Nora Ikstena

Par stāstu krājumu "Nieki un izpriecas" (Karogs, 1995)

""Niekus un izpriecas" varētu uzskatīt par tā saukto spēlējošo literatūru, ja vien tas kaut ko jēdzīgu izteiktu. Jo nudien nav skaidrs, kas literatūrā ir un kas nav spēle, kur beidzas spēle un kur sākas nespēle (..). Visāda veida spēļu elementi atrodami katrā no desmit "Niekos un izpriecās" apkopotajiem stāstiem. Ir, protams, spēlēšanās ar dažādu laikmetu kultūras vērtībām, bez kuras vairs nav spējīgs iztikt neviens daudzmaz nopietni uztverams mūslaiku literāts (Ikstenai šīs spēles gan ir rūpīgi ievīstītas metaforu migliņā). Ir spēlēšanās ar efektīgām metaforām. Ikstenas proza ir viens no tiem retajiem gadījumiem (un vēl jo retāks sieviešu rakstītājā prozā), kad efekti tiek radīti bez jebkādiem ārišķīgiem afektiem. Tāpat cita ar citu un pašas ar sevi aizrautīgi spēlējas stāstos aprakstītās personas. (..) Brīžiem pat rodas iespaids, ka Ikstena ar saviem pekstiņiem drusku vazā lasītāju aiz deguna (niekojas un priecājas) saka vienu, domādama pavisam ko citu, lai pēcgalā tiktu uzrakstīts vēl kaut kas cits un ej nu sazini, ko viņa patiesībā domā un grib pateikt. Teksts ir tikai virskārtiņa: apakšā jūtams bezdibenīgs akacis. (..) Nevainīgā iztēle ir iesprostota ikdienišķo priekšstatu, aizspriedumu, priekšrakstu, iedomu utt. čaulā, taču apakšā tomēr verd un mutuļo. Un, kad izdodas čaulā iešķelt plaisu, laukā var izšauties brīnumjaukas lietas arī "Nieki un izpriecas"."

Guntis Berelis. Iztēles plaisas. Diena, Nr.167 (20.07.1995)

---

Par romānu "Mātes piens" (Dienas Grāmata, 2015)

"Romāna centrā ir kādas dzimtas sieviešu pārmantojamības līnija, un to nevar iegrožot divdesmit gadu nogrieznī. Šai pārmantojamībai ir kāda dziļa, sena sākotne un turpinājums. (..) Noras Ikstenas romāns artikulē vairāku paaudžu pārdzīvoto un apspiesto. Šī grāmata rezonē ar lasītāju tik aizkustinoši, ka kalpo par balsi arī lasītājam vai vismaz par pārdomu un pašrefleksijas platformu. Turklāt romāna papildus konteksts – pamatā izmantojot Noras Ikstenas personīgo dzīvesstāstu un atmiņas par autores māti, piešķir romānam unikālu pievienoto vērtību. Taču Mātes piens kalpo arī kā liecība lielvaru un režīmu destruktīvajai ietekmei uz cilvēku, konkrētu cilvēku, – tā nav tikai iztēlota fikcija vēsturiskā ietvarā, bet gan psihoanalītiska un pašterapeitiska retrospekcija. Arī tāpēc lasītāja pārdzīvojums ir sakāpināts līdz katarsei. (..) Mātes piens nemanāmi izvelk no lasītāja slēptākajiem un neapzinātākajiem kambariem jautājumus par savu lomu šajā cēloņsakarībā, ko sauc par dzīvi. Šī arī ir vislielākā grāmatas vērtība – izraut lasītāju no komforta, pievēršot uzmanību eksistenciāliem ceļa rādītājiem vai maldiem."

Inga Žolude. Eksistenciālais luksus. Punctum, 13.01.2016.