Anna Brodele

Anna Brodele, rakstījusi dzeju, prozu un dramaturģiju, literatūras vēsturē viņa zināma kā sociālistiskā reālisma literatūras autore ar "kolhoza lugām" (Upesciema pavasaris, Avārija, u.c.). Autobiogrāfiskajā garstāstā "Marta" (1950) ierakstījusi arī pašas pieaugšanas pieredzi, bet 60. gadu otrajā pusē pievērsusies literatūrai jauniešiem – top vieni no plašāk lasītajiem Brodeles darbiem – garstāsti "Zilais zvirbulis" un "Tas ir mans laiks".



1910. gada 16. septembrī Lietuvā, Taurogas mežziņa Jūlija Kalvišķa ģimenē piedzimst meita Anna Elizabete. Pēc neilga laika ģimene pārceļas uz Viesīti. Mācoties Viesītes pamatskolā, Anna aizraujas ar Aspazijas un Raiņa dzeju un pati vēlas būt dzejniece. Viņa raksta dzejoļus skolēnu literārajam žurnālam un aizsūta arī Jānim Jaunsudrabiņam kā rakstniekam un savas puses cilvēkam. Jaunsudrabiņa atbilde ir lietišķa – nav vēl zināms, vai no meitenes iznāks dzejniece vai nē, taču, turpinot rakstīt, vērts iegaumēt – sava darba pamatā likt patiesību un vienkāršību. Kad Anna Kalvišķe pabeidz Viesītes pamatskolu, viņa iestājas Jēkabpils vidusskolas komercnodaļā, kur mācās arī krievu valodu. Taču sāk slimot Annas tēvs, un ģimene nonāk smagos materiālos apstākļos, tādēļ mācības jāpārtrauc un pašai jāsāk pelnīt.

1927. gadā Anna dodas uz Rīgu, kur pabeidz grāmatvedības kursus, taču darbu atrast ir grūti. Vienu vasaru viņa nostrādā mazā grāmatveikaliņā par pārdevēju, tad par cimdu un zeķu adītāju, par trauku mazgātāju ēdnīcā, par strādnieci pogu darbnīcā. Neviens no darbiem nav ilgstošs.

Šajā laikā viņa sāk publicēt savus literāros darbus, parakstot tos gan ar Annas Kalvišķes, gan Annas Pūķis vārdu. Viņa publicējas laikraksta "Sociāldemokrāts" svētdienas pielikumā "Literatūra un Dzīve" un žurnālā "Domas", dzejoļi iespiesti arī laikrakstā "pēdējā Brīdī"; Jaunā dzejniece piebiedrojas rakstniekiem, kas saistīti ar žurnālu "Kreisā Fronte" un kuru idejiskais vadītājs un daiļrades iedvesmotājs ir Linards Laicens. Arī Anna Kalvišķe savas 20. un 30. gadu dzejas mākslinieciskās formas izveidē seko Laicenam – dzejoļi ir aģitējoši, rakstīti brīvā ritmā, tajos ietverti revolucionāri lozungi. Jaunā dzejniece raksta par dzīves netaisnību, eksistences grūtībām un – ticību strādnieku šķiras cīņai par labāku nākotni.

Novembra vakarā – tumšā un vējainā,
ielās kad kapāja lietus
un bulvāri baigi bij ēnās –
es skumīgi meklēju mieru.
Draudīgi šņācošie koki
pret mākoņu pelēkiem joņiem
locījās gaisā
Mēness spokaini bālgans
starp skrejošiem mākoņiem zuda,
un baigas bij ēnas un soļi ...
Es izgāju ielās,
kur ugunis drebēja vējā,
tur cilvēks rets zuda gar stūri
Es tumsā, pa peļķēm bridu,
un vēji gaudoja pakšos
man krūtis piesūcās bailēm,
un vēja auros, caur nakti
es kliedzu – nāvīgās šausmās
pēc
rītdienas. (Domas, Nr.10 (01.10.1927))

Viņa raksta un periodikā publicē arī stāstus (Žanis Bosiks; Naktstauriņa piedzimšana; Uz ielas, u.c.), kuros tēlo pilsētas nabadzīgo ļaužu dzīvi, drūmus, cilvēka necienīgus dzīves apstākļus.

1931. gadā Anna Kalvišķe sāk strādāt Padomju tirdzniecības flotes ēdnīcā Rīgas ostā un iesaistās komunistiskajā pagrīdē, izplatot nelegālo literatūru. 1932. gadā par piedalīšanos pagrīdes darbā viņu apcietina un notiesā uz 3 gadiem un 6 mēnešiem. Sodu viņa izcieš Rīgas Termiņcietumā un Jelgavas cietumā. Vēlāk viņa šo pieredzi attēlos autobiogrāfiskajā garstāstā "Marta" (pirmpublicējums periodikā ar nosaukumu "Martas dienasgrāmata" 1949. gadā) – vēstījumā par meitenes Martas ceļu uz revolucionāro kustību. Cietumā Anna cītīgi studē marksisma–ļeņinisma klasiķu darbus un termiņcietumā politieslodzīto žurnālā "Aiz Restēm" publicē savus dzejoļus, parakstot tos ar pseidonību Inda. No tiem saglabājušies tikai divi (Mirdzošā pilsēta; Komunāri), kuros pausta ticību strādnieku uzvarai – mirdzošā nākotnes pilsētā zvīļo stikls un betons, paceļas fabriku milzeņi, saulainos rožu dārzos ar sidraba fontāniem rotaļājas bērni, jaunieši dzied dziesmas darbam, brīvei un skaistumam.

Mirdzošā pilsēta

Es mirdzošu pilsētu redzēju:
tur stikls un betons zvīļoja,
saules tūkstošas – tūkstošos liesmoja.
Tiltu loki pār ūdeņiem izliecās,
sliedes zibēja, vilcieni aizdrāzās,
zeme motoru sitienos drebēja,
zeme dunēja, zeme dziedāja
himnu kaislajam mašīnu skrējienam,
himnu trauksmei, – nekad kura neapkūst,
tai saskaņai, kurā pār zemi iet
uz pilnību bezšķiru cilvēce.

Es mirdzošu pilsētu redzēju:
ciedru alejas zaļi saulainas,
rožu ziedus lāsmainus, kvēlošus,
un bērnus ap sidraba fontāniem
ar priecīgām acīm un gavilēm.
Es fabriku milzeņus redzēju.
Un jauniešu rindas aiz fabrikām
– lepnas, vingras un spēcīgas –
svieda drošas dziesmas pār ūdeņiem (..) (Darba Sieviete, Nr.6 (15.10.1940))

Periods pēc iznākšanas no cietuma ir smags, viņa ir policijas uzraudzībā, darbu sameklēt joprojām ir grūti. Viņa strādā Zooloģiskajā dārzā, tad pogu darbnīcā, tad cementa fabrikā. 1940. gadā, līdz ar Padomju okupāciju, sāk strādāt VAPP tehnisko rakstu apgādā, tad ir laikraksta "Padomju Latvija" līdzstrādniece un žurnāla "Sarkanā Palīdzība" tehniskā redaktore. Kad 1941. gada jūnijā viņa evakuējas uz Jaroslavļas apgabalu Krievijā, Latvijā paliek viņas māte un divarpus gadus vecā meitiņa Guna no laulības ar bijušo politieslodzīto Jāni Kupši, kurš kritis kaujā 1941. gadā. Sākumā rakstniece strādā kolhozā Galičas rajonā, tad 1942. gada maijā – Latvijas PSR Mākslas ansamblī Ivanovā, bet rudenī aizbrauc mācīties uz Gorkija literatūras institūtu Maskavā, kura studente ir divus gadus. 1943. gada septembrī viņa salaulājās ar Jāni Brodeli.

1944. gadā, atgriezusies Rīgā, Anna Brodele ir Jaunatnes teātra literārās daļas vadītāja un redaktore Latvijas PSR Kinematogrāfijas ministrijā. Kopš 1948. gada nodarbojusies tikai ar rakstniecību.

Ilgus gadus Annas Brodeles darbalauks ir dramaturģija – laikā no 1945. līdz 1964. gadam top deviņas lugas un vairāk nekā piecpadsmit viencēlieni, kuros dominē lauku tematika: kolhozu dibināšana, šķiru cīņa, kolektīvā darba varonība, ienaidnieku atmaskošana un pozitīvo varoņu entuziasms. Lugas atbilstoši sociālistiskā reālisma prasībām, attēlo vēlamo, valdošās ideoloģijas uzskatos balstīto, nevis reālo dzīvi. Mākslinieciski tās ir vāji izstrādātas, personas krasi dalās pozitīvajos un negatīvajos varoņos, un, līdzīgi kā citi sociālistiskā reālisma dramaturģijas darbi, tās ir melīgas, tukša patosa piesātinātas un parasti skatītāju trūkuma dēļ no repertuāriem tiek ātri noņemtas. (Latviešu literatūras vēsture 3, 2001, 270. lpp.)

Annas Brodeles dzeja izdota krājumā "Brīvā dzimtene" (1946), kurā iekļauti gan 20. gadu beigās periodikā publicētie darbi, gan kara laikā rakstītie dzejoļi. Lielāko krājuma daļu veido vārsmas par atbrīvoto dzimteni. Tajā pat gadā iznāk arī stāstu krājums "Stiprie cilvēki", kura tematika ir līdzīga – atklāta padomju cilvēku varonība un dzimtenes mīlestība, kā arī latviešu dzīve evakuācijā. Stāstu krājumam seko autobiogrāfiskais garstāsts "Marta" un romāni – "Ar sirdi un asinīm" (1956, ekranizēts ar nosaukumu "Ilze"), "Uzticība" (1962) un "Klusā pilsētiņa" (1967). Lai arī Annas Brodeles prozas darbi lielākoties ilustrē valdošās ideoloģijas uzskatus, – prasmīgi risinātie sižetiskie notikumi, dzīvie dialogi un patiess pārdzīvojumu tēlojums, kā arī spēcīgi sieviešu tēli, kuri izvirzīti prozas darbu centrā, šodienas skatījumā interesanti kā sava laika liecība. 60. gadu vidū Anna Brodele, līdzīgi kā Anna Sakse, kura tajā laikā sāka rakstīt pasakas žanrā, maina lasītāju auditoriju, pievēršoties jauniešiem stāstos "Zilais zvirbulis" (1965) un "Tas ir mans laiks" (1969). Darbu centrā ir jauna meitene, kas meklē savu vietu dzīvē, un šajos stāstos tiešāk nekā citos autores darbos dokumentēta arī sava laika reālā dzīve.

Rakstniece mirusi 1981. gada 29. septembrī.

Aprakstu 2020. gada septembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430