Arturs Dīriķis
22.09.1855 – 01.07.1926
Arturs DĪRIĶIS (1855 - 1926) ir ārsts, sabiedriskais darbinieks un publicists, Bernharda Dīriķa dēls. Pirmo izglītību Dīriķis ir ieguvis mājās, tad mācījies Rīgā Paula Stedinga privātelementārskolā un Vidzemes guberņas ģimnāzijā. Arturs Dīriķis ir studējis medicīnu Tērbatas universitātē un aktīvi darbojies turienes latviešu studentu dzīvē, bijis Tērbatas latviešu literāro vakaru dalībnieks, vēlāk - studentu korporācijas Lettonia biedrs. Vēl, būdams pēdējā kursa students, Arturs Dīriķis sācis strādāt par ārstu Smiltenē, bet 1880. gadā ieguvis ārsta diplomu Tērbatas Universitātē. Strādājis par ārstu Smiltenē (1879-1881), Neretā, Zalvē un Daudzesē (1881-1883), Rīgā (1883-1889), Ikšķiles pagastā (1889-1893), Ropažos un kopš 1907. gada līdz Pirmā pasaules kara sākumam - Doles salā. Kara laikā Arturs Dīriķis ir bijis bēgļu ārsts, pēc kara - praktizējošs ārsts Rīgā un skolas ārsts.
Arturs Dīriķis ir darbojies Rīgas Latviešu biedrībā, bijis Teātra komisijas priekšnieks (1885-1889 vai 1892), kā arī publicējies biedrības Zinātnisko Rakstu krājumos. Arturs Dīriķis ir bijis arī Rīgas Latviešu biedrības muzeja pārzinis (1883-1884?) un īpaši rūpējies par biedrības monētu kolekciju - sastādījis monētu inventāra grāmatu jeb katalogu, tajā iekļaujot ap 200 priekšmetu lielu personīgo vākumu, sistematizējot monētas arī hronoloģiski un ģeogrāfiski. 1884. gadā kolekcija jau pieaugusi līdz 2444 vienībām.
Kopš laikraksta dibināšanas, Arturs Dīriķis ir "Baltijas Vēstneša" līdzstrādnieks, viņa pirmās publikācijas ir bez paraksta, šodien vairs nav identificējamas. Pirmā uz Arturu Dīriķi attiecinātā publikācija, parakstīta ar burtiem A.D., ir divas humoreskas "Baltijas Vēstneša" 1870. gada 7. maija numurā. Turpmāk līdz 1890. gadam Dīriķis "Baltijas Vēstnesī" un tā pielikumā ir publicējis astoņus īsprozas darbu tulkojumus – humoreskas, stāstus, pasaku – no 1883. līdz 1890. gadam. Visticamāk Dīriķis ir tulkojis no vācu valodas, kaut arī oriģinālu autoru vidū ir, piemēram, polis Zīgmunds Milkovskis (Zygmunt Miłkowski, 1824-1915). Tulkojumu ir pārāk maz, lai par tiem izdarītu tālejošus secinājumus, šī nodarbe kopumā Dīriķa dzīvē ir perifēra.
Latviešu presē Arturs Dīriķis ir publicējis galvenokārt rakstus par medicīnas, higiēnas, dabaszinātniskiem un izglītības jautājumiem. 1888/89. gada sezonā viņš ir recenzējis Rīgas Latviešu teātra un Pilsētas (vācu) teātra izrādes; 1886. gadā viņš ir recenzējis arī teātra izrādes Baltijas vācu avīzē "Rigasche Zeitung", diemžēl recenzijas ir publicētas anonīmi un nav identificējamas.
Līdztekus ārsta darbam Arturs Dīriķis ir aizrāvies ar Baltijas dabas pētniecību. 1871. gadā, tātad 16 gadu vecumā viņš savu gliemežvāku kolekciju uzdāvina Dabaspētnieku biedrībai, 1880.gados, strādājot par lauku ārstu, viņš palīdz Jānim Ilsteram (1851-1889), latviešu pirmajam botāniķim, pie mācību grāmatu tapšanas, pierakstot latviskus dzīvnieku nosaukumus. 1892. gada februārī savākto putnu nosaukumu sarakstu Dīriķis nodod Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rīcībā. Kopš 12 gadu vecuma sācis krāt Baltijas tauriņu kolekciju, 19. gadsimta beigās viņš izveido vienu no lielākajām tauriņu kolekcijām Baltijā. 1873. gadā viņš kļūst starptautiski pazīstams ar sešu tauriņu, kožu, raibeņu un sfinksu dzimtu pārstāvju, aprakstu Štetīnes kukaiņpētnieku žurnālā. Publikācijas brīdī viņam ir astoņpadsmit gadu, Dīriķis ir ne tikai savācis un aprakstījis neparastus tauriņus, bet savā rakstā arī precizē tobrīd Baltijā slavenā vietējas cilmes vācu tauriņu pētnieka Johana Heinriha Vilhelma barona fon Nolkena (Nolcken, 1813-1898) spriedumus. Divas lappuses garais rakstiņš tiek citēts un uz to atsaucas vācu, angļu un itāļu pētījumos vēl līdz 1909. gadam. 1882. gadā Dīriķis tiek uzņemts Štetīnes Entomologu jeb kukaiņu pētnieku biedrībā.
Dzimšanas laiks/vieta
22.09.1855
Kuresāre
Miršanas laiks/vieta
01.07.1926
Rīga
Miris savā dzīvoklī Rīgā Kalnciema ielā 81 ar trieku. Apglabāts Meža kapos, bet 1928. gada rudenī pārapbedīts Lielajos kapos (sal. Pēdējā Brīdī, nr. 238 (1928) 18. okt.), izpildot nelaiķa vēlēšanos gulēt blakus tēvam.
Personiska informācija
Arturs Dīriķis ir dzimis Kuresārē. Bernharda Dīriķa - tobrīd Kuresāres apriņķa skolas krievu valodas skolotāja un barona fon Falkena mājskolotāja un viņa sievas Olivijas fon Falkenas (mirusi 31.12.1855) ģimenē. Pirmo izglītību ieguvis mājās no vecākiem.
Precējies ar arendatora jeb nomnieka meitu Idu Jonu (Ida John). Pēc avīžu ziņām Arturam Dīriķim ir dēli Boriss, Oļģerds un Reinholds.
Profesionālā darbība
Publicistika: izglītība, ģeogrāfija, botānika, mikoloģija u.c.
1877: Tērpatas augstskola [vēsture, sakarā ar 75 gadu jubileju]. Baltijas Vēstnesis, nr. 22.
1884: Anama un Tonkina un šo zemju iedzīvotāji. Baltijas Vēstnesis, nr. 5,6.
1887: Kur latviešu jauneklim der studēt? Baltijas Vēstnesis, 1887, nr. 134-136, 171, 172
1887: Vīnu kopšana Krievijā Baltijas Vēstnesis, nr. 252
Uzaicinājums un lūgums R.L.B. muzeja lietā. RLB Rakstu krājums III, 74.-77.lpp.
1888: Kāds vārds III. latviešu dziedāšanas svētku dalībniekiem un viesiem. Baltijas Vēstnesis, nr. 75.
1891: Sēnes. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 196
1891: Melnie rudzi. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 214.
1898: Dārzražojumu centrālnoliktava. Baltijas dārzkopju kalendārs, 5.-8.lpp.
1898: Pupas, zemās krūmveidīgās "Unerschöpfliche". Baltijas dārzkopju kalendārs, 107. lpp.
1918: Manai tautai [sakarā ar neatkarīgas Latvijas dibināšanu aicinājums uz saticību un vienotību]. Baltijas Vēstnesis, nr. 17, 3. dec.
Publicistika: ārstniecība un veselības kopšana1871: Vingrošana jeb ģimnastika. Baltijas Vēstnesis, nr. 50
1875: Asinis. Baltijas Vēstnesis. nr.21.
1875: Par izskaidrošanu [komentārs pie raksta "Par spirtu"] Baltijas Vēstnesis, nr.25
1876: Par lipīgām slimībām. Baltijas Vēstnesis, nr. 15
1876: Pēdīgā atbilde Krenkļu J`a kungam. Baltijas Zemkopis, nr. 10.
1879: Par acu slimību cēloņiem. Baltijas Vēstnesis, nr. 10, 11.
1883: Līdzeklis pret difteriju. Baltijas Vēstnesis, nr. 288
1883: Par skrozuļiem. Balss, nr. 47-49; t.p. Mājas Viesis, nr. 49-52; Baltijas Vēstnesis, 1884, nr. 1-4.
1884: Lietuvēns [par nakts murgiem]. Rota, nr. 2
1884: Par zobu kopšanu. Baltijas Vēstnesis, nr. 47. - 50.
1884: Kas būtu derīgs pret masalām, īpaši pret ausu pūžņošanu, kura bieži pēc masalām ieronās? Kuras ir tās vislabākās zāles pret zobu sāpēm? Baltijas Vēstnesis, nr. 110
1884: No kā deguna smirdēšana ceļās, vai to pilnīgi var izārstēt un caur kādiem līdzekļiem tas panākams? [par hroniskām iesnām] Vai sifila [sifiliss] pilnīgi ir izārstējama un vai ar šo slimību var nomirt? Baltijas Vēstnesis, 1884, nr. 126
1884: Kolera [par holēru]. Baltijas Vēstnesis, nr. 162-66; 169; 171-173.
1884: Kad mātei nav iespējams savu jaunpiedzimušo bērnu barot ar pašas pienu, kāda barība tad bērnam ir tā visu derīgākā? Baltijas Vēstnesis, nr. 240
1885: Kā bērni mācās runāt? Baltijas Vēstnesis, nr. 59-61.
1885: Pār slimnieku kopšanu. Baltijas Kalendārs, 68.-80.lpp.
1885: Kura maize cilvēka barošanai tā visuderīgākā? Vai skādīgs, tādās telpās dzīvot un gulēt, kur daudz puķu un stādu? Baltijas Vēstnesis, nr. 100
1885: Vai kafija ir veselībai derīga jeb skādīga? No kā tas nāk, ka mute smird un kas pret to būtu darāms? Baltijas Vēstnesis, nr. 141
1886: Par acu kopšanu bērna gados. Baltijas Vēstnesis nr. 257, 263, 269.
1886: Kad un kādā kārtībā bērniem jādabon zobi? Baltijas Vēstnesis, nr. 281.
1886: Vai cilvēks cietā miegā gulēdams arī var sapņot? Baltijas Vēstnesis, nr. 287.
1887: Kā var izšķirt šarlaku no masalām? Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 7
1887: Vai no sabīšanās tiešām var saslimt? Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 71
1887: Mazs vārdiņš bērnu sardzības lietā. Baltijas Vēstnesis, nr.218
1887: Kāds kartupeļu sastāvs un vai viņi veselībai derīgs vai skādīgs ēdiens? Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 76
1887: Par difteriju. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 93, 161, 209, 239, 251
1888: Kā var iznīcināt matus, kas ģīmī vai citur uz miesas aug nevietā. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 64
1888: Bakas un potēšana Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 93, 98, 104.
1888: Par dzīvības pagarināšanu. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 212, 218, 224, 230, 242, 248, 271, 277, 282, 288.
1888: Žūpošanas augļi Baltijas Vēstneša pielikums nr. 165
1889: Mājas aptieka. Baltijas Kalendārs, 145.-153. lpp.
1889: Cilvēka sirds. Baltijas Vēstneša pielikums nr. 47, 51, 63, 69, 80.
1889: Acs kā iekšķīgo jūtu spogulis. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 239, 245.
1889: Saules gaisma veselības ziņā. Baltijas Vēstneša pielikums nr. 262
1889: Influenca. Baltijas Vēstneša pielikums nr. 284, 290
1890: Kādēļ daži cilvēki miegā griež zobus? Baltijas Vēstneša pielikums nr. 34
1890: Vaj ir derīgs, rītos noberst krūtis ar aukstu ūdeni? Baltijas Vēstneša pielikums nr. 77
1890: No kā varžacis ceļas un kā no tām var vaļā tikt? Baltijas Vēstneša pielikums 1890, nr. 101.
1890: Kā priekšlaikā dzimis bērns jākopj, lai paliktu dzīvs. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 176.
1890: Vai ir veselībai derīgs, līdz vēlam rudenim upē vai jūrā peldēties? Baltijas Vēstneša pielikums nr. 205.
1890: Kāda gaļa derīgāka ēst: jēlam cepta vai vārīta. Baltijas Vēstneša pielikums 1890, nr.280
1890: Kāda cilvēces labdare [par brillēm] Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 250
1894: Kurināšana [pārkurinātu telpu problēma] nr. 283
1901: Caurgulēšana. Vārda pielikums. Parauga numurs
1909: Strautzeļa veselības kopšanas kalendārs 1910. gadam. Rīgas Avīze, 1909, nr. 294.
1909: Jaunais Ārstniecības kalendārs 1910. gadam. Rīgas Avīze, 1909, nr. 297.
1918: Spānijas jeb spāniešu slimība [par spāņu gripu]. Rīgas Latviešu Avīze, nr. 200, 29. augusts.
1924: Saharīns. Cukura kaitīgums bērniem. Ārstniecības Kalendārs.
1926: Alkohols un laulība. Drusku iz skolas bērnu higiēnas. Ārstniecības Kalendārs.
Zinātnisks raksts - dažu tauriņu sugu apraksts1873: Lepidopterologisches. [par Rhodocera Rhamni L., novērotu Vidzemes jūrmalā 1872. gadā ap 20 verstis no Rīgas; Argynnis Dia L. , novērotu Vidzemē 1872.gada jūlijā, vairāki eksemplāri noķerti; Deilephila Nerii L. atrasts oleandros 1868; Ocneria Dispar L. kaut J.H.V. fon Nolkens (Nolcken) apgalvo, ka Baltijā nav, 1867. gadā ir atradis; Nonagria Cannae O. 1871 Teich kungs (?) ir atradis Kurtu muižā (Stopiņu pag.); Grammesia Trigrammica Hufn, 1871 atrasts Asaros; Collix Sparsata Tr. 1872 Rīgā kādā dārzā]. No: Stettiner entomologische Zeitung 1873, Jhrg. 34, Januar-März, S. 113-114. [Rakstam rezonanse vēl līdz 1909. gadam angļu, vācu, itāļu kukaiņu pētnieku izdevumos, minēts daudzos 19.gs. beigu zinātnisko rakstu katalogos.
[sal. https://www.biodiversitylibrary.org/ ]].
Tulkojumi1870: Politigs putns. Josel un Meyer [anekdotes, visticamāk tulkojumi no vācu preses]. Baltijas Vēstnesis. nr. 18.
1883: Melnkalniete. [poļu rakstnieka Zigmunda Milkovska (Miłkowski, 1824-1915) stāsta tulkojums] Baltijas Vēstnesis, nr. 235-238
1889: Ņumerketes viesnīca. Vēsturīgs stāsts. [vācu rakstnieka (?) Vilhelma Grota (Groth) stāsta tulkojums]. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 268
1889: Haga. Stāsts iz Zviedrijas. [austriešu prozaiķes Augustes Groneres (Groner, 1850-1929) darba tulkojums] Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 273
1889: Zem Ziemassvētku eglītes. [tulkojums bez avota norādes] Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 290.
1890: Jaungada apsveicinājums. Humoreska. [tulkojums bez avota norādes] Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 4
1890: Zaķa cepets. Humoreska. [austriešu rakstnieka Paula fon Šentana (Schönthan, 1853-1905) humoreskas tulkojums]. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 55.
1890: Edivina. Novele.[vācu rakstnieces Dženijas Piorkovskas (Jenny Piorkowska, 1845-?) noveles tulkojums] Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 67.
1890: Pasaka par Lieldienas zaķi. Atstāstīts. Baltijas Vēstneša pielikums, nr. 72
Citātu galerija
Jau no pašas mazotnes dzīvi interesējos par dabu un dabas zinībām, sevišķi par zooloģiju. Jau 1867. gadā, 12 gadus vecs būdams, sāku krāt tauriņus, un turpinu šo krāšanu līdz tagadējam laikam. Turklāt ilgāku laiku dzīvā sakarā būdams ar dažiem tauriņu krājējiem ārzemēs, varēju tā pavairot savu krājumu, ka tas tagad [1893] pieder pie lielākajiem Baltijā. Mazs raksts no manis ir nodrukāts iekš "Stettiner entomologische Zeitung" 1873. gada gājumā.
Dr. Arturs Dīriķis. [Autobiogrāfija]. Baltijas Vēstneša divdesmit piecu gadu jubilejai par piemiņu. Rīga, 1893, 121.lpp.
Un ja manim drīzi varbūt badā un aukstumā vaj nabagu mājā būs jāšķiras no šīs pasaules, tad priecīgs miršu, jo mans jaukākais jaunības sapnis ir piepildījies: es dabūju vēl kādu laiku dzīvot un tad nomirt brīvā vienprātīgā Latvijā. Un nostādamies tad likteņa lēmēja priekšā, es pirmo lūgumu raidīšu pie viņa: "Dievs, svētī Latviju!" .
Dr. Dīriķu Arturs. Manai tautai. Baltijas Vēstnesis, nr. 17 (1918), 3. dec.
Dole. Dr.A. Dīriķis Doles salā (pie Rīgas), kur nodarbojas savā arodā, 12. februārī svinēja sava amata 30 gadu jubileju. Jubilārs ir vecākais latviešu ārsts, dzimis 1855. gadā kā Bernharda Dīriķa dēls un studēja Tērbatas universitātē, pēc tam par ārstu bijis vairākās vietās Kurzemē un Vidzemē, arī Rīgā pagājušā gadu simteņa astoņdesmitajos gados, kur sevišķi dzīvu dalību ņēma pie latviešu vispārīgiem kopdarbiem Rīgas Latviešu Biedrībā (sevišķi Zinību Komisijā), kur sastādīja katalogu monētu krājumam (nopietnu zinisku darbu) un arī citādi daudz līdzstrādāja Zinību Komisijas darba laukā, kā arī dzīvu līdzdalību ņēma sava tēva izdotā "Baltijas Vēstneša" redakcijas darbos (kādu laiku arī bija feļetona redaktors). Dr. A. Dīriķa jubileja tika visā klusumā nosvinēta, bet taču netrūka dažs silts sveicinājums no veciem draugiem un cienītājiem, to starpā arī no latviešu ārstu biedrības un jubilāra studiju biedriem (arī no profesora Lautenbaha Tērbatā, kura oldermans jubilārs savā laikā bijis). No Doles latviešu draudzes locekļu puses jubilāram par piemiņu pasniedza atzveltnes krēslu un greznas rakstāmas lietas. Ļaužu pūļa priekšā jubilārs nekad nav spiedies - un skaļas runas nav turējis, kamdēļ viņš tagad straujā mutuļu laikā pazīstams tikai latviešu vecākai paaudzei, bet tas nevar noderēt par iemeslu šī vīra nopelnus neminēt.
"T". Dzimtenes Vēstnesis, nr. 66 (1910), 22. marts.
Dr. Dīriķis bija visu mūžu darba cilvēks, kas nepazina nogurumu un - pilns ticības. Sūri, grūti gadi Dīriķim bija vācu okupācijas un lielinieku varas laikā, kad no saviem draugiem aizmirsts, vecais ārsts cieta aukstumu, trūkumu un galvenais, dziļas skumjas par karsti mīļotās dzimtenes grūto likteni. (..) Līdz sava mūža noslēgumam viņš dzīvi interesējās par sabiedrību, arvien kaut ko rakstīja, pētīja un krāja materiālus.
A.R. Dr. Arturs Dīriķis miris. Rīgas Ziņas apvienotas ar Latvijas Vēstnesi, nr. 144 (1926), 3. jūl.
RecepcijaN.N. [Kārlis Millers]. No Vecpiebalgas [par Tērbatas Universitātē apbalvotiem studentiem K. Mīlenbahu un A.Dīriķi]. Baltijas Zemkopis, 1879, nr. 1
G.Gr. [Graudiņš, Kārlis]. Dr. A. Dīriķa kngs. [30 gadu darba atcere]. Tēvija nr.31 (1910)
T. Dr. Arturs Dīriķis miris. Latvijas Sargs, nr. 143 (1926), 3. jūl.
Alksnis. Nekrologs. Latvijas Ārstu Žurnāls, nr. 7-8 (1926), 304.-305.lpp.
Dihrik, Arthur. No: I.Brennsohn. Die Ärzte Kurlands vom beginn der herzoglichen Zeit bis zur Gegenwart. Riga: Plates, 1929. S. 134-135.
Saiknes
Andrejs Dīriķis - Tēvabrālis
Bernhards Dīriķis - Tēvs
Nodarbes
Pseidonīms
Vēskenieks; A.D.V. ; AD.
Dalība organizācijās
Rīgas Latviešu biedrība
Runas vīrs, Teātra komisijas priekšnieks (1885-1889 vai 1892), muzeja pārzinis.
1869–1890
Laikraksts "Baltijas Vēstnesis" (1868–1906, 1917–1920)
Pie "Baltijas Vēstneša" esmu par līdzstrādnieku no paša pirmā sākuma - 1869. gada, iesākumā tanī rakstīdams tikai dažus sīkumus, bet no 1875. gada sākot ziniskus apcerējumus iz medicīnas un dabas zinību arodiem (..) Medicīniski raksti ir parakstīti ar manu pilno vārdu, citi (daži ievadraksti un stāstu tulkojumi) ar dažiem pseidonīmiem vai burtiem vien, citi - sīkumi - bez paraksta. No septembra 1888. gada esmu redakcijas loceklis; kā tāds sarakstīju arī visas kritikas par 1888/89 gada sezonas Rīgas Latviešu un pilsētas teātra izrādēm. No: [Autobiogrāfijas] Dr. Arturs Dīriķis. Baltijas Vēstneša divdesmit piecu gadu jubilejai par piemiņu, R., 1893, 120.lpp.
1874–1926
Studentu korporācija "Lettonia"
Sākumā Tērbatas latviešu rakstniecības vakaru dalībnieks, vēlāk tiem pāraugot korporācijā, tās biedrs.
1884–1888
Latviešu muzejs
Merķeļa iela 13, Rīga
Muzeja pārzinis
Izglītība
1866–1867
Paula Stedinga privātelementārskola
Rīga
mācījies, 1867. gada janvārī pāriet uz guberņas ģimnāzijas 6. klasi
1867–1873
Vidzemes guberņas ģimnāzija
Pils laukums 2, Rīga
mācījies, iestājies 6. klasē. 1873. gada jūnijā izstājies no pirmās klases, lai maijā gatavotos ģimnāzijas beigu eksāmeniem, kurus - izņemot Krievijas vēsturē - nokārto 1873. gada decembrī.
1874–1880
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
studējis Medicīnas fakultātē. I pusgadā (1874) kā brīvklausītājs apmeklē profesora Reisnera un A.fon Oetingena lekcijas par anatomiju un fiziku, nokārto ģimnāzijas beigu eksāmenu Krievijas vēsturē. 1874. gada augustā imatrikulēts Tērbatas Universitātē. 1878. gada 12. decembrī sudraba medaļa par ""Die Neigung des weiblichen Beckens bei
verschiedenen Nationalitäten" .
Darbavieta
1879–01.07.1881
Smiltene
Vēl studijas nebeidzis, strādā par ārstu, 1879./80. ziemā iegūst diplomu, turpina ārsta darbu.
01.07.1881–10.1883
Nereta
Strādā par ārstu grāfa Šuvalova muižās Neretā, Zalvē, Daudzesē.
10.1883–08.1889
Rīga
Brīvi praktizējošs ārsts.
08.1889–01.05.1893
Ikšķiles novads
Brīvi praktizējošs ārsts Ikšķiles pagastā
01.05.1893–1897
Ropaži
Strādā par Ropažu draudzes ārstu
1904
Lejasciems
Strādā par ārstu.
1907–07.1915
Doles sala
Strādā par ārstu toreizējā Doles Ķekavas miestā, dzīvo Doles salā Kauču mājās. Pasaules kara sākuma dēļ pamet Kauču saimniecību. Zemes reformas laikā Kauču mājas zaudē.
08.1915–1926
Rīga
Pirmā pasaules kara laikā ārsts Palīdzības biedrībā "Dzimtene" Rīgas nodaļā, ārstē bēgļus, strādā ambulancē Lielā Ķēniņu ielā 28 (tg. R.Vāgnera ielā). 1919. gadā darbojas Bērnu Apgādības biedrībā, pēc tam praktizējošs ārsts.
1920–1926
Rīgas Latviešu labdarības biedrības meiteņu skola
Precīzs darba gaitu sākums un nobeigums nav noskaidrots.Strādā par skolas ārstu, pārrauga kā ārsts arī pansionātu
Pārapbedīts
10.1928
Rīgas Lielie kapi
Apbedīts blakus tēvam Bernhardam Dīriķim
Apglabāts
07.1926
Rīgas Pirmie Meža kapi
Apbedīts Meža kapos.