Andris Bergmanis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (51); Mākslinieks (1); Komentāra autors (2); Recepcijas persona (14)

Attēli: Persona attēlā(3)

VārdsAndris Bergmanis
Kopsavilkums

Andris Bergmanis (1945–2009) – dzejnieks, rakstnieks un žurnālists. Divu dzejoļu krājumu – “Uzdāvini man tīru sniegu” (1970) un “Patvērums” (1989) autors. Pirmais krājums kļuva par 70. gadu jauniešu kulta grāmatu, piesaistot ar skaidri uztveramām, nesakompromitētām vērtībām – tīrām, godīgām attiecībām kā draudzībā, tā mīlestībā, arī pret sevi un dzīvi. Divu erotisku romānu – “Kaili uz mēness ceļa” (2000) un “Solveiga un Diogens” (2008) autors. Nozīmīgas ir autora atmiņas par radošās inteliģences un bohēmas dzīvi 20. gadsimta 60.–80. gados, kas veido spilgtas padomju Latvijas kultūrvēstures ainas.

Personiska informācija1945: 23. oktobrī dzimis provizora ģimenē.
Profesionālā darbība1963: mācoties Rīgas 41. vidusskolā, sācis rakstīt dzejoļus.
1964: 26. augustā laikrakstā "Padomju Jaunatne" publicēti dzejoļi "Dzintars" un "Pie ugunskura".
1974: Bergmaņa iepriekš nepublicētie dzejoļi izmantoti Valmieras teātra muzikālajā izrādē "Kamēr saule vēl nenoriet", sadarbojoties ar Dzintru Klētnieci, Imantu Kalniņu, Ilzi Bindi un ansambli "Menuets".
2006: žurnāla "Dadzis" 6. numurā Andris Bergmanis stāsta, ka raksta divas grāmatas – "Dullības bija mūsu dzīvesveids" (par padomju laika bohēmu) un "Ņurbuliāde jeb Latviešu dzejas Pauļuks" (par dzejnieku Aivaru Neibartu). Manuskripti palika nepabeigti, fragmenti publicēti periodikā.

Dzejoļu krājumi

1970: Uzdāvini man tīru sniegu
1989: Patvērums

Romāni

2000: Kaili uz mēness ceļa
2008: Solveiga un Diogēns

Andra Bergmaņa dzejas recepcija mūzikā

Dziesmas ar Andra Bergmaņa tekstiem komponējuši Imants Kalniņš, Gunārs Stade, Ruta Vintule, Andris Vecumnieks.
Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Uzdāvini man tīru sniegu" (1970)

"“Uzdāvini man tīru sniegu” autora personība vēl neatklājas īpašā vērienīgumā un daudzveidībā, bet tajā iezīmējas tādi simpātiski vaibsti kā prasīgums pēc tīras sirdsapziņas, aktīvas domas un harmoniskas dvēseles, rokrakstā – visumā laba dzejas kultūras izjūta, formas dažādība. Patīkams ir viņa urdošais gars, aktivitāte, ko vērtē augstu un baidās pazaudēt sevī un citos. Nerimtības motīvs krājumā viens no izteiktākajiem. [..]Viens no krājuma labākajiem dzejoļiem, manuprāt, ir “Pulksteņi lauku mājās” – tā mierīgā, līdzsvarotā intonācija, sulīgie gleznu triepieni liek apjaust zemes spēku, ko nevari necienīt. I. Ziedoņa vecim, kas “tā dara, it kā priekšā viņam vēl būtu mūžība gara” (dzejolis “Paskaties, kā vecis met tīklu . . .”), ir rada Jēkops, kas “palēnām laiku stumda”, “no vēlajiem ziemas rītiem uz miglaino pļaujas rasu”, “no diendusas snaudiena salda Uz to skaļo un skumīgo dienu, Kad dzērves launagu aiznes”. Vai vārdu inflācija – kad jūtu un domu segums tajos netiek cienīts un vērtēts visaugstāk – nenes līdzi arī jūtu inflāciju? Ar grūti apvaldāmu niknumu izskan dzejolis “Izrādi “Pēdējie” skatoties” (sasaucas ar O. Vācieša “Filmu “Miers jaunajai dzīvībai” skatoties”). Runātmīļi, kas nav darbmīļi – arī tie ir sava laika “bērni”. Nevarēdams izturēt vārdu plūdus, I. Ziedonis devās uz Kurzemīti, Bergmanis jautā: “Vai jūs nejūtat, ka pēc katras runāšanas Kaut kas neatkārtojams pagājis garām!” (“Atsvabiniet mani vismaz uz laiku…”) un piedāvā “dažas stundas sīka, bet patiesa prieka”. (Vai tikai primitīvais un naivais var būt patiess? Vai tā atkal nav galējība?) Talants nav viszinība, ne absolūto patiesību krājumu valdnieks. Saredzēt, uztaustīt mūžīgos “kāpēc”, “izsist” cilvēku no pašsaprotamības sastinguma, likt ieraudzīt, izjust, meklēt. Pārāk sarežģīts un pretrunīgs ir šis XX gadsimts, lai varētu ticēt vieglu atbilžu atradumiem un bezgaltaisniem un platiem ceļiem. Varbūt tādēļ vairāk uzticības rodas tad, ja cilvēks godīgi un atklāti meklē savas spēka saknes. Pie tām vārsmām, kas “kas no sevis kā lemešiem artas” un iezīmē to jūtu un domu irdni, kurā atklājas individualitāte, manuprāt, pieskaitāmi “1968. gada 1. decembris”, “Vecā kalnieša nāve”, “Čurļona motīvs”, “Nekas jau nenotiks…”, “Ja tu neesi ceļi…” un citi. Tajos iekšēji mērķtiecīga kompozīcija un izjūtu blīvums, emocionāls “augstspriegums”."

Kronta, Ildze. Tīru sniegu tīrā pasaulē. Padomju Jaunatne, 1970, 29. novembris.)
SaiknesAmanda Aizpuriete (1956) - Dzīvesbiedre
Nodarbesdzejnieks
žurnālists
Dzimšanas laiks/vieta23.10.1945
Rīga
Rīga
Izglītība1952 – 1961 (Datums nav precīzs)
Rīgas 5. vidusskola
Rīga
Rīga

1961 – 1963 (Datums nav precīzs)
Rīgas 1. vidusskola
Rīga
Rīga

1963 – 1964
Rīgas 41. vidusskola
Slokas iela 49a, Rīga
Slokas iela 49A, Rīga, LV-1007
Darbavieta1967 – 1969 (Datums nav precīzs)
Rīga
Rīga
Lauksaimnieku arodbiedrība, atbildīgais par kultūras jautājumiem

1973 – 1977
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Rīga

1990 – 1990
Rīga
Rīga
Laikrakstā "Neatkarība"

1991 – 1992
Laikraksts "Diena"
Rīga
Rīga
"Smalko aprindu hronists", žurnālists

1991 – 1995 (Datums nav precīzs)
Laikraksts "Atmoda Atpūtai" (1992–1996)
Rīga
Rīga

"Smalko aprindu hronists", žurnālists

Miršanas laiks/vieta19.12.2009
Rīga
Rīga
Apglabāts23.12.2009
Rīga
Rīga

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
23.10.1945Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
19.12.2009Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīga
(Rīga)
23.12.2009ApglabātsPilsēta
4Slokas iela 49a, Rīga
(Slokas iela 49A, Rīga, LV-1007)
1963 - 1964IzglītībaĒka, māja
5Rīga
(Rīga)
1961 - 1963IzglītībaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1952 - 1961IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1967 - 1969DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1973 - 1977DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1990 - 1990DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1991 - 1995DarbavietaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1991 - 1992DarbavietaPilsēta
“Patiesībā viņi bija divi. Viens Andris Bergmanis – Bergmanītis, plancka, žūpa, “kazists”, bohēmists, smalko aprindu hronists… – klīda pa ielām no viena saviesīga pasākuma uz otru, latiņus no paziņām diedelēdams, stāstiņus stāstīdams, anekdotes sacerēdams, pīpēdams un alkoholu lielos daudzumos iznīcinādams. [..] Bet bija arī otrs Andris Bergmanis. Dzejnieks un brīvdomātājs. Talantīgs un gudrs. Nevienai sistēmai neatbilstošs un nepiederīgs. Viņu pazina tikai daži, retais ar viņu bija runājies. Mitoloģisks tēls, leģenda un bohēmists aizēnoja dzejnieku. Varbūt tagad, pēc viņa nāves, tas pirmais netraucēs labāk iepazīt to otro?” tā atvadu stāstā “Nosalušais zvirbulēns” jautā žurnāliste Vija Vāvere (Ievas Stāsti, 2010, 15. janv.). Andra Bergmaņa nav mūsu vidū vairāk nekā desmit gadus – viņš nosala uz ielas 2009. gada 19. decembrī, atgriežoties no Preses nama slēgšanas pasākuma. Taču atgriezīsimies pie sākuma.

Andris Bergmanis dzimis 1945. gada 23. oktobrī Rīgā. Mācījies vairākās Rīgas skolās, beidzis Rīgas 41. vidusskolu. Tajā par vēstures skolotāju strādāja skolotāja Lūcija Strode, kuru Bergmanis uzlūkoja par cilvēku, kas pamodinājusi viņa personību, atvērusi viņā mīlestību uz dzeju. “Lūcija Strode ienāca klasē. Īsi, bet interesanti paskaidroja nākamās stundas mācību vielu un sacīja: – Tagad, draugi, mazliet palasīsim dzejas. Klases klusumā iešalca Imanta Ziedoņa dzejoļu krājuma “Sirds dinamīts” nemiers. Dzejoļi par ilgām, par zibenim līdzīgo mīlestību, par cilvēkiem, kuri pēc gadiem nevarēs saprast, “ka kādreiz dvēseles bija, kuram bija vajadzīga adatu terapija”, par lielāko naidu pasaulē, kuru izjūt straume, nicinot sastrēgumu. Jutu, ka visu laiku esmu domājis tieši tāpat, kā bija rakstīts šajos dzejoļos. Tas nemiers, kas dega manī, kopš sāku apzinīgi domāt, plosījās klases klusumā. Tā dzima liela mīlestība un pirmo reizi mūžā ne pret meiteni, pat ne pret cilvēku… Vēlāk meklēju arī citu dzejnieku sirds dinamītus, lai paņemtu sev daļu to spēka.” (Bergmanis A. Dzejā atradu sevi. Padomju Jaunatne, 1964, 29. nov.) 1964. gada publikācijā Bergmanis, saprotams, nevarēja uzrakstīt, kas ir šie “citi dinamīti”, arī tie nāca caur Lūcijas Strodas laipnu roku: “Vēstures skolotāja Lūcija Stroda (pazīstamā vēsturnieka Heinriha Stroda dzīvesbiedre) skolniekus cītīgi iepazīstināja ar tālaika programmās neiekļauto latviešu dzejnieku darbiem, bet viesošanās Strodu mājā ļāva nojaust, ka bez komunālo virtuvju ēdienu smirdoņas eksistē vēl cita pasaule. Šajā pasaulē bija daudz grāmatu, kuras skolniekiem bija atļauts ņemt līdzi lasīšanai.” (Zirnis E. Dvēselei pat bikses nepaliek. SestDiena, 2010, 2.–8. janv.)

Tā ķieģelītis pie ķieģelīša, un top pretestības gars padomiskajam… Astoņgadīgais zēns, iespaidojies no pieaugušo noskaņojuma pēc Staļina nāves, iekrampējas tualetē un dod vaļu asarām, bet būs arī 1961. gada 27. oktobris, kad kompartijas 22. kongresā Hruščovs teiks galavārdu par Staļina un Berijas zvērībām, no Sibīrijas būs atgriezusies Andra Bergmaņa tēva māsa ar viņa brālēniem: “[..] klausoties radio, [..] es redzēšu sevi, astoņgadīgu, Rāmavas bērnudārza tualetē patiesi raudam. Es daudz ko būšu sapratis, un man būs žēl tā raudošā bērna, kuru skolotāji un vecāki, bērnudārza audzinātāji un radioraidījumi apzināti vai neapzināti krāpuši. Ne tikai viņi… Visi, visi, tur – Maskavā, te – Rīgā… Es sakodīšu zobus, lai atkal neraudātu, un tikai vēlāk apjautīšu, ka tajā 1961. gada 27. oktobrī, četras dienas pēc savas sešpadsmitās dzimšanas dienas, es kļuvu pieaudzis. Ar pieauguša cilvēka naidu pret paštaisnību un politisku demagoģiju, ar pieauguša cilvēka naidu pret personību un personībiņu kultiem un kultiņiem, kuri vēl nāks.” (Bergmanis A. Dzejā atradu sevi. Padomju Jaunatne, 1964, 29. nov.)

Pēc vidusskolas Andris Bergmanis tiek iesaukts karadienestā, un tajā laikā viņš iestājas komunistiskajā partijā, ar piederību tai vēlāk tiks skaidrota viņa dažkārtējā atļaušanās “izlēkt”, būt brīvākam savos izteikumos un rīcībā, taču garām nepaies arī rājieni un ieraksti personīgajā lietā. “Savas gaitas kopā ar laikmeta godu, prātu un sirdsapziņu sarāvu 1983. gadā, kad pārstāju maksāt biedru naudas un apmeklēt sapulces.” (Bergmanis A. bez elkoņiem pie pleca plecs. Karogs, 1990, Nr. 10)

Šajā laikā arī top dzejoļi (rakstīt sācis, jau mācoties 41. vidusskolā), kurus viņš sūta uz laikrakstu redakcijām, un 1964. gada 26. augustā “Padomju Jaunatnē” tiek nodrukātie pirmie divi. Pēc atgriešanās no armijas katru vasaru piedalījies arheoloģiskajos izdevumos, strādājis arodbiedrību sistēmā, laikrakstā “Padomju Jaunatne” (1973–1977), restaurācijas darbos un citur.

60. gadu beigās un 70 gadu pašā sākumā Andris Bergmanis ir Rīgas jauno literātu apvienības biedrs. Atmiņas par apvienības biedriem, tās darbību un slēgšanu – “Bez elkoņiem pie pleca plecs” – publicētas žurnālā “Karogs” 1990. gada 10 numurā, un tās ir vēl viens uzzīmējums padomju rakstnieku organizāciju darbībai un partijas kontrolei pār “radošajiem”. Par slēgšanas iemeslu kļūst apvienības biedru gājiens nolikt svecītes pie padomju varas neakceptētu, tai nevēlamu cilvēku kapiem: “1970. gada decembra sākumā Oļģertu Gailīti, Ausmu Pormali un mani uzaicināja uz literāru sarīkojumu Zinību namā. Tas bija nedēļu pēc svecīšu vakara. Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā Svecīšu jeb Veļu vakars daudziem bija gada notikums. Katrs latvietis uzskatīja par savu pienākumu novembra pēdējā svētdienā aiziet uz kapiem un nolikt sveci Mātei Latvijai, arī Čakstem, Meierovicam, pie Baltajiem krustiem. Tas bija ne tikai piemiņas vakars, bet arī protesta un solidaritātes vakars. Tam gatavojās ne tikai godīgi cilvēki, bet arī vesela armija ložņu no zināmās mājas.” Pati svecīšu nolikšana būtu tikai pusbēda, ja ne minētais vakars Zinību namā (tagadējā pareizticīgo katedrāle), kur uz tikšanos bija ieradušies (atvesti) daudzi vidusskolēni, un jautājumi raisījās ne tik daudz par nolasīto dzeju, cik par Svecīšu vakaru: “Atbildējām godīgi. Teicām, ka tieši tur, kapos, bija tauta, ka svecīšu likšana, savus aizgājušos sildot, ir viena no mūsu tautas skaistākajām un kopjamām tradīcijām. Jutām, ka ziepes būs, bet nevar taču, pateicis “a”, neteikt “b”. Mums šķita svarīgi, ka savu taisnību sakām tieši jauniešiem. Pēc tam bija kolosāla sajūta, nekādu baiļu par sekām. Man šķita, ka no Zinību nama esmu iznācis tīrāks, ka caur patiesību esmu attīrījies.” Radošie impulsi, dzīves pieredze tiek uzkrāta arī bohēmiskajā Vaļņu ielas kafejnīcā “Kaza”, arī viesnīcas “Rīga” bārā “Skapis”, un, kad Māris Čaklais viņu mudina fiksēt bohēmista piedzīvojumus, Bergmanis ķeras pie spalvas un top manuskripts “Dullības bija mūsu dzīvesveids”, kura daļas publicētas presē, bet kas, šķiet, autora pāragrās nāves dēļ netika pabeigts, tāpat kā iesāktā grāmata par dzejnieku Aivaru Neibartu, sauktu par Ņurbuli.

Popularitātes virsotnē Andri Bergmani uznes viņa pirmā dzejoļu grāmata “Uzdāvini man tīru sniegu” (1970), kas 70. gadu jauniešiem kļūst par kulta grāmatu. Kas jauniešus tik ļoti piesaistīja, ka to ne tikai lasīja, bet skolās pat notika poētiski Bergmaņa dzejas uzvedumi (un arī Valmieras teātrī 1974. gadā, kur tika skandēta viņa krājumā neiekļautā dzeja)? Kritika krājumu nemaz tik viennozīmīgi pozitīvi neuztvēra, uzrādot daudzas vainas (melnbaltu pasaules redzējumu un diezgan klaju moralizēšanu, spēcīgās ietekmes no Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, vēl neizkoptu poētisko pasauli). Acīmredzot tas bija tik (tiešām) melnbaltkaislais prasījums pēc “tīras sirdsapziņas, aktīvas domas un harmoniskas dvēseles” (Ildze Kronta. Padomju Jaunatne, 1970. gada 29. nov.), pēc jauniešiem skaidri uztveramām, nesakompromitētām vērtībām – tīrām, godīgām attiecībām kā draudzībā, tā mīlestībā, arī pret sevi un dzīvi.

Tad gandrīz uz 20 gadiem Andris Bergmanis apklust – dzejoļu krājums “Patvērums” iznāk tikai 1989. gadā un tādu mīlestību vairs neiemanto.

Deviņdesmito gadu sākumā Andris Bergmanis liek lietā savas žurnālista prasmes un izdevumos “Atmoda Atpūtai” un “Diena” kļūst par “smalko aprindu hronistu”. Ar “smalkajām aprindām” pirmām kārtām tiek saprasti radošie cilvēki un notikumi radošajā dzīvē. Divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē Andris Bergmanis izmēģina roku arī erotisko romānu rakstniecībā – top “Kaili uz mēness ceļa” (2000) un “Solveiga un Diogens” (2008).

Pārlūkojot Andra Bergmaņa sniegumu, gribas izcelt viņa atmiņas par savu laikmetu, sākot no 60. gadu otrās puses līdz aiziešanai mūžībai, par radošo bohēmu, kas veido spilgtas kultūrvēstures lappuses. Tās atklāj arī radošas personības veidošanās, izaugsmes ceļu, kas nereti ritējis uz smalkas robežas starp balto un melno, starp to, kas ceļ, un to, kas gremdē. Un varbūt tiešām būtu pienācis laiks bohēmistu Bergmani pabīdīt malā un apzināt (un izdot) dzejnieka un brīvdomātāja Bergmaņa atstāto mantojumu?

Viens no Andra Bergmaņa 70. gadu dzejoļiem, kas tika tajā laikā nolasīts klausītājiem.

Nē, es nespēju, Sibīrija,
jūsmot par taviem bērziem.
Man nav tiesību tevī
tikai skaistumu apdziedāt,
jo tu, būdama lielās Krievijas
darbīga, plaša,
esi manā Latvijā nedzīstoša vāts.
Skatos tava purva tumšajā rāvā,
redzu — tur manas tautas asinis rec.
Un arī tava saule krīt tāda –
latviešu asinīm nošķiesta lec.
Lec saule, bet no šķūņa jumta
nolec sieviete grūta.
Viņai zem sirds mazs dzīvības raugs.
Mazā dzīvība nedrīkst dzimt —
tai jāiet bojā.
Mātei divi dēli par rahītiem aug.
Tagad, pēc gadiem, varam tai sacīt cik gribam:
rehabilitācija, neveiksme, kļūda.
Mātei līdz pēdējam elpas vilcienam
sāpēs nedzimušā bērna trūdi.
Nē, es nespēju, Sibīrija,
jūsmot par taviem bērziem,
šodien, kad tevi jau aizmirst grib,
ja ir vēl dzīvi tie, kuru rokas
no manas tautas asinīm līp.

Ieva Kalniņa, 23.10.2020.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.