Alfrēds Krūklis

Dzejnieks un atdzejotājs Alfrēds Krūklis dzimis 1921. gada 11. maijā Krotes pagasta Būdniekos zemnieka ģimenē. 1934. gadā beidzis Krotes pamatskolu, no 1934. līdz 1937. gadam mācījies Liepājas 1. ģimnāzijā, bet tēva nāves un paša slimības dēļ mācības pārtraucis un vidusskolu beidzis tikai 1942. gadā kā eksterns Rīgā.

Bibliogrāfs Elmārs Zaļums Austrālijā 2004. gadā (referāta pārstāsts Sidnejas Latviešu biedrības Informācijas biļetenā) liecinājis, ka Alfrēda Krūkļa “māte Emīlija bijusi Kronvalda māsas Billes meita. Tēvs cīnījies cara armijā, strēlnieku pulkā pie pulkveža Brieža un brīvības cīņās, un par piedalīšanos tajās viņam piešķīra Budenieku mājas, kurās Alfrēds piedzimis kā saimnieka dēls. (..) karam sākoties, sūtīts ar armiju uz Ļeņingradu, bet izdevies no armijas izbēgt un gājis ar draugu uz Valmieru, kur, no ložmetēja uguns bēgdams, nejauši nonācis Jāņa Daliņa mājā. Abi paēdināti, atļauts pa nakti pārgulēt sienā, bet dienā bijis jāiet krūmos, kur Daliņa dēli gājuši viņus paēdināt. Vienu rītu modināti ar Daliņa vārdiem: “Sveiki brīvā Latvijā!” Atgriezies mājās, bet 1943. gadā iesaukts leģionā. Nosūtīts darbā uz leģiona štābu Liepājā, bet tur kāds pulkvedis pateicis, ka ģenerālis Dankers jau atsūtījis kādu savu radinieku viņa vietā. Lai nu gan ejot projām. Pulkvedis atdevis viņam visus papīrus un teicis: “Ejiet, kur gribiet! Nav jau 1919. gads. Varbūt citreiz būsit Latvijai vairāk vajadzīgi.” Pavadījis turpmāko laiku slēpdamies Sabilē, Rīgā un Lietuvā.”

No 1944. līdz 1948. gadam Alfrēds Krūklis studējis Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultātē. 1946. gada 22. martā laikrakstā “Padomju Students” publicēts viņa pirmais dzejolis – “Slēpotāja” No 1948. līdz 1949. gadam strādājis par redaktoru Latvijas Telegrāfa aģentūrā, no 1956. līdz 1969. gadam – Radioraidījumu un televīzijas komitejas Literāri dramatisko raidījumu redakcijā.

1953. gadā iznāk Alfrēda Krūkļa pirmais dzejoļu krājums “Pavasaris dzimtenē”, šajā pašā gadā dzejnieku uzņem Rakstnieku savienībā. Turpmākajos piecdesmit gados izdoti vairāk nekā 20 dzejas krājumi un izlases, arī darbi bērniem. Atdzejojis Bairona, Šellija un citu autoru darbus, dziesmu tekstus no angļu, krievu, spāņu, vācu valodas, tulkojis Viljama Šekspīra, Karla Guckova, Alehandro Kasonas un citu autoru lugas. Mūža nogalē pievērsies prozai – 1995. gadā izdots stāstu, noveļu un humoresku krājums “Svešinieks Paradīzē”, manuskriptā palicis romāns “Burves smaids”.

1971. gadā recenzijā par Alfrēda Krūkļa dzejas izlasi “Ugunsputna spārns” (1970), Imants Dikess rakstījis: “Raksturīga A. Krūkļa īpatnība ir viņa pievēršanās cilvēka mūža gājumam, piemēram, balādē “Neparastais akmens”. Gan šajā balādē, gan daudzos citos dzejoļos cilvēka mūžs dzejniekam saistās ar dzimtenes un mīlestības tēmu. Tur, kur savas subjektīvās izjūtas dzejnieks organiski iekausē dzejolī un sniedz māksliniecisku vispārinājumu, rodas labas vārsmas. Pirmo reizi tas uzskatāmi izpaudās krājumā “Putni, kas nepagurst”. (..) Vispār jāatceras, ka tieši ar šo krājumu, kas savā laikā izpelnījās ne mazumu gan labu, gan kritisku vārdu, daudzi lasītāji Alfrēdu Krūkli sāka iepazīt kā visai īpatnēju dzejnieku. .. ar savu tiešumu, ar izjustu, dzīvē iepazītu pārdzīvojumu saista dzejoļu cikls “Bulvāru simfonijas”. Tajā Alfrēdu Krūkli redzam kā “pilsētas dzejnieku”. Viņš runā gan par “ziedu konfeti un mākoņu serpentīnu”, gan liepu “caurspīdīgo lapu neilonu”, gan arī par vēju, kurš, “tērpies baltajā jasmīnu frakā”, augu dienu nīkst uz bulvāra. (..) Savu mīlestību un attieksmi pret dzimto zemi viņš gandrīz vienmēr izsaka, izmantojot dažādas dabas gleznas.”

Ar Alfrēda Krūkļa liriskajiem un romantiskajiem tekstiem komponēti vairāki simti solo, estrādes, kora dziesmu (komponisti Ivars Birkāns, Georgs Dovgjallo, Lūcija Garūta, Edmunds Goldšteins, Gunārs Freidenfelds, Elga Īgenberga, Romualds Jermaks, Aldonis Kalniņš, Indulis Kalniņš, Valters Kaminskis, Zigmars Liepiņš, Gunārs Ordelovskis, Ringolds Ore, Jānis Ozoliņš, Raimonds Pauls, Valts Pūce, Edgars Račevskis, Ģederts Ramans, Vilnis Salaks, Jānis Sildegs, Ārijs Škepasts, Ivars Vīgners, Alnis Zaķis, Marģeris Zariņš, Arvīds Žilinskis un citi), īpašu ievērību guvušas un joprojām populāras ir 20. gadsimta 60. gados un 70. gadu sākumā tapušās Raimonda Paula dziesmas ar Alfrēda Krūkļa vārdiem. Daudzas dziesmas ierindojušās “Mikrofona” aptaujas populārāko dziesmu vidū, taču 1. vietu aptaujā ieguvušas Raimonda Paula un Alfrēda Krūkļa dziesmas “Mežrozīte” (1968), “Dziesma nenosalt” (1969) un “Teic, kur zeme tā” (1971), kā arī Zigmara Liepiņa komponētā dziesma “Ķiršu lietus” (1975).

Raimonds Pauls 2001. gadā izteicies, ka Alfrēds Krūklis “tā pa īstam vēl joprojām nav novērtēts, bet dziesmas ar viņa vārdiem baudīja milzīgu popularitāti gan tajos laikos, gan arī šobrīd. Viņa rakstītās rindas bija ļoti saprotamas un pieņemamas daudziem cilvēkiem. Patiesībā Krūklis vienmēr ir bijis ļoti nacionāli noskaņots un mācēja savdabīgi slēptā veidā paust mīlestību pret savu zemi. Kaut vai jāmin dziesma “Kādēļ man dziedāt svešu dziesmu”, kura vēlāk tika aizliegta un rezultātā pārdēvēta par “Mežābeli”. Mēs visi tagad varam pārliecināties, ka šie dzejoļi un dziesmas dzīvo vēl šodien un, iespējams, tos dziedās arī nākamās paaudzes.”

2001. gadā Alfrēds Krūklis apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu Ordeni.

Dzejnieks devies mūžībā 2003. gada 17. maijā Salacgrīvā, apbedīts Rīgā, Pirmajos Meža kapos.