Arnolds Apalups

Arnolda Apalupa (1912–1945?) mūžs bija īss, un nav arī zināms, kad un kur noslēdzās viņa dzīves gaitas, taču laikabiedru atmiņā palikusi viņa spilgtā (arī vizuāli) personība un paveiktais dzejā un literatūras kritikā, lai arī viņš nepaguva izdot savu dzejoļu krājumu, ne arī atraisīt savu talantu prozā.
Dzimis rīdzinieks. Dzejnieka tēvs un māte droši vien būtu pagaisuši vēstures tumsā, ja ne Aleksandrs Čaks. Mildas Grīnfeldes stāstītais: “[..] Aleksandrs Čaks pastāstīja interesantu faktu, kas viņu zināmā mērā saistīja ar Arnoldu Apalupu, un, proti, Apalups bija Piča un Veltas dēls, kuri minēti Čaka autobiogrāfiskajā dzejojumu ciklā “Bērnības atmiņas”. Drēbnieka māceklis Pičs, konkrēti drēbniekmeistara Čadaraiņa zellis, ir aktīvākā persona Aleksandra Čaka dzejoļu ciklā par 1905. gadu (“Zirgi”, “Vajāšana”, “Drēbnieka māceklis Pičs”, “Mītiņš Grīziņkalnā”). No šās pašas biogrāfiskās poēmas uzzinām, ka mazais Saša ir bijis “mīlas sakarnieks”, kas Piča izredzētajai jaunajai šuvējai pagalma pretējā mājā “pūšot, stenot un tusnot” rāpus piegādājis vēstuli vai zīmīti īsu.” (Grīnfelde, Milda, Rūmnieks Valdis. Kāpēc es esmu Čaks? Literatūra un Māksla, 1987, 29. maijs) Un Arnolds Apalups ir arī tas, kurš saved vienā telpā Grīnfeldi (dziedājusi “Dziesmuvaras” korī) un Čaku: ““Dziesmuvaras” 1943. gada gadskārtas koncerts notika 29. martā, un dziesmuvarietis Arnolds Apalups arī mani ielūdza pēc koncerta pie sevis, drošākas pievilkšanas dēļ piebilzdams: “Būs arī Čaks.” Pie Apalupa bija krietni daudz cilvēku. Aleksandrs Čaks bija.” (Op. cit.)

1930. gadā beidzis Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju, kur viņa latviešu valodas skolotājs bijis dzejnieks Kārlis Krūza, no kura esot mantojis patiku uz aliterācijām dzejā. Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē studējis baltu filoloģiju (1930–1942). Bijis apveltīts ar vairākiem talantiem – piemitušas aktieriskas dotības, muzikāla apdāvinātība, taču nav kļuvis ne par aktieri, ne dziedātāju, lai gan dziedājis universitātes jauktajā korī “Dziesmuvara” un bijis muzikālu un literāru pasākumu vadītājs. Gleznojis un savus akvareļus dāvinājis draugiem. Dzejojis, lai gan pati pirmā publikācija “Sapņotāja serenāde” (Jaunākās Ziņas, 1931, 23. marts) ir visai pieticīga (krietna deva sentimentālisma, plus jūtama Erika Ādamsona ietekme). Taču gadus piecus vēlāk, saskaities par vāju dzejoļu publikācijām presē, uzdevis jautājumu: “Vai jūs domājat, ka arī es nevaru tā dzejot?” Spiedis arī naudas trūkums, un, kāda, tikko žurnālā “Daugava” debitējuša drauga mudināts, uzrakstījis dzejoli: “Viņš [Apalups] restaurēja kādreiz Siguldas gravā pēkšņā iedvesmas brīdī improvizētās rindas, nogludināja un nākamā dienā aiznesa “Daugavas” redaktoram. Pēc mēneša žurnāla lasītāji iepazinās ar Arnolda Apalupa pirmo iespiesto dzejoli “Mūžīgo dziesmu”. (Hallo, Latvija!, 1941, 5. aprīlis) Citēto rindu autors Jānis Rudzītis gan kļūdās par Apalupa pirmo iespiesto dzejoli, taču precīzi raksturojis viņa dzeju: “Viņš ir ļoti subjektīvs dzejnieks, kas gandrīz katrā dzejolī kavējas tikai pats pie sevis. Vērojot līdz šim iespiestos dzejoļus, redzam straujus pagriezienus: pēkšņs intīmo jūtu uzliesmojums mainās ar nogrimšanu rezignācijā, kam atkal seko gluži ekstātiskas ilgas pēc rīta, kuram jāataust, lai rastos jauna dzīve ar jauniem cildeniem darbiem. Atzīstamu veiklību Apalups sasniedzis panta tehnikā. Te redzam pat īpašu oriģinalitāti. Cienīdams regulāru pantmēru, viņš tiecas pēc īpatām panta formām, kur simetriski kombinētas īsākas un garākas rindas, nemanot “apliecot” teikumus no vienas rindas otrā. Apalupa stilistiskā izteiksme krāsaina. Atjautīgi izvēlēti epiteti, salīdzinājumi un metaforas.” (Hallo, Latvija!, 1938, 29. maijs)

Izmēģinājis roku arī prozā – žurnālā “Daugava” publicēta Arnolda Apalupa novele “Aistēts” (1937, Nr, 3). Bijuši nodomi šajā literatūras veidā ceļu turpināt, par to liecina neliela informācija laikrakstā “Tēvija” (1942, 3. marts) – Apalups iecerējis rakstīt satīriskas noveles, “no kurām tālāk aizvirzīta viena – “Asiņainais stāsts””. Šķiet, humoru un satīru uzskatījis par perspektīvu virzienu, interesi par to apliecina arī viņa sastādītā izlase “Pieci paziņas smaida” (1943), kurā apkopojis Doku Ata, Rūdolfa Blaumaņa, Friča Bārda, Jāņa Poruka un Jāņa Ezeriņa humoristiskos dzejoļus, turklāt dzejoļu kopas papildina Apalupa zīmētie piecu dzejnieku portreti. “Rakstniecības un mākslas gada grāmatā 1942. gadam” publicēts viņa raksts “Poruku Jāņa smiekli”, kurā viņš viens no pirmajiem īpaši pievērsies humora un satīras nozīmei Poruka darbos.

Laba filoloģiskā izglītība, analītiskums, kritisks prāts un literāra gaume ir krietni palīgi, rakstot recenzijas un rakstus par literatūru, kas publicēti izdevumos “Daugava”, “Sējējs”, Latvju Mēnešraksts”, “Tēvijas Sargs” (īpaši daudz 1938. gadā) un “Tēvija”.

Apalups krāsaini tēlots laikabiedru Jāņa Rudzīša un Andreja Johansona atmiņās. Andrejs Johansons raksta: “Apalups bija maza auguma jauneklis ar dzelteniem, pagariem un viļņotiem (laikam ondulētiem) matiem. Viņš valkāja zaļu, krietni pašūtu uzvalku, kura svārkus atloka pogcaurumā sprauda sārtenu, retāk košsarkanu neļķi. Zem šīs neļķes, respektīvi, zem atloka bija rūpīgi noslēpts stikla stobriņš ar ūdeni – lai puķe ilgāk turētos svaiga. Pa ielu iedams, viņš mēdza nēsāt resnu, visai neizskatīgu spieķi: vai tas bija domāts kā kāds “interesants” kontrasts citiem, snobiskajiem piederumiem, nevaru pateikt. Viņš runāja lēni, dobjā balsī, brīžiem gari vilkdams nāsīs gaisu.” (Johansons, Andrejs. Rīgas svārki mugurā. Rīga: Daugava, 2000, 93. lpp.)

Tādu – ar sarkanu neļķi pogcaurumā jebkurā gadalaikā, arī ziemas spelgoņā, un pār roku pārmestu spieķi – viņu atceras arī Jānis Rudzītis rakstā “Pazudušais Apolons” (Laiks, 1957, 23. septembris): “Iesauka tika atvasināta no viņa īstā vārda – Arnolds Apalups. Bet arī citādi šis cilvēks, ja vien pārmestu pār pleciem grieķu togu, gluži labi būtu iederējies antīko dievu sabiedrībā, jo viņš bija tikpat skaists un tikpat grēcīgs, arī tikpat untumains kā tie, kas priekš divi tūkstoši gadiem dzīvoja Olimpā. Tiesa, augums likās mazliet uzlīcis, bet tāds jau tas ir arī olimpiešiem grieķu vāžu apgleznojumos. Galvenais – šis augums bija veidojies pēc zelta griezuma samēriem, patīkami stiegrains un izstiepies ne par garu, ne par īsu. Viņa seja bija klasiska, to vainagoja zeltainas cirtas.”

Arnolds Apalups pazūd Otrā pasaules kara beigās 1944. vai 1945. gadā. Versijas par viņa dzīves noslēgumu ir dažādas: kara beigās iesaukts darba dienestā un ar kuģi vests uz Vācija, bet torpedētais kuģis nogrimis; ievainots gulējis slimnīcā; it kā mobilizēts armijā par kara ziņotāju, bet varbūt izvairījies no dienesta…

1944. gadā “Latvju Mēnešrakstā” (Nr. 3) publicētais dzejolis “Eremīta dziesma”, iespējams, ļauj ieskatīties dzejnieka izjūtās, karam tuvojoties beigām. Diemžēl Facebook iespējas neļauj atveidot rindu izkārtojumu dzejolī, kas veido savdabīgu zīmējumu.

Neteic nevienam, ko ciet,
jo tagad tu nedrīksti vairs
cerēt, ka sapratīs tevi tie ļaudis,
kas zina,
kas esi tu bijis
un esi pašlaik!
Neteic nevienam, ko ciet,
pat tad, ja tev asiņo sirds
un dzīvība izdziest, kā pametot izsvaidīts ugunskurs
lietainā naktī!
Neteic nevienam, ko ciet!
Tu dziesmā vien vari to teikt —
dziesma kā mēness viszaigākā sagša
spēj klāties
pār melnajām dzelmēm,
kur izmisums dus.
Neteic nevienam, ko ciet –
tev jādzied, jo dziesmu varbūt
vēl dzirdēs cits grēcinieks, sažņaugtā sirds kam būs gurusi
līdzīgās mokās!
Neteic nevienam, ko ciet,
jo atstumts tu būsi un viens!
Vienam tev jānovāc akmeņi smagie,
ko kādreiz
uz dīgstošiem asniem
tu uzvēli pats!
Neteic nevienam, ko ciet,
jo šķautnainais ciešanu ceļš
ved vienīgais ziedošās ārēs – var vest tevi atkal reiz
cilvēka cieņā!
Neteic nevienam, ko ciet!…

---

Ieva Kalniņa, 19.06.2022.