Aina Pāvulīte

Aina Pāvulīte (1942) – dzejniece, žurnāliste. Rakstījusi dzeju un stāstus, atdzejojusi no krievu valodas. Ar pseidonīmu Katrīna Bozis rakstījusi humoreskas, žurnāla "Dadzis" rīkotajos humoresku konkursos vairākkārtīgi ieņēmusi godalgotas vietas. Izdoti divi dzejas krājumi – "Garais sauciens" (1982) un "Vecenīte" (2018), kā arī atmiņu stāstu krājums "Biju savā latviešu mētelītī tā pārsalusi..." (2017), stāstu krājums "Kā dzeņa vēders" (2022) un īsprozas krājums "Ceļā satiktie" (2023). Bijusi Liepājas jauno literātu studijas dzejas sekcijas vadītāja. Kopš 1986. gada Žurnālistu savienības biedre.

Darba autors (10)

Redaktors (1)

Recepcijas persona (3)

Dzimšanas laiks/vieta

14.05.1942
Priekule

Personiska informācija

Dzimusi policista un pavāres ģimenē.

Profesionālā darbība

1971: pirmā publikācija – dzejolis "Noguris vilciens..." un "Zvejnieku mājas" ("Padomju Jaunatne" 17.11.1971).

Dzeja

1982: "Garais sauciens" (Liesma).
2018: "Vecenīte" (LiePA).

Proza

2022: "Kā dzeņa vēders" (Jumava).
2023: "Ceļā satiktie" (Jumava).

Biogrāfiskā proza

2017: "Biju savā latviešu mētelītī tā pārsalusi..." (Sava grāmata).

Citātu galerija

Par Ainas Pāvulītes dzeju

"Aina Pāvulīte prot stāstīt par dzīvi kā par noslēpumu, šī brīnumainā brīnīšanās iespējamība, ko nereti pazaudē i dzīves, i dzejas ceļā, dzejnieci profesionālās attīstības gaitā neatstāj. [..] Pāvulītes spēks ir pašas vērojums, ne stilizācija. Arī vārdspēles un citas sešdesmito septiņdesmito gadu masalas viņa izslimo. [..] Pāvulītes dzejā jo spēcīga Lietuvas tēma. lenāk tuvā, ģimeniskā mērogā, ienāk kā māsa: "Peld Latvijas debesīs Lietuva" (dzejolī "Lietuvai", Komunists, 1980, 25. apr.). Tā ir tuvība caur vietas izjūtu, caur vēsturisku dimensiju: "ar kuršu un žemaišu dzīvībām grūta. Māsa Ruta. Māsa Rūta"."

Čaklais, Māris. Pieci Liepājas dzejnieki. Literatūra un Māksla, 03.07.1981.

Par dzejas krājumu "Garais sauciens" (Liesma, 1982)

"Dzejnieces pasaules atveides paņēmiens uzmanības centrā izvirza nojausmas un realitātes attieksmes. Līdzsvarot šīs attieksmes, caur jaušamo tuvoties reālajam vai jaušamajā atrast ideālo, kas varētu iedibināties realitātē — pēc tā allaž tiekušies un to dažkārt arī sasnieguši tie dzejnieki, kuru skatījums pievērsts cilvēka morālās vērtības izziņai. Arī Ainas Pāvulītes skats ir šai virzienā, bet dzejniece atzīstas:
Un tas, ko tu pasacīt vari,
ir nieks
pret dziedošu putnu pazarē,
pret vakara mākoņu baru.
(27. Ipp.)
Nosacīti šajās rindās var saskatīt sakarību ar grāmatas ievadā teikto: ""Garo saucienu" veltu mājām un pārnākšanai, mīlestībai un ilgām, sāpēm pēc pilnības." Šis teikums, būtībā, izsaka krājuma saturiski tematiskās līnijas un citētajā pantā izskanējusī atziņa tās caurvij, radot nelielu, savveidīgu mikropasauli. [..] Autores dzejā pārsvarā ir brīvās formas, kas rada iespaidu, ka saruna ar lasītāju risinās atbrīvotības un nepiespiestības atmosfērā, atvieglojot uztveri. Tomēr jāpiebilst — tas vēl nav daudzveidīgās panta un dzejoļa organizēšanas tehnikas pilnīgas pārzināšanas apliecinājums. Atturoties no ieteikumiem pārveidot dzejnieces individuālo stilu, jāteic, ka arī šajā jomā mums ir tiesības vēlēties lielāku pilnību, jo skaniskas domas prasīt prasa skanisku formu. Tās izveides paņēmienu bagātināšanai jākļūst par vienu no dzejnieces uzdevumiem [..]. Dzejas krājums "Garais sauciens" apstiprina kādu vērā ņemamu faktu, proti, pēdējos gados dzejnieku pirmās grāmatas kļuvušas nopietnākas un saturīgākas."

Grāpis, Andrejs. Piepildījumu meklējot. Karogs, 01.03.1984.