Andris Bergmanis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (42); Mākslinieks (1); Komentāra autors (2); Recepcijas persona (12)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsAndris Bergmanis
Kopsavilkums

Andris Bergmanis (1945–2009) – dzejnieks, rakstnieks un žurnālists. Divu dzejoļu krājumu – “Uzdāvini man tīru sniegu” (1970) un “Patvērums” (1989) autors. Pirmais krājums kļuva par 70. gadu jauniešu kulta grāmatu, piesaistot ar skaidri uztveramām, nesakompromitētām vērtībām – tīrām, godīgām attiecībām kā draudzībā, tā mīlestībā, arī pret sevi un dzīvi. Divu erotisku romānu – “Kaili uz mēness ceļa” (2000) un “Solveiga un Diogens” (2008) autors. Nozīmīgas ir autora atmiņas par radošās inteliģences un bohēmas dzīvi 20. gadsimta 60.–80. gados, kas veido spilgtas padomju Latvijas kultūrvēstures ainas.

Personiska informācija1945: 23. oktobrī dzimis provizora ģimenē.
Profesionālā darbība1963: mācoties Rīgas 41. vidusskolā, sācis rakstīt dzejoļus.
1964: 26. augustā laikrakstā "Padomju Jaunatne" publicēti dzejoļi "Dzintars" un "Pie ugunskura".
1974: Bergmaņa iepriekš nepublicētie dzejoļi izmantoti Valmieras teātra muzikālajā izrādē "Kamēr saule vēl nenoriet", sadarbojoties ar Dzintru Klētnieci, Imantu Kalniņu, Ilzi Bindi un ansambli "Menuets".
2006: žurnāla "Dadzis" 6. numurā Andris Bergmanis stāsta, ka raksta divas grāmatas – "Dullības bija mūsu dzīvesveids" (par padomju laika bohēmu) un "Ņurbuliāde jeb Latviešu dzejas Pauļuks" (par dzejnieku Aivaru Neibartu). Manuskripti palika nepabeigti, fragmenti publicēti periodikā.

Dzejoļu krājumi

1970: Uzdāvini man tīru sniegu
1989: Patvērums

Romāni

2000: Kaili uz mēness ceļa
2008: Solveiga un Diogēns

Andra Bergmaņa dzejas recepcija mūzikā

Dziesmas ar Andra Bergmaņa tekstiem komponējuši Imants Kalniņš, Gunārs Stade, Ruta Vintule, Andris Vecumnieks.
Citātu galerija

Par dzejoļu krājumu "Uzdāvini man tīru sniegu" (1970)

"“Uzdāvini man tīru sniegu” autora personība vēl neatklājas īpašā vērienīgumā un daudzveidībā, bet tajā iezīmējas tādi simpātiski vaibsti kā prasīgums pēc tīras sirdsapziņas, aktīvas domas un harmoniskas dvēseles, rokrakstā – visumā laba dzejas kultūras izjūta, formas dažādība. Patīkams ir viņa urdošais gars, aktivitāte, ko vērtē augstu un baidās pazaudēt sevī un citos. Nerimtības motīvs krājumā viens no izteiktākajiem. [..]Viens no krājuma labākajiem dzejoļiem, manuprāt, ir “Pulksteņi lauku mājās” – tā mierīgā, līdzsvarotā intonācija, sulīgie gleznu triepieni liek apjaust zemes spēku, ko nevari necienīt. I. Ziedoņa vecim, kas “tā dara, it kā priekšā viņam vēl būtu mūžība gara” (dzejolis “Paskaties, kā vecis met tīklu . . .”), ir rada Jēkops, kas “palēnām laiku stumda”, “no vēlajiem ziemas rītiem uz miglaino pļaujas rasu”, “no diendusas snaudiena salda Uz to skaļo un skumīgo dienu, Kad dzērves launagu aiznes”. Vai vārdu inflācija – kad jūtu un domu segums tajos netiek cienīts un vērtēts visaugstāk – nenes līdzi arī jūtu inflāciju? Ar grūti apvaldāmu niknumu izskan dzejolis “Izrādi “Pēdējie” skatoties” (sasaucas ar O. Vācieša “Filmu “Miers jaunajai dzīvībai” skatoties”). Runātmīļi, kas nav darbmīļi – arī tie ir sava laika “bērni”. Nevarēdams izturēt vārdu plūdus, I. Ziedonis devās uz Kurzemīti, Bergmanis jautā: “Vai jūs nejūtat, ka pēc katras runāšanas Kaut kas neatkārtojams pagājis garām!” (“Atsvabiniet mani vismaz uz laiku…”) un piedāvā “dažas stundas sīka, bet patiesa prieka”. (Vai tikai primitīvais un naivais var būt patiess? Vai tā atkal nav galējība?) Talants nav viszinība, ne absolūto patiesību krājumu valdnieks. Saredzēt, uztaustīt mūžīgos “kāpēc”, “izsist” cilvēku no pašsaprotamības sastinguma, likt ieraudzīt, izjust, meklēt. Pārāk sarežģīts un pretrunīgs ir šis XX gadsimts, lai varētu ticēt vieglu atbilžu atradumiem un bezgaltaisniem un platiem ceļiem. Varbūt tādēļ vairāk uzticības rodas tad, ja cilvēks godīgi un atklāti meklē savas spēka saknes. Pie tām vārsmām, kas “kas no sevis kā lemešiem artas” un iezīmē to jūtu un domu irdni, kurā atklājas individualitāte, manuprāt, pieskaitāmi “1968. gada 1. decembris”, “Vecā kalnieša nāve”, “Čurļona motīvs”, “Nekas jau nenotiks…”, “Ja tu neesi ceļi…” un citi. Tajos iekšēji mērķtiecīga kompozīcija un izjūtu blīvums, emocionāls “augstspriegums”."

Kronta, Ildze. Tīru sniegu tīrā pasaulē. Padomju Jaunatne, 1970, 29. novembris.)
SaiknesAmanda Aizpuriete - Dzīvesbiedre
Nodarbesdzejnieks
žurnālists
Dzimšanas laiks/vieta23.10.1945
Rīga
Rīga
Izglītība1952–1961 (Datums nav precīzs)
Rīgas 5. vidusskola
Rīga
Rīga

1961–1963 (Datums nav precīzs)
Rīgas 1. vidusskola
Rīga
Rīga

1963–1964
Rīgas 41. vidusskola
Slokas iela 49a, Rīga
Slokas iela 49A, Rīga, LV-1007
Darbavieta1967–1969 (Datums nav precīzs)
Rīga
Rīga
Lauksaimnieku arodbiedrība, atbildīgais par kultūras jautājumiem

1973–1977
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Rīga

1990–1990
Rīga
Rīga
Laikrakstā "Neatkarība"

1991–1992
Laikraksts "Diena"
Rīga
Rīga
"Smalko aprindu hronists", žurnālists

1991–1995 (Datums nav precīzs)
Laikraksts "Atmoda Atpūtai"
Rīga
Rīga

"Smalko aprindu hronists", žurnālists

Miršanas laiks/vieta19.12.2009
Rīga
Rīga
Apglabāts23.12.2009
Rīga
Rīga

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-11 no 11.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
23.10.1945Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
19.12.2009Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Rīga
(Rīga)
23.12.2009ApglabātsPilsēta
4Slokas iela 49a, Rīga
(Slokas iela 49A, Rīga, LV-1007)
1963 - 1964IzglītībaĒka, māja
5Rīga
(Rīga)
1961 - 1963IzglītībaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1952 - 1961IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1967 - 1969DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1973 - 1977DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1990 - 1990DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1991 - 1995DarbavietaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
1991 - 1992DarbavietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.