Anna Dārziņa

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (15); Sastādītājs (1)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsAnna Dārziņa
Dzimtais vārdsĀbele
KopsavilkumsAnna Dārziņa (1901–1979) – romāņu filoloģe, kritiķe, bijusi "Latviešu konversācijas vārdnīcas" redaktore.
Personiska informācijaDzimusi skolotāja ģimenē. Brālis komponists Ādolfs Ābele (1889–1967).

1926: 31. jūlijā Parīzē salaulājusies ar Dr. med., bakteriologu Egonu Dārziņu (1894–1966); dēli: Ansis Luijs Dārziņš (dzimis 1930. gadā) un Jānis Gastons Dārziņš (dzimis 1934. gadā).

1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
Kopš 1948: dzīvoja Brazīlijā, 1952: pārcēlās uz ASV, dzīvoja Kalifornijā.
Profesionālā darbība1924: pirmā publikācija – raksts "Comedia dell'arte" žurnāla "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts"10. numurā.


1927–1940: A. Gulbja "Latviešu konversācijas vārdnīcas" līdzstrādniece un redaktore, sagatavojusi sējumiem daudzus rakstus par Eiropas literatūru un kultūru.
Publicējusi apceres par romāņu – īpaši franču un itāļu literatūru periodiskajos izdevumos "Daugava", "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", "Tēvijas Sargs" u. c., kā arī nosvērtus un analītiskus rakstus un recenzijas par latviešu literārajiem darbiem, tostarp Mirdzas Bendrupes, Pētera Ērmaņa, Kārļa Skalbes, Jāņa Sudrabkalna, Edvarta Virzas u. c. grāmatām.

Pēc Otrā pasaules kara darbojusies apceres žanrā.
SaiknesĀdolfs Ābele - Brālis
Nodarbesfiloloģe
kritiķe
Dzimšanas laiks/vieta07.02.1901
Blome
Blome, Blomes pagasts, Smiltenes novads
Dzīvesvieta1944 – 1948
Vācija
Germany
Dzīvojusi dažādās bēgļu nometnēs.

25.05.1948 – 1952
Dzīvoja Brazīlijā, Bahijā.

1952 – 1979
Kalifornija
California, USA
Izglītība1919
Valmieras meiteņu skola
Valmiera
Valmiera

1919 – 1927
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Studējusi Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziens: filoloģija.

Dalība organizācijāsLatvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība
Rīga
Rīga

1921 – 1979
Studenšu korporācija "Daugaviete"
Rīga
Rīga
Viena no dibinātājām.
Emigrē1944
Vācija
Germany
Ar ģimeni devās bēgļu gaitās.

20.04.1948
Brazīlija
Brazil
Miršanas laiks/vieta26.02.1979
Kalifornija
California, USA

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Blome
(Blome, Blomes pagasts, Smiltenes novads)
07.02.1901Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Vācija
(Germany)
1944 - 1948DzīvesvietaValsts
3Kalifornija
(California, USA)
1952 - 1979DzīvesvietaNovads
4Kalifornija
(California, USA)
26.02.1979Miršanas laiks/vietaNovads
5Vācija
(Germany)
1944EmigrēValsts
6Brazīlija
(Brazil)
20.04.1948EmigrēValsts
7Valmiera
(Valmiera)
1919IzglītībaPilsēta
8Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1919 - 1927IzglītībaĒka, māja
9Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1921 - 1979Dalība organizācijāsPilsēta
Dārziņa Anna (dzimusi Ābele; 1901–1979) – romāņu filoloģe, kritiķe dzimusi skolotāju ģimenē. Viņas brālis ir komponista Ādolfs Ābele (1889–1967).

1919. gadā beigusi Valmieras 8-klasīgo meiteņu ģimnāziju un 1927. gadā ar maģistres grādu romāņu filoloģijā. Latvijas Universitātes Romāņu filoloģijas nodaļu.

1944. gadā ar vīru devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1948. gadā izceļoja uz Brazīliju, kur vīram Egonam Dārziņam tika piedāvāts pētniecības darbs, bet kopš 1952. gada dzīvoja Kalifornijā, ASV, kur tolaik dzīvoja arī gleznotāja Anna Dārziņa, komponista Volfganga Dārziņa sieva.

Annas Dārziņas pirmā publikācija – raksts “Comedia dell'arte” publicēts 1924. gadā žurnāla “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” 10. numurā.

Ilgus gadus viņas darba gaitas bija saistītas ar Anša Gulbja “Latviešu konversācijas vārdnīcas” tapšanu, jo no 1927. līdz 1940. gadam Anna Dārziņa bija tās līdzstrādniece un redaktore, sagatavojusi tai daudzus rakstus par Eiropas literatūru un kultūru.

Publicējusi apceres par romāņu – īpaši franču un itāļu literārajos periodiskajos izdevumos “Daugava”, “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, “Tēvijas Sargs” u. c., kā arī nosvērtus un analītiskus rakstus un recenzijas par nopietniem latviešu literatūras darbiem – M. Bendrupes, P. Ērmaņa, K. Skalbes, J. Sudrabkalna, E. Virzas un citām grāmatām.

Pēc Otrā pasaules kara darbojusies apceres žanrā.

1948. gada 20. aprīlī Anna Dārziņa ar vīru un abiem dēliem atstāja Eiropu. “Atvadoties izbraucām caur Eiropas pavasari no Dīpholcas līdz Marseļai, kur sēdāmies kuģī. Brauciens ieilga, jo uzņēmām daudz preču un kavējāmies daudzās ostās, tā ka Bahiā iebraucām tikai 25. maijā. Laimīgā kārtā mūsu ģimenei lietas izkārtojās tā, ka nebija jābrauc uz Riodežaneiro un līdz ar citiem izceļotājiem jānīkst Ilha das Flores karantīnā. Tā nu minam Brazīlijas zemi jau veselu mēnesi. Vīrs bija šeit darbā jau ilgi gaidīts. Institūta direktors bija atbraucis pretim uz kuģi, palīdzēja nokārtot formalitātes un savā skaistajā mašīnā aizveda mūs uz kādu labu Brazīlijas vācu pansiju, kur novietoja pirmajam laikam. Jau nākamajā dienā vīrs stājās darbā jaunā, nelielā, bet skaisti izbūvētā institūtā, kuru uztur Brazīlijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība. Līgums parakstīts uz 2 gadiem.”

1948. gada novembrī laikrakstā “Latviešu Ziņas publicēta Annas Dārziņas vēstules no Brazīlijas “Zem Dienvidu krusta zīmes”, kas atklāj vērojumus un dzīvi tik tālā un vēl iepazīstamā zemē. Lūk, daži fragmenti no tās:
“Augu nakti septiņas spuldzes dreb vējā, rādot ceļu kalnup uz baznīcu, kas blāvi vizmo aiz tumšu kokospalmu rindas. Mēness sirpis, kam šeit dīvains paradums sliet ragus augšup, pārmetis pār satumsušo jūru vizuļojošu tiltu, kuram nule slīd pāri melna bura. Ir apklusuši dienas trokšņi, un gaiss ir pilns jūras šalkšanas. Vēsma brīžiem atnes no kāda ziedoša koka saldas smaržas vilni. Tāda ir nakts aina, kas spirdzina mani pēc karstas svelmes pilnās dienas. Gan tikai nedaudz stundas ilgst šis nakts spirgtums, un jau gaismai austot atkal manāma tveice. No Alhambras dzīvokļu nama lieveņa paceļu acis uz Dienvidu krustu, zem kura zīmes dzīvojam nu jau sesto mēnesi mūžīgās vasaras zemē, jo ziema, pavasaris un rudens šeit ir tikai vasaras nianses. Arvien kas zied, un augļu koki zināmā pakāpenībā nes augļus visu gadu.

Tikai banānkoks, kas īstenībā ir lekns laksts ar īsu mūžu, nepiekūst nest augļus cauru gadu. Kopš 21. septembra ar karnevaliskiem studentu un skolu jaunatnes procesijām un dažādu karalieņu vēlēšanām esam iegājuši pavasarī. Dabā sākusies vēl lielāka ziedēšana un augļu nešana.

Eiropieti, kas atbrauc uz šo zemi, pārsteidz tās raibais iedzīvotāju mistrs. Pēc statistikas Salvadorā ir tikai 26 proc. balto iedzīvotāju, bet laba tiesa no tiem arī nebūs brīva no nēģeru un indiāņu asiņu piejaukuma. Karstas saules pielietajā ielas ainavā gājēju sejas krāsa variē no piena baltuma, ābeļziedu sārtuma un citrona dzeltenuma līdz šokolādes brūnumam un ogles melnumam. Arī vaiga glītumam ir dažādas pakāpes, un ļaudis, kas Eiropas apstākļos izskatītos pēc šaubīgiem tipiem, šeit mēdz būt godīgākie cilvēki. Baltie, iestīvinātie uzvalki gan visiem kungiem puslīdz vienādi, un to raksturīgā īpatnība ir tā, ka tie nepieguļ augumam kā Eiropā, bet plandās tā kā uz drēbju pakaramā.

Ja baznīcu var uzskatīt par mūsu pilsētas Bahijas simbolu (to te patiešām ir pāris simtu, un visām pietiek dievlūdzēju; tikai protestantiem nav neviena dievnama), tad baltais iestīvinātais uzvalks ir brazīlieša neatņemams atribūts. Bez baltajiem svārkiem viņš neiziet uz ielas pat karstākajā svelmē. Arī dāmas aiz snobisma valkā vairākus apģērba gabalus, nekā tas šai klimatā būtu vajadzīgs. Bez zeķēm un cimdiem nemēdz iet ciemos un, pasarg' Dievs, vēl koncertā vai teātrī, kurp, blakus minot, cilvēks, kas sevi kaut cik ciena, arī neies kājām. Tāpat smalks kungs nevar pārnest no veikala glīti iesaiņotu kurpju pāri, bet liek to atsūtīt. [..] Brazīlieši ir laipni cilvēki un, sasveicinoties apkampjas un paplikšķina viens otram pa muguru. Sasveicināšanās formula ir “Como va?” (Kā klājas?), kas, tāpat kā angļiem, neprasa sevišķu atbildi.

Eiropietim, kas ierodas Brazīlijā, jāsteidz atradināties no domas, ka melnais cilvēks ir tumšs traips uz zemes gaišā vaiga. Melnas rokas viņam sniedz banānus un ananasus, lāpa apavus, nosver gaļu un mazgā baltu veļu, kuru balināt palīdz karstā saule. Dzīvi uzsākot, reiz veikalā nopirku dažus lielākus saimniecības piederumus, ko man apsolīja piesūtīt mājās. Tos atnesa uz galvas mazs nēģeru zēns. Viņš bija tik mazs, ka nebūtu vatējis atrast mūsu namu, tāpēc viņu tukšām rokām pavadīja baltais pārdevējs. Savas galvas melnie sāk vingrināt agri – nastu nešanai, tāpēc arī divi pieauguši vīri bez grūtībām nes uz galvas prāvu trijviru drēbju skapi. Arī melnā sieviete nes uz galvas milzīgus saiņus. Šādā “galvas darbā” neviens eiropiešu strādnieks nevar sacensties ar melnajiem, tāpat tai pieticībā, kādā viņi ik dienas iebauda pusdienas maltītē novārītas, maniokas miltiem pārkaisītas pupiņas, tās vienkārši pagrābjot saujā. [..]

Kā brazīlieši skatās uz ārzemniekiem? Visumā citādas, rasiski tīrais eiropietis viņiem ir interesants un pievilcīgs. To viņi pazīst jau pa gabalu un nekad nebeidz aplūkot. Krāsaino iedzīvotāju acīs viņi ir kungi, no kuriem pienāktos ko nopelnīt, turpretim pārējie brazīlieši un iestādes nav brīvi no bažām, kam ārzemnieki varētu sagrābt savās rokās kādu vērtīgu peļņas avotu. Tāpēc ir uzcelti žogi dažādu likumu, noteikumu un pārbaudījumu veidā. Jaunatnei, kas nesāk skolas gaitas no apakšas, grūti iekļūt brazīliešu skolā. Lai legālizētu ārzemēs iegūtos augstskolu diplomus, jāiztur pārbaudījumi gandrīz sākot ar bērnu dārza gudrībām un pēc tam vēl jāpārstudē. Turpretim no aicinātiem speciālistiem neko tamlīdzīgu neprasa. Ieceļotājiem nepieciešami bruņoties ar kāda amata prasmi. [..]

Es paceļu acis un meklēju Dienvidu krustu, bet tas vairs nav saskatāms. Arī spožais mēness sirpis pazudis. Bet tagad pār tumšajiem ūdeņiem no ostas puses slīd gaismots kuģis. Varbūt tas dodas uz Eiropu. Es ilgi klausos okeāna šalkšanā, un brīžiem man Šķiet, ka tai cauri saklausāmas kādas mazas visos pasaules vējos izkliedētas tautas sāpju elsas.” /Salvadorā, 1948. g. 18./ 19. novembrī.

Vairākus gadus ar ģimeni nodzīvojusi Brazīlijā, 1952. gadā Dārziņi pārcēlās uz Ameriku un dzīvoja Rietumkrastā. Anna Dārziņa apmeklēja latviešu sarīkojumus un pa reizei arī publicēja kādu apceri. 1979. gada 26. februārī Anna Dārziņa aizgāja mūžībā.

Informāciju 2021. gada 7. februārī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.