Darbi: Darba autors (13); Sastādītājs (1); Recepcijas persona (3)
Attēli: Persona attēlā(3)
| Vārds | Arnolds Apalups |
|---|---|
| Kopsavilkums | Arnolds Apalups (1912–1945) – dzejnieks un kritiķis. Beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu (1942). Laikposmā no 1936. līdz 1944. gadam dzejoļi publicēti žurnālos “Daugava” un “Latvju Mēnešraksts”, kritiskie raksti – “Daugavā” un laikrakstā “Tēvijas Sargs”. Sastādījis piecu dzejnieku humoristisko dzejoļu izlasi “Pieci paziņas pasmaida” (1943) un pats zīmējis autoru portretus. Rakstā “Poruku Jāņa smiekli” viens no pirmajiem latviešu literatūrzinātnē pētījis humora un satīras nozīmi Jāņa Poruka darbos. Dzejai raksturīgs estētisms, stingra versifikācija un pantu formas, kā kritiķim Arnoldam Apalupam iezīmīgs analītiskums, teorētiskās atziņās balstīti argumentēti spriedumi. Kara beigās (1945) pazudis bez vēsts. |
| Personiska informācija | 1912: 19. jūnijā dzimis tirgotāja (miesnieka) Antona un viņa sievas Elīzes ģimenē. 1945: precīzu ziņu par Arnolda Apalupa bojāejas laiku un vietu nav. Pēc Viļa Cedriņa teiktā, uz ko atsaucas Andrejs Johansons grāmatā "Rīgas svētki mugurā": "Arnoldu Apalupu laikam vairs neredzēsim, jo viņš guļ, smagi ievainots, slimnīcā." (Rīgas svārki mugurā. Rīga: Daugava, 2000, 95. lpp.) Pēc Mildas Grīnfeldes stāstītā – viņas atsaucas uz Aleksandru Čaku – "pēdējās kara dienās darba dienestā iesauktais un uz kuģa uzsēdinātais Arnolds kopā ar citiem iesauktajiem latviešiem vests uz Vāciju. [..] Rīgā runāja, ka tas kuģis ticis torpedēts." (Grīnfelde, Milda; Rūmnieks, Valdis. Kāpēc es esmu Čaks? Literatūra un Māksla, 1987, 29. maijs) |
| Profesionālā darbība | 1936: pirmā publikācija – dzejolis "Mūžīgā dziesma" mēnešrakstā "Daugava" (Nr. 8). 1937: mēnešrakstā "Daugava" publicēta novele "Aistēts" (Nr. 3). 1943: sastādījis piecu dzejnieku humorisko dzejoļu izlasi "Pieci paziņas pasmaida", pats zīmējis autoru portretus. 1936–1944: Arnolda Apalupa dzeja un recenzijas publicētas mēnešrakstos "Daugava", "Latvju Mēnešraksts", "Sējējs", laikrakstos "Tēvijas Sargs", "Tēvija". |
| Citātu galerija | Par Arnoldu Apalupu "Ir cilvēki, kuru izskata dēļ vien mūsu vecā Rīga nemaz nav iedomājama. Tāds bija Arnolds Apalups 30. gadu otrā pusē un posta gados, kas nāca pēc tam. Ārpus dziesmuvariešu simtiem un Universitātes “rožu koridora tā nevarēja būt nekāda plašā sabiedrība, kas zinātu, kā šo jaunekli sauc un ko viņš dara. Bet pazīt viņu pazina, gribētos teikt, vai visa Rīga. Pazīšanās zīme bija sarkana neļķe svārku atloka pogcaurumā. Tieši neļķe – patiešām neatceros cita zieda. Un šī neļķe greznoja svārku atloku, spītēdama gada laikiem, – arī Rīgas ziemas spelgoņā, katru mīļu dienu. Otra pazīme būtu spieķis, kas mazāk bija domāts, lai ejot atspiestos, bet vairāk tika vienkārši uzmests uz rokas. Tādu viņu ar neļķi pogcaurumā un spieķi uz rokas redzēja visa Rīga reizēm soļojam nopietnu pārdomu gaitā, reizēm it kā uguni ķeram, citreiz tramvajā vai autobusā." Rudzītis, Jānis. Pazudušais Apolons. Laiks, 1957, 23. janvāris. Par dzejnieku un kritiķi Arnoldu Apalupu "Viņa pirmo noveli Jānis Grīns iespieda “Daugavā”. Pēc sarunas ar redaktoru autors deklarēja paziņām, ka virziens, ko viņš pārstāvot, esot aistētisms, – tas pats, pie kura piederot, piemēram, Ādamsons. Turpmāk Apalupam iespiesti vairāki dzejoļi, ja pareizi atceros, visvairāk vācu okupācijas gados. Turēdamies pie stingrās versifikācijas, viņš savu pantu veidojumā un dzejoļa kompozīcijā atgādināja virpotāju: rindu garums un sakārtojums allaž bija pakļauts acu patikai, tā ka dzejolis “izcēlās” ar optiski tveramu figūru. Kā pieminētā novele, tā šie dzejoļi, tiesa kas tiesa, bija tīrs darbs, bet grūti pateikt, cik plašs vēriens būtu bijis Apalupam šai virzienā. Turpretim nenoliedzama nākotne bija zīlējama Apalupam kā analītiķim, kā latviešu kritikas darbiniekam. Prazdams vairākas valodas (arī franču un laikam angļu), apveltīts ar gaumi un asām spriešanas spējām, viņš patiesi bija izredzēts un aicināts nodoties latviešu literatūras problēmu risināšanai. Pētījums par satīru un humoru Poruka darbos, kas iespiests “Latvju Almanahā” 1942. gadā, ir ne vien pirmais darbs šai jautājumā, bet arī viena no pamatīgākajām, interesantākajām apcerēm, ko devuši latviešu kritiķi pēdējos gadu desmitos. Tāpat teicamas dažas Apalupa recenzijas, ko viņš tika publicējis." Rudzītis, Jānis. Pazudušais Apolons. Laiks, 1957, 23. janvāris. |
| Nodarbes | dzejnieks kritiķis |
| Dzimšanas laiks/vieta | 19.06.1912 Rīga Rīga |
| Izglītība | 1920–1926 Rīga Rīga Rīgas pilsētas 30. pamatskola 1926–1930 Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010 1930–1942 Latvijas Universitāte Raiņa bulvāris 19, Rīga Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050 Pabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziens: baltu filoloģija. No 1938. līdz 1940. gadam studijas pārtrauc, jo tiek iesaukts Latvijas armijā. |
| Darbavieta | 1940–1941 VAPP Grāmatu apgāds Rīga Rīga Sabiedrisko, politisko un ekonomisko rakstu apgādniecības redaktora vietas izpildītājs 1942–1943 (Datums nav precīzs) Aglonas Katoļu ģimnāzija Aglona Aglona, Aglonas pagasts, Aglonas novads Skolotājs |
| Dienests | 15.11.1938–15.05.1940 Latvijas armija Liepāja Liepāja 1. Liepājas kājnieku pulks |
| Miršanas laiks/vieta | 1945 (Datums nav precīzs) |
| # | Vieta | Datums | Veids | Vietas tips |
|---|---|---|---|---|
| 1 | Rīga (Rīga) | 19.06.1912 | Dzimšanas laiks/vieta | Pilsēta |
| 2 | Raiņa bulvāris 19, Rīga (Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050) | 1930 - 1942 | Izglītība | Ēka, māja |
| 3 | Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga (Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010) | 1926 - 1930 | Izglītība | Ēka, māja |
| 4 | Rīga (Rīga) | 1920 - 1926 | Izglītība | Pilsēta |
| 5 | Rīga (Rīga) | 1940 - 1941 | Darbavieta | Pilsēta |
| 6 | Aglona (Aglona, Aglonas pagasts, Aglonas novads) | 1942 - 1943 | Darbavieta | Ciems |
| 7 | Liepāja (Liepāja) | 15.11.1938 - 15.05.1940 | Dienests | Pilsēta |
