Aivars Freimanis

lv
Ziņot redaktoram

Darbi: Darba autors (30); Recepcijas persona (18)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsAivars Freimanis
KopsavilkumsAivars Freimanis (08.02.1936. Jelgavā – 24.01.2018.) – kinorežisors, scenārists un rakstnieks. Scenārija autors vai līdzautors visām savām spēlfilmām, arī lielākajai daļai dokumentālo filmu. Nozīmīgākās filmas: dokumentālās filmas "Kuldīgas freskas" (1966), "Hepenings ar M.Z." (1987, par komponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu) un spēlfilmas "Ābols upē" (1974, iekļauta Latvijas Kultūras kanonā), "Puika" (1977, pēc Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" motīviem), "Dzīvīte" (1989, par Krišjāni Baronu). Rakstījis humoristiskus stāstus un atmiņas (grāmatas "Puikas gads"(1984), "Sorento stāsti" (1988), "Šmerļawudas stāstiņi" (1994), "Ūdensvīra intīmie stāstiņi" (1997), "Vienos ratos ar slavenībām" (2012) u.c.), nozīmīgākais prozas darbs – romāns "Katls" (2017, Egona Līva piemiņas balva ''Krasta ļaudis''). Aivara Freimaņa darbiem raksturīga bagāta fantāzija, vitāls, labestīgs humors, arī satīra, sulīga, vidi un personāžu detalizēti un precīzi raksturojoša valoda, trāpīgi salīdzinājumi.
Personiska informācijaDzimis telefonu montiera ģimenē.
1955: beidzis Dobeles 1. vidusskolu.
1955–1957: studējis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē.
1955: piedalījies Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā.
1957–1960
: žurnālists laikrakstā "Padomju Jaunatne".
Profesionālā darbībaPirmās nozīmīgās publikācijas – stāsts "Satikšanās" Dobeles laikrakstā "Brīvais Darbs" (1955, 28. un 30. janvārī) un dzejas kopa almanahā "Jauno Vārds" (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1956).


Nozīmīgākie kinoscenāriji

1962: dokumentālā filma "Pasaulē ir tāds puika" (scenārista debija).
1977: spēlfilma "Puika" pēc Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" motīviem (kopā ar Imantu Ziedoni).
1987: dokumentālā filma "Hepenings ar M.Z." (par komponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu).
1989: scenārijs spēlfilmai "Dzīvīte" par Krišjāni Baronu (kopā ar Jāni Peteru).
1995: spēlfilma "Ligzda".

Nozīmīgākās filmas

1965: pilnmetrāžas dokumentālā filma "Gada reportāža" (kopā ar Ivaru Selecki; scenārija autori Hercs Franks un Imants Ziedonis). Par šo filmu autoru kolektīvs 1967. gadā saņem LPSR Valsts prēmiju.
1966: dokumentālā filma "Kuldīgas freskas".
1974:
spēlfilma "Ābols upē" (iekļauta Latvijas Kultūras kanonā),
1977: spēlfilma "Puika" pēc Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" motīviem.
1987: dokumentālā filma "Hepenings ar M.Z." (par komponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu).
1989: spēlfilma "Dzīvīte" par Krišjāni Baronu.
Pilnu filmogrāfiju skatīt Nacionālā Kino centra datu bāzē: https://www.filmas.lv/person/36/

Stāsti, humoreskas, atmiņas

1984: "Puikas gads" (par filmas "Puika" uzņemšanu; Liesma).
1986:
stāsts "Pagagaiļi" (kopkrājumā "Stāsti"; Liesma).
1988
: "Sorento stāsti" (Liesma).
1994: "Šmerļawudas stāsti" (Teātra anekdotes).
1997: "Ūdensvīra intīmie stāstiņi" (Aplis).
2001: "Nopietni... un nenopietni" (Signe).
2005: "Stāstiņi draugiem pie alus kausa" (Drukātava).
2012: "Vienos ratos ar slavenībām" (Mansards).

Romāns

2017: "Katls" (Zvaigzne ABC).
Citātu galerija

Par stāstu krājumu "Sorento stāsti":

"Jau kinomākslā esam iepazinuši Aivara Freimaņa precīzo dokumentālista aci, trāpīgās varoņu raksturošanas spējas un meistarīgos detaļu izcēlumus. Jāpiebilst arī, ka režisors ir ļoti latvisks. Es nezinu citu, vēl latviskāku filmu par "Puiku", kurā satikušies divi tautiskā izjūtā līdzīgi talanti – Jānis Jaunsudrabiņš un Aivars Freimanis. Filmas režisoram izdevies gandrīz neiespējamais – saglabāt bērnības atmiņu stāstījuma intonāciju un uzgleznot mums no "Baltās grāmatas" iepazītu lauku dabas un kultūrvēsturisko ainavu – tik zināmo, sirdij tuvo, par dzimteni dēvēto. Arī Aivara Freimaņa humora izjūta atgādina Jāņa Jaunsudrabiņa smaidu – pašironisku, labsirdīgu, zemnieciski īstu un dabisku, ar noslieci uz liriskumu dvēseles smeldzīgos brīžos. Lūk, visas šīs iezīmes lasītājs sastop jau pieminētajā grāmatā, bet tā ir jāizlasa, izstāstīt nav iespējams, tad būtu jāatkārto rindu rindā."

Brīdaka, Lija. Baltās šausmas. Karogs, 1989, nr. 6.

Par romānu "Katls":

""Katls", no vienas puses, turpina pēdējos gados latviešu rakstnieku tik iecienīto pagātnes pārvērtēšanas līniju, no dažādiem, arī neierastiem rakursiem uzlūkojot pagājušā gadsimta vēstures virpuļviesuli, kurā līdz ar citām svaidīta un mētāta tikusi Latvijas zeme un tauta. No otras puses, "Katls" ir sāpīgi precīzs un līdz nežēlīgumam godīgs solis virzienā prom no laiku pa laikam ne tikai literatūrā, bet arī sabiedrības domāšanā uzpeldošās pagātnes glorificēšanas tendences. (..)
Aivara Freimaņa kinorežisora skats nav zudis arī prozā – "Katla" teksts ir blīvs no vizuāli spilgtām epizodēm, kuras iespiežas atmiņā, kā uz lielā ekrāna skatītas: kaut vai stindzinoši aukstā ziemeļu nakts, kurā Ingus pa mazu lodziņu vēro ziemeļblāzmas ugunis un tālumā aizslīdošo mātes tēlu. Vietumis stāstījumu it kā uzplēš sīki cita laika uzplaiksnījumi, sasaistot tālās desmitgades ar mūsdienām, taču šādu mirkļu nav daudz, un tie netiek izskaidroti. Krāšņa ir romāna valoda, kurā Kurzemes izlokšņu un vietvārdu kuplums mijas ar lībiešu, vācu, angļu un krievu frāzēm. Jāatzīmē, ka šo frāžu tulkojumu zemsvītras piezīmēs redzu nevis kā mākslīgu teksta papildinājumu, bet organisku daļu, jo, sulīgi un burtiski tulkojot krievu valodas nenormatīvo leksiku, autors kārtējo reizi iekniebj lasītāja komfortam un atgādina, ko tieši šie ausij – diemžēl! – tik pierastie izteikumi nozīmē. Vienlaikus lamuvārdu tulkojumi un tekstā ievītie valodiskie pārpratumi papildina smago tematiku ar vieglāku, humora caurvītu slāni, kas ik pa brīdim ļauj uzelpot."

Simsone, Bārbala. Latvieša nodevības anatomija. Diena, 24.02.2018.
SaiknesIngmārs Freimanis - Mazdēls
Nodarbesrežisors
rakstnieks
kinorežisors
scenārists
Dzimšanas laiks/vieta08.02.1936
Izglītībanezināms – 1955
Dobeles 1. vidusskola
Dzirnavu iela 4, Dobele
Dzirnavu iela 4, Dobele, Dobeles novads, LV-3701

Beidzis Dobeles 1. vidusskolu.


1955 – 1957
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Studējis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē.

Darbavieta1957 – 1960
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Rīga
Žurnālists.

1960 – 1961
Rīgas kinostudija
Skolas iela, Rīga
Skolas iela, Rīga
Scenāriju autors.

1961 – 1962
Rīgas kinostudija
Šmerļa iela 3, Rīga
Šmerļa iela 3, Rīga, LV-1006
Redaktors kinohronikā.

1963 – 1965
Rīgas kinostudija
Šmerļa iela 3, Rīga
Šmerļa iela 3, Rīga, LV-1006
Dokumentālo filmu režisora asistents.

1964 – 1991
Rīgas kinostudija
Šmerļa iela 3, Rīga
Šmerļa iela 3, Rīga, LV-1006
Dokumentālo un mākslas filmu režisors.

1991 – 1996
Rīgas Dokumentālo filmu studija
Rīga
Rīga
Dokumentālo filmu režisors.
Dalība organizācijās1964 – 1990
Latvijas PSR Kinematogrāfistu savienība
Elizabetes iela 49, Rīga
Elizabetes iela 49, Rīga, LV-1010

1989 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

1990 – 2018
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

1990 – 2018
Latvijas Kinematogrāfistu savienība
Elizabetes iela 49, Rīga
Elizabetes iela 49, Rīga, LV-1010
Miršanas laiks/vieta24.01.2018
ApbalvojumiLatvijas PSR Valsts prēmija
Par dokumentālo filmu "Gada reportāža" (1965).
1967

Nacionālā filmu festivāla ''Lielais Kristaps'' balva
Par filmu "Puika".
1977

LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks
1987

Nacionālā filmu festivāla ''Lielais Kristaps'' balva
Par filmu "Dzīvīte".
1989

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2003. gada 11. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2003

Nacionālā filmu festivāla ''Lielais Kristaps'' balva
Balva par mūža ieguldījumu.
2012

Egona Līva piemiņas balva ''Krasta ļaudis''
Katls
Balva piešķirta par grāmatu "Katls".
Labākā grāmata
2018

Kartes leģenda







Tiek rādīti ieraksti 1-12 no 12.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Dzirnavu iela 4, Dobele
(Dzirnavu iela 4, Dobele, Dobeles novads, LV-3701)
1955IzglītībaĒka, māja
2Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1955 - 1957IzglītībaĒka, māja
3Rīga
(Rīga)
1957 - 1960DarbavietaPilsēta
4Skolas iela, Rīga1960 - 1961DarbavietaIela
5Šmerļa iela 3, Rīga
(Šmerļa iela 3, Rīga, LV-1006)
1961 - 1962DarbavietaĒka, māja
6Šmerļa iela 3, Rīga
(Šmerļa iela 3, Rīga, LV-1006)
1963 - 1965DarbavietaĒka, māja
7Šmerļa iela 3, Rīga
(Šmerļa iela 3, Rīga, LV-1006)
1964 - 1991DarbavietaĒka, māja
8Rīga
(Rīga)
1991 - 1996DarbavietaPilsēta
9Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1989 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
10Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1990 - 2018Dalība organizācijāsĒka, māja
11Elizabetes iela 49, Rīga
(Elizabetes iela 49, Rīga, LV-1010)
1964 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
12Elizabetes iela 49, Rīga
(Elizabetes iela 49, Rīga, LV-1010)
1990 - 2018Dalība organizācijāsĒka, māja
Kinorežisors, scenārists un rakstnieks Aivars Freimanis (08.02.1936–24.01.2018) ir spilgtākais no latviešu kinematogrāfistiem (līdzās Jānim Streičam, Egilam Ermansonam, Valdim Eglītim un Austrai Zīlei), kuri guvuši nozīmīgus panākumus literatūrā.

Aivars Freimanis dzimis 1936. gada 8. februārī Jelgavā, telefonu montiera ģimenē. Beidzis Dobeles 1. vidusskolu, studējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē (1955–1957), bet mācības nav pabeidzis. Jau studiju gados piedalījies Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā, šajā laikā arī pirmās nozīmīgās publikācijas – stāsts “Satikšanās” Dobeles laikrakstā “Brīvais Darbs” (1955, 28. un 30. janvārī) un dzejas kopa almanahā “Jauno Vārds” (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1956). No 1957. līdz 1960. gadam Aivars Freimanis strādājis par žurnālistu laikrakstā “Padomju Jaunatne”. No 1960. gada viņa darba vieta ir Rīgas kinostudija – kā savā biogrāfijā norādījis pats režisors, viņa formālie amati bijuši šādi: scenāriju autors (1960–1961), redaktors kinohronikā (1961–1962), dokumentālo filmu režisora asistents (1963–1965), dokumentālo un mākslas filmu režisors (1964–1990). No 1990. līdz 1996. gadam, kad režisors devies pensijā, viņš darbojies Rīgas Dokumentālo filmu studijā.

Režisora filmogrāfijā ir četras spēlfilmas, 23 īsmetrāžas dokumentālās filmas un 80 kinožurnāli. Ar Aivara Freimaņa kinorežisora darbību aicinām iepazīties Nacionālā Kino centra datu bāzē www.filmas.lv: https://www.filmas.lv/person/36/

Aivars Freimanis bijis scenārija autors vai līdzautors visām savām spēlfilmām, arī lielākajai daļai dokumentālo filmu, to vidū kā nozīmīgākās jāmin: dokumentālā filma “Pasaulē ir tāds puika” (1962, scenārista debija), dokumentālā filma “Kuldīgas freskas” (1966), spēlfilma “Ābols upē” (1974, iekļauta Latvijas Kultūras kanonā), spēlfilma “Puika” pēc Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” motīviem (1977, scenārijs kopā ar Imantu Ziedoni), dokumentālā filma “Hepenings ar M. Z.” par komponistu un rakstnieku Marģeri Zariņu (1987), spēlfilma divās sērijās “Dzīvīte” par Krišjāni Baronu (1989, scenārijs kopā ar Jāni Peteru) un spēlfilma “Ligzda” (1995).

20. gadsimta 70. gadu vidū Aivars Freimanis atgriežas pie daiļliteratūras – laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1975. gada 20. decembrī publicēts “Stāsts par to, kā Tilauda Pudeļu Kārli nosita, kā Arvīdonkulis krāsoja Miķelsonu Jānim māju un kā beigas visi satikās pie svētā Mikeļa” ar norādi – no cikla “Sorento stāsti”. Turpmākajos gados laiku pa laiku periodikā publicēti Aivara Freimaņa humoristiskie stāsti no minētā cikla, kā arī darbi no “atstāstu pudura “Meditācijas uz perforācijas””, līdz 1988. gadā dienasgaismu ierauga Aivara Freimaņa pirmā stāstu grāmata “Sorento stāsti”.

Recenzijā par šo krājumu dzejniece un Aivara Freimaņa kolēģe Rīgas kinostudijā Lija Brīdaka rakstījusi: “Jau kinomākslā esam iepazinuši Aivara Freimaņa precīzo dokumentālista aci, trāpīgās varoņu raksturošanas spējas un meistarīgos detaļu izcēlumus. Jāpiebilst arī, ka režisors ir ļoti latvisks. Es nezinu citu, vēl latviskāku filmu par “Puiku”, kurā satikušies divi tautiskā izjūtā līdzīgi talanti – Jānis Jaunsudrabiņš un Aivars Freimanis. Filmas režisoram izdevies gandrīz neiespējamais – saglabāt bērnības atmiņu stāstījuma intonāciju un uzgleznot mums no “Baltās grāmatas” iepazītu lauku dabas un kultūrvēsturisko ainavu – tik zināmo, sirdij tuvo, par dzimteni dēvēto. Arī Aivara Freimaņa humora izjūta atgādina Jāņa Jaunsudrabiņa smaidu – pašironisku, labsirdīgu, zemnieciski īstu un dabisku, ar noslieci uz liriskumu dvēseles smeldzīgos brīžos. Lūk, visas šīs iezīmes lasītājs sastop jau pieminētajā grāmatā, bet tā ir jāizlasa, izstāstīt nav iespējams, tad būtu jāatkārto rindu rindā.” (“Karogs”, 1989, nr. 6)

1984. gadā iznākusi Aivara Freimaņa grāmata “Puikas gads” par filmas “Puika” uzņemšanu, savukārt kopš 90. gadu vidus reti, bet regulāri tiek publicētas humoristisku stāstu un atmiņu grāmatas: “Šmerļawudas stāsti” (1994), “Ūdensvīra intīmie stāstiņi” (1997), “Nopietni... un nenopietni” (2001), “Stāstiņi draugiem pie alus kausa” (2005) un “Vienos ratos ar slavenībām” (2012).

80 gadu jubileju Aivars Freimanis sagaida ar pabeigtu romānu “Katls”, kam lemts kļūt par viņa nozīmīgāko prozas darbu un vienu no svarīgākajām šīs desmitgades grāmatām. Vēl pirms grāmatas iznākšanas sarunā ar Līgu Rušenieci (“Neatkarīgā Rīta Avīze” / “Delfi”, 08.02.2016.) autors stāsta: “Negribas jau atklāt, bet jāsaka vien ir – tikko pabeidzu savu pirmo romānu, nekad neko tik garu neesmu rakstījis. Kino veidošanas manā dzīvē jau sen vairs nav, un, kad sāku šķetināt savus iekrājušos vērojumus un pierakstus, sāka veidoties romāns. Ap romānu “Katls” trīs gadus ņēmos dienu un nakti. Apmēram tā. (..) Lasīsiet, redzēsiet. (..) Es noskatījos no Puškina – viņš arī rakstīja ar roku un manuskripta malās vienmēr kaut ko uzzīmējis, un mani manuskripti ir līdzīgi – ar visādiem ievilkumiem, ķekšiem... (..) “Dzīve bez kino ne beidzas, ne ir sliktāka, lai gan nenoliedzami atiet no tā ir grūti. Uz daudz ko skatos, iedomājoties – kā būtu, ja to uzfilmētu. Protams, gadu man ir daudz, un kino taisīšana prasa fizisku spēku, tāpēc kino manā dzīvē ir beidzies.”

Liktenis Aivaram Freimanim ir labvēlīgs – viņš piedzīvo romāna iznākšanu 2017. gada nogalē un tā atvēršanas svētkus Rojā, kur atrodas Freimaņu dzimtas vasaras māja un kur mūža pēdējo daļu viņš dzīvojis pastāvīgi. Aivars Freimanis dodas mūžībā 2018. gada 24. janvārī, nesagaidījis atzinīgās recenzijas par savu darbu un Nacionālā teātra iestudējumu pēc romāna motīviem (režisore Ināra Slucka, pirmizrāde 2019. gada 19. septembrī).

Bārbala Simsone recenzijā par romānu “Katls” rakstījusi: ““Katls”, no vienas puses, turpina pēdējos gados latviešu rakstnieku tik iecienīto pagātnes pārvērtēšanas līniju, no dažādiem, arī neierastiem rakursiem uzlūkojot pagājušā gadsimta vēstures virpuļviesuli, kurā līdz ar citām svaidīta un mētāta tikusi Latvijas zeme un tauta. No otras puses, “Katls” ir sāpīgi precīzs un līdz nežēlīgumam godīgs solis virzienā prom no laiku pa laikam ne tikai literatūrā, bet arī sabiedrības domāšanā uzpeldošās pagātnes glorificēšanas tendences. (..) Aivara Freimaņa kinorežisora skats nav zudis arī prozā – “Katla” teksts ir blīvs no vizuāli spilgtām epizodēm, kuras iespiežas atmiņā, kā uz lielā ekrāna skatītas: kaut vai stindzinoši aukstā ziemeļu nakts, kurā Ingus pa mazu lodziņu vēro ziemeļblāzmas ugunis un tālumā aizslīdošo mātes tēlu. Vietumis stāstījumu it kā uzplēš sīki cita laika uzplaiksnījumi, sasaistot tālās desmitgades ar mūsdienām, taču šādu mirkļu nav daudz, un tie netiek izskaidroti. Krāšņa ir romāna valoda, kurā Kurzemes izlokšņu un vietvārdu kuplums mijas ar lībiešu, vācu, angļu un krievu frāzēm. Jāatzīmē, ka šo frāžu tulkojumu zemsvītras piezīmēs redzu nevis kā mākslīgu teksta papildinājumu, bet organisku daļu, jo, sulīgi un burtiski tulkojot krievu valodas nenormatīvo leksiku, autors kārtējo reizi iekniebj lasītāja komfortam un atgādina, ko tieši šie ausij – diemžēl! – tik pierastie izteikumi nozīmē. Vienlaikus lamuvārdu tulkojumi un tekstā ievītie valodiskie pārpratumi papildina smago tematiku ar vieglāku, humora caurvītu slāni, kas ik pa brīdim ļauj uzelpot.” (“Diena”, 24.02.2018.)

Aivars Freimanis 1967. gadā saņēmis LPSR Valsts prēmiju par pilnmetrāžas dokumentālo filmu “Gada reportāža” (1965, scenārija autori Hercs Franks un Imants Ziedonis), LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu (1987), divreiz “Lielo Kristapu” – par filmām “Puika” (1977) un “Dzīvīte” (1989) – un citas balvas. 2003. gadā Aivaram Freimanis piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, savukārt 2012. gadā viņš saņēmis Nacionālā Filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā. Par romānu “Katls” 2018. gadā Aivaram Freimanim piešķirta Egona Līva piemiņas balva “Krasta ļaudis”.

Apskatu sagatavojis pētnieks Jānis Oga.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.