Darbi: Darba autors (45); Mākslinieks (1); Komentāra autors (2); Recepcijas persona (13)
Attēli: Persona attēlā(2)
| Vārds | Andris Bergmanis |
|---|---|
| Kopsavilkums | Andris Bergmanis (1945–2009) – dzejnieks, rakstnieks un žurnālists. Divu dzejoļu krājumu – “Uzdāvini man tīru sniegu” (1970) un “Patvērums” (1989) autors. Pirmais krājums kļuva par 70. gadu jauniešu kulta grāmatu, piesaistot ar skaidri uztveramām, nesakompromitētām vērtībām – tīrām, godīgām attiecībām kā draudzībā, tā mīlestībā, arī pret sevi un dzīvi. Divu erotisku romānu – “Kaili uz mēness ceļa” (2000) un “Solveiga un Diogens” (2008) autors. Nozīmīgas ir autora atmiņas par radošās inteliģences un bohēmas dzīvi 20. gadsimta 60.–80. gados, kas veido spilgtas padomju Latvijas kultūrvēstures ainas. |
| Personiska informācija | 1945: 23. oktobrī dzimis provizora ģimenē. |
| Profesionālā darbība | 1963: mācoties Rīgas 41. vidusskolā, sācis rakstīt dzejoļus. 1964: 26. augustā laikrakstā "Padomju Jaunatne" publicēti dzejoļi "Dzintars" un "Pie ugunskura". 1974: Bergmaņa iepriekš nepublicētie dzejoļi izmantoti Valmieras teātra muzikālajā izrādē "Kamēr saule vēl nenoriet", sadarbojoties ar Dzintru Klētnieci, Imantu Kalniņu, Ilzi Bindi un ansambli "Menuets". 2006: žurnāla "Dadzis" 6. numurā Andris Bergmanis stāsta, ka raksta divas grāmatas – "Dullības bija mūsu dzīvesveids" (par padomju laika bohēmu) un "Ņurbuliāde jeb Latviešu dzejas Pauļuks" (par dzejnieku Aivaru Neibartu). Manuskripti palika nepabeigti, fragmenti publicēti periodikā. Dzejoļu krājumi1970: Uzdāvini man tīru sniegu1989: Patvērums Romāni2000: Kaili uz mēness ceļa2008: Solveiga un Diogēns Andra Bergmaņa dzejas recepcija mūzikāDziesmas ar Andra Bergmaņa tekstiem komponējuši Imants Kalniņš, Gunārs Stade, Ruta Vintule, Andris Vecumnieks. |
| Citātu galerija | Par dzejoļu krājumu "Uzdāvini man tīru sniegu" (1970)"“Uzdāvini man tīru sniegu” autora personība vēl neatklājas īpašā vērienīgumā un daudzveidībā, bet tajā iezīmējas tādi simpātiski vaibsti kā prasīgums pēc tīras sirdsapziņas, aktīvas domas un harmoniskas dvēseles, rokrakstā – visumā laba dzejas kultūras izjūta, formas dažādība. Patīkams ir viņa urdošais gars, aktivitāte, ko vērtē augstu un baidās pazaudēt sevī un citos. Nerimtības motīvs krājumā viens no izteiktākajiem. [..]Viens no krājuma labākajiem dzejoļiem, manuprāt, ir “Pulksteņi lauku mājās” – tā mierīgā, līdzsvarotā intonācija, sulīgie gleznu triepieni liek apjaust zemes spēku, ko nevari necienīt. I. Ziedoņa vecim, kas “tā dara, it kā priekšā viņam vēl būtu mūžība gara” (dzejolis “Paskaties, kā vecis met tīklu . . .”), ir rada Jēkops, kas “palēnām laiku stumda”, “no vēlajiem ziemas rītiem uz miglaino pļaujas rasu”, “no diendusas snaudiena salda Uz to skaļo un skumīgo dienu, Kad dzērves launagu aiznes”. Vai vārdu inflācija – kad jūtu un domu segums tajos netiek cienīts un vērtēts visaugstāk – nenes līdzi arī jūtu inflāciju? Ar grūti apvaldāmu niknumu izskan dzejolis “Izrādi “Pēdējie” skatoties” (sasaucas ar O. Vācieša “Filmu “Miers jaunajai dzīvībai” skatoties”). Runātmīļi, kas nav darbmīļi – arī tie ir sava laika “bērni”. Nevarēdams izturēt vārdu plūdus, I. Ziedonis devās uz Kurzemīti, Bergmanis jautā: “Vai jūs nejūtat, ka pēc katras runāšanas Kaut kas neatkārtojams pagājis garām!” (“Atsvabiniet mani vismaz uz laiku…”) un piedāvā “dažas stundas sīka, bet patiesa prieka”. (Vai tikai primitīvais un naivais var būt patiess? Vai tā atkal nav galējība?) Talants nav viszinība, ne absolūto patiesību krājumu valdnieks. Saredzēt, uztaustīt mūžīgos “kāpēc”, “izsist” cilvēku no pašsaprotamības sastinguma, likt ieraudzīt, izjust, meklēt. Pārāk sarežģīts un pretrunīgs ir šis XX gadsimts, lai varētu ticēt vieglu atbilžu atradumiem un bezgaltaisniem un platiem ceļiem. Varbūt tādēļ vairāk uzticības rodas tad, ja cilvēks godīgi un atklāti meklē savas spēka saknes. Pie tām vārsmām, kas “kas no sevis kā lemešiem artas” un iezīmē to jūtu un domu irdni, kurā atklājas individualitāte, manuprāt, pieskaitāmi “1968. gada 1. decembris”, “Vecā kalnieša nāve”, “Čurļona motīvs”, “Nekas jau nenotiks…”, “Ja tu neesi ceļi…” un citi. Tajos iekšēji mērķtiecīga kompozīcija un izjūtu blīvums, emocionāls “augstspriegums”."Kronta, Ildze. Tīru sniegu tīrā pasaulē. Padomju Jaunatne, 1970, 29. novembris.) |
| Saiknes | Amanda Aizpuriete (1956) - Dzīvesbiedre |
| Nodarbes | dzejnieks žurnālists |
| Dzimšanas laiks/vieta | 23.10.1945 Rīga Rīga |
| Izglītība | 1952 – 1961 (Datums nav precīzs) Rīgas 5. vidusskola Rīga Rīga 1961 – 1963 (Datums nav precīzs) Rīgas 1. vidusskola Rīga Rīga 1963 – 1964 Rīgas 41. vidusskola Slokas iela 49a, Rīga Slokas iela 49A, Rīga, LV-1007 |
| Darbavieta | 1967 – 1969 (Datums nav precīzs) Rīga Rīga Lauksaimnieku arodbiedrība, atbildīgais par kultūras jautājumiem 1973 – 1977 Laikraksts "Padomju Jaunatne" Rīga Rīga 1990 – 1990 Rīga Rīga Laikrakstā "Neatkarība" 1991 – 1992 Laikraksts "Diena" Rīga Rīga "Smalko aprindu hronists", žurnālists 1991 – 1995 (Datums nav precīzs) Laikraksts "Atmoda Atpūtai" Rīga Rīga "Smalko aprindu hronists", žurnālists |
| Miršanas laiks/vieta | 19.12.2009 Rīga Rīga |
| Apglabāts | 23.12.2009 Rīga Rīga |
| # | Vieta | Datums | Veids | Vietas tips |
|---|---|---|---|---|
| 1 | Rīga (Rīga) | 23.10.1945 | Dzimšanas laiks/vieta | Pilsēta |
| 2 | Rīga (Rīga) | 19.12.2009 | Miršanas laiks/vieta | Pilsēta |
| 3 | Rīga (Rīga) | 23.12.2009 | Apglabāts | Pilsēta |
| 4 | Slokas iela 49a, Rīga (Slokas iela 49A, Rīga, LV-1007) | 1963 - 1964 | Izglītība | Ēka, māja |
| 5 | Rīga (Rīga) | 1961 - 1963 | Izglītība | Pilsēta |
| 6 | Rīga (Rīga) | 1952 - 1961 | Izglītība | Pilsēta |
| 7 | Rīga (Rīga) | 1967 - 1969 | Darbavieta | Pilsēta |
| 8 | Rīga (Rīga) | 1973 - 1977 | Darbavieta | Pilsēta |
| 9 | Rīga (Rīga) | 1990 - 1990 | Darbavieta | Pilsēta |
| 10 | Rīga (Rīga) | 1991 - 1995 | Darbavieta | Pilsēta |
| 11 | Rīga (Rīga) | 1991 - 1992 | Darbavieta | Pilsēta |
