Antons Bārda

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (33); Tulkotājs (1); Sastādītājs (2); Recepcijas persona (21)

Attēli: Attēla autors(1); Persona attēlā(8)

VārdsAntons Bārda
KopsavilkumsAntons Bārda (1891–1981) – dzejnieks. Izglītību ieguvis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, kur studējis filozofiju. Strādājis par latviešu valodas skolotāju Rīgas Poļu ģimnāzijā (1925–1940), bijis arī šīs ģimnāzijas direktors (1935–1940). Vairāku dzejoļu krājumu autors – “Dziesmu Dievs” (1930), “Puķe pagalvī” (1971), pēc autora nāves iznācis krājums “Mūžīgā vasara” (1981), izdota arī nepublicētā dzeja “Dzied vientulībā dvēsele” (1992). Antona Bārdas dzejā dominē romantisks un panteistisks pasaules skatījums, reliģiski motīvi, dabas impresijas, rakstījis mīlas liriku un dzejoļus veidojis arī kā reālistiskas žanra gleznas, dzejai raksturīgas klasiskās panta formas. Dzejnieka Friča Bārdas (1880–1919) brālis.

Personiska informācijaDzimis 1891. gada 12. jūnijā Pociema pagasta Rumbiņos saimnieka Jāņa Bārdas (1844–1909) un Ievas (dzimušas Lācis, 1850–?) ģimenē. Vecākiem bija 9 bērni – Fricis Bārda no tiem bija trešais, Antons Bārda – astotais, nepilnus 12 gadus jaunāks par Frici.

Profesionālā darbība1912: 27. aprīlī laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" publicēts pirmais Antona Bārda dzejolis "Rīts".

Dzejoļu krājumi

1930: Dziesmu Dievs
1971: Puķe pagalvī
1981: Mūžīgā vasara
1992: Dzied vientulībā dvēsele (nepublicēto dzejoļu izlases)

Antona Bārdas dzejas recepcija mūzikā

Dziesmas ar Antona Bārdas dzejas vārdiem komponējuši Haralds Berino, Jānis Cīrulis, Georgs Dovgjallo, Jēkabs Graubiņš, Jānis Porietis, Lauma Reinholde, Teodors Tomsons, Aleksandrs Valle.
Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Dziesmu Dievs" (1930)

"Dabas uztvere Antona Bārdas dzejā viscaur ir savos pamatos gaiši panteistiska: Dievs ir visur un ar savu būtību slēdz kopā dabu par apvienotu sfēru. Daba ar savu mainīgo seju viņam allaž pievilcīga, tā sniedz gan baudu, gan mieru un ir mūsu dzejnieka labākais draugs. Šāda attieksme pret dabu ir romantiķiem arvienu raksturīga. Parasti otra tāda viņiem gaiša sfēra ir draudzība, bet tās pagaidām Bārdas dzejā izpaužamies nemanām. Bārda labprāt dabā iet viens, viņu vairāk saista kāds putns vai zirgs nekā cilvēks. Vispār Bārdas organiskajai dabas izjūtai bieži jaucas klāt sava tiesa labsirdīga humora, sevišķi kad dzejnieks atceras, ka viņš reāli pie dabas vairs nāk tikai kā pusvaļīgs vasarnieks – atgūt spēkus, atjaunoties. [..]Ciešā saskaņā ar saturu ir Bārdas dzejoļu forma. Protams, tā ir arvienu labi apsvērta, izturēta, labi nokalta. Šīs īpašības jau formā sastāda vai visu, ja neprasa žilbinošas eksperimentācijas un pārsteigumu. Vairums dzeju sarakstīts jambos un trohajos – parastajās kvartās, ar labām un tīrām atskaņām."

Jānis Grīns, Jānis. Antons Bārda. “Dziesmu Dievs”. Daugava, 1931, Nr. 3.


Antons Bārda par savu vaļasprieku

"Kādreiz man ļoti patika grieķu-romiešu jeb, kā tagad saka, klasiskās cīņas. Biju gluži spārnots, ja čempionāts bija tāds spilgts – ar daudziem skaistiem, izciliem cīkstoņiem un visā pasaulē plaši pazīstamiem slavenu atlētu vārdiem. Viens tāds slavens cīkstonis ar pasaules vārdu bija Jānis Leskinovičs. Kad tas bija čempionātā, biju gatavs vai katru vakaru sēdēt cirkū. Un iespēju šo prieku baudīt man deva Pāvils Rozītis, kurš tad bija laikraksta "Pēdējā Brīdī" redaktors. Rozītis man iedeva redakcijas karti brīvā lietošanā pa visu čempionāta laiku, kas arvien turpinājās turpat vai veselu mēnesi. Bet par to man bija par katra vakara sacīkstēm jāuzraksta humoristiski intriģējošā garā vienkāršu lasītāju patīkami saviļņojošs raksts jeb pastāstījums par to, kas un kā bija. Un to es laikam sekmīgi veicu. Šis mēnesis nebija no vieglajiem. Dienā taču bija jāstrādā. Puksten 9 vakarā steidzos uz cirku. Pēc 11 biju atkal mājās, rakstu uzrakstīju un to pēc 1 naktī nodevu tipogrāfijā, jo citādi tas nevarēja parādīties nākošajā rīta laikrakstā."

Bārda, Antons. Autobiogrāfija. Varavīksne 1991. Rīga: Liesma, 1991, 134.–135. lpp.
SaiknesFricis Bārda (1880–1919) - Brālis
Paulīna Bārda (1890–1983) - Radiniece
Zigurds Bārda (1916–1984) - Brāļadēls
Nodarbesdzejnieks
Dzimšanas laiks/vieta12.06.1891
Izglītība1901 – 1902
Pociema pagastskola
Pociems
Pociems, Katvaru pagasts, Limbažu novads

1902 – 1907
Umurgas draudzes skola
Umurgas pagasts
Umurgas pagasts, Limbažu novads

"Mācījos vispirms Pociema 3 klasīgajā pagasta skolā 2 ziemas. Tad Umurgas draudzes skolā 4 ziemas. Ceturto ziemu te nogāju gluži par velti. Pēc trim ziemām skolu biju tikpat kā beidzis, bet vajadzēja vēl tikai pamācīties kādus 1 1/2 mēnešus vasarā – maijā un jūnijā – un tad turēt gala eksāmenus. Bet tēvs man lika iet ganos, un tā pie pārbaudījumiem netiku. Domāju, ka šāds eksāmens ir goda pilns sasniegums, kā to bija kārtojuši arī mani vecākie brāļi. Tāpēc gāju vēl vienu ziemu draudzes skolā un nākošajā vasarā eksāmenos dabūju piedalīties."

Bārda, Antons. Autobiogrāfija. Varavīksne 1991. Rīga: Liesma, 1991, 117. lpp.


1907 – 1909
Limbažu pilsētas skola
Limbaži
Limbaži, Limbažu novads

"[..] klusībā loloju cerības – varbūt arī man tāpat [kā brālim Fricim Bārdam] izdosies skološanos turpināt [Limbažu pilsētas skolā]. Tāpēc pa vasaru pats uz savu iniciatīvy gatavojos varbūtējiem iestāju pārbaudījumiem, jo sevišķi matemātikā – ģeometrijā. Noskaidroju, kad būs uzņemšanas pārbaudījumi. Kad pienāca attiecīgā diena, bija pārāk slikts laiks – lietus gāza bez apstājas. Es jau agri no rīta biju kājās un centos ar tēvu un vecāko brāli aprunāties, vai mani ar zirgu neaizvestu uz Limbažiem – taču 16 kilometri. Sarunām nebija panākumu – atrunājās ar daudziem darbiem un slikto laiku. Tad es pa slapjo, dubļaino ceļu devos uz Limbažiem un tur nonācu pilnīgi izmircis un pieteicos uz pārbaudījumiem. [..] Protams, ja es šai slapjajā dienā kājām uz Limbažiem nebūtu aizgājis, tas nebūtu noticis [nebūtu izturējis pārbaudījumu un uzņemts skolā] un varbūt pat mana tālākā izglītošanās gaita kaut kā pajuktu. Tagad nu es biju Limbažu pilsētas skolas skolnieks ar kokardi pierē un spīdīgu siksnu ap vidu."

Bārda, Antons. Autobiogrāfija. Varavīksne 1991. Rīga: Liesma, 1991, 118. lpp.


1911 – 1914
Cēsu Longīna Ausēja reālskola
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads

1916
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads

1916 strādājis Baltijas Bēgļu apgādāšanas komitejā Cēsīs. 1917 IX pārgājis uz Filoloģijas fakultātes literatūras nodaļu.
iestājies Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē


1917 – 1918
Tērbatas Universitāte
Tartu
Tartu, Tartu County, Estonia

Iestājies Juridiskajā fakultātē, bet pārgājis uz Filoloģijas fakultātes Literatūras nodaļu (1917).


1920 – 1942
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Pabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziens filozofija un vēsture, ieguvis filozofijas maģistra grādu.

Darbavieta1909 – 00.12.1910
Dikļu draudzes skola
Dikļi
Dikļi, Dikļu pagasts, Kocēnu novads
Skolotāja palīgs

1916 – 1917
Baltijas Latviešu bēgļu apgādāšanas komiteja
Cēsis
Cēsis, Cēsu novads
Strādāja šīs komitejas Sazināšanās birojā (kopā ar dzejnieku Kārli Krūzu). 1916. gada rudenī daļu biroja (arī Antonu Bārdu un Kārli Krūzu) pārcēla uz Rīgu. Darbavieta atradās namā Tērbatas un Elizabetes ielas stūrī.

00.08.1919 – 1922
Latvijas Nacionālais teātris
Kronvalda bulvāris 2, Rīga
Kronvalda bulvāris 2, Rīga, LV-1010
Sekretārs

1922 – 1925
Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība
Rīga
Rīga
Darbvedis

1925 – 1935
Rīgas pilsētas poļu ģimnāzija
Rīga
Rīga
Latviešu valodas skolotājs

1935 – 1936
Marijas Beķeres sieviešu ģimnāzija
Stabu iela 14, Rīga
Stabu iela 14, Rīga, LV-1011

Latviešu valodas skolotājs


1935 – 1940
Valsts poļu ģimnāzija
Rīga
Rīga
Direktors

1940 – 1941
Rīgas pilsētas arhīvs
Rīga
Rīga
Tehnisku darbu veicējs

1949 – 1951 (Datums nav precīzs)
Pociems
Pociems, Katvaru pagasts, Limbažu novads

Kolhoznieks


"Kad 1949. gadā nodibinājās kolhozs, kļuvu kolhoznieks ar kolhoznieka darba grāmatiņu kabatā. Esmu trijās fermās mēslus vedis, ceļa posmā starp Pociemu un Limbažiem trijās vietās tīrījis lielceļa grāvi, katrā 50 metru garumā [..], izgulējis tumšajās, drēgnajās rudens naktīs visus tuvos un tālos savas brigādes labības šķūņus, kuļmašīnu sargādams..."
Bārda, Antons. Autobiogrāfija. Varavīksne 1991. Rīga: Liesma, 1991, 133. lpp.

Miršanas laiks/vieta24.06.1981
Limbaži
Limbaži, Limbažu novads
Apglabāts27.06.1981
Umurgas kapi
"Umurgas kapi", Umurgas pagasts, Limbažu novads, LV-4004

1988. gada oktobra beigās uzstādīts tēlnieka Jura Tiščenko veidots kapa piemineklis.

Muzeji26.06.1993
Bārdu dzimtas muzejs "Rumbiņi”
Rumbiņi
"Rumbiņi", Katvaru pagasts, Limbažu novads, LV-4061
ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Dziesmu Dievs".
Literatūra
1931

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-19 no 19.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Limbaži
(Limbaži, Limbažu novads)
24.06.1981Miršanas laiks/vietaPilsēta
2Umurgas kapi
("Umurgas kapi", Umurgas pagasts, Limbažu novads, LV-4004)
27.06.1981ApglabātsKapsēta
3Umurgas pagasts
(Umurgas pagasts, Limbažu novads)
1902 - 1907IzglītībaPagasts
4Limbaži
(Limbaži, Limbažu novads)
1907 - 1909IzglītībaPilsēta
5Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1911 - 1914IzglītībaPilsēta
6Pociems
(Pociems, Katvaru pagasts, Limbažu novads)
1901 - 1902IzglītībaCiems
7Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1916IzglītībaPilsēta
8Tartu
(Tartu, Tartu County, Estonia)
1917 - 1918IzglītībaPilsēta
9Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1920 - 1942IzglītībaĒka, māja
10Dikļi
(Dikļi, Dikļu pagasts, Kocēnu novads)
1909 - 01.12.1910DarbavietaCiems
11Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
1916 - 1917DarbavietaPilsēta
12Kronvalda bulvāris 2, Rīga
(Kronvalda bulvāris 2, Rīga, LV-1010)
01.08.1919 - 1922DarbavietaĒka, māja
13Rīga
(Rīga)
1922 - 1925DarbavietaPilsēta
14Rīga
(Rīga)
1925 - 1935DarbavietaPilsēta
15Rīga
(Rīga)
1935 - 1940DarbavietaPilsēta
16Stabu iela 14, Rīga
(Stabu iela 14, Rīga, LV-1011)
1935 - 1936DarbavietaĒka, māja
17Rīga
(Rīga)
1940 - 1941DarbavietaPilsēta
18Pociems
(Pociems, Katvaru pagasts, Limbažu novads)
1949 - 1951DarbavietaCiems
19Rumbiņi
("Rumbiņi", Katvaru pagasts, Limbažu novads, LV-4061)
26.06.1993MuzejiViensēta
Literatūrzinātnieks Kārlis Egle dzejnieku Antonu Bārdu (1891–1981) raksturojis ar diviem vārdiem – izvēlīgs un mazražīgs –, izvēlīgumu saistot ar gan ar preses izdevumu atlasi, kuros publicēt savus dzejoļus (tikai tajos, “ar kuriem ar kuriem viņš sajūt kaut kādu lielāku vai mazāku tuvumu, vai pret kuriem viņam kaut cik simpātiju; tai ziņā viņš ļoti izvēlīgs, tāpat kā izvēlīgs draugu vai paziņu izraudzīšanā”), gan ar dzejnieka radīšanas darbu: “Lai viņš brīvi varētu sacerēt dzejoli, viņam vajadzīga, pēc viņa paša atzīšanās, ne vien garīga ierosme, dzejiskais pārdzīvojums, bet arī citi tīri ārējas dabas priekšnoteikumi. Kādā intervijā viņš izsakās: “Dzejošanai maz laika, jo to varu darīt tikai, vai nu klaiņodams apkārt, vai no rītiem gulēdams. Gandrīz visi mani dzejoļi tā sarakstīti.”” (Egle K. Antons Bārda. Izglītības Mēnešraksts, 1942, Nr. 4) Gausumu Antona Bārdas ražīgumā ienesusi arī lielā paškritika: “Antons Bārda nemēdz palaist savus darbus, tā teikt, pa roku galam. Katra rinda, katrs vārds, katra glezna un jēdziens, kad tie izteikušies dzejolī, tiek pamatīgi apsvērti, kritizēti, pārbaudīti, pirms attiecīgais dzejolis parādās iespiests.” (Op. cit.) Kārlis Egle savās pārdomās par Antonu Bārdu dalās 1942. gadā, kad dzejnieks jau 30 gadus ir publicējies, bet iznācis ir tikai viens dzejoļu krājums “Dziesmu Dievs” (1930). Un, aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, nākamais – “Puķe pagalvī” – iznāks tikai 1971. gadā jau pilnīgi citā iekārtā, un arī dzejnieks būs citā sociālā statusā. Un pēdējais krājums “Mūžīgā vasara” dienas gaismu ieraudzīs jau pēc dzejnieka nāves 1981. gadā. Septiņdesmit radošā mūža gadiem (pirmā publikācija 1912. gadā) tas nepavisam nav daudz. Uzticīgs bijis arī tikai dzejai, nekur citur roku nav mēģinājis. Jā gan, 20. gadu beigās un 30. gados uzrakstījis dažu labu recenziju. Tas arī viss.
Dažkārt mēdz teikt, ka Antons Bārda palicis sava slavenā brāļa Friča Bārdas paēnā. Uz jautājumu, vai tā ir bijis, savulaik mēģinājis rast atbildi Pēteris Ērmanis. Rakstot recenziju par Antona Bārda dzejoļu krājumu “Dziesmu Dievs” (Latvju Grāmata, 1931, Nr. 1), viņš salīdzinājis atsevišķas iezīmes abu dzejā un secinājis, ka Fricis ir izteikts romantiķis, kura dabas apdziedājumi ir pilni teiksmainām būtnēm un dīvainām nojautām. Antonu viņš raksturo kā romantiķi ar klasiskām tieksmēm – mīl klasiskās formās, kura Fricis ignorē; Antona dabas izjūta daudz vienkāršāka, viņam tieksme arī uz reāli klasisko, dzejai nereti episka, pat balādiska pieskaņa, ir spilgtas žanra gleznas. Pats viņš to apliecinājis kādā intervijā: “Domāju, ir lietderīgi dzejot par šķietami nedzejiskām lietām. Ja tad rodas īsta dzeja – dzejnieks savas spējas ir apliecinājis.” (Māksla raidspogulī. Sendergruppe Ostland, 1942, 22. febr.) Dieva jēdziena izpratnē Antons ir noteiktāks, šaurāks – viņš grib būt tikai dzejnieks, un viņa Dievs ir Dziesmu Dievs. Fricis turpretim ir ne tikai dzejnieks, bet arī filozofs, pat reliģisks pravietis. Friča pasaules izjūtā nav lietas, kurā nebūtu Dieva, Antons jūt līdzīgi, tikai izsaka to vienkāršāk, ne tik ekstātiski. Fricis dzejo arī par nakti un tumsu, Antonam vismīļākais lietvārds ir gaisma un adjektīvs – gaišs. Neturpinot Ērmaņa izvērsumu, jāsaka – līdzīgi un tomēr katrs savs, ar atšķirīgu talanta lielumu.
Vai Antona Bārdas kā dzejnieka tapšanā bijusi nozīme tam, ka viņa brālis ir Fricis Bārda? – “Bija pārāk liela gadu starpība,” saka Antons Bārda. “Tomēr mana brāļa netiešs nopelns, ka es ātrāk sāku pievērst uzmanību dzejai. Redzot viņa darbus, es pats sāku interesēties par māksliniecisko radīšanu. Cits būtu to apstākli izmantojis, ka vecākais brālis jau pazīstams dzejnieks. Es tā neesmu darījis. Nekad neesmu no sava brāļa saņēmis ne mazāko aizrādījumu. Kad viņš cilāja avīzes, kur bija iespiesti mani pirmā laika dzejoli, es parasti pazudu. Tādā ziņā neesmu no brāļa līdz pat viņa nāvei dzirdējis par sevi nekāda vērtējuma, kaut gan par citiem dzejniekiem tikām runājuši diezgan daudz, īpaši vasarās makšķerējot. Kopējais mums ar brāli – lielā konkrētība, tēlainība, ko mēs mīlam dzejā. Tomēr mana tēlainība iet pavisam citā virzienā; mums katram sava tematika.” (Māksla raidspogulī. Sendergruppe Ostland, 1942, 22. febr.)
Antons Bārda dzimis 1891. gada 12. jūnijā Pociema Rumbiņu mājās deviņu bērnu ģimenē kā astotais bērns, brālis Fricis ir nepilnus 12 gadus par viņu vecāks. Īpašība, kas raksturo Antonu Bārdu, ir neatlaidīga tiekšanās pēc izglītības. Lasīt iemācījies pats, stāvot divus gadus vecākajai māsai Matildei aiz muguras; būdams dažādu lopu priekšsēdētājs (lasi: gans), ilgot ilgojies iet skolā un, pie ganāmpulka zālē atlaidies, sapņojis, ka reiz varētu kļūt par studentu. Pociema pagastskola (1901–1902), Umurgas draudzes skola (1902–1907), Limbažu pilsētas skola (1907–1909). Nokārtojis skolotāja eksāmenu un dažu gadus pastrādājis Dikļos, aizbrauc pie brāļa uz Limbažiem un sāk gatavoties iestājpārbaudījumiem reālskolā – mācās franču un angļu valodu un matemātiku. 1911. gadā dodas uz Cēsīm, kur iestājas Longina Ausēja reālskolā (1911–1914). Te viņa skolotājs ir Jānis Grīns, bet klasesbiedrs Jēkabs Grīns, vēlākais rakstnieks Aleksandrs Grīns. Pats mācību gadus Cēsīs vērtējis kā ievērojamus: “Mēs abi [ar Jāni Grīnu] vienā laikā atnācām uz Cēsīm un tūlīt sadraudzējāmies. Viņš jau bija sācis publicēties kā rakstnieks, un mūs abus tuvināja literārās intereses. ŠĪ tuvība mani stipri aktivizēja. Grīna ierosināts arī es sāku dzejoļus iesniegt laikrakstiem un žurnāliem. Iesūtīju Teodoram Zeifertam “Jaunajai Ražai”, Līgotņu Jēkabam “Dzimtenes Vēstnesim” un “domām”, kur literāro daļu vadīja Andrejs Upīts. Visi šie trīs šie pazīstamie rakstnieki man atbildēja ar ļoti iepriecinošām vēstulēm un solījās dzejoļus izlietot. [..] Manas pirmās publikācijas norika 1912. gadā, kad es biju V klases skolnieks reālskolā.” (Bārda A. Autobiogrāfija. Varavīksne 1991. Rīga: Liesma, 1991, 121. lpp.) Šajā laikā notiek iepazīšanās ar citiem rakstniekiem – Edvardu Treimani-Zvārguli, Kārli Skalbi, Klitiju, Jāni jaunsudrabiņu, Artūru Bērziņu, Leonu Paegli.
Pēc reālskolas beigšanas Antona Bārdas mērķis ir universitāte, taču tur neuzņem bez latīņu valodas zināšanām. Un tad viņš, kā raksta autobiogrāfijā, veselu gadu mācās, galvu nepacēlis, jo jāapgūst tas, ko klasiskajā ģimnāzijā māca astoņus gadus: “Viss Cēzars – visas 7 grāmatas, Tits Līvijs – viena grāmata, no Cicerona – viena runa; no dzejniekiem – 500 rindu no Ovīdija “Metamorfozām”, 500 rindu no Vergilija “Eneīdas” un 500 rindu no Horācija. Un tad vēl visa gramatika – etimoloģija un sintakse.” Eksāmens tiek nokārtots, un Antons Bārda tiek uzņemts Tērbatas Universitātē. Taču studēšanai trūkst līdzekļu, un nākas atgriezties Cēsīs, kur viņš sāk strādāt Baltijas Bēgļu apgādāšanas komitejā. Tērbatā Bārda atgriežas 1917.–1918. gadā un jurisprudences studiju vietā par sev atbilstīgāku atzīst filoloģiju (bet te atkal jāmācās grieķu valoda), kaut arī sapnis ir studēt filozofiju, bet Tērbatā šādas nodaļas nav. Bārdas studiju biedri ir Augusts Ģiezēns un Rihards Rudzītis, lekcijas klausās pie ievērojāmā filozofa Jēkaba Oša, šeit arī šad un tad tiekas ar Valdemāru Dambergu, Jūliju Rozi, jaunajiem māksliniekiem Konrādu Ubānu, Voldemāru Toni un Kārli Johansonu.
1918. gadā Tērbatā ienākot vāciešiem, tiek aizliegts eksaminēt studentus, un tā beidzas Antona Bārdas studijas Tērbatā. Vasaru viņš pavada laukos “Rumbiņās, bet 1919. gada ziemu – Rīgā. Antons ir Rīgā, kad 1919. gada 13. martā pilsētas 1. slimnīcā nomirst brālis Fricis: “Pārvedu ar zirgu viņa līķi uz Rumbiņiem, no kurienes viņu 23. martā izvadījām uz Umurgas kapiem.” (Bārda A. Autobiogrāfija, 125. lpp.)
1921. gadā sapnis par filozofijas studijām īstenojas, iestājoties Latvijas Universitātē, tiesa, līdz diploma iegūšanai paiet 20 gadi, jo studijas pašam ir materiāli arī jānodrošina. Visilgāk viņš nostrādā Poļu ģimnāzijā (1925–1940), māca latviešu valodu un vēlāk ir šīs skolas direktors: “Viss smagums darbā bija rakstu darbi. Rakstos skolniekiem kā jau sveštautībniekiem gāja visgrūtāk, bet, skolu absolvējot, bija jākārto nopietns pārbaudījums valsts valodā un latviešu literatūrā rakstos un vārdos. Tas uzvēla skolotājam lielu atbildību un smagu darbu šī grūtā uzdevuma veikšanai. Rakstu darbu kaudzes gāja vien uz māju, otru uz skolu atpakaļ. Un tā nepārtraukti. Studijām laiks tika atkal stipri atņemts. Vasarās, kad citi skolotāji gāja atpūtā, es ķēros visnopietnāk pie studiju priekšmetu gatavošanas. Un tā nu tas ir gājis visu studiju laiku. (Bārda A. Autobiogrāfija, 127.–128. lpp.) Antons Bārda sev bija izvirzījis mērķi visus eksāmenus nokārtot uz atzīmi “ļoti sekmīgi”: “Manā studiju grāmatiņā tā atkārtojās 37 reizes [visas reizes].” (Op. cit., 130. lpp.) Par vissmagāko viņš uzskatīja eksāmenu par vienu grieķu autoru, izvēlējās Aishila traģēdiju “Persieši”: “Grieķu autors jau bija smagākā lieta. [..] Grieķu traģēdijās sevišķas grūtības sagādāja kora dziesmu skandēšana un metrikas izskaidrošana, jo tur pantpēdas tik dažādi mainās un kombinējas, pie tam grieķu autoriem ir arī savas īpatnējas pantpēdas, tā ka te viegli var apmulst un sajukt. Par laimi, es atradu – laikam ar avīzes sludinājuma palīdzību – vienu īstu matadoru: Vīnes Universitātes Filoloģijas fakultātes klasiskās nodaļas absolventu Jozefu Vārhaftigu, kas darbojās arī Eiropas klasiķu biedrībā kā grūti atšifrējamo seno grieķu tekstu atšifrētājs. Šis Jozefs Vārhaftigs, pēc tautības ebrejs, jau bija piesavinājies arī latviešu valodu un sarakstīja un iespieda “izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” kādu apcerējumu par latv. tautas dziesmu metriku. Sadarbojoties ar šo speciālistu, rezultātam bija jābūt, un tas man deva šai grūtākajā priekšmetā vēlamo atzīmi.” (Op. cit., 129.–130. lpp.)
Sākoties padomju okupācijai, Poļu ģimnāziju slēdz, un Antonam Bārdam piedāvā tehnisku darbu Rīgas pilsētas arhīvā. Nacistiskās okupācijas laikā pastāvīgā darbā nav bijis saistīts, dzīvojis gan Rīgā, gan “Rumbiņās”, pa reizei nopublicējot kādu dzejoli. Kara beigās māja Brīvības ielā 69, Miera un Brīvības ielas stūrī pretī Vidzemes tirgum, kur ir dzejnieka dzīvoklis, tiek sabombardēta, un visa iedzīve aiziet bojā. Galvaspilsētā, kur palikt nav, nav arī iespējas atrast darbu, un Antons Bārda pārceļas uz “Rumbiņām”, kur spiests strādāt vienkāršus lauku darbus, bet, nodibinoties kolhozam, nākas kļūt par kolhoznieku – viņš gana aitas, tīra grāvjus, sargā labības šķūņus un kuļmašīnu. Vienkāršais darbs, piemēram, bija arī obligāti sagatavojamie malkas steri mežā. Kā to izdarīt jau cienījamā vecumā? Un Antons Bārda brauc uz Rīgu, uz Rakstnieku savienību, cerībā sastapt tās priekšsēdētaju Andreju Upīti un cerībā tur iegūt kādu palīdzību (varbūt kādu izziņu, ka ir rakstnieks) lielās izstrādes normas samazināšanai. Savulaik, 1920. gadā, Antons Bārda Upītim bija sniedzis palīdzīgu roku, un tas teicis: “Es to nekad neaizmirsīšu…” Proti, kad Upīts bija uz Igaunijas robežas apcietināts un Rīgā konvojs to vedis uz Centrālcietumu, Bārda viņu redzējis uz ielas, piegājis klāt un palīdzējis nest koferi. Tad devies pie Pāvila Rozīša, kurš tolaik bija Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētājs, un lūdzis parūpēties par drīzāku Upīša izdabūšanu no cietuma. Diemžēl, ar savu bēdu ierodoties Rīgā, Upīti Bārdam nav veicies sastapt un saruna veidojusies ar viņa vietnieku Kārli Kraujiņu, kurš, tāpat kā Antons Bārda, bija studējis, kā padomju laikā teica, ideālistisko filozofiju, bet bija “pārkvalificējies” un kļuvis par marksistu un saprotams, partijas politiku par izstrādes normām atbalstījis: “Starp mums norisinājās dialogs: “Biedri Krauliņ, vai jūs būtu varējuši dažos mēnešos kopā ar otru cilvēku sastrādāt 126 sterus malkas?” – “Es domāju, ka es varētu gan,” sekoja atbilde. Tad es sacīju: Biedri Krauliņ, es jūs apbrīnoju!” un mūsu saruna izbeidzās…” (Op. cit., 133. lpp.) Tiesa gan, lai arī dzejoļu krājuma autors, Bārda nebija Rakstnieku savienības biedrs…
Atlikušos mūža gadus Antons Bārda vada “Rumbiņos”, daudz dzejoja, publicējot tikai pa retam dzejolim; otrā grāmata, ka jau teikts, nonāk pie lasītājiem tikai 1971. gadā. Un apgāds “Teātra anekdotes” 1992. gadā laiž klajā Antona Bārdas nepublicēto dzeju krājumā “Dzied vientulībā dvēsele”.
Antons Bārda miris 1981. gada 24. jūnijā, vasaras saulgriežos, kad viņam tik mīļā saule pie debesjuma stāv visaugstāk un kad diena ir gara, gara, bet tumsas vismazāk. Apglabāts Umurgas kapos, kur viņam uzstādīts tēlnieka Jura Tiščenko veidots kapa piemineklis.

Antons Bārda
Es brīnos

Es brīnos par sauli Latvijā,
Cik gan tā spoža un jauka –
Kā mirdz tā zirnekļa pinumā
Uz rudenī nokopta lauka!

Es brīnos par mākoņiem Latvijā,
Cik skaisti tie pāri mums liecas
Un ietīt blāzmainā mirdzumā
Gan mājas, gan pakalnus tiecas!

Es brīnos par debesīm Latvijā,
Cik dzidri tās staro un silti
Un ietver tik dīvainā atspulgā
Ir dzimtenes pelēko smilti!

Par vēju pat brīnos es Latvijā,
Cik kokus tas noliekt spēj mīksti! –
Un, ja tu to redzi un izjūti tā,
Vai zemi šo nemīlēt drīksti?

(No krājuma “Mūžīgā vasara”, 1981)

Ieva Kalniņa, 12.06.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.