Anita Rožkalne

Anita Rožkalne (1956) – literatūrzinātniece un literatūrkritiķe ar savu vārdu un vietu Latvijas literatūrzinātnē un kultūrtelpā. Vairāku monogrāfiju – par Gundegu Repši, Astrīdi Ivasku, Kārli Zariņu – autore.

Rakstu krājumu izdošanas rosinātāja un sastādītāja – atcerēsimies kaut vai daudzos krājumus “Materiāli par…”, kas savulaik, 90. gados un vēl 2000. gadu sākumā tapuši, apkopojot Anitas rosinātās konferences “Meklējumi un atradumi” referātus, kuri vēl šodien sniedz bagātīgu izziņas materiālu pētniekiem. Un kur nu vēl gigantiskais darbs, apkopojot un sagatavojot izdošanai četru institūtu 29 pētnieku starpnozaru kopdarbu “Latvija: kultūru migrācija” (2019)!

Vadījusi projektu, sagatavojot enciklopēdisko izdevumu “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (1992, 2003), un tieši šis darbs rosinājis domāt par plašu elektronisku resursu, kas bija pamats, lai “atspertos” portāls “literatura.lv”. Toreiz tam vārds bija “Datu banka”, un, pārlapojot “Literatūras un Mākslas” numurus, var izsekot, cik cītīgi Anita ar kolēģi Raimondu Briedi dzenājuši pēdas dažam labam literātam, cenšoties iesaistīt sabiedrību faktu noskaidrošanā.

Sekmējusi arī daža laba nepublicēta darba nonākšanu lasītāja rokās, piemēram var minēt Kārļa Zariņa vēsturisko romānu “Kāvu gadi”, viņa sentenču grāmatu “Pārdomas, baložiem maizi drupinot” (1993) un izdevumu “Kārlis Zariņš: Vai visas mūsu zvaigznes” (2007). Piedalījusies Imanta Ziedoņa Rakstu komentēšanā un kontekstu iezīmēšanā (1.–11. sēj., 1995–2000).

90. gados Lielbritānijā kārtojusi Jāņa Andrupa, Pētera Aigara arhīvu un sekmējusi to nonākšanu Latvijā. Vairāku trimdas dzejnieku (Klāra Zāle, Eduards Salna, krājumu sastādītāja un komentāru autore.

Intervējusi daudzus rakstniekus, tā krājot liecības par viņu dzīvi, viņu pieredzi un pasaules skatījumu, vērtīgu materiālu pētniecībai, un varbūt interviju brīžos pat īsti neapzinoties, ka no nežēlīgā laika ritējuma tiek paglābtas liecības par jēgu, kādu katrs piešķir vai spēj piešķirt notikumu plūsmai, ko saucam par dzīvi un kas reizēm šķiet bez jēgas. Astrīde Ivaska, Velta Sniķere, Gunars un Sarmīte Janovski, Mirdza Bendrupe, Dagnija Zigmonte, Ingrīda Kiršentāle, Mirdza Ersa, Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks, Gundega Repše…

Darbojusies literatūrkritikā, recenzējot jaunākās prozas grāmatas, tiesa gan, pēdējā laikā mazāk.

Lasījusi lekcijas salīdzinošajā literatūrzinātne dzimtajā Filoloģijas fakultātē, sastādījusi krājumu “Salīdzinošā literatūrzinātne Austrumeiropā un pasaulē: teorijas un interpretācijas” (2001).

Vairākus gadus aizraujošs šķitis grāmatizdevējas darbs, strādājusi izdevniecībā “Pētergailis”. Ieguvumi – izpratne par šo nozari, prasme rediģēt grāmatas, strādāt ar autoriem, vēlāk tas noderējis, vadot Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevniecību. Arī zaudējumi – pētīšanai atņemts laiks un attālināšanās no Literatūras, folkloras un mākslas institūta darbiem. Bet atkal atgriešanās tajā, jo pētnieces nervs tomēr izrādījies spēcīgāks, ko apliecina jau minētās monogrāfijas “Lauva: dzejniece Astrīde Ivaska” (2012) un “Kārļa Zariņa burvju aplis” (2016), kurās spilgti atklājies viņas pētnieces potenciāls. Īpaši jau pētījumā par Kārli Zariņu.

Pati bijusi arī rakstniece statusā, lai pieminam dzejoļu krājumu “Mirkļi un bīdeļmilti” (1996) un stāstu krājumu “Rono, Rono...” (2010).

Pašlaik top monogrāfija par Gundegu Repši, perspektīvā – pētījums par Vili Lāci projektā “13 romāni un monogrāfijas “Es esmu…”.

Tas viss – lieliem vilcieniem zīmējot Anitas profesionālās darbības jomas.

Pirms tam – dzimusi rīdziniece, ar saknēm Latgalē. Beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1974–1979), lai gan bijušas šaubas par profesijas izvēli, svārstīšanās starp ķīmiju un literatūru: “Ķīmijā saistīja loģika un precizitāte, un telpiskās, vieliskās iztēles klātbūtne, literatūrā – iespēja izdzīvot daudzas dzīves, vēlme izteikt sevi. Uz Filoloģijas fakultāti aizgāju, vēlēdamās saprast, kā top literatūra, ar tālāku mērķi “uzrakstīt vienu romānu, kas satricinās pasauli”. Savukārt šis romāns man bija vajadzīgs, lai atstātu zīmes par cilvēkiem un viņu pasaulēm, kuri man ir mīļi bijuši. Bija jāpaiet gadiem, lai es pieņemtu, ka neuzrakstīšu šādu romānu, un vēl gadiem, lai es saprastu, ka netiešā veidā es šo “romānu” rakstu visu laiku – katrā savā rakstā vai sarunā, arī rīcībā [..].” (Jūtīgā, ar buldoga kampienu: Ar Anitu Rožkalni sarunājas Gundega Repše. Labrīt, 1995, 23. februāris) Pēc studijām – obligātie trīs gadi nostrādāti Rīgas 20. vidusskolā, mācījusi latviešu valodu un literatūru. Un tad, kopš 1982. gada – institūts (ar nelielu pārtraukumu). Interešu lokā pirmām kārtām – proza, arī atsevišķu rakstnieku daiļrade.

Svarīgi bijuši sastaptie cilvēki, minētajā intervijā Gundega Repše jautā par autoritātēm, un Anita palabo – “ja vienojamies, ka autoritātes ir tie, kuros ieklausāmies kaut kā laba, interesanta gaidu noskaņā, nevis kā absolūtā patiesībā”. Tolaik par tādām viņa nosauc Ingrīdu Kiršentāli, Gunāru Bīberu, toreizējos kolēģus Janīnu Kursīti un Viesturu Vecgrāvi, Silviju Radzobi, Gundegu Grīnumu, arī Andu Kubuliņu. Tagad Anitu pašu var uzlūkot par cilvēku, kurā vajag un ir lietderīgi ieklausīties. Anita ir laba kolēģe – tieša sarunās un vērtējot kolēģu uzrakstīto, reizēm nedaudz skarba, bet patiesībā sirsnīga un iejūtīga, gatava atbalstīt un palīdzēt, ja vien kāds palīdzību lūdz. Prāts un jūtīgums, droši vien pašai ne vienmēr viegli sabalansējamas iezīmes, ir tieši tas, kas veido arī viņas kā zinātnieces rokrakstu.

---

Ieva Kalniņa, 28.04.2021.