Bērzupju ģimenes portrets

Galvenie tēli, personāžs, laiktelpa, kompozīcija


"Romāna
centrā ir vienas dzimtas likteņu tēlojums vairākās paaudzēs apmēram gadsimta
garumā. “Tas ir taisni no dzīves norakstīts romāns, mainījušies tikai cilvēku
un mājuvārdi, bet notikumi un likteņi ir palikuši tie paši, kas tepat Viņķu
kalnā pašu piedzīvoti, ieskaitot trako Jēkabu” — “Bērzupju ģimenes portretu”
rokā turēdams, ar stingru pārliecību vēl šoruden apgalvoja Vecviņķu saimnieks.
Ka šajā apgalvojumā ir liela daļa patiesības, vedina domāt Kārļa Miesnieka
grāmata “Mana dzīve un darbs


mākslā”,
kā arī tuvinieku portretējumi gleznās. “Bērzupju ģimenes portretā” būtībā ir
tēlotas divu māju Vecnejautu un Ķoķu — saimnieku dzimtu vēsture. Otras dzimtas
vēsture Bērzupjiem nenovēršami nāk līdzi, pateicoties J. Miesnieka tēloto
sieviešu rakstura stingrībai un nepiekāpībai — aizprecētas kaimiņu dzimtā,
viņas līdz sirmam vecumam ar vienu kāju (vairāk gan domās) turpina dzīvot tēva mājās.
J. Miesnieka romāns ir savdabīga latviešu patriarhālās ģimenes socioloģija, kur
parādās pieaugušo bērnu pakļautība vecāku varai, tāpat arī neprecēto brāļu un
māsu garīgā un materiālā atkarība no precētajiem, kam pūrā norakstītas vecāku
mājas, arī sievietes gara laušana, ieprecoties jaunā ģimenē. Piemēram, gan ar
bardzību, gan viltu vecais Ķoķu saimnieks māca no Vecnejautām ieprecinātai
vedeklai levai cilvēku un lietu pazīšanu jaunās ģimenes gaumē un saprašanā: “.
. tu Māres dienā iestādi zirni čūskas


galvā.
Caur tāda zirņa ziedu baznīcā var redzēt, kāds patiesībā izskatās katrs
cilvēks.” Mākslinieka un rakstnieka māte, viena no centrālajam figūrām Bērzupju
romānā, ar visdziļāko cieņu un mīlestīb raksturota arī Jonāsa Miesnieka
autobiogrāfijā, ir nākusi no kaimiņmāju Kaņepu Bišeru dzimtas, kuru K.
Miesnieks raksturojis kā “vecu, sava novada robežās slavenu cilti.” Šajā ciltī
un novadā atrodamas arī politiķa un valsts darbinieka Ilmāra Bišera (dzim.
1930) dzimtas saknes. Daudz patiesības ir E. Raistera vērojumā, ka “Bērzupju
ģimenes portrets” ir hronikas tipa darbs un J. Miesnieks tajā parādās kā jauna
virziena lauzējs latviešu romānā. Romāns — hronika nav latviešu literatūrai
sveša parādība ne pirms, ne arī pēc J. Miesnieka darba sarakstīšanas, tomēr hroniku,
kuru centrs un atskaites punkts būtu ģimenes un dzimtas ģenealoģija, turklāt
ļoti konkrētas ģimenes, kas atstājusi dziļas pēdas latviešu kultūrā, līdz J.
Miesniekam nebūs daudz. T. Zeltiņa sakārtotajos trimdas rakstnieku
“Pašportretos” (1965) atskatā uz savu pirmo lieldarbu J Miesnieks ir izteicies,
ka Bērzupju romāns tēlo tēva mājas un mātes mīlestību, būtībā sašaurinot sava
darba problemātiku. Romānā darbojas vairāk nekā 70 personas, vēstītājs strādā
gandrīz ar hronikas precizitāti, un no vērīgā hronista redzesloka neiziet
neviens, kas romāna lappusēs ievadīts, šeit grūti runāt par kādu vienu vai
dažiem centrāliem varoņiem. Gandrīz visi no romāna tēliem ir saistīti dialogos,
tēloti ikdienas gaitās, gan arī savā suverēnajā domu pasaulē un negaidītos likteņa
pavērsienos. Romāna 3. daļā par vienu no spilgtākajiem tēliem izveidojas
trakais Jēkabs, viņš vājprātā runā Bībeles līdzībās un izsaka daudz patiesību
par cilvēku un dzīves pazīšanu, patiesības, kurām veselā saprāta cenzūra neļauj
izskanēt. Gan Ķoķu, gan Vecnejautu ļaudis meklē Jēkaba prātā sajukšanas
cēloņus, un attieksmē pret vājprātīgo atklājas būtiskas abu dzimtu prāta un
tikumu šķautnes. J. Miesnieks reti ir tīši māksliniecisks, Bērzupju romānā nav
dabas tēlojumu pārmērību, visa viņa uzmanība ir pievērsta cilvēkam, lai
izsekotu, kā no paaudzes uz paaudzi dzīvība pamazām gaist vecākos un no jauna
uzplaukst bērnos. Lai nu kas, bet idille Vecnejautās ir absolūti sveša. Varētu
pat apgalvot, ka vairums tēlu ir disharmoniski, iekšēji sašķelti un atsvešināti,
sevišķi romāna izskaņā. Mājas reizē pievelk un atgrūž, un tomēr — kas ir tas,
kas allaž jādām liek gribēt palikt Bērzupjos? — ar šo romānu jautā


J.
Miesnieks. Līdzās ģimenes portretējumam romānā īpaša vieta ierādīta
kultūrvēsturiskiem motīviem. J. Miesnieka tēlojumā Bērzupju dzimtas šūpulis
atšķīrās no citām tā laika zemnieku mājām. Saimnieku galā, kur «varēja ieiet,
tikai kāpjot pāri diviem sliekšņiem», stāvēja Mocarta laika klavieres, uz kurām
Bērzupju ļaudis bija dzirdējuši spēlējam Ausekli —“pašu lepnāko atmodas laika
galvu.” Pie sienas karājās grāfa Seremetjeva ģīmetne visā augumā, kuru grāfs
bija “pašrocīgi parakstījis, dāvinādams vecajam Bērzupim” un “Van Deika garā
divi eļļā gleznotas ģīmetnes, zem kurām stāvēja anno domini 1826 un nezināma mākslinieka
iniciāļi.” No šīm ģīmetnēm pretī raudzījās Bērzupju ģimenes senči. Vesela
nodaļa romānā veltīta hernhūtiešu saiešanas aprakstam, minēti dažādi
starpgadījumi Bērzupju un Kēlbrantu dzimtu attiecībās, arī versija, ka Bērzupju
Jēkabs “bija pārtulkojis vecam Kēlbrantam ne tikai: “Es skaistu rozīt zinu”,
bet visas, kuras vēl tagad dzied kā Kēlbranta tulkotās dziesmas.” Kaut arī
“Bērzupju ģimenes portretā” ir daudz autobiogrāfisku detaļu, tas nav uzlūkojams
par J. Miesnieka dzīves


romānu.
Rakstnieks attieksmē pret romāna pasauli ir hronista pozīcijā, vēstītājs nav
romānā iekšā, bet gan blakus — kā jau hronists. Tas izpaužas arī tādējādi, kad
distance personāža un vēstītāja valodā netiek līdzināta. Personāža valodā ir
spēcīgi jūtama novada specifika gan leksikas, gan morfoloģijas līmenī,
piemēram, “pamaki”, “virsaunes”, “sperele”, “zvanārs”, “dravantnīca”, “apeņi”,
“sālija”, “sālijs” (pārsālīts — par ēdienu) v. c, un līdzās šiem dialektismiem
vēstītājs lieto jēdzienus “mājastēva apartamenti”, “dzīves vislielākais
fiasko”, “ikvienai antitēzei ir sintēze”, “nekad vecais dārzs nebija redzējis
tādu ilumināciju. Šie formas negludumi J. Miesnieka darbā ceļas no tā, ka
dzīves vērojumus un grāmatu gudrības autoram ne vienmēr izdevies novest
harmoniskā līdzsvarā, kas rakstniekam tomēr nepieciešams romāns koncepcijas
veidošanai. Majestāte Dzīve — šos vārdus, abus rakstīdams ar lielo burtu, J.
Miesnieks nereti atkārto vēstījumā par paša dzīvi “Dzīvības sapnis”, un šai
majestātei līdz svārstās arī rakstnieka domas un dvēsele. “Atbildi nu, mīļais
lasītāj, vai dvēsele ir stabila? Viņa ir kā Eola kokle, pakārta koka zarā, un
katrs vēja pieskāriens liek tai skanēt vai nu priecīgi, vai sērīgi — atkarībā
no Dzīves” — jautā un atbild J. Miesnieks." (teksta autore: Ausma Cimdiņa)

Darba sacerēšanas laiks un ierosme


Romāns
ir uzrakstīts 1934. gada ziemā, taču pie romāna idejas tiek strādāts jau divus
gadus iepriekš.

Saskarsme ar cenzūru un
darba aizliegšana


Darbs
tiek aizliegts LPSR sabiedriskajā un grāmatu tirdzniecības tīklā.

Publisher

Apgāds "Grāmatu Draugs" (1926–1992)

Type of work

Original work

Publishing year/ place

1935, Rīga