Viktora Lagzdiņa vēstule (pirmā daļa)

NosaukumsViktora Lagzdiņa vēstule (pirmā daļa)
VeidsFoto
Nr.64
ParakstsRakstnieka Viktora Lagzdiņa (1926–2008) vēstule dzejniekam Ojāram Vācietim (1933–1983) 1975. gada 29. augustā. Vēstule Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, RTMM 765138.
Viktors Lagzdiņš no 1963. līdz 1982. gadam ir žurnāla “Lauku Dzīve” literārās nodaļas redaktors. Vēstulē Ojāram Vācietim tiek sniegti komentāri par dzejnieka iesūtītajiem dzejoļiem publicēšanai.

Teksta atšifrējums:

Ave Caesar, morituri te salutant!
Thank you very much, vielen schönen Dank, grand merci un большос и сердечное спасибо [boļšos i serdečnoje spasibo] par abiem dzejokļiem! Kas ir, tas ir, kas nav, tas nav. Par sirds mazgāšanu [augstāk izsvītrots vārds] siltā lietusūdenī un [izsvītrots vārds] tās apkaisīšanu [pēc tam – ievietots] ar miltiem, neko nežēlojot, – tas gabals ies iekšā rūkdams [un – ievietots] uz galvošanu (vai nodaļā “Zinātne-tehnika-prakse” vai “Jūsu veselībai”, [vai arī “Mājai un sētai” – ievietots vertikāli]. [rindkopas atdalījuma zīme] par otru Tam Kungam var rasties pārdomas. It īpaši tamā vietā, kur tas gudrais ar to dzestro skatu parādās un ir gatavs sniegt izsmeļošu informāciju par turpmāk ejamo ceļu, bet kura [izsvītrots vārds] direktīvas nevajagot uzklausīt. Te jau, saproties, ir “kaut kā tā… kaut kā…” – kā rakstījis mūsu abu tēva vārda brālis Marģeris Otto dēls [Zariņš] savā stāstā “Dies irae, dies illa” (zd. “Liesma”, Rīga, 1975. g., 30. lp.). Kas tas par gudro, a? Un kālab viņam tas skats tāds?… Un kāpēc nav jāklausa, ja jau viņš ir gudrs, ko? Un kā var nebūt vajadzības pēc ceļiem? Nu, zināt! [Schocking! – ievietots] Un vispār… Jā, un bez tam – kas tās [par – ievietots] maldugunīm? Un vēl miglā! Kāpēc vajadzīgas kraujas kaklu aplaušanai? Un tad vēl rozes gar zemi un pusslauktas govis (kā mēs izpildīsim piena ražošanas plānu?), un demogrāfiski mājieni par nemīlētām meitām… Nē, paklausieties, – kaut kā tā, kaut kā… [rindkopas atdalījuma zīme] Es, protams, nesaku, ka tā būs – es tikai saku, ka tā nav būt [pasvītrots] (i bijuš gadījieni un ne tikai tādi vien!).
Viens no iesūtītajiem dzejoļiem – “Siltā lietū, kas izmazgā sirdi” – tiek publicēts “Lauku Dzīves” 1975. gada decembrī 12. numurā.
Atbildes vēstulē 1975. gada 1. septembrī Ojārs Vācietis raksta: “Es ir dikti kustināc no Tau depež. [..] Tā i, tā i, manc drauks – to vēšgrābšl Tu iekš sov lapel iekše ne=liets. Es meklē vien cic vēt, kur to var iekš lēl bar. To Kunks ir vēn, to bar ir lēl, und ailes m Ordnung! Es ir kustināc jau no to vēn, ka Tev to sirc skalošen ģeld.” (Vācietis, O. Kopoti raksti. Desmitais sējums. Rīga: Karogs, 2003, 391. lpp.)
Tomēr otrs dzejolis, “Vētru, vēju, viesuļu…”, periodikā publicēts netiek, pirmpublicējumu tas piedzīvo Vācieša krājumā “Gamma” (1976), kurā iekļauts arī “Siltā lietū, kas izmazgā sirdi”.
Sākotnēji Ojārs Vācietis Viktoram Lagzdiņam publicēšanai piedāvājis dzejoli “Īsais gads” (vēstule sūtīta 14.08.1975.), kurš acīmredzot ticis noraidīts: “Apskādētā “Īsā gada” vietā dodu divus citus nāves kandidātus. Tas nenozīmē, ka jādrukā abi. Tas nenozīmē, ka jādrukā viens. Tas nenozīmē, ka nav jādrukā neviens.” (Vācietis, O. Kopoti raksti. Desmitais sējums. Rīga: Karogs, 2003, 387. lpp.) Dzejolis “Īsais gads” tiek publicēts žurnāla “Veselība” 9. numurā 1975. gada 1. septembrī, kā arī iekļauts krājumā “Gamma”.
Vēstulē minēts komponista un rakstnieka Marģera Zariņa (1910–1993) stāsts “Dies irae, dies illa”, publicēts krājumā “Vienas vasaras stāsti” (1975).

Rokraksta informāciju sagatavojusi Ruta Kurpniece.
Personas attēlāViktors Lagzdiņš
Iekštelpas
Vieta un datums27.08.1975
Krāsas

Kartes leģenda

#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
Nekas netika atrasts.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.