Aleksandrs Pelēcis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Vienības: Pierakstītājs (1)

Darbi: Darba autors (61); Komentāra autors (3); Recepcijas persona (60)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsAleksandrs Pelēcis
Pseidonīms-cis, Tenis Tārpakāja, Vilibalds Drosmiņš, Žanis Ņezabudka
KopsavilkumsAleksandrs Pelēcis (1920–1995) – dzejnieks un rakstnieks. Dzīves laikā izdoti astoņi dzejoļi krājumi, pēc nāves iznākuši vēl četri. Dzejā Aleksandrs Pelēcis ir liriķis un liroepiķis, balādists. Lielākajā daļā dzejoļu paša autora dziļo dvēseles pārdzīvojumu atbalss, pausta caur dabas tēliem, tajos atspoguļojas Sibīrijas taiga, tās daba, cilvēki, arī dažādi Latvijas vēstures un kultūrvēstures notikumi, it īpaši Talsos.
Rakstījis īsprozu, kas apkopota piecās grāmatās. Tiek uzskatīts par Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tradīcijas turpinātāju, sevišķi darbos “Alūksnes grāmata” (1984) un “Puisiska dvēsele” (1990), kurās stāstījis par savu bērnību un jaunību. Grāmatu bagātā valoda, kurā daudz apvidvārdu un labu frazeoloģisku atradumu, palīdzējusi parādīt novada sadzīves un domāšanas savdabību, atklāt interesantus raksturus. Atmiņas un dzejoļi par Sibīrijā pieredzēto un pārdzīvoto sakopoti grāmatās "Ar Melno vēju" (1991). "Talsu grāmatas" autors (1995). Autobiogrāfisks vēstījums par Sibīrijas nometni un Amūras taigas ciemā pavadītiem gadiem lasāms "Sibīrijas grāmatā" (ASV 1993, paplašināts izdevums Latvijā 1995). Jau pēc rakstnieka nāves iznācis paša sakārtots dzejoļu krājums "Bērzu grāmata. Trimdas vēstules" (2001).
1946. gadā apcietināts, tiesāts un piespriesti 10 gadi labošanas darbu nometnē un pieci gadi nometinājumā Sibīrijā un Tālajos Austrumos. 1963. gadā sodāmība beigusies, bet nav bijis ļauts atgriezties Latvijā. Dzimtenē atgriezies 1969. gadā, dzīvojis Talsos.
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1994).

Profesionālā darbība1938: pirmā publikācija – "Dziesma par grāmatu" žurnālā "Alūksnes Draudzes Vēstnesis" (Nr. 1).
1945: iesaistās pagrīdes darbībā – dod dzejoļus savam paziņam no štāba laika Romānam Šternbergam, kurš tos ievieto Rīgā izdotajā nacionālo partizānu avīzē "Kurbads", kur no 1945. gada 25. novembra līdz 1946. gada 1. janvārim ar parakstiem Žanis Ņezabudka un Vilibalds Drosmiņš iespiesti vairāki dzejoļi.
2000: Talsu bibliotēka iedibina Aleksandra Pelēča prēmiju, kas tiek pasniegta reizi divos gados.
2000: dibināta sabiedriskā organizācija "Aleksandra Pelēča lasītava".

Dzeja
1943: Aizsapņošanās
1964: Dzintara rasa
1977: Lapegle
1980: Talsu leģendas
1987: Spītīgais osis
1989: Dzintara rasa
1990: Zilsilgunda
1991: Ar Melno vēju (atmiņas, dzeja)
1997: Aizsapņošanās
2007: Stiprie raksti
2010: Ilgojums
2017: Čabiņš

Proza
1984: Alūksnes grāmata
1990: Puisiska dvēsele
1993: Sibīrijas grāmata (izdota ASV)
1995: Sibīrijas grāmata
1995: Talsu grāmata
2001: Bērzu grāmatas (trimdas vēstules)

Aleksandra Pelēča recepcija citās mākslās
1990: 4. aprīlī Rīgas muzikāli poētiskais teātris pirmizrāda pēc Kārļa Pamšes sagatavota scenārija uzvedumu "Raksti sniegā" (Maijas Einfeldes mūzika, Dzejnieks – Voldemārs Zandbergs vai Ints Burāns, Viņa – Māra Zemdega).
1992: dokumentālā filma "Aleksandrs Pelēcis" (režisore Dzintra Geka-Vaska, operators Aivars Lubānietis, mūzika Mārtiņš Brauns).
Citātu galerijaPar tēlojumu grāmatu "Puisiska dvēsele" (1990)
"A. Pelēcis ir lakonisks un reizē spilgts rakstnieks, viņš saudzē lasītāju no latviešu literatūrā ierastās vidi raksturojošās daudzvārdības. Viņš prot nepateikt pār daudz un reizē pateikt pietiekami daudz, lai no dzīves norakstītās ainas uzplaiksnītu un ilgi paliktu apziņā. Lasot "Puisisko dvēseli", es vairs nezinu, kas ir reālisms, kur tas beidzas un pāriet simbolismā, naturālismā vai impresionismā. [..]
Daļā pastāstu ir kaut kas no bērnības atmiņu žanra tonalitātes, tomēr tā nav "Baltās grāmatas" lirizētā ikdienība, "Puisiskā dvēsele" ir kaut kas pikantāks, neattīrītāks, dziļāks un mistiskāks. Vietām uztveri nedaudz apgrūtina dialektismi, ne visu senvārdu nianses var uztvert un izgaršot. Bet atbilstošus starp jaunākiem vārdiem rakstnieks laikam nav gribējis meklēt. Stāsti un tēlojumi ir tikai divas trīs lappuses gari, tomēr katrā no tiem ir savs sižetiņš ar negaidītu pavērsienu, tie ir sevī nobeigti, bet, ja gribētu izrakstīties, katrā no tiem pietiktu vielas garstāstam. Ap personāžu ir nevis vidi raksturojošas, bet gan katra konkrēta cilvēka dzīvesveidu un likteni simbolizē jošas detaļas."

Cimdiņa, Ausma. Nedainots, nemedots dzīves video. Literatūra un Māksla, 1991, 11. maijā.

Par poēmu "Zilsilgunda" (1990)
""Zilsilgunda" gan intonatīvi, gan mākslinieciskās izteiksmes ziņā atšķiras no tā, ko dzejnieks sarakstījis skarbajos Sibīrijas gados, gan arī no pēdējā laika dzejojiem. Un domāju, ka tieši šī poēma ir līdzējusi, lai viņa dzejnieka ceļš neaprautos, lai pietiktu spēka un ticības sevi nenodot, saglabājot raksturīgo malēnieša labestību un reizē skumji un ironiski pasmaidot par saviem pāridarītājiem. [..]
Vaicāts, ka cēlies šīs sapņu un glābiņa zemes nosaukums, dzejnieks pieļāva vairākus izskaidrojumus. Varētu būt "zilo silu gundega". Zināma nozīme šeit arī purvainajam Silguldas ezeriņam rakstnieka dzimtajā Malienas pusē, uz Vidzemes un Latgales robežas. Lieks nebūtu arī salīdzinājums ar citām sapņu un iedomu zemēm pasaules literatūrā. Tomēr galvenais cilvēku un tautu dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad ticība pozitīvajam ideālam ir daudzkārt reālākā par apkārt grūstošo un brūkošo "realitāti".

Melgalvs, Māris. Ticības apliecinājums neziņas laikā. Literatūra un Māksla, 1990, 16. jūnijā.
SaiknesValentīns Pelēcis (1908–1999) - Tēvabrālis
Nodarbesrakstnieks
folkloras vācējs
Dzimšanas laiks/vieta10.04.1920
Ķikši
"Ķikši", Mālupes pagasts, Alūksnes novads, LV-4358
Dzīvesvieta07.12.1963 – 1969
Tygda,Magdagachinsky District, Amur Oblast, Russia


00.10.1969 – 12.10.1995
Talsi
Talsi, Talsu novads
Izglītība1928 – 1934 (Datums nav precīzs)
Mālupes pamatskola
Mālupes pagasts
Mālupes pagasts, Alūksnes novads

1934 – 1939
Alūksnes vidusskola
Kanaviņu iela 14, Alūksne
Kanaviņu iela 14, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301

1939 – 1943
Latvijas Universitāte
Rīga
Rīga

Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļa


00.05.1942 – 22.08.1942
Rēzeknes Valsts Pedagoģiskais institūts
Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne
Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne, LV-4601

Iegūst skolotāja tiesības

Darbavieta00.11.1941 – 00.05.1942 (Datums nav precīzs)
Rīga
Rīga
Rīgas 3. bērnunams, audzinātājs

00.11.1944 – 27.01.1945
Valkas 1. vidusskola
Raiņa iela 28A, Valka
Raiņa iela 28A, Valka, Valkas novads, Latvija, LV-4701

Skolotājs


01.10.1969 – 01.10.1984
Talsi
Talsi, Talsu novads

Strādājis Talsu komunālo uzņēmumu kombinātā

Dalība organizācijās05.05.1982
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Rīga
Rīga
Dienests26.03.1943 – 00.08.1944
Latviešu leģions

1944. gada augusta beigās dezertē, slēpjas pie medicīnas studentes Terēzes Lankaronskas Rīgā, Matīsa ielā.

Apcietinājums17.01.1946 – 1954
Taišeta
Tayshet, Irkutsk Oblast, Russia

Aleksandra Pelēča aresta pamatojums: dienējis vācu armijā, sadarbojies ar ''Latviešu nacionālo partizānu organizāciju'', publicējis pretpadomju dzejoļus.

1946: 28. augustā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas kara tribunāls Aleksandram Pelēcim piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnē un piecus gadus nometinājumā.


1955 – 06.12.1963
Tygda,Magdagachinsky District, Amur Oblast, Russia

1955: amnestēts, bet dzimtenē neļāva atgriezties.

1963: 6. decembrī paziņojums, ka izbeigusies sodāmība un dzīvesvietu var izvēlēties jebkur, atskaitot Latvijas PSR. Aleksandrs Pelēcis paliek Tigdā.

Miršanas laiks/vieta12.10.1995
Talsi
Talsi, Talsu novads
Apglabāts17.10.1995
Sukturu kapi
"Kurzemnieki", Sukturi, Lībagu pagasts, Talsu novads, LV-3201
ApbalvojumiGoppera fonda balva
Balva piešķirta par darbu "Sibīrijas grāmata".
1994

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ar Ordeņa domes 1994. gada 7. novembra lēmumu.
V šķira
1994

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Ķikši
("Ķikši", Mālupes pagasts, Alūksnes novads, LV-4358)
10.04.1920Dzimšanas laiks/vietaViensēta
2Tygda,Magdagachinsky District, Amur Oblast, Russia07.12.1963 - 1969DzīvesvietaCiems
3Talsi
(Talsi, Talsu novads)
01.10.1969 - 12.10.1995DzīvesvietaPilsēta
4Talsi
(Talsi, Talsu novads)
12.10.1995Miršanas laiks/vietaPilsēta
5Sukturu kapi
("Kurzemnieki", Sukturi, Lībagu pagasts, Talsu novads, LV-3201)
17.10.1995ApglabātsKapsēta
6Mālupes pagasts
(Mālupes pagasts, Alūksnes novads)
1928 - 1934IzglītībaPagasts
7Kanaviņu iela 14, Alūksne
(Kanaviņu iela 14, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301)
1934 - 1939IzglītībaĒka, māja
8Rīga
(Rīga)
1939 - 1943IzglītībaPilsēta
9Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne
(Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne, LV-4601)
01.05.1942 - 22.08.1942IzglītībaĒka, māja
10Raiņa iela 28A, Valka
(Raiņa iela 28A, Valka, Valkas novads, Latvija, LV-4701)
01.11.1944 - 27.01.1945DarbavietaĒka, māja
11Talsi
(Talsi, Talsu novads)
01.10.1969 - 01.10.1984DarbavietaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
01.11.1941 - 01.05.1942DarbavietaPilsēta
13Taišeta
(Tayshet, Irkutsk Oblast, Russia)
17.01.1946 - 1954ApcietinājumsPilsēta
14Tygda,Magdagachinsky District, Amur Oblast, Russia1955 - 06.12.1963ApcietinājumsCiems
15Rīga
(Rīga)
05.05.1982Dalība organizācijāsPilsēta
Trīs punkti Latvijas kartē – Alūksne, Rīga un Talsi. Aleksandram Pelēcim (1920–1995) tie nav tikai punkti, bet biogrāfijas daļa, dzejnieka un rakstnieka likteņa daļa.

Dzimis Malienā, Valkas apriņķa Mālupes Ķikšos. Beidzis Valkas vidusskolu, un likteņa spēlē viņam tur būs lemts atgriezties vēlreiz – 1944. gada nogalē un 1945. gada pašā sākumā, kad, dzīvojot puslegāli, piedāvās skolotāja vietu, tomēr, baidoties, ka var uzzināt par viņa rosību nacistiskās okupācijas gados, Pelēcis aizbēgs uz Rīgu. Ķikšu un Mālupes ļaudis, viņš pats kā puika Alis un dzimtās puses valoda vēlāk atdzīvosies Aleksandra Pelēča grāmatās “Alūksnes grāmata” (1984) un “Puisiska dvēsele” (1990). Tās atstās siltus nospiedumus daudzu lasītāju sirdīs, un “Puisiska dvēsele” tiks uzlūkota par vienu no vislabākajiem rakstnieka daiļdarbiem. Daudzi tajā saskatīs līdzību ar Pelēcim tik nozīmīgo rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu, tomēr – Pelēcis ir pats savs. Literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa rakstīs: “Daļā pastāstu ir kaut kas no bērnības atmiņu žanra tonalitātes, tomēr tā nav “Baltās grāmatas” lirizētā ikdienība, “Puisiskā dvēsele” ir kaut kas pikantāks, neattīrītāks, dziļāks un mistiskāks. [..] Stāsti un tēlojumi ir tikai divas trīs lappuses gari, tomēr katrā no tiem ir savs sižetiņš ar negaidītu pavērsienu, tie ir sevī nobeigti, bet, ja gribētu izrakstīties, katrā no tiem pietiktu vielas garstāstam. Ap personāžu ir nevis vidi raksturojošas, bet gan katra konkrēta cilvēka dzīvesveidu un likteni simbolizējošas detaļas.” (Cimdiņa, Ausma. Nedainots, nemedots dzīves video. Literatūra un Māksla, 1991, 11. maijā.) Bet līdz šīm grāmatām vēl daudz ūdeņu aiztecēs.

1939. gada septembrī Aleksandrs Pelēcis sāk studēt Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā. Tas ir iespējams vienīgi ar valsts un Kara invalīdu palīdzības fonda atbalstu, jo kā gan atraitnes dēls lai nomaksā studiju naudu un nodrošina sev uzturēšanos Rīgā?

Aleksandrs, izskatīgs, vīrišķīgs, romantisks – studiju biedreņu aplidots, ķircināts, apjūsmots, un kā gan ne – liekas, papurina tikai piedurkni, un izbirst dzejoļi, kas tiek lasīti un dāvināti meitenēm. Jūsmas un dāsnais romantisko attiecību laiks pārtrūkst, kad viņš sastop (vai, pareizāk, viņa izkārto tā, lai sastaptu) savu Mīļoto, kuru viņš sauc par princesi Mirjamu, dzejnieci. Princesei ir tikai viņas “es tā gribu”, bet Aleksandrs to neuztver kā iegribu spēli, viņš savā mīlestībā nedzird draugu rūgto ironiju, ka majestātei nu ir savs pērtiķis, bet apbrīnas pilnām acīm raugās uz Mirjamu, jo viņas varā taču ir viss. Un ir arī. Tieši viņa, princese Mirjama, uzvelk vislabāko tērpu un dodas vizītē pie pulkveža Aleksandra Plensnera, un panāk, ka Aleksandrs netiek nosūtīts uz fronti, bet paliek Latviešu leģiona štābā kārtot leģionāru kartotēku. Tieši viņa palīdz sakārtot Aleksandra pirmo dzejoļu krājumu “Aizsapņošanās” (1943), ko daudzi glabā cauri visam padomju laikam un patveras viņa dzejas vārdos. Un viņa ir arī tā, kas uzrāda čekistiem, kur slēpjas bijušais leģionārs Aleksandrs Pelēcis. Jā, Rīgas pieskāriens dzeļ kā nātre.

1946. gada 28. augustā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas kara tribunāls Aleksandram Pelēcim piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnē un piecus gadus nometinājumā Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Piespriesto 15 gadu vietā iznāca 23 gadi. Lai arī noliktais sods izciests un rakstīti lūgumi augstiem priekšniekiem, atbilde viena – esi sabiedrībai bīstams elements, tāpēc esi specizsūtījumā uz nenoteiktu laiku. Tā kartē iezīmējas vēl ceturtais punkts – Sibīrija, Taišeta un Tālie Austrumi –, elle un elles priekškambaris. Izdzīvot palīdzēja sapņojums un Zilsilgunda, garīgā pasaule, kur pazust un ko pašam radīt, un vēstules, vēstules, vēstules… Ne tikai no mājās, no visas pasaules, kur pēc kara izklīdināti latvieši. Bijušie studiju biedri, Rūta Skujiņa, Velta Toma, Mārtiņš Zīverts, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis, Kārlis Ieviņš, Pēteris Ērmanis un Jānis Jaunsudrabiņš un Austra Rudzīte…

Latvijā Aleksandrs Pelēcis atgriezās 1969. gadā ar sievu Ritu un dēlu Mārtiņu un apmetās Talsos, kā pats uzskatīja, – likteņa lemtā vietā, jo redzēja piepildāmies Jāņa jaunsudrabiņa vārdus. 1943. gada ziemā Aleksandrs Pelēcis kopā ar Antonu Bārdu un slaveno rakstnieku piedalījās rakstnieku vakarā šajā Kurzemes pilsētiņā, talsenieku silti uzņemti un bagātīgi apdāvināti. Jaunsudrabiņš teicis: “Man nu neiznāks dzīvot Talsos, bet tu vari pamēģināt.”

Talsos Aleksandrs Pelēcis 15 gadus nostrādā Komunālo uzņēmumu kombināta, kas faktiski nozīmē vismelnāko darbu – grāvju rakšanu, ielu tīrīšanu, kanalizācijas cauruļu apkopi, meža darbus, kapu rakšanu.

Atgriešanās literatūrā nav viegla, valda princips “aizliegts nav, bet nav vēlams”. Tomēr Talsu rajona laikrakstā “Padomju Karogs”1970. gada 5. februārī ievietoti pieci dzejoļi un dzejnieka ģīmetne. Arī šajā nepavisam ne vieglajā laikā (smagais darbs, veselības traucējumi, Rīgas nevēlēšanās viņu īsti atzīt) palīdz radošais darbs, milzīgā sarakste un gara radinieki, tādas pašas melnās, iezīmētās avis kā viņš. Radošai personībai tik nepieciešamo atbalstu viņam sniedz cilvēki, kas dzīvo perifērijā, – rakstnieki, kultūras darbinieki, bibliotekāri un klausītāji Saldū, Talsos, Laidzē, Stendē, Tukumā, Jēkabpilī, un arī trimdinieki.

Okupētajā Latvijā klajā nāk četras Pelēča grāmatas: dzejoļu krājumi “Lapegle” (1977), “Talsu leģendas” (1980), “Spītīgas osis” (1987) un jau minētā “Alūksnes grāmata” (1984). Tomēr nevar teikt, ka viņš beidzot būtu bez ierunām pieņemts, pat vēl Atmodas sākumgados – rakstnieks ir sašutis par izdevniecības “Avots” izdoto “Ar Melno vēju” (dzejoļi un atmiņas, 1991), kas redaktores īsināts un izkropļots līdz nepazīšanai. Lai lasītājs varētu iegūt īsto tekstu, Pelēcis Latviešu preses biedrībai iesniedz manuskriptu, un Itakā (ASV) klajā nāk “Sibīrijas grāmata” (1993).

Par Aleksandra Pelēča zvaigžņu stundu kļūst 90. gadu pirmā puse, kad iznāk pastāstu krājums “Puisiska dvēsele” (1990), poēma “Zilsilgunda” (1990), “Talsu grāmata” (1995).

1992. gadā režisore Dzintra Geka uzņem dokumentālo filmu “Aleksandrs Pelēcis”, un 1994. gadā Valsts prezidents Guntis Ulmanis viņam pasniedz Triju Zvaigžņu ordeni.

Savā pēdējā intervijā Aleksandrs Pelēcis teicis: “Es gribu sagaidīt nākamo gadu tūkstoti, 2001. gadā klausīties koncertu par godu Rīgas astoņsimtgadei un tad vēl paskatīties.” (Diena, 1995, 26. okt.) Liktenis bija lēmis citādi. Aleksandra Pelēča mūžs noslēdzās 1995. gada 17. oktobrī, viņš tika guldīts Sukturu kapos pie Talsiem.

BRĪDIS AR JĀNI JAUNSUDRABIŅU PIE TALSU LIEPĀM

Pagājuši ilgi, ilgi gadi.
Snidzis sniegs, un saziedējis maijs.
Tikai liepa, rādās, vēl tā pati,
Teic pie viņas Draugs mans mierīgais:

“Cik gan krāšņi Talsi sarmas rotā!
Liekas, februārī dārzi zied.
Liktenis ja garu mūžu dotu,
Gribētos šeit pavasarī iet.

Norunāsim – maijā, dārziem ziedot,
Vēlreiz apmeklēsim vietu šo!
Lai mums gribētos kā putniem dziedāt
Dzīves prieka dainu vienkāršo!”

Nāku šeit, kad dažbrīd vientulīgi.
Draugs mans svešas zemes plienā dus.
Bet es dzirdu nemitīgi:
“Paņem dzejai kokus ziedošos!”

(No krājuma “Talsu leģendas” (1980)

Informāciju sagatavojusi literatūrzinātniece Ieva Kalniņa (10.04.2020.)

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.