Arturs Kadiķis-Groznijs

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (10); Recepcijas persona (5)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsArturs Kadiķis-Groznijs
Pseidonīmsotrs Taliņš
Dzimtais vārdsArturs Talents
KopsavilkumsArturs Kadiķis-Groznijs (dzimis Arturs Talents, 1901–1934) – īsprozas autors. Kopš 15 gadu vecuma aktīvi iesaistījies revolucionāru kustībā, piedalījies februāra un oktobra apvērsumos Krievijā, strādājis dažādos amatos Sarkanajā Armijā. 1919. gadā darbojies Iekšlietu tautas komisariātā Rīgā, bijis arī komjaunatnes Rīgas komitejas otrais sekretārs. Kopš 1919. gada rudens piedalījās Krievijas Pilsoņu karā Kubaņā un Ziemeļkaukāzā. Kopš 1924. gada strādājis Ļeņingradas kara apgabalā kā politdarbinieks, instruktors un kara komisārs, paralēli pievērsies rakstniecībai.
Publicējis īsprozu PSRS periodikā, izdoti stāstu krājumu "Putenī, kad stepe smilkst..." (1927) un "Ens" (1930), garais stāsts "Uz Daugavas krastiem" (1934 krievu valodā; 1936 latviešu valodā), kopā ar Jāni Eiduku sarakstījis lugu par latviešu strēlnieku pievēršanos lielinieku idejām Pirmajā pasaules karā "Strēlnieki pagriež stoburs" (teātrī 1933; grāmatā 1934).
Prozā dominē latviešu strēlnieku un sarkanarmiešu cīņas pilsoņu karā, 1919. gada padomju varas mēneši Rīgā un atkāpšanās notikumi. Stāsti mākslinieciski neizstrādāti, dominē notikumu apraksti bez tēlu individualizācijas, slikti izkopta latviešu valoda (paralēli raksta arī krievu valodā).
1934. gadā miris no smadzeņu iekaisuma.
Personiska informācija1901. gada 4. jūnijs: dzimis sociāldemokrātisku strādnieku ģimenē Rīgā; dzīvoklī bieži notikušas nelegālas partijas sanāksmes.
1910–1914: mācījies P. Užāna elementārskolā.
Līdz 1915. gadam: strādājis dažādus gadījuma darbus.
Pirmā Pasaules kara laikā: nonāk kā bēglis Petrogradā.
1917. gada februārī: kā kaujas vienības loceklis piedalās patvaldības gāšanā.
1917. gada aprīlī: iestājas lielinieku partijā.
1917. gada jūnijā: kļūst par Sarkanās Gvardes locekli; aktīvi iesaistās revolucionārajā kustībā.
1918. gadā: iziet aģitatora kursus Smoļnijā.
1918. gadā: darbojas pirmajā priekšzīmīgajā partijas vienībā Vjatkas apgabalā; ir ložmetējnieks pilsoņu karā, cīnoties pret baltgvardiem; tiek smagi ievainots un ārstējas hospitālī Petrogradā, kur top pirmais dzejolis "Rīta Rasa".
1918. gadā: apprec revolucionāri Mēriju Kadiķi-Grozniju (pārņem viņas uzvārdu).
1919. gadā: strādā Rīgā Iekšlietu tautas komisariātā, kā arī ir otrais komjaunatnes sekretārs; maijā atkāpjas un atgriežas Petrorgradā.
1919–1924: kā Sarkanās Armijas politdarbinieks piedalās pilsoņu karā; karo Dienvidu frontē (Kubaņā un Ziemeļkaukāzā).
1924–1934: strādā Ļeņingradas kara apgabalā par politdarbinieku, instruktoru un kara komisāru.
1930–1934: vada redakciju un izdevniecību Tolmačova kara politakadēmija.
20. gs. 30. gadu sākumā: mācījies Sarkanās profesūras literatūras institūtā.
1934. gada 8. jūlijā mirst no smadzeņu iekaisuma. Urna noglabāta Popovkas brāļu kapos (netālu no Ļeņingradas).
Profesionālā darbībaPirmās publikācijas: korespondence periodikā 1917. gadā. Pirmais iespiestais dzejolis 1919. gadā "Rīta rasa" žurnālā "Darba Zvans" (Nr. 1), kurā vēstīts par 1905. gada revolūciju.

Proza

1927: "Putenī, kad stepe smilkst...".
1930: "Ens".
1934–1936: "Uz Daugavas krastiem".

Vairāki desmiti stāstu, skiču, tēlojumu un feļetonu publicēti PSRS preses izdevumos 20. gadsimta 20.–30. gados.

Dramaturģija

1934: "Strēlnieki pagriež stobrus" (kopā ar Jānis Eiduku).

Izlases

1936: "Daiļdarbu izlase" (sastādījis Jānis Eiduks).
1956: "Rakstu izlase" (sastādījis Kārlis Preiss).
Citātu galerija"Vismīļākais A. Kadiķa-Groznija darba lauks rakstniecība. Strēlnieks-cīnītājs ņēma spalvu rokās, lai atspoguļotu rakstniecības darbos strēlnieku varonīgās cīņas, lai rādītu lielinieciskās partijas un komjaunatnes vedošo lomu lielajos revolūcijas notikumos.
Viss vairums A. Kadiķa-Groznija stāstu veltīts pilsoņkara cīņām. Tādi ir viņa pirmie stāsti "Hazirats", "Mēs vēl nāksim!", tāds ir arī viņa lielākais pēdējais darbs "Uz Daugavas krastiem".
Jau pirmie rakstnieka darbi rāda īpatnējo, dziļas sirsnības pilnu tēlotāju un ļauj saskatīt autorā plašu iespējamību pilnu mākslinieku.
Liels šķērslis jaunā rakstnieka ceļā rusicismu pārpilnā valoda, krieviskā teikumu konstrukcija, šaurais vārdu apcirknis. Ilgus pilsoņkara gadus A. Kadiķis-Groznijs nebija redzējis latvju drukātā vārda, nebij dzirdējis mātes valodu un, nonācis par jaunu latvju darba ļaudīs, sastapās ar valodas grūtībām. Viņš ilgi nevarēja izšķirties: rakstīt latviski vai krieviski, un pa lielākais tiesai rakstīja paralēli krieviski un latviski. Tā, vispirms krieviski radies "Putenī, kad stepe smilkst", "Uz Daugavas krastiem" (atsevišķas ainas gan agrāk radušās latviski).
Ar strēlniecisku neatlaidību rakstnieks tomēr strādā pie latvju valodas izkopšanas un atbrīvošanas no rusicismiem. Viņš nevien lasīja labākos latvju valodas meistarus, studē K. Mīlenbaha un J. Endzelīna "Latvju valodas vārdnīcu", bet vērīgi uzklausīja un atzīmēja kabatas grāmatiņā arī katru zīmīgāku latvju vārdu vai izteicienu, kas noklausīts."

Eiduks, Jānis. Arturs Kadiķis-Groznijs. Celtne, Nr. 7, 1934, 542. lpp.

"Paliek cīnītāja rakstnieka veikums – ap trīsdesmit īsāku un garāku stāstu, skiču, tēlojumu un aprakstu. Daļa no tiem ir nepabeigti. Šo stāstu un tēlojumu tematika – revolūcijas un pilsoņkara notikumi, varoņi – revolūcijas cīnītāji, strēlnieki, strādnieku jaunieši. Viņa labākajos darbos vienkārša, reālistisks izteiksme, sirsnīgs lirisms. Tajos daudz autobiogrāfiska materiāla. Vislabākais ir pēdējais stāsts "Uz Daugavas krastiem", kas vēstī par sarkano strēlnieku cīņām par Rīgu, par kaujām Kurzemes frontē. Tas latviešu padomju literatūrā ir plašākais un spēcīgākais darba par pirmajiem Padomju Latvijas mēnešiem. "

Vikmane, Velta. Cīnītāja Mūžs. Liesma (Valmiera), Nr. 88, 1971.

Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta04.06.1901
Rīga
Rīga
Dzīvesvieta1917 – 1919
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
Izglītība1910 – 1914
mācījies
P. Užāna elementārskolā

1918
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
aģitatora kursi Smoļnijā

1930 – 1934 (Datums nav precīzs)
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
Sarkanās profesūras literatūras institūts.
Darbavieta1919
Rīga
Rīga

strādā Rīgā Iekšlietu tautas komisariātā, kā arī ir otrais komjaunatnes sekretārs


1924 – 1934
Sarkanā armija
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia
strādā Ļeņingradas kara apgabalā par politdarbinieku, instruktoru un kara komisāru
Dienests1918
Kirova
Kirov, Kirov Oblast, Russia

darbojas pirmajā priekšzīmīgajā partijas vienībā Vjatkas apgabalā; ir ložmetējnieks pilsoņu karā, cīnoties pret baltgvardiem; tiek smagi ievainots


1919 – 1924
Sarkanā armija
Kubaņas apgabals
Kuban, Russia
kā Sarkanās Armijas politdarbinieks piedalās pilsoņu karā; karo Dienvidu frontē (Kubaņā un Ziemeļkaukāzā).
Miršanas laiks/vieta08.07.1934
Maskava
Moscow, Russia
Apglabāts00.07.1934
Popovka
Поповка, Пязелево, Павловск, Санкт-Петербург, Северо-Западный федеральный округ, 190000, Россия

Urna noglabāta Popovkas brāļu kapos.

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
04.06.1901Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1917 - 1919DzīvesvietaPilsēta
3Maskava
(Moscow, Russia)
08.07.1934Miršanas laiks/vietaPilsēta
4Popovka
(Поповка, Пязелево, Павловск, Санкт-Петербург, Северо-Западный федеральный округ, 190000, Россия)
01.07.1934ApglabātsCiems
5Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1918IzglītībaPilsēta
6Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1930 - 1934IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1919DarbavietaPilsēta
8Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1924 - 1934DarbavietaPilsēta
9Kirova
(Kirov, Kirov Oblast, Russia)
1918DienestsPilsēta
10Kubaņas apgabals
(Kuban, Russia)
1919 - 1924DienestsReģions, apgabals
Arturs Kadiķis-Groznijs (dzimis Arturs Talents, 1901–1934) dzimis 1901. gada 4. jūnijā Rīgā atslēdznieka un tekstilfabrikas strādnieces ģimenē. Vecāki bija iesaistījušies sociāldemokrātu kustībā, Talentu dzīvoklī bieži notikušas nelegālas partijas sanāksmes; revolucionāru ideju gaisotnē pagājusi visa topošā rakstnieka bērnība.

Arturs mācījies P. Užāna reālskolā, taču tēva nāve lika mācības pārtraukt un jau 14 gadu vecumā uzsākt darba gaitas (pārsvarā strādāja dažādus gadījuma darbus). 1916. gadā Arturs brīvprātīgi iestājās 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā, bet dezertēja un nonāca Petrogradā, kur drīz vien integrējas revolucionāru kustībā. Jau 1917. gada februārī kā kaujas vienības loceklis Arturs piedalījās patvaldības gāšanā; nepilnu 16 gadu vecumā iestājās lielinieku partijā un kļuva par Sarkanās Gvardes biedru. Jaunais vecums netraucēja Arturam strauji kāpt pa partijas karjeras trepēm: jau no 1917. gada viņš vadīja Petrogradas latviešu strēlnieku klubu, piedalījās Oktobra revolūcijā, 1918. gadā izgāja aģitatora kursus Smoļnijā.

Pēc kursiem viņš priekšzīmīgās partijas vienības sastāvā nonāca Vjatkas apgabalā, kur piedalījās pilsoņu kara notikumos. Tika smagi ievainots un ārstējās hospitālī Petrogradā, kur tapa pirmais viņa dzejolis "Rīta rasa" (veltīts 1905. gada revolūcijai), tika publicēts Petrorgradā izdotajā žurnālā "Darba Zvans".

1918. gadā Arturs apprecēja aktīvu revolucionāri Mēriju Kadiķi-Grozniju un pieņēma viņas uzvārdu.

1919. gadā aktīvi darbojas Latvijas Padomju Republikā: strādāja Rīgas Iekšlietu tautas komisariātā, kā arī bija otrais komjaunatnes sekretārs. Piedalījās cīņās padomju armijai atkāpjoties, par ko rakstījis vairākos stāstos.

No 1919. līdz 1924. gadam kā Sarkanās Armijas politdarbinieks, Kadiķis-Groznijs piedalījās pilsoņu karā, darbojās Dienvidu frontē (Kubaņā un Ziemeļkaukāzā).

Pēc pilsoņu kara atgriezās Ļeņingradā, kur strādāja kara apgabalā par politdarbinieku, instruktoru un kara komisāru. Paralēli aktīvi pievērsās rakstniecībai.

1927. gadā tika izdots pirmais Artura stāstu krājums "Putenī, kad stepe smilkst...", 1930. gadā sekoja krājums "Ens". Paralēli tika publicēti stāsti, skices, tēlojumi arī periodiskajos izdevumos. Kadiķis-Groznijs daudz lasīja un pašizglītojās, 20. gadsimta 30. gadu sākumā mācījies Sarkanās profesūras literatūras institūtā. Tomēr valodas negludumi bija samanāmi viņa daiļdarbos, daudzi darbi tika rakstīti sākotnēji krievu valodā. Artura draugs rakstnieks Jānis Eiduks atminējās:

"Vismīļākais A. Kadiķa-Groznija darba lauks rakstniecība. Strēlnieks-cīnītājs ņēma spalvu rokās, lai atspoguļotu rakstniecības darbos strēlnieku varonīgās cīņas, lai rādītu lielinieciskās partijas un komjaunatnes vedošo lomu lielajos revolūcijas notikumos.

Viss vairums A. Kadiķa-Groznija stāstu veltīts pilsoņkara cīņām. Tādi ir viņa pirmie stāsti "Hazirats", "Mēs vēl nāksim!", tāds ir arī viņa lielākais pēdējais darbs "Uz Daugavas krastiem".

Jau pirmie rakstnieka darbi rāda īpatnējo, dziļas sirsnības pilnu tēlotāju un ļauj saskatīt autorā plašu iespējamību pilnu mākslinieku.

Liels šķērslis jaunā rakstnieka ceļā rusicismu pārpilnā valoda, krieviskā teikumu konstrukcija, šaurais vārdu apcirknis. Ilgus pilsoņkara gadus A. Kadiķis-Groznijs nebija redzējis latvju drukātā vārda, nebij dzirdējis mātes valodu un, nonācis par jaunu latvju darba ļaudīs, sastapās ar valodas grūtībām. Viņš ilgi nevarēja izšķirties: rakstīt latviski vai krieviski, un pa lielākais tiesai rakstīja paralēli krieviski un latviski. Tā, vispirms krieviski radies "Putenī, kad stepe smilkst", "Uz Daugavas krastiem" (atsevišķas ainas gan agrāk radušās latviski).

Ar strēlniecisku neatlaidību rakstnieks tomēr strādā pie latvju valodas izkopšanas un atbrīvošanas no rusicismiem. Viņš nevien lasīja labākos latvju valodas meistarus, studē K. Mīlenbaha un J. Endzelīna "Latvju valodas vārdnīcu", bet vērīgi uzklausīja un atzīmēja kabatas grāmatiņā arī katru zīmīgāku latvju vārdu vai izteicienu, kas noklausīts."

1933. gadā kopā ar Jāni Eiduku tika sarakstīta luga "Strēlnieki pagriež stobrus", ko iestudēja Ļeņingradas latviešu teātrī, gadu vēlāk to izdeva arī grāmatā. Lugā vēstīts par latviešu strēlnieku pievēršanos lielinieku idejām.

1934. gadā Arturs sarakstījis vienu no saviem slavenākajiem darbiem: garstāstu "Uz Daugavas krastiem". Sākotnēji tas tika izdots krievu valodā, latviešu valodā pirmpublicējumu tas pieredzēja tikai pēc autora nāves 1936. gadā.

1934. gada jūlijā Arturs Kadiķis-Groznijs devās uz Maskavu, kur norisinājās latviešu rakstnieku konference, 8. jūlijā 33 gadus jaunais rakstnieks negaidīti nomira (iemesls: smadzeņu iekaisums).

Artura Kadiķa-Groznija mirstīgo atlieku urna noglabāta Popovkas brāļu kapos, kur uzstādīta piemiņas zīme (tajā gan kļūdaini norādīts rakstnieka vārds “Артур Артурович Кадытир-Грозный”).

Kopumā rakstnieks ir sarakstījis vairākus desmitus dažādu stāstu, skiču un tēlojumu. Prozā dominē latviešu strēlnieku un sarkanarmiešu cīņas pilsoņu karā, 1919. gada padomju varas mēneši Rīgā un atkāpšanās notikumi. Stāsti mākslinieciski neizstrādāti, raksturīgi notikumu apraksti bez tēlu individualizācijas, slikti izkopta latviešu valoda (paralēli raksta arī krievu valodā), taču viņa daiļrade spilgti reprezentē agrīno latviešu padomju prozu.

Informāciju sagatavoja Ilze Ļaksa-Timinska.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.