Aleksandrs Dulbe

Tēvs Pēteris, māte Anna, dz.Ūdre.
Sieva Otīlija, meitas Zigrīda un Henriete, dēls Juris.
Meita Zigrīda - pazīstama juriste ASV, darbojusies trimdas latviešu organizācijās.
Par dēlu Juri Dulbi: "Viņš bija rīdzinieks, audzis advokāta Aleksandra Dulbes ģimenē. Absolvējis Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju. 1930. g. pēc tēva nāves kopā ar V. Lūsi uzsācis dēkaiņa gaitas, iepazīstoties ar Eiropas dienvidvalstīm un Āfrikas ziemeļvalstīm. Šie dēkainie piedzīvojumi, aprakstīti vairākās grāmatās — V. Lūša " Pa Eiropas džungļiem" (1935. g.), Leo Vinkmana "Ehrenbruder auf Zig-Zag Wegen" un Dr. Kabane "George le Letton". Dēkaiņa gaitas ilgušas 5 gadus gan Tunisijā, gan Alžīrijā, kur kalpojis arī ārzemnieku leģionā. Atgriezies Latvijā, strādā Ķeguma spēkstacija. Meža departamentā un kādu laiku arī a/s "Rīgas Filma" par dekoratora palīgu. Sākoties 2. pasaules karam, J. Dulbe iesaistās policijas bataljonā, vēlāk nokļūst 19. divīzijas majora E. Laumaņa izlūku bataljonā. 1945. gadā nonāk Zviedrijā, kur strādā meža darbos Vermlandē Brīvajā laikā daudz glezno un rīko izstādes. 1971. g. Alise un Juris pārceļas uz dzīvi Mineapolē. kur jau ir dēls Vigo. lesaistās sabiedriskā darbā DV un Latviešu nama valdēs. Gatavo dekorācijas DV teātra uzvedumiem." Laiks, Nr.13 (29.03.1997)

Pirmā publikācija - četrrinde "Albumā" laikraksta "Balss" literārajā pielikumā (1899).
"Čakli strautiņš lejup steidzas,
Ierit jūŗā dzelmainā . . .
Tāpat mūsu dienas beidzas.
Nogrimst dziļā mūžībā."

Dzeja "Pusnakts rūsā" (1905)
"Caur sudraba birzēm" (1909)

Proza"Ziedu zaros" (1908)
"Gaujule un Liela burvība" (1910)

Publicistika"Kas Baltijā sagatavoja zemnieku revolūciju?" (1906)

Pusnakts rūsā. Rīga, 1905
"Autors savam dzejoļu krājumam uzlicis skanīgu motto: "Lai vērgi nosmok pinekļos - Tie tikai dzimst un nomirt māk..." No šiem vārdiem varētum domāt, ka te sastapsim cīņas dziesmas, Raiņa vaj Skalbes garā. Bet tā nu nebūt nava. Ir gan šur tur runa arī par cīņu, taču šī cīņa ir tāda, kurai neredz nekādu noteiktu mērķu un tādēļ galu galā tā atstāj meklētu frāžu iespaidu. Vispār Dulbes dzejai nav nekādas noteiktas īpatnības. Var redzēt, autors čakli lasījis mūsu labāko dzejnieku ražojumus, piesavinājies šo to no viņu paņēmieniem, krāsām, gleznām, izstrādājis diezgan gludu stilu; taču iekšēja spēka, kas patstāvīgi rada, nekur nemana."

sr. Aleksandrs Dulbe. Pusnakts rūsā. Vērotājs, Nr.11 (01.11.1905)

Gaujule un Lielā burvība. Rīga, 1910
"Aleksandrs Dulbe vēl arvienu pa vaļas brīžiem "nodarbojas ar rakstniecību". Viņš no laika gala centies tikt par latviešu rakstniecības snobu. Tagad, aiz prakses maiņas un ar to dabiski savienotās nevaļas, viņam uz to vēl sliktākqa izredze nekā agrāk. Literāriskam snobam nepieciešamais cinisms viņam tā kā būtu, bet atkal pavisam nava vajadzīgās elegances. Dulbes stāsti ir vai nu rupji, neizstrādāti, nemākulīgi, vai anekdotiski sīki un mazvērtīgi. Anekdotiski mazvērtīgi arī viņa "Gaujule". Tā stipri līdzinās Purapuķes piedzīvojumu-humoreskām. Tur stāstīts par kādu bagātu saimnieka meitu, diviem studentiem un vienu dzejnieku Hallidonu (!!). Pa priekšu Gaujule mīl vienu studentu, bet tas ir par vēsu, tad mīl otru, bet tas par karstu. Viņa pamet tos abus un - par sevi saprotams - sāk mīlēt dziesminieku [..] Stāstiņš sastāv vai vienīgi no kaklu kampšanas un skūpstīšanās, tā kā lasītājam galā dūša paliek pavisam sāja. Grāmateles otrā gabaliņā - "Lielā burvība" ir pa kādam skaistam vilcienam.

Andrejs Upīts. Latviešu rakstniecība. (1910.gada otrā puse). Izglītība, Nr.4 (01.04.1911)

Caur sudraba birzēm. Rīga, 1909, otrais izdevums 1914Sen Dulbe dzejo, sēri raksta stāstus, bet ka viņos kas jauns būtu radies, to pie šī dzejoļu krājuma nevar nomanīt. "Pusnakts rūsā" dzejoļi ir gandrīz spilgtākām krāsām, skaistākām glezniņām jaunības spara un kliedzošās laimes pilnāki. Dulbe uzrakstījis gan arī šinī dzejoļu krājumā dažu diezgan labu dzejolīti, bet tā ka viņi sajaukti ir juku jukām, tad šo labo dzejolīšu iespaids lasītājam gandrīz pavisam izzūd. Viens kā Dulbem trūkst - ir paškritika. Ja viņam tā būtu, tad viņš šo savu otro dzejoļu krājumu nebūtu saucis "Caur sudraba virzēm", bet gan citādāki. Vai tur ir ko nomanīt no tām skaņām, ko Dulbe caur šīm sudraba birzēm staigādams būtu uzķēris un sniedzis lasītājam priekšā. Daļa no dzejoļiem ir tādi, kuri nemaz neatgādina, ka autors pa sudraba birzēm staigādams būtu tos rakstījis.

J.L. "Caur sudraba birzēm". Latviešu Avīžu Stāstu Nodaļa, Nr.34 (29.04.1909)

"Aleksandrs Dulbe velti savai "otrai dzejoļu grāmatai" uzlicis tautas dziesmu virsrakstu un motto. Nav viņā ne tautas dzejas vienkāršās, īpatnējās dabas jausmas ar viņs tiešo, elementāri naivi simboliku, nav tēlojuma plastikas, nav nemaisīto, līdzeno krāsu mirdzuma, nav valodas muzikas. Nav arī viscaur dziļo domu, pārbaudītas, kristalizētas gudrības, ne cieta ētiska kodola. Tik zīmīgā iedomāšanās un iejušanās spēja, kas raksturiska visiem mākslas diletantiem, pavedinājuse Aleksandru Dulbi izkārt savai grāmatai tautisku karodziņu. Kas tad nu atrodams aiz tā? Daudz un nekā. Jau augšā minētā spēja ierosina šādu dzejnieku iedomāties un iejusties visos tajos priekšmetos un parādībās, kas gandrīz vai obligatoriski katram iesācējam. Te jums būs Dulbes grāmatas nodaļu saraksts, pēc tā jūs varat spriest paši: "pavasara melodijas, mīlestība un ilgas, ziedonis, sāpes un sēras, rudenis, albumā". Un te daži izteicieni, lai būtu noprotams, ar kādu vielu un kādā veidā Dulbe pieauž šos tik visai nodilušos metus. Vārdi un frāzes, naivi uzpūsta retorika, tukša muca - tā ir Aleksandra Dulbes dzeja. Velti tērpties aristokrātisma mētelī, velti ceļot uz Neapoli un Venēciju. Šādas sugas diletantisms nav ne noslēpjams, ne aizvažojams; tā ir slimība, kura nepāriet, un kurai nekad nepāriet kāre arvienu jaunas "dzejoļu grāmatas" raidīt tautās."

Andrejs Upīts. Akuraters un...Dulbe. Dzimtenes Vēstnesis, Nr.121 (30.05.1909)

"Caur sudraba birzēm. Aleksandra Dulbes otrā dzejoļu grāmata. N. Stern apgādībā, Rīgā. Otrs izdevums.
"Valoda gluda, tekoša, panti pareizi — tā ir Dulbes dzeju pazīme ārēji. Iekšēji— vietām humors ar ironiju, vietām skumjas un atkal prieks. Ar līdzīgu mieru viņš tēlo mātes kapu, mīļoto meiteni, mākonīti, rudens šalku priedēs. Līdzīgi mierīgs jūtas dzimtenē, līdzīgi mierīgs svešumā. Izstrādājuma ziņā viņš tomēr ir gājis uz priekšu, salīdzinot šos dzejoļus ar viņa agrākiem. Cerēsim, ka šī nebūs viņa pēdējā grāmata, ka sagaidīsim vēl ko. Izdevums glīts. Dzejoļu krājuma pievienoti viņa stāsti "Gaujule" un "Lielā burvība". Grāmata glītā sējumā ar J.Madernieka vāka zīmējumu."

Latviešu Avīzes, Nr.176 (06.07.1914)

Personība"Labsirdīgas pazobošanās priekšmets Blaumanim bija sevišķi divi dzejnieki — Aleksandrs Dulbe un Kārlis Jēkabsons. Aleksandru Dulbi kā dzejnieku Blaumanis nevērtēja visai augstu, bet pie Kārļa Jēkabsona toreiz necivilizētās ārienes aistēts Blaumanis atrada daudz ko korriģējamu."

O.Nonācs. Rūdolfs Blaumanis kā redaktors. Burtnieks, Nr.4 (01.04.1934)

"Rūdolfs Blaumanis daudzus aizkaitināja un arī viņu daudzi kaitināja. Brīžiem lieta nonākusi pat līdz spieķiem! Vecā Latviešu bedrības nama tuvumā pēc "Cūku Mades" iespiešanas nelaiķis Aleksandrs Dauge uzbrucis Blaumanim un ar spieķi vilcis tam pa gurniem vairākas reizes! Blaumanim atlicis vienīgi pamukt. Blaumaņa un Dulbes abpusējs ienaids vilkās līdz abu nāves stundai, jo Rūd.Blaumanis mācēja tā apvainot, ka apvainotais to savu mūžu vairs nepiedeva."

K.Jēkabsons. Kā Rūdolfs Blaumanis ar "trijnieku" man bārdu piešuva. Atpūta, Nr.411 (16.09.1932)

"Mums pirmajā Rīgas „videnē", tolaik to par ģimnāziju nesauca, bija iecienīta franču valodas skolotāja Dulbes kundze, privātadvokāta Aleksandra Dulbes dzīvesbiedre. Aleksandrs jaunībā mazliet dzejoja, un kaut kā bija iemantojis sevišķu Rūdolfa Blaumaņa nepatiku, kas to visādi „āzēja" savos "Puliera" pantos: „Ak tu manu dulbo gulbi" u.t.t.."
Oļģerts Liepiņš. Mana mūža atmiņas. Latvija Amerikā, Nr.23 (11.06.1977)

jurists
rakstnieks

Aleksandrs Pēteris Dulps

-be, A. D.

Dulbis

Sērmūkši
Strādājis 2 Cēsu zemnieku virstiesas kancelejā Sērmūkšos

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija
Merķeļa iela 13, Rīga
Sekretārs.

1919
Latvijas Republikas Tieslietu ministrija
Brīvības bulvāris 36, Rīga

Studentu korporācija "Selonija"

1903–1919
Rīga

1923–1924
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Nepabeigtas studijas Tautsaimniecības un tiesību zinību fakultātē; studiju virziens: tieslietas.

1931
Rīgas Otrie Meža kapi