonā strādā fabrikā, līdz tiek ievēlēts par jauktās un vēlāk Hamiltonas latviešu ev.-lut. Kristus draudzes mācītāju, darbodamies arī Daugavas Vanagu organizācijā kā valdes priekšsēdis. Lai veicinātu draudžu apvienošanos, viņš pārceļas uz Toronto un maizes darbu strādā eļļas sabiedrībā, gan pilnīgi neaiziedams no garīgā darba, jo apkalpo arī Kičeneras latviešu koloniju, noturot tur dievkalpojumus. Kopš 1958. g. 1. janvāra līdz 1985. gadam Artura Voitkus bija Monreālas Trīsvienības draudzes mācītājs, vēlāk kalpoja Otavā.

Kaut arī Arturam Voitkus netrūkst atbildīgu pienākumu, tomēr viņš kļūst par ražīgu romānu, īsprozas un lugu autoru, humoreskas publicējot ar Augusta Nopūtas vārdu. Uz jautājumu, kā viņš spēj savienot humoresku un feļetonu rakstīšanu ar savu tiešo, t. i. mācītāja darbu. “Domāju, tas nemaz nav grūti. Feļetonā un humoreskā kādreiz iespējams pateikt to, ko sprediķī nevar. Tas pats sakāms arī par citiem literatūras paveidiem. Bez tam – tādā veidā mana audience kļūst lielāka.”

Ingrida Vīksna atzinusi, ka “Arturs Voitkus ir cilvēks ar daudzām sūtībām, daudziem talantiem un daudzšķautņainu personību. Varētu teikt – mūsu priekšā stāv radošs gars ar piecām sejām: priesteris, novelists, dramatists, humorists un – suņu un makšķeres draugs. Kā jau parasts dzīvē, viena vai otra mūsu īpašība vai talants brīžiem izpaužas spilgtāk nekā citi, un tā arī redzam Arturu Voitkus viņa dažādās dzīves gaitās, kur nav pat vēl pieminēts viņa darbs sabiedrībā – LNAK padomē un LELBAs pārvaldē, kur Arturs Voitkus ir priekšnieks.

Artura Voitkus ir četru īsprozas grāmatu, sešpadsmit grāmatās publicētu un vēl vismaz trīs periodikā publicētu romānu autors, vismaz astoņu lugu autors. Sarakstījis arī garīgus tekstus.

Vēl varam piemetināt kādu citu Artura Voitkus minējumu:

“Jauno vielu parasti uzrakstu agrās rīta stundās – kad klusē tālrunis un nav gaidāmi apmeklētāji. Liels atbalsts un palīgs darbā ir mana sieva. Viņa manuskriptus ne tikai pa divi un trīs lāgi pārraksta uz mašīnas, bet ir arī mans pirmais kritiķis.”

Romānu triloģijā, kas vēstī par mācītāju Kasparu Madaru, rodamas autobiogrāfiskas reminiscences; romānā “Dod man savu sirdi” (1975) tēlota autora bērnība un jaunekļa gadi, arī studiju laiks Rīgā, līdz pat ordinēšanai par mācītāju; romānā “Svešnieki un piedzīvotāji” (1977) tēlota mācītāja ikdiena un darbs Latvijā, tomēr galvenokārt darbībā norisinās pēckara Vācijā un latviešu bēgļu nometņu laikā, savukārt romānā “Redzi, mēs dzīvojam” (1978) turpinās vēstījums par mācītāju Kasparu Madaru, darbības norisi pārceļot jau uz jauno pasauli – trimdu Kanādā.

Šī romāni triloģija uzskatāmi iezīmē rakstnieka Artura Voitkus prozas darbu pamattēmu – mācītāja ikdiena, mācītāja dzīve, nereti arī kādi samezglojumi, reliģiski jautājumi, ticības jautājumi, latviešu dzīve Latvijā, pēckara Vācijā un trimdas zemē Kanādā.

Kā atzīmējis Nikolajs Kalniņš, citos romānos Arturs Voitkus tēlo vai atklāj t. s. trimdas problēmas: iedzīvošanos svešos apstākļos, saimniecisko nostiprināšanos, bērnu audzināšanu, jaukto laulību problēmas un cīņu par latvietības saglabāšanu. “Tie ir aktuāli jautājumi, kas var interesēt lielākā vai mazākā mērā katru, tāpēc lasītāju Arturam Voitkum netrūkst. Bet jāpiemin, ka vielas izvēle vien nenodrošinātu rakstniekam ceļu uz lasītāju sirdīm. Voitkus prot arī dzīvi stāstīt, notikumus sarežģīt, kāpināt un atrisinājums bieži vien pavisam negaidīts. Viņa varoņi ir dzīvē labi novēroti: dažreiz tie lasītāju kaitina, dažreiz iepriecina un smīdina. Visiem darbiem tomēr jūtama cauri rakstnieka rūpe, lai mēs svešumā, materiāli nostabilizējušies, neizplaiksnētu garīgi.”

Ieskatam romānā “Mēs gribam būt mājās” (1966) risinātās paaudžu pretrunas:

“Ko jūs, vecie, mums esat gribējuši vai pratuši iedot? Jūs mūs atvedāt uz šo pasaules malu un mēģināt pārliecināt, ka būtu grēks, ja mēs te justos labi un mēģinātu iekārtoties uz dzīvošanu. Jūs izolējaties no tās sabiedrības, kas jūs uzņēmusi savā vidū, un gribat, lai mēs darām tāpat...

Trimda un trimda! Kāpēc jūs gribat, lai mēs te justos kā trimdā? Kāpēc? Skolā mūs māca mīlēt Kanādu. Mums stāsta un pierāda, cik skaista, bagāta un varena šī zeme. Un brīva... Protams, mēs esam latvieši. Mēs to zinām, un mēs to nenoliedzam, mēs pat smejamies par tiem, kas grib izlikties, ka tādi nav. Bet mēs negribam vienmēr būt trimdā. Mēs gribam būt mājās!”

Ingrida Vīksna teikusi: nopietns dzīves vērotājs, psihologs un cilvēka dvēseles pazinējs, “visi Artura Voitkus romāni, tāpat viņa drāma “Jūdass” [..] ir nopietnu, dziļu pārdomu pilni darbi, kas skar laicīgas vai reliģiskas dzīves problēmas. Šai ziņā zīmīgs trimdas dzīves dokumentējums un garīdznieka dzīves gaitu atspoguļojuma risinās triloģija par mācītāja Kaspara Madara gaitām un pārdzīvojumiem.

Arhibīskaps Arnolds Lūsis atzinis, ka lielu interesi un pārrunas modinājis jau pirmais Artura Voitkus romāns “Bet es jums saku” (1961), kurā tēlota jauna mācītāja pieredze un pārdzīvojumi draudzes darbā. “Mācītāja amats jau ļauj ieskatīties daudzos mūžos un likteņos, dažādos raksturos un cilvēku savstarpējas attieksmēs. Te ir bagātīga viela rakstniekam, un arī Voitkus to bieti ir izmantojis savos darbos un romānos.”

Mācītāja un rakstnieka Artura Voitkus mūžs noslēdzās 1991. gada 15. janvārī Otavā.

Par savu literāro jaunradi Arturs Voitkus teicis:
“Kā es rakstu? – Sistemātiski. Katru dienu pa druskai. Vislabprātāk – agri no rīta. Man vienmēr stāv prātā kāda Zemgales saimnieka vārdi: Ko nevar padarīt, ja – dara. Tos iedomāju ik reizes, kad, lielāku darbu rakstot, liekas – esmu uzņēmies par daudz.”

Informāciju 2021. gada jūnijā sagatavoja Inguna Daukste-Silasproģe

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.