Arnolds Apalups

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (26); Sastādītājs (1); Recepcijas persona (5)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsArnolds Apalups
KopsavilkumsArnolds Apalups (1912–1945) – dzejnieks un kritiķis. Beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu (1942). Laikposmā no 1936. līdz 1944. gadam dzejoļi publicēti žurnālos “Daugava” un “Latvju Mēnešraksts”, kritiskie raksti – “Daugavā” un laikrakstā “Tēvijas Sargs”. Sastādījis piecu dzejnieku humoristisko dzejoļu izlasi “Pieci paziņas pasmaida” (1943) un pats zīmējis autoru portretus. Rakstā “Poruku Jāņa smiekli” viens no pirmajiem latviešu literatūrzinātnē pētījis humora un satīras nozīmi Jāņa Poruka darbos. Dzejai raksturīgs estētisms, stingra versifikācija un pantu formas, kā kritiķim Arnoldam Apalupam iezīmīgs analītiskums, teorētiskās atziņās balstīti argumentēti spriedumi.
Otrā pasaules kara beigās (1945) pazudis bez vēsts.

Personiska informācija1912: 19. jūnijā dzimis tirgotāja (miesnieka) Antona un viņa sievas Elīzes ģimenē.
Arnolda Apalupa vecāki ir prototipi Aleksandra Čaka dzejoļos, par to stāsta Milda Grīnfelde: "[..] Aleksandrs Čaks pastāstīja interesantu faktu, kas viņu zināmā mērā saistīja ar Arnoldu Apalupu, un, proti, Apalups bija Piča un Veltas dēls, kuri minēti Čaka autobiogrāfiskajā dzejojumu ciklā "Bērnības atmiņas". Drēbnieka māceklis Pičs, konkrēti drēbniekmeistara Čadaraiņa zellis, ir aktīvākā persona Aleksandra Čaka dzejoļu ciklā par 1905. gadu ("Zirgi", "Vajāšana", "Drēbnieka māceklis Pičs", "Mītiņš Grīziņkalnā"). No šās pašas biogrāfiskās poēmas uzzinām, ka mazais Saša ir bijis "mīlas sakarnieks", kas Piča izredzētajai jaunajai šuvējai pagalma pretējā mājā "pūšot, stenot un tusnot" rāpus piegādājis vēstuli vai zīmīti īsu. Nezinu, cik cieši bija Aleksandra Čaka vai viņa tēva sakari ar kādreizējo mācekli Piču un viņa ģimeni, bet pēc kara dzejnieks man vairākas reizes tika stāstījis, ka atkal bija atnācis Arnolda tēvs un taujājis vai viņš neesot kaut ko dzirdējis par Arnoldu, par to kuģi, uz kura pēdējās kara dienās darba dienestā iesauktais un uz kuģa uzsēdinātais Arnolds kopā ar citiem iesauktajiem latviešiem vests uz Vāciju. Aleksandrs Čaks ļoti juta līdzi Arnolda vecākiem, kas bija zaudējuši savu vienīgo dēlu." (Grīnfelde, Milda; Rūmnieks, Valdis. Kāpēc es esmu Čaks? Literatūra un Māksla, 1987, 29. maijs)
1944. gada otra puse vai 1945: precīzu ziņu par Arnolda Apalupa bojāejas/miršanas laiku un vietu nav. Pēc Viļa Cedriņa teiktā, uz ko atsaucas Andrejs Johansons grāmatā "Rīgas svētki mugurā": "Arnoldu Apalupu laikam vairs neredzēsim, jo viņš guļ, smagi ievainots, slimnīcā." (Rīgas svārki mugurā. Rīga: Daugava, 2000, 95. lpp.) Pēc Mildas Grīnfeldes stāstītā – viņas atsaucas uz Aleksandru Čaku – "pēdējās kara dienās darba dienestā iesauktais un uz kuģa uzsēdinātais Arnolds kopā ar citiem iesauktajiem latviešiem vests uz Vāciju. [..] Rīgā runāja, ka tas kuģis ticis torpedēts." (Grīnfelde, Milda; Rūmnieks, Valdis. Kāpēc es esmu Čaks? Literatūra un Māksla, 1987, 29. maijs) Jāņa Rudzīša piemiņas rakstā Apalupam lasāms: "Atceros, ka Apalupam bija grūti tikt vaļā no mobilizācijas. Vismaz viņu gribēja pataisīt par kara ziņotāju. Vai tas tā notika vai arī Apalups kaut kur nobēga sāņš, to vairs nezinu." (Rudzītis, Jānis. Pazudušais Apolons. Laiks, 1957, 23. janvāris)
Profesionālā darbība1931: 23. martā laikrakstā "Jaunākās Ziņas" publicēts pirmais dzejolis "Sapņotāja serenāde".
1936: ar dzejoļa "Mūžīgā dziesma" publikāciju mēnešrakstā "Daugava" (Nr. 8) sākas Apalupa nopietna pievēršanās dzejošanai.
1937: mēnešrakstā "Daugava" publicēta novele "Aistēts" (Nr. 3).
1943: sastādījis piecu dzejnieku – Doku Ata, Rūdolfa Blaumaņa, Friča Bārdas, Jāņa Poruka, Jāņa Ezeriņa – humorisko dzejoļu izlasi "Pieci paziņas pasmaida", pats zīmējis autoru portretus.
1936–1944: Arnolda Apalupa dzeja un recenzijas publicētas mēnešrakstos "Daugava", "Latvju Mēnešraksts", "Sējējs", laikrakstos "Tēvijas Sargs", "Tēvija".
Citātu galerijaPar Arnoldu Apalupu
"Ir cilvēki, kuru izskata dēļ vien mūsu vecā Rīga nemaz nav iedomājama. Tāds bija Arnolds Apalups 30. gadu otrā pusē un posta gados, kas nāca pēc tam. Ārpus dziesmuvariešu simtiem un Universitātes “rožu koridora tā nevarēja būt nekāda plašā sabiedrība, kas zinātu, kā šo jaunekli sauc un ko viņš dara. Bet pazīt viņu pazina, gribētos teikt, vai visa Rīga. Pazīšanās zīme bija sarkana neļķe svārku atloka pogcaurumā. Tieši neļķe – patiešām neatceros cita zieda. Un šī neļķe greznoja svārku atloku, spītēdama gada laikiem, – arī Rīgas ziemas spelgoņā, katru mīļu dienu. Otra pazīme būtu spieķis, kas mazāk bija domāts, lai ejot atspiestos, bet vairāk tika vienkārši uzmests uz rokas. Tādu viņu ar neļķi pogcaurumā un spieķi uz rokas redzēja visa Rīga reizēm soļojam nopietnu pārdomu gaitā, reizēm it kā uguni ķeram, citreiz tramvajā vai autobusā."

Rudzītis, Jānis. Pazudušais Apolons. Laiks, 1957, 23. janvāris.

Par dzejnieku un kritiķi Arnoldu Apalupu
"Viņa pirmo noveli Jānis Grīns iespieda “Daugavā”. Pēc sarunas ar redaktoru autors deklarēja paziņām, ka virziens, ko viņš pārstāvot, esot aistētisms, – tas pats, pie kura piederot, piemēram, Ādamsons. Turpmāk Apalupam iespiesti vairāki dzejoļi, ja pareizi atceros, visvairāk vācu okupācijas gados. Turēdamies pie stingrās versifikācijas, viņš savu pantu veidojumā un dzejoļa kompozīcijā atgādināja virpotāju: rindu garums un sakārtojums allaž bija pakļauts acu patikai, tā ka dzejolis “izcēlās” ar optiski tveramu figūru. Kā pieminētā novele, tā šie dzejoļi, tiesa kas tiesa, bija tīrs darbs, bet grūti pateikt, cik plašs vēriens būtu bijis Apalupam šai virzienā. Turpretim nenoliedzama nākotne bija zīlējama Apalupam kā analītiķim, kā latviešu kritikas darbiniekam. Prazdams vairākas valodas (arī franču un laikam angļu), apveltīts ar gaumi un asām spriešanas spējām, viņš patiesi bija izredzēts un aicināts nodoties latviešu literatūras problēmu risināšanai. Pētījums par satīru un humoru Poruka darbos, kas iespiests “Latvju Almanahā” 1942. gadā, ir ne vien pirmais darbs šai jautājumā, bet arī viena no pamatīgākajām, interesantākajām apcerēm, ko devuši latviešu kritiķi pēdējos gadu desmitos. Tāpat teicamas dažas Apalupa recenzijas, ko viņš tika publicējis."

Rudzītis, Jānis. Pazudušais Apolons. Laiks, 1957, 23. janvāris.
Nodarbesdzejnieks
kritiķis
Dzimšanas laiks/vieta19.06.1912
Rīga
Rīga
Izglītība1920 – 1926
Rīga
Rīga

Rīgas pilsētas 30. pamatskola


1926 – 1930
Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010

1930 – 1942
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Pabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziens: baltu filoloģija.

No 1938. līdz 1940. gadam studijas pārtrauc, jo tiek iesaukts Latvijas armijā.

Darbavieta1940 – 1941
VAPP Grāmatu apgāds
Rīga
Rīga

Sabiedrisko, politisko un ekonomisko rakstu apgādniecības redaktora vietas izpildītājs


1942 – 1943 (Datums nav precīzs)
Aglonas ģimnāzija
Aglona
Aglona, Aglonas pagasts, Preiļu novads

Skolotājs

Dienests15.11.1938 – 15.05.1940
Latvijas armija
Liepāja
Liepāja

1. Liepājas kājnieku pulks

Miršanas laiks/vieta1945 (Datums nav precīzs)
Otrā pasaules kara beigās pazudis bez vēsts.

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-7 no 7.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
19.06.1912Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1930 - 1942IzglītībaĒka, māja
3Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010)
1926 - 1930IzglītībaĒka, māja
4Rīga
(Rīga)
1920 - 1926IzglītībaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
1940 - 1941DarbavietaPilsēta
6Aglona
(Aglona, Aglonas pagasts, Preiļu novads)
1942 - 1943DarbavietaCiems
7Liepāja
(Liepāja)
15.11.1938 - 15.05.1940DienestsPilsēta
Arnolda Apalupa (1912–1945?) mūžs bija īss, un nav arī zināms, kad un kur noslēdzās viņa dzīves gaitas, taču laikabiedru atmiņā palikusi viņa spilgtā (arī vizuāli) personība un paveiktais dzejā un literatūras kritikā, lai arī viņš nepaguva izdot savu dzejoļu krājumu, ne arī atraisīt savu talantu prozā.
Dzimis rīdzinieks. Dzejnieka tēvs un māte droši vien būtu pagaisuši vēstures tumsā, ja ne Aleksandrs Čaks. Mildas Grīnfeldes stāstītais: “[..] Aleksandrs Čaks pastāstīja interesantu faktu, kas viņu zināmā mērā saistīja ar Arnoldu Apalupu, un, proti, Apalups bija Piča un Veltas dēls, kuri minēti Čaka autobiogrāfiskajā dzejojumu ciklā “Bērnības atmiņas”. Drēbnieka māceklis Pičs, konkrēti drēbniekmeistara Čadaraiņa zellis, ir aktīvākā persona Aleksandra Čaka dzejoļu ciklā par 1905. gadu (“Zirgi”, “Vajāšana”, “Drēbnieka māceklis Pičs”, “Mītiņš Grīziņkalnā”). No šās pašas biogrāfiskās poēmas uzzinām, ka mazais Saša ir bijis “mīlas sakarnieks”, kas Piča izredzētajai jaunajai šuvējai pagalma pretējā mājā “pūšot, stenot un tusnot” rāpus piegādājis vēstuli vai zīmīti īsu.” (Grīnfelde, Milda, Rūmnieks Valdis. Kāpēc es esmu Čaks? Literatūra un Māksla, 1987, 29. maijs) Un Arnolds Apalups ir arī tas, kurš saved vienā telpā Grīnfeldi (dziedājusi “Dziesmuvaras” korī) un Čaku: ““Dziesmuvaras” 1943. gada gadskārtas koncerts notika 29. martā, un dziesmuvarietis Arnolds Apalups arī mani ielūdza pēc koncerta pie sevis, drošākas pievilkšanas dēļ piebilzdams: “Būs arī Čaks.” Pie Apalupa bija krietni daudz cilvēku. Aleksandrs Čaks bija.” (Op. cit.)

1930. gadā beidzis Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju, kur viņa latviešu valodas skolotājs bijis dzejnieks Kārlis Krūza, no kura esot mantojis patiku uz aliterācijām dzejā. Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē studējis baltu filoloģiju (1930–1942). Bijis apveltīts ar vairākiem talantiem – piemitušas aktieriskas dotības, muzikāla apdāvinātība, taču nav kļuvis ne par aktieri, ne dziedātāju, lai gan dziedājis universitātes jauktajā korī “Dziesmuvara” un bijis muzikālu un literāru pasākumu vadītājs. Gleznojis un savus akvareļus dāvinājis draugiem. Dzejojis, lai gan pati pirmā publikācija “Sapņotāja serenāde” (Jaunākās Ziņas, 1931, 23. marts) ir visai pieticīga (krietna deva sentimentālisma, plus jūtama Erika Ādamsona ietekme). Taču gadus piecus vēlāk, saskaities par vāju dzejoļu publikācijām presē, uzdevis jautājumu: “Vai jūs domājat, ka arī es nevaru tā dzejot?” Spiedis arī naudas trūkums, un, kāda, tikko žurnālā “Daugava” debitējuša drauga mudināts, uzrakstījis dzejoli: “Viņš [Apalups] restaurēja kādreiz Siguldas gravā pēkšņā iedvesmas brīdī improvizētās rindas, nogludināja un nākamā dienā aiznesa “Daugavas” redaktoram. Pēc mēneša žurnāla lasītāji iepazinās ar Arnolda Apalupa pirmo iespiesto dzejoli “Mūžīgo dziesmu”. (Hallo, Latvija!, 1941, 5. aprīlis) Citēto rindu autors Jānis Rudzītis gan kļūdās par Apalupa pirmo iespiesto dzejoli, taču precīzi raksturojis viņa dzeju: “Viņš ir ļoti subjektīvs dzejnieks, kas gandrīz katrā dzejolī kavējas tikai pats pie sevis. Vērojot līdz šim iespiestos dzejoļus, redzam straujus pagriezienus: pēkšņs intīmo jūtu uzliesmojums mainās ar nogrimšanu rezignācijā, kam atkal seko gluži ekstātiskas ilgas pēc rīta, kuram jāataust, lai rastos jauna dzīve ar jauniem cildeniem darbiem. Atzīstamu veiklību Apalups sasniedzis panta tehnikā. Te redzam pat īpašu oriģinalitāti. Cienīdams regulāru pantmēru, viņš tiecas pēc īpatām panta formām, kur simetriski kombinētas īsākas un garākas rindas, nemanot “apliecot” teikumus no vienas rindas otrā. Apalupa stilistiskā izteiksme krāsaina. Atjautīgi izvēlēti epiteti, salīdzinājumi un metaforas.” (Hallo, Latvija!, 1938, 29. maijs)

Izmēģinājis roku arī prozā – žurnālā “Daugava” publicēta Arnolda Apalupa novele “Aistēts” (1937, Nr, 3). Bijuši nodomi šajā literatūras veidā ceļu turpināt, par to liecina neliela informācija laikrakstā “Tēvija” (1942, 3. marts) – Apalups iecerējis rakstīt satīriskas noveles, “no kurām tālāk aizvirzīta viena – “Asiņainais stāsts””. Šķiet, humoru un satīru uzskatījis par perspektīvu virzienu, interesi par to apliecina arī viņa sastādītā izlase “Pieci paziņas smaida” (1943), kurā apkopojis Doku Ata, Rūdolfa Blaumaņa, Friča Bārda, Jāņa Poruka un Jāņa Ezeriņa humoristiskos dzejoļus, turklāt dzejoļu kopas papildina Apalupa zīmētie piecu dzejnieku portreti. “Rakstniecības un mākslas gada grāmatā 1942. gadam” publicēts viņa raksts “Poruku Jāņa smiekli”, kurā viņš viens no pirmajiem īpaši pievērsies humora un satīras nozīmei Poruka darbos.

Laba filoloģiskā izglītība, analītiskums, kritisks prāts un literāra gaume ir krietni palīgi, rakstot recenzijas un rakstus par literatūru, kas publicēti izdevumos “Daugava”, “Sējējs”, Latvju Mēnešraksts”, “Tēvijas Sargs” (īpaši daudz 1938. gadā) un “Tēvija”.

Apalups krāsaini tēlots laikabiedru Jāņa Rudzīša un Andreja Johansona atmiņās. Andrejs Johansons raksta: “Apalups bija maza auguma jauneklis ar dzelteniem, pagariem un viļņotiem (laikam ondulētiem) matiem. Viņš valkāja zaļu, krietni pašūtu uzvalku, kura svārkus atloka pogcaurumā sprauda sārtenu, retāk košsarkanu neļķi. Zem šīs neļķes, respektīvi, zem atloka bija rūpīgi noslēpts stikla stobriņš ar ūdeni – lai puķe ilgāk turētos svaiga. Pa ielu iedams, viņš mēdza nēsāt resnu, visai neizskatīgu spieķi: vai tas bija domāts kā kāds “interesants” kontrasts citiem, snobiskajiem piederumiem, nevaru pateikt. Viņš runāja lēni, dobjā balsī, brīžiem gari vilkdams nāsīs gaisu.” (Johansons, Andrejs. Rīgas svārki mugurā. Rīga: Daugava, 2000, 93. lpp.)

Tādu – ar sarkanu neļķi pogcaurumā jebkurā gadalaikā, arī ziemas spelgoņā, un pār roku pārmestu spieķi – viņu atceras arī Jānis Rudzītis rakstā “Pazudušais Apolons” (Laiks, 1957, 23. septembris): “Iesauka tika atvasināta no viņa īstā vārda – Arnolds Apalups. Bet arī citādi šis cilvēks, ja vien pārmestu pār pleciem grieķu togu, gluži labi būtu iederējies antīko dievu sabiedrībā, jo viņš bija tikpat skaists un tikpat grēcīgs, arī tikpat untumains kā tie, kas priekš divi tūkstoši gadiem dzīvoja Olimpā. Tiesa, augums likās mazliet uzlīcis, bet tāds jau tas ir arī olimpiešiem grieķu vāžu apgleznojumos. Galvenais – šis augums bija veidojies pēc zelta griezuma samēriem, patīkami stiegrains un izstiepies ne par garu, ne par īsu. Viņa seja bija klasiska, to vainagoja zeltainas cirtas.”

Arnolds Apalups pazūd Otrā pasaules kara beigās 1944. vai 1945. gadā. Versijas par viņa dzīves noslēgumu ir dažādas: kara beigās iesaukts darba dienestā un ar kuģi vests uz Vācija, bet torpedētais kuģis nogrimis; ievainots gulējis slimnīcā; it kā mobilizēts armijā par kara ziņotāju, bet varbūt izvairījies no dienesta…

1944. gadā “Latvju Mēnešrakstā” (Nr. 3) publicētais dzejolis “Eremīta dziesma”, iespējams, ļauj ieskatīties dzejnieka izjūtās, karam tuvojoties beigām. Diemžēl Facebook iespējas neļauj atveidot rindu izkārtojumu dzejolī, kas veido savdabīgu zīmējumu.

Neteic nevienam, ko ciet,
jo tagad tu nedrīksti vairs
cerēt, ka sapratīs tevi tie ļaudis,
kas zina,
kas esi tu bijis
un esi pašlaik!
Neteic nevienam, ko ciet,
pat tad, ja tev asiņo sirds
un dzīvība izdziest, kā pametot izsvaidīts ugunskurs
lietainā naktī!
Neteic nevienam, ko ciet!
Tu dziesmā vien vari to teikt —
dziesma kā mēness viszaigākā sagša
spēj klāties
pār melnajām dzelmēm,
kur izmisums dus.
Neteic nevienam, ko ciet –
tev jādzied, jo dziesmu varbūt
vēl dzirdēs cits grēcinieks, sažņaugtā sirds kam būs gurusi
līdzīgās mokās!
Neteic nevienam, ko ciet,
jo atstumts tu būsi un viens!
Vienam tev jānovāc akmeņi smagie,
ko kādreiz
uz dīgstošiem asniem
tu uzvēli pats!
Neteic nevienam, ko ciet,
jo šķautnainais ciešanu ceļš
ved vienīgais ziedošās ārēs – var vest tevi atkal reiz
cilvēka cieņā!
Neteic nevienam, ko ciet!…

Ieva Kalniņa, 19.06.2022.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.