Anete Stūre

Par stāstu krājumu "Pegaza auzu kronis"
"Anete Stūre sarakstījusi un pati izdevusi stāstu grāmatu ar visai dzejisku nosaukumu — "Pegaza auzu kronis". Šajā, vēl maz pazīstamās autores grāmatā ievietoti četri stāsti: Pegaza auzu kronis, Sveķi, Dāvana un Advokāts Āķis. A. Stūrei ir zināmas stāstītājas un novērotājas dāvanas, tomēr vēl neizkristalizētas un nenoslīpētas. Vietām viņas stāstos pazib daža īpatnēja doma, padzirkst kaut kas valdzinošs, bet — neizturēts līdz galam — izgaist kā miglā. Dominējošie motīvi šajos stāstos — jauno literātu iedomība un slavaskāre (stāstā Pegaza auzu kronis — Vilnis, Vijolīte u. c), modernā mīla (stāstos Dāvana un Advokāts Āķis), kuru kolorīts autorei padodas gluži labi. Mazāk izdevies stāsts Sveķi kā kompozīcijas, tā idejas ziņā.
Galvenā kārtā Anetei Stūrei jāizkopj un jāizdaiļo stils, jāatsvabinās no pārāk skaļām frāzēm un liekvārdības, līdz ar to padziļinot arī māksliniecisko uztveri un izjūtu. Lasot šo grāmatu, traucē neskaitāmās iespieduma kļūdas, no kurām dažas gan pamanītas un atzīmētas grāmatas beigās uz atsevišķas lapiņas."
Elza Grāvītis. Divas stāstu grāmatas. Latvju Grāmata, Nr. 4, 1.08.1931.

"Visa grāmatiņa šķiet labi justs un gribēts, bet slikti izprasts, nepārvarēts veselīgu dabīgo dziņu un kalambūru kompots. Labākais stāstiņš saucas Sveķi. Te ir saimnieka – ierāvēja vaļinieki — vīrs, sieva un divi dēlēni. Stūre te stāsta par to, cik grūti abiem večiem – rokpelņiem nākas audzināt bērnus, cik smagas darba nastas tie ce|, lai varētu paskolot vecāko dēlu. Jāsaka, te ir vietas, kas uzrāda svaigu, atjautības, sarkasma apzīmogotu spriganumu. Bet — jo tālāk, jo autore vairāk sapinas. Viņa sāk pievērsties gan saimnieces aprakstīšanai, gan revolūcijai, meža brāļiem, atriebībām, cietumiem, lustēm un bērēm. Fabula samežģījas, sakarība sabrūk. Stūre neklausa. Ir vietas, kur autore demonstrē pavisam perversas tieksmes, tīru sadismu: "Šaut! Lai silto, svaigo asiņu smaka atkal apgaro salstošo zemi... Tas – vecais brīvais zemes dižciltīgais likums." Visvairāk mežģījas jēdzienu izpratne un lietošana. Stils — galīgs haoss. (..) Pārējos trijos stāstiņos autore raksta sakarā ar dzejiskās vai fiziskās šķīstības zaudēšanu, pieturoties pie personīgās dienasgrāmatas. Starp tīrām muļķībām, kā: "Dziedāja ziedraiba krēsla steidzīgas ēnas. Kūpēja muguras, stenēja steigas. Apslāpēts darbs juka sāpoša kļūdā ..." sastopami erotiski, puspornografiski murgi: "Šī meitene ar savu pievelkošo atturību, viņa jauneklību iedzinusi haosā, kur var būt tikai viens centrs — viņa pati." Vai: "Ēnu apvilktas nu Regīnai ir acis. Viņa skūpsti apdedzinājuši sārtos krūšu galus — brūnus. Glāsti izsaukuši limfas steidzinātu briedumu..." Ar ko visu Stūre necenšas iepazīstināt lasītāju! Viņa noskaita dažādu laikrakstu dzejniekus, dzejnieku grupas, piemin Trejmeitiņas, sieviešu emancipāciju, mācītājus, advokātus, iztirzā politiku un laulības dzīvi, līdz nobrauc — spiritismā. Rezimējot jāsaka — godātās autores, ja jūs esiet daiļas, tad plūciet laurus savos buduāros, sieviešu palīdzības korpusa vai citās ballēs: ja esiet neglītas, novītušas — ejiet klosterī! Stāstu rakstīšana prasa nopietnu darbu." Homo. Dāmu stāsi. "Domas", Nr. 7, 1.07.1931.

rakstniece

Anete Anna Stūre