Ābrams Feldhūns

“Nav gandrīz neviena žanra seno grieķu un romiešu literatūrā, ko nebūtu tulkojis, atdzejojis vai rediģējis Ā. Feldhūns. Šodien mēs varam lepoties ar grieķu un romiešu eposiem, traģēdijām komēdijām, arī senās dzejas šedevriem, filozofisko un retorisko prozu latviešu valodā. [..] Ā. Feldhūna talants, fantastiskā darba spējas, rūpīgums viņa latviskojumus dara perfektus, tā ka speciālisti tos uztver par suverēnu vērtību, un mūsu tauta tāpēc var lepni nostāties blakus citām kultūras tautām.” (Lagzdiņa. Irēna. Godinot izcilu mūžu. “Laiks”, 2009, 18. jūl.)

Ābrams Feldhūns (1915–2009) dzimis tirgotāja un drēbnieka Rafaila Feldhūna ģimenē. Tēvam piederēja veikals Rīgā, Kungu ielā 14. Māte diemžēl aizgāja mūžībā, kad Ābramam ir vien pieci gadi.

1924. gadā Ābrams Feldhūns uzsāka mācības Rīgas Valsts vācu klasiskajā ģimnāzijā, kuru beidza 1933. gadā. Šai paša gadā viņš iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā, pēc gada pārejot uz Klasiskās filoloģijas nodaļu. Sakarā ar dienestu Latvijas armijā un Otrā pasaules kara sākumu Latvijas teritorijā universitātē studējis ar pārtraukumiem. Studijas Latvijas Valsts universitātē viņš atsāka 1946. gadā, tās beidza ar diplomdarbu “Politiskās invektīvas Aristofana komēdijās” (1948).

Otrā pasaules karā laikā Ābrams Feldhūns evakuējās uz Vidusāziju. Tur strādāja par skolotāju Buhāras Pedagoģiskajā tehnikumā (1941–1942), kādu laiku bija Vidusāzijas Valsts universitātes students Taškentā (1942–1943), strādāja Farhadas spēkstacijas celtniecībā Taškentas apgabalā (1943–1944). Pēc tam no 1944. gada decembra līdz 1945. gada oktobrim viņš bija Sarkanās armijas sastāvā. No 1945. marta līdz kapitulācijai – atradās frontē Kurzemē. Oktobrī atgriezās Rīgā. Sāka strādāt par redaktoru VAPP Grāmatu apgādā (no 1946. gada – Latvijas Valsts izdevniecībā). No 1951. līdz 1958. gadam viņš bija Latvijas Valsts izdevniecības Vārdnīcu redakcijas vadītājs. Viņš strādāja par redaktoru un konsultantu vairāku vārdnīcu un latīņu valodas mācību grāmatu veidošanā.

No 1958. līdz 1975. gadam viņš bija Rīgas Politehniskā institūta Svešvalodu katedras vadītājs.

Jau strādājot Latvijas Valsts izdevniecībā, Ābrams Feldhūns pievērsās tulkošanai un ar to saistīto filoloģisko jautājumu pētniecībai. Sākotnēji viņš tulkoja no vācu valodas – pārstrādāja Garlība Merķeļa darba “Latvieši” iepriekšējos tulkojumus (1953), bet 1958. gadā iznāca Bertolda Brehta “Trīsgrašu romānu” romāna tulkojums.

Pateicoties Ābramam Feldhūnam latviešu valodā ir iespēja iepazīt Euripīda, Senekas, Aristofana, Plauta, Platona, Terencija, Sofokla, Ksenofonta, Hēsioda, Ēzopa un daudzu citu seno grieķu un romiešu autoru darbus. Vairākām tulkotām grāmatām ir sastādītājs, priekšvārda vai pēcvārda un komentāru autors.

No sengrieķu valodas viņš tulkojis Longa “Dafnids un Hloja” (1974), Aishila triloģiju “Orestija” (krājumā “Sengrieķu traģēdijas”, 1975), Ēzopa “Fabulas” (1978), Lukiāna “Dievu, mirušo un hetēru sarunas” (1980), vairākas Euripīda traģēdijas viņa krājumā “Traģēdijas”, Līsija “Tiesas runas” (abas 1984), “Netveramais Sokrats” (1987), sengrieķu dzejas krājumu “Afrodīte mirdzošā tronī...” (1994), Platona “Sokrata prāva” (1997), “Dialogi un vēstules” (1999), “Gorgijs” (2004) un “Dialogi” (2006), Hēroda “Mīmi” (2003), Ksenofonta “Dzīres” un “Atmiņas par Sokratu” (abas 2005), Aishila “Persieši” (2006) un Sofokla “Ajants” (2008).

No latīņu valodas tulkojis Plauta un Terencija komēdijas (krājumā “Antīkā komēdija”, 1979), Lūcija Anneja Senekas “Traģēdijas” (1989), “Vēstules Lucīlijam par ētiku” (1996) un “Dialogi” (2001), kā arī “Indriķa hroniku”(1993).

Nekrologā laikrakstā “Diena” kolēģes Mudīte Treimane un Elga Sakse rakstījušas: “Paldies gudrajam kolēģim: daudzkārt, ja bija saskarsme ar Grieķijas vai Romas senatni, noderēja viņa lietišķais padoms, piedalīšanās kā zinātniskajam redaktoram kolēģu tulkojumos. Apbrīnas vērta ir Ābrama Feldhūna latviešu valodas prasme un izjūta, ja ņemam vērā, ka viņa bērnības valoda ir bijusi cita. Tātad piecas nevainojami apgūtas un diendienā lietotas valodas, taču šķiet, ka ir bijušas vēl dažas citas pasīvajā lietošanā, bet par to viņš nerunāja.” (Sakse, Elga, Treimane, Mudīte. Ābrams Feldhūns. 26.X 1915.–27.II 2009. “Diena”, 2009, 4. marts).

Ābrams Feldhūns atstājis arī nozīmīgu devumu valodniecībā. Viņš izveidoja Ernsta Glika Jaunās Derības tulkojuma leksikas un frazeoloģijas kartotēku, kas 1972. gadā deponēta Valsts bibliotēkā. Šī pētījuma rezultātā tapa arī publikācija “Absolūtā datīva konstrukcija Jaunās Derības tulkojuma pirmizdevumā ” (krājumā “Latviešu valodas un literatūras problēmas” 1970. gadā). Ābrams Feldhūns padziļināti pievērsās antīko īpašvārdu atveides problemātikai latviešu valodā. Viņš sastādīja enciklopēdijas “Norādījumiem par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā” 13. laidienu “Sengrieķu valodas īpašvārdi” (1974). Īpašvārdu atveides problemātikai veltīti arī raksti “Latīņu valodas īpašvārdu atveide latviešu valodā” (1985), “Internacionālismu pārnesumdalīšana” (1990) krājumā “Latviešu valodas kultūras jautājumi”.

Ābramam Feldhūnam piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors filoloģijā tituls (1993). Viņš saņēmis Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu (1993), par ieguldījumu antīkās klasikas latviskošanā (īpaši par ieguldījumu, rediģējot un komentējot Hēsioda eposu “Teogonija” un poēmu “Darbi un dienas”) saņēmis Latvijas Republikas Kultūras ministrijas prēmiju (1996), savukārt par mūža ieguldījumu zinātnē saņēmis emeritētā zinātnieka diplomu (1999). 2001. gadā par mūža ieguldījumu antīkās literatūras tulkošanā Ābrams Feldhūns saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu un viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Par Ābrama Fedhūna darbības nozīmīgumu klasiskā filoloģe Līva Bodniece raksta: “Ā. Feldhūna tulkojumi no klasiskajām valodām ir nozīmīgi antīkā kultūrmantojuma apguvē latviskajā kultūrvidē. Viņa dramaturģisko un filozofisko tekstu tulkojumi līdzās A. Ģiezena atdzejotajiem Homēra eposiem ir plašākie latviešu valodā lasāmie antīkās literatūras avoti. Šie teksti tiek izmantoti gan izglītībā, gan mākslā – teātra uzvedumos, literāros sacerējumos u. c. Tāpat aktualitāti nav zaudējuši antīko īpašvārdu atveides norādījumi, tie ar atsevišķiem izņēmumiem tiek izmantoti joprojām.” (Bodniece, Līva. Ābrams Feldhūns. Nacionālā enciklopēdija.)

---

Informāciju sagatavoja Madara Eversone.