Roberts Eidemanis

Roberts Eidemanis (1895–1937) dzimis Lejasciemā, beidzis Valkas reālskolu (1914) un iestājies Petrogradas Mežu institūtā, kur mācījies tikai divus gadus, jo 1916. gadā iesaukts dienestā cariskās Krievijas armijā un nosūtīts mācīties uz Kijevas karaskolu. Tas arī radikāli izmainīja viņa likteni, un dažos turpmākajos gados viņš kļuva par pārliecinātu cīnītāju par padomju varu, kāpjot arvien augstāk padomju izpildvaras un militārajos amatos un kļūstot par Sarkanās armijas komandieri. Oktobra apvērsums jeb padomju terminoloģijā – Lielā Oktobra Sociālistiskā revolūcija viņu pārsteidza Sibīrijā, kur viņš bija nonācis armijas gaitās. Tur viņš iestājās boļševiku partijā, vadīja cīņas pret tā sauktajiem baltgvardiem, apspieda čehoslovāku dumpi, vēlāk vadīja kaujas pret Deņikina un Vrangeļa armiju Donas frontē un Krimas placdarmā. 1921. gadā viņu iecēla par Ukrainas un Krimas kara apgabala komandiera vietnieku, kur kopā ar Frunzi vadīja cīņu pret Mahno vienībām Ukrainā. Pēc Pilsoņu kara viņu iecēla par Sibīrijas kara apgabala komandieri. Arī 20. un 30. gados militārā karjera iet augšup – Frunzes Kara akadēmijas priekšnieks (1925–1932), 1924. gadā iecelts par Sibīrijas kara apgabala komandieri, tad Revolucionārās kara padomes loceklis (1932–1937) un Aviācijas ķīmijas jeb tā sauktā Osoaviahima Centrālās padomes priekšsēdētājs (1932–1937). Korpusa komandieris (komkors), cilvēks, kurš palīdz veidot un stiprināt padomju armiju, izstrādā tās stratēģiju, audzina jaunos militāros kadrus. Cilvēks, kurš saņēmis augstākos padomju apbalvojumus. Cilvēks, kura rokās ir milzīga vara. Viss apraujas 1937. gadā. Roberts Eidemanis tiek apsūdzēts valsts nodevībā un kopā ar citiem ievērojamiem padomju militāriem darbiniekiem sodīts ar nāvi 1937. gada 12. jūnijā, slepeni kremēts un apglabāts masu kapā Maskavas Donas kapsētā.

Taču atgriezīsimies Roberta Eidemaņa agrīnās jaunības laikā, gados, kad dzīve varēja iegriezties arī citās sliedēs. Tiesa, padomju laika raksti visi kā viens apgalvo, ka ar marksismu viņš iepazinies jau Valkas reālskolā, darbojoties nelegālā jauniešu pulciņā, un tas, kā arī 1905. gada revolūcijas notikumu pieredzējums (tajos piedalījies arī viņa tēvs) bijis tik spēcīgs impulss, ka tālākais dzīves ceļš nemaz citādāks nav varējis būt. Tāda ir padomju laika interpretācija. Taču var runāt vēl par kādu spēcīgu iespaidu – Eidemaņa draudzību ar rakstnieku Augustu Saulieti. Roberta Eidemaņa vēstules viņam atklāj jaunieti, kurš intensīvi meklē dzīves jēgu, domā par savas dzīves mērķi un ideāliem, apcer jautājumus par dvēseli un noteikti grib saistīt savu dzīvi ar rakstniecību. Tikai pateicoties vecākā brāļa un Augusta Saulieša materiālajam atbalstam, viņš var mācīties Pēterburga Mežu institūtā. Draudzība ar Augustu Saulieti, iesākusies 1911. gadā (sarakste vēl agrāk), pārtrūkst 1917. gadā.

Intensīva garīgā dzīve izlaužas agrīni rakstītā dzejā (pirmais dzejoļu krājums iznāk, kad Eidemanim ir 15 gadu) un prozā, un pat lugā. Darbi gan vēl ir literāru mēģinājumu līmenī un nav sasnieguši māksliniecisku briedumu, taču, kā atzīmējis Andrejs Upīts, tie ir pirmie asni, kas liecina, ka autoram piemīt gan liriķa, gan stāstnieka vērotāja spējas, taču tās prasa izkopšanu, cītīgu darbu.

Taču 1916. gada aprīlī Roberts Eidemanis tiek mobilizēts armijā…

Tālākais? Retos vaļas brīžos rakstīta dzeja, stāsti, romāns un lugas, kas iekļaujas padomju literatūras gultnē, bet, godīgi sakot, liek arī uzdot jautājumus un problematizēt Eidemaņa vietu latviešu literatūras vēsturē. To precīzi uztvēris literatūras pētnieks Raimonds Briedis, kurš raksta:

“Bet kas bija Eidemanis? Karavadonis, kas dzejoja? Vai dzejnieks, kas karoja? Vai nebija tā, ka aiz Eidemaņa “karavadoņa” muguras visai droši jutās visa “latviešu padomju literatūra” Krievijā? Un kā notika visai romantiski noskaņotā jaunā cilvēka kļūšana par “komkoru”, kuram nebija vēl ne trīsdesmit, kad viņš rīkojās ar tūkstošu un tūkstošu dzīvībām, kad viņam domās bija jāaptver Sibīrijas un Ukrainas karalauku plašumi? Un ko jaunajam dzejniekam deva saskare ar Jāni Kārsteni, Augustu Saulieti, ko – ar brālēnu Linardu Laicenu? Un vēlāk – viņa nonākšana Krievijas militāro darbinieku augstākajās aprindās? Kāda nozīme viņa dzīvē bija draudzībai ar sava laika krievu literātiem, Borisu Piļņaku, piemēram, kas nebūt nebija tik “vienādi domājošs” ar “varas virsotnēm”? Tie ir jautājumi nākotnei, kas varētu līdzēt Eidemani vairāk ierakstīt sava laika kontekstā – gan literārajā, gan sabiedriskajā. Līdz ar to saprast 20. un 30. gadu latviešu sabiedrības dzīvi Padomju Krievijā, kas visai nelabvēlīgos apstākļos veidoja savdabīgu kultūrvidi. [..]

Viss R. Eidemaņa sarakstītais, šķiet, satilptu vienā lielā sējumā. Nevarētu teikt, ka tas būtu daudz, taču viņa sarakstītais ir interesanta liecība par Krievijā palikušajiem rakstniekiem, kuri atbilstoši saviem politiskajiem uzskatiem mēģināja veidot “savu” literatūru, atrodoties savdabīgās attiecībās gan ar “pagātnē palikušo” latviešu literatūru, gan “tagadnes” (t. i., 20.–30. gadu) krievu literatūru. Tādēļ īpašas uzmanības vērts ir šis sākuma posms, kad literatūra vēl neatrodas kanonu varā un kad vēl nav iezīmējusies “vienotās padomju literatūras” viennozīmība un vienbalsība, kas sastindzina 30. gadu literatūru. Šajā laikā – 20. gados un 30. gadu sākumā – vēl iezīmējas meklējumi, kas raksturīgi katrai sociālajai grupai, kura nonākusi jaunā situācijā, tās mēģinājumi izveidot savas attieksmes pret pasauli kā dzīvē, tā literatūrā.” (Briedis R. Tēraudvēju aizrautais. Varavīksne 1995. Rīga: Liesma, 1995, 160., 174. lpp.)

Iz cikla “Liriski starpbrīži”

Ar tevi un ar zvaigznēm runādamies,
es stundās aizejošās nemanīju,
ka logi dzisa, naktī grima nami,
un trokšņus pēdējos jau tramvajs
stiepa
caur pilsētu
gar mums,
gar bulvārliepām!
Nu, kas par to, ja deniņi jau sirmo? –
Vai mazums moku kauju gadiem dots! –
Sirds karsta vēl kā mīlestībā pirmā,
un katris muskuls spēka uzbangots.
Par to es arī, mīļā, biju kāvies,
par to es arī, mīļā, biju nīdis,
lai maigs un mīlošs šonakt brīdi
ar tevi varētu zem zvaigznēm stāvēt
un mierīgs rītu pat
par parītu iet nāvē.

---

Informāciju sagatavojusi literatūrzinātniece Ieva Kalniņa (09.05.2020.)